Atšķirības starp "447926" versijām

No Barikadopēdija
 
5. rindiņa: 5. rindiņa:
 
}}
 
}}
 
{{Written by|Ilmārs Latkovskis}}
 
{{Written by|Ilmārs Latkovskis}}
 +
{{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}
 +
{{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}}
 +
{{About person|Jānis Vagris}}
 +
{{About person|Arnolds Klaucēns}}
 +
{{About person|Andrejs Saharovs}}
 +
{{About person|Aleksandrs Jakovļevs}}
 +
{{About person|Jānis Rukšāns}}
 +
{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
 +
{{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}
 +
{{About organization|LKP Rīgas pilsētas komiteja}}
 +
{{About media|«Cīņa», laikraksts}}
 +
{{About media|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}}
 +
{{About media|«Padomju Latvijas Komunists», žurnāls}}
 +
{{About event|E1988100800}}
 +
{{About year|1988}}
 
Godājamie kongresmeņi un viesi! Šodien partijas pirmais sekretārs Vagris izteicās, cik svarīgi mums būt vienotiem. Es domāju, tad, kad radikāli pretēju viedokļu izteikšana kļūs par normu, tad mums nebūs arī neveselīgas konfrontācijas, un tad arī paaugstināsies mūsu dialoga un savstarpējo attiecību kultūras līmenis. Latvijas Tautas frontes rezolūcijā ir rakstīts, ka Latvijas Tautas fronte atzīst, ka demokrātiskā un sociālistiskā plurālisma apstākļos katrai masu organizācijai ir tiesības brīvi paust savus uzskatus ar masu informācijas līdzekļu palīdzību. Es uzsveru apzīmējumu — sociālistisks. Diemžēl, tieši šis jēdziens bieži vien kļūst un arī turpmāk var kļūt par demokrātijas, arī plurālisma paklupināšanas līdzekli. Ja sociālismu mēs uzskatām nevis par sastingušu dogmu, bet gan par radošu procesu, kurš gan būs tas, kurš noteiks, kas ir sociālistisks un kas nav sociālistisks. Kas atbilst pārkārtošanās interesēm un kas tām neatbilst, kas ir pretpadomju un kas nav pretpadomju. Šodien jau, šeit pieminēja akadēmiķi Andreju Saharovu. Vēl pavisam nesen viņš bija oficiāli atzīts gan par antisociālistisku, gan arī pretpadomju elementu. Tagad, kā dzirdam, viņam ir gods un slava atkal. Tāpēc aicinu delegātus turpmāk Tautas frontes darbībā, varbūt arī Programmā un Statūtos pievērst uzmanību tieši šādiem plurālismu ierobežojošiem apzīmējumiem, lai mēs plurālismu ierobežotu nevis ar atsevišķu ierēdņu interpretācijas iespējām, bet gan tikai ar starptautiski pieņemtiem aizliegumiem. Tas būtu — varmācības un rasisma propagandas aizliegums.
 
Godājamie kongresmeņi un viesi! Šodien partijas pirmais sekretārs Vagris izteicās, cik svarīgi mums būt vienotiem. Es domāju, tad, kad radikāli pretēju viedokļu izteikšana kļūs par normu, tad mums nebūs arī neveselīgas konfrontācijas, un tad arī paaugstināsies mūsu dialoga un savstarpējo attiecību kultūras līmenis. Latvijas Tautas frontes rezolūcijā ir rakstīts, ka Latvijas Tautas fronte atzīst, ka demokrātiskā un sociālistiskā plurālisma apstākļos katrai masu organizācijai ir tiesības brīvi paust savus uzskatus ar masu informācijas līdzekļu palīdzību. Es uzsveru apzīmējumu — sociālistisks. Diemžēl, tieši šis jēdziens bieži vien kļūst un arī turpmāk var kļūt par demokrātijas, arī plurālisma paklupināšanas līdzekli. Ja sociālismu mēs uzskatām nevis par sastingušu dogmu, bet gan par radošu procesu, kurš gan būs tas, kurš noteiks, kas ir sociālistisks un kas nav sociālistisks. Kas atbilst pārkārtošanās interesēm un kas tām neatbilst, kas ir pretpadomju un kas nav pretpadomju. Šodien jau, šeit pieminēja akadēmiķi Andreju Saharovu. Vēl pavisam nesen viņš bija oficiāli atzīts gan par antisociālistisku, gan arī pretpadomju elementu. Tagad, kā dzirdam, viņam ir gods un slava atkal. Tāpēc aicinu delegātus turpmāk Tautas frontes darbībā, varbūt arī Programmā un Statūtos pievērst uzmanību tieši šādiem plurālismu ierobežojošiem apzīmējumiem, lai mēs plurālismu ierobežotu nevis ar atsevišķu ierēdņu interpretācijas iespējām, bet gan tikai ar starptautiski pieņemtiem aizliegumiem. Tas būtu — varmācības un rasisma propagandas aizliegums.
  

Pašreizējā versija, 2014. gada 24. aprīlis, plkst. 10.06


Godājamie kongresmeņi un viesi! Šodien partijas pirmais sekretārs Vagris izteicās, cik svarīgi mums būt vienotiem. Es domāju, tad, kad radikāli pretēju viedokļu izteikšana kļūs par normu, tad mums nebūs arī neveselīgas konfrontācijas, un tad arī paaugstināsies mūsu dialoga un savstarpējo attiecību kultūras līmenis. Latvijas Tautas frontes rezolūcijā ir rakstīts, ka Latvijas Tautas fronte atzīst, ka demokrātiskā un sociālistiskā plurālisma apstākļos katrai masu organizācijai ir tiesības brīvi paust savus uzskatus ar masu informācijas līdzekļu palīdzību. Es uzsveru apzīmējumu — sociālistisks. Diemžēl, tieši šis jēdziens bieži vien kļūst un arī turpmāk var kļūt par demokrātijas, arī plurālisma paklupināšanas līdzekli. Ja sociālismu mēs uzskatām nevis par sastingušu dogmu, bet gan par radošu procesu, kurš gan būs tas, kurš noteiks, kas ir sociālistisks un kas nav sociālistisks. Kas atbilst pārkārtošanās interesēm un kas tām neatbilst, kas ir pretpadomju un kas nav pretpadomju. Šodien jau, šeit pieminēja akadēmiķi Andreju Saharovu. Vēl pavisam nesen viņš bija oficiāli atzīts gan par antisociālistisku, gan arī pretpadomju elementu. Tagad, kā dzirdam, viņam ir gods un slava atkal. Tāpēc aicinu delegātus turpmāk Tautas frontes darbībā, varbūt arī Programmā un Statūtos pievērst uzmanību tieši šādiem plurālismu ierobežojošiem apzīmējumiem, lai mēs plurālismu ierobežotu nevis ar atsevišķu ierēdņu interpretācijas iespējām, bet gan tikai ar starptautiski pieņemtiem aizliegumiem. Tas būtu — varmācības un rasisma propagandas aizliegums.

Protams, tagad oficiālajam līmenim ir pavisam citi kritēriji, bet vai tos varam pasludināt par absolūti pareiziem? Nekādā gadījumā ar demokrātijas jēdzienu nevar savienot domu, ko vēl šogad maijā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas plēnumā izteica Arnolds Klaucēns. Vairums pilsētas organizācijas komunistu domā «pareizi». Līdz ar to pareizas domāšanas kritēriji atkal būs atkarīgi no atsevišķu partijas darbinieku interpretācijas. Kā jau šodien komunists Rukšāns norādīja, partijas biedrs vēl nav tas pats, kas komunists. Diemžēl, no atsevišķu atbildīgu darbinieku priekšstatiem par pareizu domāšanu arī šodien nav brīvi mūsu masu informācijas līdzekļi. Un ne tikai partijas prese vien. Tā kā pie mums arī citu oficiālo izdevumu vadībā atrodas partijas darbinieki, tad jebkurā gadījumā paliek iespējas iedarboties uz viņiem ar partijas disciplīnas ievērošanas ieganstu. Es neaicinu Tautas fronti nostāties pret partijas politikas propagandu viņu masu informācijas līdzekļos un arī citos oficiālajos masu informācijas līdzekļos, es aicinu Tautas fronti atbalstīt neformālo izdevumu darbību. Tas ir jautājums, kas Rīgā tika uzdots arī Padomju Savienības Komunistiskās partijas Politbiroja loceklim Aleksandram Jakovļevam. Tiešās atbildes vietā biedrs Jakovļevs gan atjokoja, ka tagad arī oficiālā prese raksta tik daudz un dažādi, ka burtiski galva reibst lasot.

Jā, oficiālā prese pēdējos gados stipri mainījusies. Jā, arī partija ir tā, kuras vadībā tika uzsākts oficiālais pārbūves kurss un demokratizācija, bet, jāatzīmē, ka partija ir arī tā, kuras vienvadībā mēs nonācām stagnācijā. Tagad gan partijas biedri ir mainījušies, piesauc arī Dievu palīgā — gan vakar manifestācijā, gan šeit. Varbūt tas ir simboliski, bet viena lieta ir dialogs un sadarbība ar ticīgajiem, taču pavisam cita lieta jau ir Dieva vārda piesaukšana un varbūt šiem vārdiem neatbilstoša personiskā rīcība. Un tas jau mums draud ar amorālismu. Varbūt nav korekti jaukties citu sirdsapziņā, taču, runājot par plurālismu un partijas vadošo lomu, es tomēr piedāvāju katram partijas biedram, lai viņš sev uzdod jautājumu un padomā par atbildi — kāpēc viņš ir iestājies partijā? Vai nu tāpēc, ka komunistiskās idejas ir viņa pārliecība, vai arī viņu vada materiālistiskais pasaules uzskats? Varbūt tāpēc, ka tā ir mūsu vienīgā partija? Un savas tautas interesēs ir jāizmanto pastāvošās struktūras, nevis jāignorē tās. Es nenosodu arī šo otro variantu, taču, lai taktika nekļūtu amorāla, tad laiks ir atbalstīt arī neformālo kustību centienus. Jo viņi sirdsapziņas jautājumus tomēr stāda augstāk par politiskās lavierēšanas jautājumiem.

Bet, ja ir stingra komunistiskā pārliecība un materiālistiskais pasaules uzskats, tad es teikšu nevis Dieva, bet Ļeņina vārdiem: «Mēs atzīstam, ka pat jezuītiem ir tiesības brīvi aģitēt, bet mēs cīnāmies, protams, ne jau policejiski, cīnāmies pret jezuītu un proletāriešu apvienību.» Arī šodien partijai nebūtu ko baidīties no radikāli atšķirīgu viedokļu publicēšanas, no radikāli atšķirīgas ievirzes masu informācijas līdzekļos. Partijas rokās taču ir tik lieli izdevumi kā «Cīņa», «Sovetskaja Latvija», «Komunists», uz kuriem nav nekāda parakstīšanās limita. (Aplausi.)

Un, lai arī mūsu sabiedrībā būtu tiesības brīvi aģitēt, aicinu Latvijas Tautas frontes Programmā ierakstīt, ka ikvienam cilvēkam vai cilvēku grupai ir tiesības informācijas apmaiņas un savu uzskatu brīvības vārdā izdot un izplatīt informatīvos biļetenus. Tas ir cilvēktiesību cieņas jautājums, tas ir arī alternatīvu viedokļu konkurences jautājums. Protams, pagaidām šie neformālie izdevumi nav augstā profesionālā līmenī, reizēm jūtams arī ētiskās kultūras trūkums, bet neformālie izdevumi ir ceļš uz neatkarīgu presi. Un neatkarīga prese mums ir nepieciešama ceļā uz neatkarīgu valsti, ceļā uz vārda un sirdsapziņas brīvību. (Aplausi.)