16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
661647
,nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/05/13 |Issue number=92 |Page number=1 |Original title=Kas man vajadzīgs, lai es atbalstītu metro |In section=Turpinām domu apmaiņu par Rīgas metro |Source file=paja1988n092_001_07 |Abstract= }} {{Written by|Viktors Avotiņš}} {{About topic|Metro}} {{About domain|Pilsētsaimniecība}} {{About domain|Transports}} {{About domain|Vides aizsardzība}} {{About person|Andris Jakubāns}}{{About person|Alfrēds Rubiks}}{{About person|Visvaldis Lāms}}{{About person|Alberts Bels}}{{About person|E. Rudzītis}}{{About person|Elita Veidemane}}{{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}}{{About place|Gruzija}}{{About year|1988}}Kņada. Pastāv arī tāds skats uz diskusiju par Rīgas metro. Visbiežāk to pauž tie speciālisti un amatpersonas, kuri metro ideju aizstāv. Kņada ir apklusināma ar argumentāciju. Sazin kāpēc argumentācija paliek novārtā. Tās vietā top iepriekšpieņemts viedoklis par pašas «kņadas» mazvērtību, sīkumainību un tukšu ambiciozitāti. Šāda pieeja liecina par attiecīgo speciālistu nepietiekamu profesionālismu, par visai lielu viņu diletantismu sabiedriskās domas vērtējumā. Par to nav jābrīnās. Stagnācijas mantojums. Arī apsaukāšanās līmenim var būt iedarbīgs spēks, ja vien to balsta un dveš kāda ietekmīga mute. Tieši šī mute var būt vainīga, ja vienam vai otram dialogam trūkst kultūras, vienai vai otrai diskusijai — godīgas un pilnvērtīgas informācijas. Būtu gan ļoti jāpriecājas, ka cilvēki (kā 27. aprīlī Rakstnieku savienībā tikšanās reizē ar Alfrēdu Rubiku teica Andris Jakubāns) — strādnieki, skolēni — sākuši domāt un rēķināt naudu. Jāpiebilst turklāt — publiski domāt un rēķināt ne sev un ne savu, bet valsts, pilsētas naudu. Tāpēc ir cerības, ka nauda atgriezīsies, kur tai jābūt — tautas kabatā, ka nauda vairos nevis naudu, bet gan nacionālo bagātību. Proti — mēs nebūsim vairs tik nabagi, lai atļautos sev «lētas» mantas un «fiksas» idejas. Par lētām es te saucu tās mantas un objektus, kuri ražoti vai radīti ne cilvēku labad, bet resoru peļņas interesēs, kuru lietošanas ilgums, izturība, kvalitāte un glītums ir krasi nesamērīgi ar šo preču vai objektu augsto cenu vai saimniecisko lietderību (no kurpēm, uzvalkiem līdz Daugavpils HES vai Slokas celulozes un papīra rūpnīcai).
Runa ir par to, ka sabiedrība lāgā netic, vai saimniecisko vienību, kooperatīvu, resoru u. tml. attieksme pret nacionālo bagātību pilnīgi atbrīvosies no destruktivitātes bez sabiedrības kontroles. Pamatoti netic. Gadiem ilgi ir ziņots, ka kopprodukts nemitīgi aug, tomēr beigu beigās izrādās — bijusi stagnācija; zeme apaug ar krūmiem, preces ir, bet nav ko pirkt, apgādes nomenklatūra sarūk (pārtikas produktu dažādība, piemēram, siera veidi, zivju klāsts, pat vīna šķirnes, rūpniecības preču sortiments u. tml.), deficīts var tapt par sviru, kas regulē valsts saimniecību (cukura talonu ieviešanas motīvi liecina, ka kandžas tecinātāji nosaka cukura tirgus konjunktūru u. tml.). Reiz taču tas ir jābeidz. Gribot negribot, lai nosargātu un stimulētu pārkārtošanās procesus, lai neļautos ieaijāties no skaļas miglas pūšanas, ir jāsāk pašiem domāt un skaitīt naudu. Lai taču beidzot, nez cik gadu pēc kara, justu, ka labklājības pieaugums top kaut cik atbilstošs šajos gados saražotajai virsvērtībai.