Izmaiņas

{{About topic|Preses nams}}{{About domain|Žurnālistika}}{{About person|Monika Zīle}}{{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}{{About media|«Sieviete», («Padomju Latvijas Sieviete»), žurnāls}}{{About place|Rīga}}Liktenim labpatikās mani levest ievest «Jaunatnes» kolektīvi paši kolektīvā pašā stagnācijas laika spicē. Un tagad, kad dažs nepagurts stistanepaguris stāsta, ki kā tajos gados spaidīts un cietis, ki kā ar pēdējo elpu tomēr uzpūtis perestroikas liesmiņu, ari mani tiki arī manī tā kā velniņš palecas: o, par to dīdīšanu un regulēšanu varētu biezus sējumus plerunitpierunāt.. . Bet klda kāda otra balss mani vēsi pajautipajautā: prieks priekš kam, vai tad bijis tikai TAS?

Nē, par laimi, ne. Bija art arī cilvēki, karikuri, augstos krēslos sēdēdami, šo laikrakstu mīlēja un visādi sekmēja tās sociāli asas asās publikācijas, ar kurām «Jaunatne» uzspīdēja. Būtu negodīgi šo atbalstu noliegt un visos nopelnus pievākt vienīgi sev.

Lai gan, «Jaunatnē» lenākotienākot, Jātos jutos gana dzīvē pieredzējusi, tomēr tie gadi man iemācīja ļoti daudz. Vispirms Jau jau — pacietību un iecietību, īpašības, kuras daba mani raksturi manā raksturā diezgan skopi lemērījusiiemērījusi. . .  «Latvijas Jaunatnes» nikotnes metiem pievēršoties, domiju, ka redakcijas kolektīvs labāk par visiem novēlējumu autoriem zina — kadu avīzi gribētos Izveidot. Tipēc lieki nebirstlšu padomus. Saku tikai vienu, kas personiski man šķiet visgalvenatr balstiet un sargājiet Cits citu!