Izmaiņas

— Tfi ka Tā kā nevaru izvēlēties sev citu likteni ka kā vien to, kas lrir, tad vienmēr esmu domājusi un ari arī tagad saku: kopā ar «PJ» nodzīvotais laiks lr ir skaistākais un ari arī nežēlīgākais manā mūžā. Tas bija daudzu skaistu tikšanos, aizrautības, varētu teikt, ari arī izaugsmes laiks, kas reizēm |otl ļoti skarbi pārmācīja, lika no daudz kā atteikties . . .

«Jaunatnes» redakcija lenācu loti Jaunaienācu ļoti jauna, Joti ļoti naiva — ar iekšējā izbrīnā pavērtu muti skatījos uz saviem kolēģiem un domāju: «Ak, Ja ja es tā spētu, bet. . . kur nu man . . .» . Viņi bija tik lepni, tik gudri, tik neatkarīgi. To, ka visi esam tikai cilvēki (dažkārt vāji, dažkārt sīkumaini), pamanīju vēlāk. Tāpat ari arī to, ka tie nepieejami lepnie un par pārgudriem turētie lr ir tādi paši kā visi — viegli ievainojami, reizēm kādu drošāku balstu meklējoši ... Un vēl — ļoti ātri sapratu, ka sevi jāaudzina, Jāveido jāveido izturība un pacietība.

Tagad ir grūti nošķirt, kur sākas un kur beidzas «PJ» ietekme, kaut gan, ko tur liegties? «Jaunatne» man devusi ļoti daudz. Vispirms Jau profesionālās lemaņasiemaņas, tad ticību saviem spēkiem ... Visbeidzot — pašcieņu, savu stāju un spēju nebaidīties. Neuzdrošinos teikt, ka tā lr ir drosme (nē, nē, drosme tā tomēr nav, Jo jo man Joprojām lr joprojām ir bail no tumsas), bet pa šiem gadiem esmu iemācījusies nebaidīties no savām un citu ballēmbailēm.

#reālistisks dzīves redzējums un normālkritlsks normālkritisks tās vērtējums, #spēja saglabāt sevi sevī dzīvu savu sapni, #spēja nesabrukt, katru reizi pārliecinoties, cik tāls no realitātes lr ir mans sapnis un cik nepārvarams ir šis attālums.

Bez tam, tieši «Jaunatnē» strādājot, iemācījos negaidīt atzinību par savu darbu. Sākumā tik loti ļoti reizēm gribas dzirdēt kādu labu vārdu, bet tik reti tos kāds saka... Un tad sapratu — man Jābūt jābūt pārliecinātai par savu darbu pilnīgi, jāpadara tas tā, lai neviens nekad nevarētu pateikt: nu. , paklausies, tu jau atkal visu esi salaidusi «sviestā». . . Jā, kad sāku sevi kritiski vērtēt, tad ari arī kļuva vienaldzīgi, vai kāds manu darbiņu pamana vai ne, jo ne jau skajte skaļie atzinības vārdi vai tie daži rub|l rubļi kaut ko Izsakaizsaka. Nebūt ne. Man daudz vairāk nozīmē mierīgs prāts un apziņa: labāk izdarīt es neprotu, te lr ir manu pašreizējo spēju robeža. Prieks lr ir tajos ļoti retajos brīžos, kad šķita — es to nespēju, bet strādājot izrādās, ka spēju gan.

Un visbeidzot — esmu sapratusi, ka nasta, ko esi uzņēmusies, Jānes nečlnkstotjānes nečinkstot. Nedrīkst visu laiku gausties un sevi žēlot, Jo virspuslgu jo virspusīgu žēlastību varbūt saņemsi gan, bet būsi sevi par plkstull pīkstuli un nevārīti nevarīti citu acis pataisījis. Nav ko lielmoceklt lielmocekli tēlot, nav ko izlikties far par vārgu, lai izpelnītos līdzjūtību, Jo jo dzīve ir loti nežēlīga, pasi . Īpaši tad, Ja ja strādā dienas laikrakstā.

Sis Šis darbs paņem tevi visu, Ja ja to gribi padarīt godīgi. Visu tavu brīvo laiku, tavas domas, ta««--dzlvltavu dzīvi. Tas nomāc tavas intereses, tev vairs nav laika ne draugiem, ne teātriem, ne saviesīgiem pasākumiem. Tu soli but būt kopā ar saviem tuviniekiem, bet pēdējā bridi zvani: atvainojiet, darbs ... Un ar laiku visi pie tā pierod, vairs tā īsti ar tevi nerēķinās, Jojo: atvainojiet, darbs. . . Un tad tu pēkšņi apjēdz, ka tev nekas cits vairs nav atlicis kā vien paSi paši vistuvākie cilvēki un: atvainojiet, darbs . . .

Ja SA šā tā loderē un lavlerē. lavierē, simulējot darba atmosfēru, tad droSI droši vien lr ir citādi, bet to es nezinu. Zinu ko citu — ne «Padomju Jaunatnē», ne «Latvijas Jaunatnē», ne kādā citā dienas laikraksta sekretariāta sekretariātā strādājot, personiskā laime nav iespējama, ja tu strādā no sirds, Jo šis jo šīs divas lietas nav savienojamas.

'''— Kāpēc šajā ellē, ko mēs saucam par «PJ» sekretariātusekretarīātu, vīrieši neiztur, bet sievietes iztur?'''

— Vispār Jau jau viņi iztur — citās redakcijās. Tikai «Jaunatnē» lr ir tāds kā sekretariāta sieviešu kults. Es nezinu . . . Varbūt viņi neiztur tāpēc, ka Jūtas jūtas brīvību zaudējuši? Varbūt nevis neiztur, bet gan vienkārši iet prom smieklīgi zemā atalgojuma dēļ. Ar to naudu, ko vēl pirms pāris gadiem mēs katra saņēmām. Iztikt , iztikt kaut kā varbūt varēja, bet ne jau ģimeni uzturēt. Tas pats ari arī tagad — algas paaugstināja, bet pa to laiku ari arī «dzīves līmenis paaugstinājās». . . Varbūt viņi aizgāja tāpēc? Varbūt sievas, draudzenes pierunāja . . . Vai tad ta tā ir dzīve? Elle vien.

Jā, darbs sekretariātā atgādina verga ķēdi ap kāju, nē, drīzāk — ap sirdi. Tev visu laiku Jābūt jābūt kā nospriegotai atsperei, ka uzvilktam pulkstenim, kas letiet, bet nesit. .. Darba dienas dienās un svētkos, no rīta, pusdienā un vakarā,, un reizēm ari arī nakti. Ak, kungs, kad atceros visus šos referātus, kongresus, aktīvus, svinīgas svinīgās sēdes un bēres .. .

Bet no otras puses — nav ļaunuma bez labuma:, sen v airs vairs neticu tiem, kuru runas atgādina plastmasas eglēs sakārtus vizuļus. Neticu skaļiem vārdiem un dūres sišanai pie krūts. Neticu frāzēm, kas it kā kaut ko Izsakaizsaka, tikai nevienu vārdā nenosauc. Vispār neticu tiem, kas daudz runā. Man pret visu to lr ir alerģija.

Ak, bet Jautājums jautājums taču bija par vīriešiem! Tiesām Tiešām nezinu, kāpēc viņi neiztur . .. Varbūt ari tipēcarī tāpēc, ka viņi tomēr cerēja uz atzinību, kuru ti ari tā arī nesagaidīja. Ir Jābūt |otl jābūt ļoti pārliecinātam par sevi, lai varētu atļauties fgreznību greznību palikt nemanītam. Un sekretariāta sekretarīāta darbs Jau jau tāds r ir — nemanāms, no malas skatoties.

Turklāt šis monotonais ritms: būt formā, būt formā, būt formā . . . Un ŠI šī nepārtrauktā upurēšanās darba labi labā un atteikšanās no visa, kas varētu kļūt personisks ... Ne visi to var, ne visi to grib, ne visiem to vajag.

'''— Kāpēc lr ir bail no šīs elles aiziet?'''

— Vienkārši ir bail mainīt ritmu. Bail, ka nepratīsi dzīvot ki kā normāls cilvēks. Bail no pārmaiņām, par kuru rezultātu nevari nevarī būt pārliecināts. Varbūt ari arī — bail novecot, Jo jo «Jaunatnes» laiks neapšaubāmi ir ari Jaunības arī jaunības laiks, azarta laiks, saistīts ar maksimālām slodzēm un maksimālu prieka izpausmi. Jā, droši vien ari arī tas — balles zaudēt mūžīgās Jaunības jaunības ilūziju sevisevī, pat Ja ja mati sirmo . . .

Bet vienu gan tagad zinu droši: lai ki ari kā arī būtu bail visam visām pārmaiņām, kas saistītas ar aiziešanu no darba «Jaunatnē», ir jāiet prom, Ja Jūtija jūti, ka tavs laiks pagājis. Morāliem vecīšiem lr ir vēl grūtāk. Un nav nekā briesmīgā par sajūtu — es te vairs neiederos.

Un, kad esi tam grūtākajam — aiziešanai no «Jaunatnes» — pāri, tad atkal lr ir interesanti, Jo jo iepazīt sevi no Jauna jauna vienmēr ir interesanti. Vismaz man tā šķl šķiet.

'''— Ja tev piedāvātu atgriezties .. . '''

— «O nē, o nē, pardon, bet es Jūs jūs lūdzu ...» Redzi, Fricis Bārda to lr ir pateicis labāk par mani. Bez tam — atgriezties nav manā dabā. Kaut gan būtiskākais ir tas, ka, fiziski pārvietojoties, tomēr palieku saistībā ar «Jaunatni». Vienkārši pāreju «PJ» vecīšu kārti, tas lr ir viss. Un vārdam «vecīši» nav nekādas vainas: vecīši ir visi tie, kas izauguši no īsajam bikšelēm.

— Laime lr ir pārāk skaļš vārds, Jo jo es, Laimas vārdu nesdama, gan zinu, ko nozīmē par Lalmitl Laimīti būt.

Man ir interesanti dzīvot. Ko vairāk var vēlēties? Jā. , un nav ko izlikties, esmu apmierināta ar savu pavisam normā normālo un kluso ikdienu.

Vēl pirms aiziešanas no «Jaunatnes» man Jautāja: ki kā tu iztiksi bez šā virpuļa, bez šā darbības zenīta? Nu varu teikt, ka Iztieku iztieku tīri labi un nejūtos kaut ko zaudējusi. Vi Visi cilvēki, kas man kaut ko nozīmē, ir aizsniedzami attilum aizsniedzamā attālumā. Mēs esam kopā, un tas Ir ir galvenais. Ja, teiksim, jaunās attiecības mani šķir no dažiem bijušajiem paziņām — n nu lai... Bez rūgtuma redzu, ka ne visi agrikie superdrau Ir agrākie superdraugi ir tādi art arī tagad. Zināju, ka tā būs, tāpēc neesmu pārsteigt pārsteigta. Vienmēr esmu paturējusi prātā, ka reizēm labas attiecības kļūst vēl labākas kaut kāda izdevīguma labad. It ki kā amats būtu kaut kas īpašs, it ki kā krēslam būtu kida kāda nozīme ... Jāsmejas — man visi krēsli vienādi. Kaut gan — atcero atceros tā Jaunājaunā, naivi naivā skuķe pirms gadiem četrpadsmit . * piecpadsmit skatījis skatījās uz toreizējiem atbildīgajiem sekretāriem un sapņoja: «Ja es ti tā varētu .. . Ja'ja es kidre kādreiz būšu atbildīgi atbildīgā sekretāre ...» Sapnis ir piepildījies, bet, ak kungs, cik ļoti realitāte atšķiras no sapņiem ... Tomēr es neko nenožēloju — viss, kas notiek, noder. Un man atliek tikai pateikties. Cilvēkiem, kas ir kopā ar mani. , «Jaunatnei», liktenim . ..

— Nezinu. Zinu ko citu — kāda ta tā nedrīkst būt. Te es domiju domāju ne tikai avīzi vien. Vēl zinu, ka strādāt vajag. Visiem godīgi strādāt vajag. Ne Jau jau ar mēli vien. Un pa pats galvenais — Latvijas virdu vārdu nedrīkst velti valkāt.  Ar iepriekšējo atbildīgo sekretāri LAIMU VILSONI sarunājās pašreizēji atblldlg pašreizējā atblldīgā sekretāre VELTA VILCANEVILCĀNE