16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Kopības izjūta, asaras, izmisums |Comments=Pierakstījusi I. Vizāne}} {{Written by|Ērika Pomere}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}} {{About topic|Omonieši}} {{About domain|Politika}} {{About person|Ieva Akurātere}} {{About person|I. Vizāne}}{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}} {{About place|Vecmīlgrāvis}} {{About place|Ļaudona}} {{About place|Viļņa}} {{About place|Prauliena}} {{About year|1991}}Gadi nāk tikai klāt, un šķiet dīvaini, ka notikumi pirms desmit gadiem jau ir vēsture, kuru detalizēti atcerēties vairs nevar. Kāpēc braucu? Tās pārmaiņas, kas notika valstī, ļoti piesaistīja un fascinēja, mēs visi bijām pie televizoriem un radio aparātiem, lai dzirdētu, kas notiek Rīgā un citur valstī. Pēc notikumiem Viļņā Latvijas iedzīvotājus Tautas fronte aicināja uz barikādēm, lai nepieļautu tanku plosīšanos. Arī Ļaudonas TF nodaļa organizēja šādu braucienu, un mēs, četras skolotājas, pieteicāmies. Ir paaudzes, kas piedzīvojušas karus, bet mums bija barikādes, trešā Atmoda un neatkarības iegūšana. Neuzskatu, ka mēs veicām kādus varoņdarbus, bet vienkārši tas bija mūsu laiks, mūsu pienākums.
Spilgtākās atmiņas. Tā ir tautas kopības izjūta, kuru nevar aprakstīt. Tās ir asaras — dzirdot I. Akurāteres "Palīdzi, Dievs!". Tā ir mūsu vīru pārliecība, ka nedrīkst atstāt posteni, kamēr nav maiņas. Ir arī skumjas atmiņas. Kad notikuma vietā atgriezāmies pēc omoniešu plosīšanās, pārņēma dusmas, izmisums. Ieroči bija saimniekojuši mūsu autobusā, varas zaudētāji ar spēku gribēja turēties pie pēdējā salmiņa. Bija cilvēku upuri, bet nebija karš.
