16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Speech|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais|Published on=1988/10/08|Original title=Jānis Rukšāns. Runa LTF 1. kongresā}}{{Written by|Jānis Rukšāns}}Dārgie draugi! Dāmas un kungi! Es esmu laimīgs. Es esmu laimīgs, ka man ir paveicies piedzimt īstajā laikā, ka man ir paveicies piedzīvot šo gadu un aktīvi piedalīties tā norisēs. Un, kaut arī pamatprofesijai — dārzkopībai — man šogad nav atlicis laika, es to nenožēloju. Šodien es atceros to brīdi, kad Viktors Avotiņš dažas dienas pēc rakstnieku plēnuma pateica vēsturiskos vārdus: «Mums nekas cits neatliek kā dibināt Tautas fronti.» Es Viktoram piekritu, kaut arī tobrīd nebija ne mazākās jausmas, kas tas būs un kā būs, un pārņēma tāds dziļš biklums, pat nespēka sajūta. Cik strauji aizskrējis laiks… Kad Viktora dzīvoklī sanāca sākotnējā iniciatīvas grupa un tapa aicinājums, ko Viktors pirmoreiz nolasīja žurnālistu protesta mītiņā 22. jūnijā, tas nevarēja tikt publicēts tikai tādēļ, ka parakstītāju skaitā bija Helsinku grupa un žurnāls «Auseklis». Tad kā kompromisa variants arī radās divas iniciatīvas grupas ar būtībā vienu un to pašu «Aicinājuma» tekstu. Vai toreiz kādam nāca prātā, ka paies tikai trīs mēneši un mēs brīvi lasīsim daktera Vidiņa uzstāšanos «Padomju Jaunatnē»? Ka pat «Cīņas» Pakalns būs tiktāl pārkārtojies, ka uzstāsies nevis pret helsinkiešiem, bet pret Iļjinu ''(aplausi)'' ? Un es noliecu galvu Helsinku grupas priekšā, kas pērn pirmā pārrāva baiļu aizsprostu, kas pirmā izstrādāja atdzimšanas programmu ''(aplausi),'' parādot nevis politisku aklumu ''(aplausi nerimstas),'' kā domā prokurors Dzenītis un laikraksts «Cīņa», bet gan politisku gaišredzību.
Un es esmu laimīgs arī tādēļ, ka no padsmitu grupas mēs dažos mēnešos esam izauguši līdz simt un vairāk tūkstošiem. Un es nevaru nenoliekt galvu Sandras Kalnietes priekšā, kuras organizatoriskais talants palīdzēja iemiesot šo ideju šodienas kongresā.
Un tikai tagad esmu nonācis pie tēmas, par kuru biju iecerējis runāt, proti, par republikas neatkarības atjaunošanu. Esmu absolūti pārliecināts, ka Konstitūcijas 69. panta piemērošana ir vienīgais risinājums, kas garantēs mūsu tautu saglabāšanos. Taču nebūs pareizi lietot vārdu «izstāšanās», jo mūsu tautas nekad nav iestājušās Padomju Savienībā, bet gan ir varmācīgi okupētas ''(aplausi),'' tātad patiesībā mēs esam kolonija. Sekosim mūsu justīcijas ministra Skudras piemēram un atvērsim Politisko vārdnīcu. Citēju: «Kolonijas ir zemes un apgabali, kam nav politiskas un ekonomiskas patstāvības un ko ekspluatē metropole. Lai nodrošinātu savu kundzību pār kolonijām, okupē tās ar savu karaspēku, ieceļ administrācijā savus ierēdņus, atņem vietējiem iedzīvotājiem politiskās tiesības, sagrābj savās rokās saimniecības pamatnozares, izposta apspiestās tautas nacionālo kultūru.» Visas šīs pazīmes attiecināmas arī uz Baltijas valstīm. Vai nav pienācis pēdējais laiks izsvītrot Padomju Savienības vārdu no kaunpilnā koloniālo lielvalstu saraksta?
Atjaunojot taisnīgumu arī šajā jomā, Padomju Savienība iegūtu milzīgu politisko kapitālu, kura nozīmību varētu samērot ar savstarpējās raķešu iznīcināšanas līguma nozīmi. Aiz tā nebūt neslēpjas mēģinājums restaurēt kapitālismu Latvijā, kā to parasti mēģina piedēvēt. Latvijai jābūt sociālistiskai, padomju, taču neatkarīgai! Tas atrisinātu gan pilsonību, gan migrāciju, gan valodu, gan saimnieciskā aprēķina problēmu, turklāt praksē, nevis teorijā. No tā iegūtu abas puses un it īpaši PSRS, jo tai kaimiņos rastos trīs draudzīgas valstis vai šo valstu federācija. Atcerēsimies, cik negatīvi 1968. gada notikumi mainīja čehu un slovaku attieksmi pret Padomju Savienību. Pie mums notiktu pretējs process. Politiski neatkarīgi, mēs paliktu cieši ekonomiski saistīti, jo neatkarīgai valstij tāpat būs nepieciešami enerģijas nesēji, izejvielas, tirgus saražotajai produkcijai. Taču nelielā valsti ekonomika ir daudz vieglāk atveseļojama nekā milzīgā un nepārvaldāmā gigantā, par kādu pārvērtusies PSRS. Vai Somijas piemērs nav iedvesmojošs? Vai tiešām būtu bijis izdevīgāk, ja Somija būtu padarīta par sešpadsmito padomju republiku? Ņemot vērā mūsu tautai raksturīgo darba mīlestību un uzcītību, neatkarība ļautu strauji atjaunot saimniecību, ko ievērojami veicinātu vispārējs morāls pacēlums
Neatkarīga Latvija tāpat paliktu sociālistiskās sadraudzības valsts, un kopējās aizsardzības intereses būtu regulējamas ar īpašiem līgumiem, kā tas pieņemts visā pasaulē. Tāpat tiktu nodrošināta tranzīta kustība un piekļūšana ostām.
Pašreizējie centieni likvidēt staļinisma drausmo mantojumu visās dzīves jomās nedrīkst paiet secen arī Staļina noziedzīgajai ārpolitikai. Vēsturiskā pieredze rāda, ka koloniālās impērijas, kas izveidotas varmācīgā ceļā, pretēji «Cīņas» redaktora J. Britāna apgalvojumam (žurnālā «Jaunās Grāmatas») var pārtapt suverēnu valstu sadraudzībā arī mierīgā ceļā. Tā tas notika, piemēram, ar daudzām britu sadraudzības zemēm. Arī varmācīgi izveidota Staļina impērija var pārveidoties par patiesi suverēnu valstu sadraudzību. Tiesiskas valsts celtniecība jāsāk ar tiesiskās netaisnības novēršanu, atjaunojot 1920. gada līgumā Latvijai uz mūžīgiem laikiem piešķirto neatkarību.
Ir cilvēki, kas saka: kur jūs steidzaties — šī impērija sabruks tāpat, kā ir sabrukušas visas _pārlieku pārlieku lielās impērijas cilvēces vēsturē, sākot jau ar seno Ēģipti un Romu, Čingishana un Napoleona lielvalstīm. ''(Aplausi.)'' Mūsdienu notikumi rāda, ka šis process ir sācies arī Padomju Savienībā. Bet tad, kad tas notiks dabiskā ceļā, būs jau par vēlu. Tad diez vai vairs būs tāda Latvija, tāda tauta — latvieši, tad būs izlaupīti jau tā pieticīgie mūsu dabas resursi, neglābjami piegānīta mūsu zeme, gaiss un ūdens. Būs iznīcināta tauta, kas apbrīnojamā kārtā cauri gadsimtu jūgam pratusi saglabāt vienu no senākajām indoeiropiešu cilmes valodām un visbagātāko tautas folkloras krājumu pasaulē. Vai tiešām tāds būtu humānā sociālisma mērķis?
Daži veikli demagogi mēģina oponēt ar argumentu, ka Rietumeiropa, lūk, iet uz aizvien lielāku saplūšanu, robežu atvēršanu, kopīgu valūtu. Bet te viņi aizmirst piebildi, ka katrai koptirgus valstij pieder veto tiesības jebkura lēmuma pieņemšanā, ka tur valdības spiestas rēķināties ar vēlētāju domām, jo pastāv daudzpartiju sistēma, ka tur neeksistē valodas asimilācijas draudi un, neraugoties uz tiešām aizvien lielāku integrāciju, netiek apdraudēta nāciju eksistence.
Un noslēgt savu garo un reizē tik īso uzstāšanos es gribētu ar Ievas Akurāteres izpildītās Ritmaņu dziesmas vārdiem:
Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai<br/>Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!
''(Aplausi.)''
