Izmaiņas

Mēs, Tautas frontes grupa, 13. janvārī organizējāmies braucienam uz Rīgu, uz manifestāciju, kas bija pati lielākā kopš 1988. gada. Izbraukuši uz Daugavpils — Rīgas šosejas, ieraudzījām nepārtrauktu mašīnu un autobusu plūsmu uz Rīgas pusi. Mašīnas brauca arī kolonnās, kuras pavadīja autoinspekcijas mašīnas ar ieslēgtām bākugunīm. Mūsu autobusā visu laiku skanēja radio, jo, tuvojoties Rīgai, pastāvēja varbūtība, ka Rīgā mūs var neielaist — armijas daļas var nobloķēt ceļus. Tomēr Rīgā nokļuvām bez starpgadījumiem. Savu autobusu atstājām Centrāltirgus rajonā un tālāk jau devāmies kājām. Visa Daugavmala bija pilna ar cilvēkiem no visiem Latvijas novadiem, šajā manifestācijā tika izteikts mūsu kopējais protests pret okupantu armijas izdarībām Viļņā, kā arī pret iespējamām aktivitātēm Rīgā. Tas bija vienreizējs pasākums, kurš man paliks uz visu mūžu atmiņā. Pēc manifestācijas visi kolonnā gājām caur Vecrīgu uz Brīvības pieminekli, kur nolikām ziedus.

Vēlāk tiku izsaukts uz tiesu un tur nodevu savas liecības par OMON zvērībām. Tagad omoniešiem pasludināts tiesas spriedums, kuru es izjūtu ar nožēlu, jo viņi saņēma tikai simbolisku sodu. Kā redzams, pie mums nevalda tiesiski likumi. Tagad mūsu valstī ir korumpētība, apmelošana un negodīgums, no visa tā es esmu daļu izbaudījis arī pats. Jau daudzus gadus esmu bezdarbnieks un pārtieku no savā piemājas saimniecībā saražotā (piens, gaļa, olas, kartupeļi, dārzeņi), labi, ka sievai ir 2. grupas invaliditātes pensija, par kuru varam iegādāties zāles, maizi un samaksāt par elektrību. To laiku nenožēloju, tas laiks parādīja mūsu vienotību. Vēsture jau nekad neatkārtojas. Pārāk daudz ir izciests šajos brīvības gados. Pārāk daudz sāpju un drūmu domu par skolotāju un mediķu mazajām algām, aizlaistiem, nezālēm aizaugušiem laukiem, neapkarotām "točkām", lauku ļaudīm, kuri staigā "humpalās". Mēs taču gājām uz barikādēm, lai atbalstītu mūsu vadību, bet šodienas vadība dzīvo tālu no barikāžu dalībniekiem. Deputāti droši vien dienā notērē tik naudiņas, cik mēs varam atļauties to vienā mēnesī. Jā, bet tas jau ir cits stāsts.