Izmaiņas

{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/18|Original title=«Melnos» neielaidām}}{{Written by|Andrejs Stepiņš}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}{{About topic|Omonieši}}{{About domain|Politika}}{{About person|Vitālijs Serbijenkovs}}{{About person|Jānis Kunailis}}{{About place|Rīga}}{{About place|Krāslava}}{{About year|1991}}No Krāslavas mēs atbraucām 16 cilvēki. Mūs aizveda uz Zaķusalu, kur bija galvenā pulcēšanās vieta. No turienes mūs aizsūtīja uz tiltu. Mūsu uzdevums bija neļaut OMON kareivjiem iekļūt telecentrā. Mēs visi dežurējām trīs diennaktis. Tilts bija viens no svarīgākajiem objektiem, jo tas bija vienīgais sauszemes ceļš, pa kuru varēja piekļūt telecentram. Mūsu brigāde dežurēja maiņās pa četriem cilvēkiem katrā. Un pēc divām stundām bija dežurantu maiņa. Pārējie barikāžu dalībnieki sameklēja smiltis, baļķus un cēla barikādes. Manas dežūras laikā tika aizsprostots ceļš no tilta uz telecentru. No rīta es, Vitālijs Serbijenkovs un Jānis Kunailis saņēmām uzdevumu palaist garām mūsu postenim mašīnu uz telecentru. Ceļš bija aizsprostots ar traktoru "T-150", bet traktorista nebija. Biju grupā vienīgais traktorists, un man nācās sēsties pie stūres, aizbraukt traktoru pēc caurlaižu izskatīšanas, laist mašīnu uz telecentru. Šīs trīs diennaktis es no traktora praktiski nebiju izkāpis. Otrajā dienā mēs ar Vitāliju aizgājām uz tirgu nopirkt produktus, atpakaļceļā dzirdējām šāvienus pilsētas centrā. Kamēr gājām pa Zaķusalu, sastapām daudzus barikāžu dalībniekus, bet apbruņots neviens no viņiem nebija. Valdība bija pārliecināta, ka neviens nešaus uz neapbruņotiem cilvēkiem. Kādā dienā pie tilta piebrauca mikroautobuss "Latvija". Es, kā vienmēr, atrados traktorā, bet mikroautobusā bija cilvēki melnos apģērbos ar automātiem rokās. Viņi gribēja tikt uz Zaķusalu, bet viņiem nebija caurlaižu. Mēs viņus nepalaidām garām, un viņi aizbrauca. Vēlāk mašīna atbrauca vēlreiz, un no mašīnas kopā ar šoferi izkāpa trīs vīri ar automātiem rokās. Viņi mūs mēģināja pārliecināt, ka esot telecentra apsardze, bet Vitālijs sazinājās ar štābu, un štāba atbilde bija: "Bez caurlaidēm nevienu nelaist." Mūs baroja trīs reizes dienā. No rīta — tēja ar sviestmaizi, pusdienās — zupa, otrais ēdiens un tēja. Vakarā — otrais ēdiens un tēja. Bija auksti, un siltais ēdiens mums labi derēja. Dalīja būdiņā, kura atradās uz tilta. Es gulēju traktorā, jo bija auksti, un vajadzēja bieži darbināt traktoru, lai radiatorā neaizsaltu ūdens. Esmu dzirdējis baumas, ka barikādēs esot bijuši arī piedzērušies, bet es nevienu iereibušo nesastapu. Vēlāk no Rīgas saņēmām pateicības rakstu. &nbsp;<p style="text-align: right; ">Pierakstījuši '''&nbsp;Ē.&nbsp;Geiba''' un &nbsp;'''K.&nbsp;Jakovļeva'''</p>