Apskatīt 618303 izejas kodu

{{Speech
|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais
|Published on=1988/10/08
|Original title=V. Puriņš. Runa LTF 1. kongresā
}}
{{Written by|V. Puriņš}}
{{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}
{{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}}
{{About topic|Sociālais taisnīgums — diskusijas}}
{{About topic|Kolhozi, kolhoznieki}}
{{About domain|Lauksaimniecība}}
{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
{{About event|E1988100800}}
{{About year|1988}}
Cienījamie kongresa delegāti!

Zeme jau ir visa sākums un gals. Tiek pieņemti lēmumi par parādu atdošanu laukiem, bet cilvēkiem?

Kolektivizācijas sākumā Latvijas laukos «budžu» vairs nebija, kolhozos stājās jaunsaimnieki un trūcīgie zemnieki, nebija, kolhozos stājās jaunsaimnieki un trūcīgie zemnieki, nododot bez atlīdzības lopus un ražošanas līdzekļus, dažreiz arī ēkas; daudz iestājās vecu cilvēku, kas pirmajos gados nostrādāja par velti un aizgāja aizsaulē.

Aizsaulē aizgājuši arī tie, kuri saņēma pensiju 12 rubļu mēnesī, tāpat daļa to, kuri saņēma mūža beigās 30 rubļu lielu pensiju.

Tiem mēs vairs neko neatdosim. Bet vēl ir cilvēki&nbsp;— pirmie kolhoznieki&nbsp;—, kuri saņem, es varu teikt, nelielu pensiju un joprojām dzīvo laukos, un ierosinu Tautas frontei apsekot šos cilvēkus, vērsties pie republikas vadības, izskatīt jautājumu par pensiju paaugstināšanu šiem cilvēkiem. Tie ir ļoti nedaudzi 70—80 gadus veci cilvēki, un lai viņi mūža beigās vismaz saņemtu morālu un materiālu stimulu par savu mūža darbu laukos. ''(Aplausi.)''