Apskatīt 935853 izejas kodu

{{Newspaper Article
|Article in=Padomju Jaunatne
|Published on=1989/05/17
|Issue number=93
|Page number=4
|Original title=Cīņa par tiesībām dzīvot Dzimtenē
|Source file=paja1989n093_004_01
}}
{{Source image|articles/935/853/935853.jpg}}
{{About topic|Mazākumtautību problēmas, biedrības}}
{{About topic|Starpnacionālās attiecības}}
{{About topic|Padomju partizāni}}
{{About domain|Kultūra un māksla}}
{{About domain|Vēsture}}
{{About person|Refats Čubarovs}}
{{About person|Pēters Brūveris}}
{{About person|A. Pristavkins}}
{{About person|Oto Kārkliņš}}
{{About person|Andrejs Gromiko}}
{{About person|Andrejs Saharovs}}
{{About person|R. Parfi}}
{{About person|Dāvids Kugultinovs}}
{{About person|V. Bikavs}}
{{About person|B. Okudžava}}
{{About person|Jevgeņijs Jevtušenko}}
{{About person|V. Pikulis}}
{{About person|V. I. Ļeņins}}
{{About person|Josifs Staļins}}
{{About organization|Krimas tatāru kultūrizglītojošās biedrība «Vatan»}}
{{About place|Uzbekija}}
{{About place|Kazahija}}
{{About place|Rīga}}
{{About place|Maskava}}
{{About place|Bulgārija}}
{{About event|E1988062600}}
{{About year|1989}}
<br />'''1988. g. 26. jūnijs. Taškenta. Milicija un specializētā karaspēka vienības izklīdina 20 tūkstošus demonstrantu — Krimas tatāru, kas bija pulcējušies sakarā ar valsts komisijas 1988. gada 9. jūnija paziņojumu.'''

'''— Un šis te Musa? Vai viņš nav tatārs?'''

'''— Jā, – sacīja Olga Kristoforovna. — Pašreiz viņš ir smagi slims.'''

'''— No kurienes? — jautāja privātais, laizdams gar ausīm vārdus par slimību. — Vai viņš gadījumā nav no Krimas?'''

A. Pristavkins. «Zelta debestiņa pārnakšņoja»
<p style="text-align: center; ">* * *</p>
'''Pēters Brūveris.''' 1944. gada 18. maijs. Tiek izsūtīti Krimas tatāri. Visa tauta. Sākot no grūtniecēm un beidzot ar nevarīgiem sirmgalvjiem. Bērnu raudas, bijušo partizānu kustības dalībnieku neizpratnes pilnie skatieni, kāda večiņa, kura, maizes doniņas vietā, pēdējā brīdī paspējusi paņemt līdzi Korānu... Vīriešus spēka gados gandrīz nemana, jo tie vēl nav atgriezušies no frontes...

Pārpildītie preču vagoni vēl nebūs nonākuši izsūtījuma vietās (Uzbekijā, Urālos, Kazahijā u.c.), kad jau pa visu plašo Padomju zemi izvērsīsies nekaunīga visu krimtatāru tautu apmelojoša kampaņa. Un nometinājuma vietās viņus jau sagaidīs kā dzimtenes nodevējus un fašistus, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Pagājuši četrdesmit pieci gadi, bet Krimas tatāru lielākā daļa joprojām atrodas izsūtījumā. Un taisnība ir ievērojamajam Krimas tatāru sabiedriskajam darbiniekam un «Nacionālās kustības vēstneša» redaktoram Mustafam Džemilam Krimoglu, kad viņš raksta: «Krimas tatāru problēma patlaban ir viena no tām problēmām, kuru vismazāk ir skārušas progresīvās vēsmas mūsu valsti.»

Krimas tatāru izsūtīšana (būtībā — genocīds) nebija atsevišķs gadījums, bet viena no pārdomātas politikas epizodēm. Izsūtītas tika arī kalmiku, balkāru, čečenu, ingušu, karačajiešu tautas. Bet tās pēc reabilitācijas, pēc XX kongresa drīkstēja atgriezties dzimtenē un pat atguva bijušos valstiskos veidojumus, turpretī Krimas tatāriem un Volgas vāciešiem tas līdz pat šodienai ir liegts.

Formālais iemesls Krimas tatāru izsūtīšanai bija — sadarbošanās ar hitleriskajiem okupantiem...

'''Refats Čubarovs''' (Latvijas Krimas tatāru kultūras biedrības priekšsēdētājs, vēsturnieks). Vispirms es gribu nosaukt dažus skaitļus. Sākoties Lielajam Tēvijas karam, Sarkanajā Armijā bija vairāk nekā sešdesmit tūkstoši Krimas tatāru. Ja ticam tā laika tautskaites datiem, pirms kara Krimā dzīvoja ap divsimt piecdesmit tūkstošiem Krimas tatāru. ( Ir pamats domāt, ka pēdējais skaitlis patiesībā ir bijis lielāks.) Tātad gandrīz katrs ceturtais Krimas tatārs bija aktīvajā karadienestā. Puse no šiem sešdesmit tūkstošiem krita. Vairāki simti Krimas tatāru cīnījās pagrīdē un partizānu kustībā.

Izsūtīto skaits bija apmēram divsimt tūkstoši. Precīzu ziņu nav, taču domājams, ka trīsdesmit četrdesmit procenti gāja bojā pārsūtīšanā un pirmajos izsūtījuma gados.

Piebildīšu, ka arī patlaban mēs īsti nezinām savu skaitu. Pēckara tautskaites mūs pieskaita Kazaņas tatāriem (jeb Volgas bulgāriem). Arī pasēs līdz šim mēs nedrīkstam rakstīt savu tautību. Taču pēc pasu numuriem attiecīgi orgāni mūs sazīmē — tādējādi Kazaņas tatāram Krimas apgabalā darbu un pierakstīšanos ir bijis iespējams dabūt, bet tur dzimušam krimtatāram — piga. Labākajā gadījumā.

No saviem radiniekiem esmu dzirdējis, ka valodas par izsūtīšanas akciju izplatījušās dažas dienas pirms 18. maija. (Varbūt kāda informācijas noplūde, varbūt ļaudīm aizdomīgi likās Krimas dzelzceļa sirdī Džankojā sadzītie tukšie preču vagoni un lielais armijas transporta skaits.) Saprotams, ļaudis mazliet satraucās, taču partijas darbinieki no Krimas tatāru vidus apbraukāja ciemus, apgalvojot, ka baumas izplata vācu spiegi.

Mana māte atceras: kad viņi vesti pa Kalmikijas stepi, kāds no apsardzes uzšņāpis uz vagona ar krītu, ka vagonos ir nodevēji. Pusstacijā, kur vilciens apstājies, klāt nākuši vietējie iedzīvotāji un no slāpēm kliedzošo bērnu priekšā zemē izlējuši ūdeni. Bet šie «dzimtenes nodevēju» bērni vairākas dienas bija baroti tikai ar siļķēm.

Es nevaru viennozīmīgi nosodīt šos cilvēkus. Viņi taču tad nevarēja pat iedomāties, ka gan izsūtīto, gan viņu piederīgie varbūt ir nošauti vienā tranšejā.

Līdz 1957. gadam Krimas tatāri atradās specnometinājumā. Ko nozīmēja specnometinājums? Ja puišelis gribēja aizskriet pie saviem radiniekiem blakusciemā, viņam vajadzēja saņemt rakstisku komandanta atļauju. Ļaudīm nebija pasu. Apkārt pastāvīga ņirgāšanās. Retums nebija jaunu meiteņu izvarošana.

'''P. B.''' — Umer-aga, jūs esat Lielā Tēvijas kara laikā cīnījies ne tikai par dzimtās Krimas, bet arī par Krievijas atbrīvošanu no hitleriskajiem iebrucējiem. Tagad jūs Krimā varat ierasties tikai kā tūrists vai viesis.

'''Umers Seidametovs''' (bijušais kara lidotājs, tagad pensionārs). Esmu dzimis 1914. gadā Krimā Karasubazaras pilsētā. Tagad šo pilsētu sauc par Belogorsku. (Lielais vairākums toponīmu Krimā pēc kara ir nomainīti.) Komunistiskajā partijā iestājos 1940. gadā. Jau pirmajās kara dienās devos uz fronti. Karā pret hitleriešiem piedalījās septiņi no maniem astoņiem brāļiem, divi krita. Viena no manām māsām tikām Maskavā tika ievēlēta par KPFSR Augstākās Tiesas locekli, taču 1944. gadā tautības pēc viņu no darba atbrīvoja.

Līdz 1946. gadam es, kā daudzi mani laikabiedri, ticēju Staļinam. Bet tad pienāca demobilizācija un ... divas iespējas: vai nu doties izsūtījumā, vai, pateicoties radinieku aicinājumam, braukt un apmesties uz dzīvi Rīgā. Es izvēlējos pēdējo.

Cik nu iespējams, mēs cenšamies apmeklēt Krimu — izstaigājam dzimtās vietas, aplūkojam savas bijušās mājas un atgriežamies atpakaļ mītnes vietās. Starp citu, Simferopolē, Puškina ielā es dzīvoju kaimiņos ar Krimas APSR TKP priekšsēdētāja vietnieku, VCIK locekli Oto Kārkliņu.

'''R. Č.''' Kopš 1957. gada, kad tika atcelts necilvēcīgais komandantrežīms, Krimas tatāri nepārtraukti ir cīnījušies (un nekad nepārkāpjot Konstitūciju — P. B.) par tiesībām atgriezties dzimtenē. Sešdesmito gadu vidū bija nacionālās kustības uzplūdi, kad uz CK un PSRS Augstākās Padomes Prezidiju tika sūtītas petīcijas. Tika savākti 150 — 200 tūkstoši parakstu par atgriešanos dzimtenē. Šāda tautas aktivitāte piespieda valdību paieties pussolīti pretī un 1967. gadā pieņemt lēmumu, kurā vēlreiz tika atzīmēta pret Krimas tatāriem izdarītā netaisnība un pasludināta Krimas tatāru politiskā reabilitācija. Taču tajā pašā lēmumā tika norādīts, ka Krimas tatāri ir iesakņojušies tajās zemēs, kur tagad dzīvo, un netika nekas teikts par iespējamu atgriešanos Krimā.

1968. gadā valdība, acīmredzot lai atdzesētu nacionālās kustības kvēli, dažus simtus ģimeņu pārcēla atpakaļ uz Krimu. Bet jau tā paša gada augustā Krimas tatārus Krimas apgabalā vairs nepierakstīja. Ja viņi iepirka mājas, tad šīs mājas tika ar buldozeriem sagrautas, bet paši Krimas tatāri tika, burtiski, izsviesti aiz apgabala robežām.

Līdz pat 1967. gadam Krimas tatāriem nebija iespējams mācīt bērnus skolā mātes valodā. Pēc tam Uzbekijā dažos desmitos skolu tika dota iespēja mācīt Krimas tatāru bērniem dzimto valodu fakultatīvi. Vai tas jums neizklausās aizvainojoši, ka valstī, kurā tiek deklarēta visu nacionalitāšu vienlīdzība, mācīties dzimto valodu var tikai fakultatīvi?

Mēs esam zaudējuši visas savas kultūras iestādes — teātrus, muzejus, materiālus par Krimas vēsturi utt., utt... Abi periodiskie izdevumi joprojām atrodas ciešos cenzūras apkampienos.

'''P. B.''' Es piekrītu tiem, kas uzskata, ka Krimas tatāru problēmas atrisinājums ir viens no pārbūves pārbaudes akmeņiem. Diemžēl Krimas tatāru apmelošana un sabiedrības dezinformācija turpinās. A. Gromiko vadītā valsts komisija (kurā nebija neviena Krimas tatāra) savā bēdīgi slavenajā 1987. gada 23. jūlija TASS ziņojumā citu melu starpā apgalvo, ka Krimas tatāru deportāciju noteica «skarbie kara apstākļi» un «konkrētā situācija Krimā un tālaika noskaņas». Bet Krimas tatāru vēlmi atgriezties dzimtenē un atjaunot autonomiju šī komisija uzskatīja par nepamatotu. It kā Krimas tatāriem būtu cita alternatīva saglabāt savu identitāti, savu valodu, galu galā — savu pašcieņu.

Kas atliek pazemotai, padomju varas neuzklausītai, neviena neaizsargātai tautai? Turpināt rakstīt lūgumrakstus, bezcerīgi apelējot pie padomju varas orgānu sirdsapziņas? Iziet demonstrācijās, zinot, ka steki muskuļotās rokās ir jau atvēzēti? Cīnīties par emigrāciju uz Turciju, lai tur pārturkotos? Bet patlaban Turcija, kurā ir trīs miljoni bezdarbnieku, nespēj uzņemt pat savus vajātos tautiešus (vairākus simtus tūkstošu) no Bulgārijas.

Tiesa, daudzi Padomju Savienības inteliģenti ir saklausījuši Krimas tatāru sāpi un nav baidījušies atklāti nostāties Patiesības pusē, nosodot genocīdu pret Krimas tatāru tautu. Lai te pieminam tikai dažus: nelaiķis ģenerālis Grigorenko, akadēmiķis Saharovs, rakstnieki A. Pristavkins, R. Parfi, D. Kugultinovs, V. Bikavs, B. Okudžava, J. Jevtušenko...

B. Okudžava Krimas tatāriem veltītajā rakstā žurnāla «Rodina» šā gada otrajā burtnīcā raksta:

«Daudzus atgrieza atpakaļ, bet Krimas tatārus aizmirsa. Aizmirsa? Atmeta ar roku? Man tas ir rūgts noslēpums, kas jāatklāj. Un, lūk, vesela tauta palika svešās malās. Bez skolām, bez teātriem, bez nopietnas preses, izkaisīti pa svešu zemju pilsētām un ciematiem.»

«Šodien jārunā nevis par atļauju atgriezties, bet par valstisku atgriešanās akciju, jo formāla atļauja atgriezties noved pie veltām pūlēm, pašcieņas aizskaršanas un galu galā pie tās pašas problēmas neatrisināmības.»

'''U. S.''' Diemžēl daudz vairāk ir bijis to, kuri apzināti vai neapzināti ir noskaņojuši sabiedrību pret manu tautu. Tā kā krimtatāru izsūtīšana bija valstiska akcija, tad to visu laiku vajadzēja aizstāvēt vai vismaz attaisnot. Bija sociālais pieprasījums pēc Krimas tatārus apmelojošiem vēsturnieku un literātu «darbiem», īpaši es te gribētu pieminēt vienu rakstnieku, kurš dzīvo Rīgā un ēd Latvijas maizi. Tas ir šovinistu aprindās tik ļoti iecienītais V. Pikulis, kurš Rīgā masu metienā izdotajā romānā «Favorīts» īpaši centīgi apmētā dubļiem Krimas tatārus.

'''P. B.''' Jāatceras, ka krimtatāru izdeldēšanai no Krimas ir priekšvēsture. Pēc Krimas hanistes pievienošanas Krievijas impērijai notika divas masveida Krimas tatāru piespiedu emigrācijas, pamatā uz Turciju (krimtatāru valoda, jo īpaši tās dienvidu dialekts, ir tuva turku valodai). Pirmā piespiedu emigrācija notika Katrīnas II laikā, kad tatāru atstātās zemes tika piešķirtas augstmaņiem, militārpersonām, izdienējušiem zaldātiem, dažāda kalibra ierēdņiem. Tiecoties apgūt jaunpievienoto teritoriju, krievu muižnieki no Iekškrievijas guberņām uz Krimu pārcēla savus dzimtcilvēkus.

Otrā piespiedu emigrācija notika pēc Krimas kara, kad uz Turciju devās vairāk nekā 180 000 krimtatāru. Viens no iemesliem bija tas, ka Krimas tatāru zemniekiem atsavināja zemi.

'''R. Č.''' Oktobra revolūcija Krimas tatāriem pavēra iespējas attīstīties kā nācijai. 1921. gadā ar VCIK un KPFSR Tautas Komisāru Padomes lēmumu, kuru parakstīja Ļeņins, tika pasludināta Krimas APSR. Pret Ļeņinu Krimas tatāriem ir patiesa cieņa, un nereti Krimas tatāru organizētie mītiņi par Krimas APSR atjaunošanu notiek pie Ļeņina pieminekļiem.

Bet 1944. gada 18. maijā Staļins un Krimas tatāru izsūtīšanas akcijas tiešais vadītājs Berija izdarīja to, ko neuzdrošinājās izdarīt nedz Katrīna II, nedz pārējie Krievijas imperatori — Krimā neatstāja nevienu krimtatāru.

'''P. B.''' 1944. gada novembrī Krimas apgabala komitejas VK(b)P plēnuma referātā apgabala komitejas sekretārs Tjuļajevs sacīja tā:

«Norādot uz mūsu uzdevumiem, CK vērsa uzmanību uz Krimas darbaļaužu morāli patriotiskās vienotības nostiprināšanu. Šajā sakarā ir veikts specpasākums tatāru, grieķu, bulgāru, armēņu kā fašisma līdzdalībnieku izsūtīšanai, tāpēc valsts aizsardzības komiteja pieņēmusi lēmumu par 50 tūkstošu ieceļotāju nometināšanu Krimā. CK pilnīgi pamatoti mums aizrādījusi. Mēs nebijām sapratuši, ka mums ir izvirzīts uzdevums padarīt Krimu par jaunu Krimu ar savu krievisku dzīvesveidu.»

Refat, pastāsti mazliet par Latvijas Krimas tatāru kultūras biedrību, par tās neatliekamākajiem uzdevumiem!

'''R. Č.''' Biedrības darbā piedalās apmēram trīsdesmit četrdesmit manu tautiešu. Daži no jaunākās paaudzes krimtatāru valodā nerunā, nemāk. Tāpēc galvenais uzdevums — saglabāt savu identitāti, savu valodu. Esam paredzējuši organizēt svētdienas skolu. Mums ir lielas grūtības ar grāmatām Krimas tatāru valodā. Pēc mūsu izsūtīšanas grāmatas Krimas tatāru valodā Krimā tika dedzinātas un visādi citādi iznīcinātas. Patlaban dažas grāmatas gadā Krimas tatāru valodā iznāk Taškentā.

Otrs galvenais uzdevums — uzturēt ciešus kontaktus ar tautiešiem gan Krimā, gan visur citur Savienībā. Mūsu biedrības nosaukums «Vatan» tulkojumā nozīmē «Dzimtene» — bet mūsu Dzimtene ir aizslēgta un atslēga ... dziļi Maskavas kabatā.

Bet tagad paziņojums tiem, kuri gribētu solidarizēties ar Krimas tatāriem viņu traģēdijā un taisnīgajās prasībās. 18. MAIJĀ RĪGĀ VĒRMAŅDĀRZĀ PULKSTEN 18.30 NOTIKS SĒRU MĪTIŅŠ SAKARĀ AR ČETRDESMIT PIEKTO GADADIENU KOPŠ KRIMAS TATĀRU TAUTAS IZSŪTĪŠANAS.

Šai pašā dienā PLKST. 12 RĪGAS VĒSTURES UN KUĢNIECĪBAS MUZEJĀ tiek atklāta izstāde «KRIMAS TATĀRI. DEPORTĀCIJA 45 GADU GARUMĀ»