Izmaiņas

Rodas iespaids, ka mūsu republikas Izglītības ministrija rīkojas pēc principa: «Suņi rej, bet karavāna iet tālāk!» Lai cik pārliecinoši RS kongresā runāja mūsu rakstnieki, izglītības ministrs skaidri un gaiši pateica: «Stundu skaits latviešu valodā un literatūrā paliek iepriekšējais.» Ja jau to saka par skolām ar latviešu mācību valodu, ko tad runāt par skolām ar krievu mācību valodu! Nav tikai skaidrs: vai republikas Izglītības ministrija tā rīkojas aiz pārāk lielas patvaļas vai, gluži otrādi — aiz pārāk lielas atkarības? To, ka latviešu valodas mācīšanas stāvoklis skolās ar krievu mācību valodu ir katastrofāls, pierāda ne tikai ikdienā redzamais un dzirdamais, bet apstiprina arī, piemēram, konkrētas sarunas ar manām kolēģēm. Divas no viņām šogad gatavojas sākt mācīties latviešu valodas kursos, jo viņām ir neērti, ka viņas pat nesaprot, ko runā šajā valodā. Jūs domājat, ka viņas ir tikko kā atbraukušas no Novosibirskas vai Murmanskas? Nē, dzimušas un augušas Latvijā, beigušas šeit skolu un augstskolu (LVU Filoloģijas fakultāti)! Viena no viņām nav pat dzirdējusi, piemēram, par tādu «parādību» kā V. Purvītis. Jūs teiksit: «Pati vainīga!» Taču tā ir ne tikai viņas, bet vēl jo lielākā mērā mūsu izglītības sistēmas vaina. Par literatūras mācīšanu vispār nav ko runāti Pat kolēģe, kura lieliski runā latviski (iemācījusies ne jau skolā — stundas tur, viņasprāt, bijušas īsts farss —. , bet bērnībā no sētas bērniem), bija sašutusi par latviešu valodas un literatūras mācīšanas «sistēmu» krievu skolā. Programmas ir tik noplicinātas, ka par daudziem rakstniekiem viņa uzzinājusi jau pēc skolas beigšanas, patstāvīgi interesēdamās par latviešu literatūru. Visdīvainākais, ka stāvoklis kopš tā laika, kad viņas gāja skolā, nebūt nav mainījies. Lūk, kolēģes dēlam pagājušogad 6. klasē vispār nav bijušas nodarbības latviešu valodā — trūkst skolotāju!