16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
719292
,nav labojuma kopsavilkuma
Un varbūt, ka tieši šis apstāklis arī bija viens no tiem, kas Latviju glāba no milzīgas asinspirts. Visu jau mēs tāpat neuzzināsim, līdz nebūs atvērti slepenie PSRS arhīvi.
Antras Cilinskas filmā „Provokācijas anatomija” omonietis Sergejs Kuzmins pastāstīja, ka Rīgā jau viss bija sagatavots lielam slaktiņam, kura laikā tiktu ieņemta gan LTF, gan Augstākās Padomes, Ministru padomes, Preses nama, TV un radio ēkas. Taču nezin kādu iemeslu dēļ izrēķināšanās ar žurnālistiem, Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem un republikas vadību pusstundu pirms paredzētā laika tika atcelta. Kā filmā izteicās Sergejs Kuzmins - to nezināja arī omonieši.
1990. gada 21. decembrī redakcijā (vēl bijām Preses namā) atskanēja trauksmes zvans no Maskavas un redaktora vietnieks Aivars Pastalnieks sagatavoja publikāciju, kas nekavējoši tika publicēta sestdien, 1990. gada 22. decembrī.
''Fakts un komentārs''
''Johansona kungs nepieļauj iespēju, ka VDK komisija no Maskavas varēja uzturēties Latvijā, apejot republikas VDK.''
Jāpiebilst, ka tajā laikā darbojās cenzūra, un Johansona kunga komentārs bija visefektīvākais veids, lai nepieļautu materiāla svītrošanu. Tolaik jau nebija tā kā tagad, kad rakstīt var brīvi visu, kas ienāk prātā. Cenzūras spēks bija milzīgs. E. Johansona komentārs nozīmēja arī to, ka informācija nekavējoši kļūs zināma PSRS Valsts drošības komitejas augstākās varas gaiteņos. Un vēl jāpiebilst, ka laika gaitā kļuva saprotams, ka E. Johansons par PSRS VDK grupas braucienu patiešām varēja nezināt.
Janvāra barikādes visu laiku bija avīzes galvenā tēma. Bet, no mūsdienu viedokļa, interesanta ir atgriešanās pie Ščekočihina tēmas. „Latvijas Jaunatnes” 4. numurā, kas datēts ar 1991. gada 15. – 19. janvāri. (Vienu dienu pirms uzbrukuma Iekšlietu ministrijai!)
''Vai taisnība Ščekočihinam?''
''Aivars Pastalnieks''
13. janvāra naktī asinspirts notika Lietuvā.
Latvijā bija Barikādes, bija uzbrukumi un slepkavības, bet šī nežēlība nesasniedza Maskavas varasvīru sākotnēji plānoto apjomu.
Tāpat ļoti būtiski pieminēt no Latvijas Tautas frontes ievēlēto PSRS tautas deputātu lomu bruņoto varmāku savaldīšanā.
''Atradies arī iegansts antidemokrātisko spēku plašākam uzbrukumam Baltijā, proti — Baltijas valdību lēmums paaugstināt pārtikas produktu cenas. Protams, Maskavā ne sliktāk par mums saprot, ka, nepaaugstinot šīs cenas, nav iespējams izveidot tirgus attiecības un ka Baltijas valdības nopietni domā, kā radīt kompensācijas mehānismu mazturīgo ļaužu aizsardzībai.''
''Notikumi sāka attīstīties tūliņ pēc Jaunā gada. 2. janvārī — kā pēc tam noskaidrojās — Latvijas komunistiskās partijas CK uzdevumā bruņoti omonieši ieņēma Preses namu Rīgā, par laimi, bez upuriem, kaut arī šāva. Šoreiz par ieganstu noderēja it kā netaisnīgi risināts īpašuma jautājums. Ne maršals Jazovs, ne iekšlietu ministrs Pugo nespēja paskaidrot Latvijas valdībai, kas devis pavēli. Kādam Padomju Savienībā taču ir jāatbild par bruņotu formējumu darbību ?''
''Kad pie Preses nama ieradās PSRS tautas deputāti, omonieši uzvedās izaicinoši un, neko nepaskaidrojot, deputātus telpās neielaida. Latvijā ievēlēto PSRS tautas deputātu grupa 7. janvārī nosūtīja uz Maskavu iekšlietu ministram Pugo deputātu pieprasījumu šajā jautājumā, taču atbildēt, protams, neviens nesteidzas.''
''Nav šaubu — ja PSRS vadība turpinās līdzšinējo politiku, no traģiskiem notikumiem Baltijā nebūs iespējams izvairīties. Baltijas tautas savu izvēli ir izdarījušas, ievēlot savu republiku Augstākās padomes. Neatkarības ideju nevar ne izdzēst, ne apturēt — tad ir jāiznīcina visi šīs idejas nesēji.''
''Taču sakarā ar šiem notikumiem gribētos uzdot dažus jautājumus prezidentam Gorbačovam, maršalam Jazovam un iekšlietu ministram Pugo. Vai patiešām jūs, Mihail Sergejevič, demokrāts un Nobela Miera prēmijas laureāts, nesaprotat, kādas pārmaiņas ir notikušas valstī jūsu paša pasludinātās pārbūves gaitā? Vai tad jums nav skaidrs, ka vienas partijas, viena politiskā spēka vietā jau ir vairāki? Un ka demokrātiskā sabiedrībā tikai tautai pašai ir tiesības demokrātiskā ceļā izvēlēties, kuram no tiem dot priekšroku? Kopš kura laika demokrātiskā sabiedrībā runāt gan var visi, bet tikai viena partija, viens politiskais spēks var saņemt arī vēl bruņoto spēku atbalstu? Varbūt tā ir kāda jauna demokrātijas forma ?''
''Jā, mēs zinām kādu pirmspārbūves režīma iezīmi — ja notika vēršanās pret tautu, pēc tam nebija iespējams atrast vainīgo. Bet, Jazov un Pugo, jūs taču esat ministri, kam pakļauti ārkārtīgi vareni spēki. Vai tad mūsu tagadējā sabiedrībā tas neprasa no jums arī atbildību par to, lai šie spēki netiktu izmantoti pret mierīgiem iedzīvotājiem, pret savu tautu ? Šobrīd mēs to neredzam.''
''Kas atliek baltiešiem? Šajā situācijā — acīmredzot vienīgi paļauties uz pasaules demokrātiskās sabiedrības atbalstu. Baltijas republiku parlamenti patlaban to arī dara.»''
Var droši apgalvot, ka šī runa bija Andreja Dandzberga zvaigžņu stunda. Pats to nemaz neapzinādamies, viņš tajā brīdī pārrāva kādu aizsprostu, un palu ūdeņi, iebrāzdamies deputātu sēžu zālē, caur televīzijas kanāliem aizmutuļoja pāri planētai. Un nebija jau vairs iespējams tos apturēt vai ievadīt brūkošajai PSRS lielvarai vēlamajā gultnē.
<p style="text-align: center;">* * *</p>
1991. gada janvārī „Latvijas Jaunatne” darbojās daļējā pagrīdē. Publikai pieejamā redakcijas daļa mitinājās Latvijas Filharmonijas pārvaldes telpās Kaļķu ielā netālu no Barikādēm, bet reālie avīzes veidotāji kopā ar datoriēm un pārējo tehniku bija noslēpušies „Agroproma” mājā Maskavas ielā.
Neviens jau nevar pateikt, kā tas ietekmēja notikumu tālāko gaitu, bet jādomā, ka ietekmēja gan. Jo PSRS vadībai ASV domas nebija mazsvarīgas.
<p style="text-align: center;">* * *</p>
Šobrīd šīs atmiņas ir ar sarūgtinājuma piegaršu, jo, no lāča bēgdami, uzskrējām...
Un tomēr jāatceras – neatkarīgā Latvija ir vērtība, kas stāv pāri mūsdienu ikdienas raizēm. Tolaik bieži runāju TV tiešraidēs un aicināju cilvēkus pieradināt sevi, radus, draugus, kaimiņus un sveštautiešus pie domas – Latvijas būs brīva!
Ja man tagad būtu tāda iespēja, es aicinātu visus pieradināties pie domas – '''Latvija būs laimīga!'''