16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
'''Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosaukt. Vai tas bija 1953., 1956. vai kādā citā gadā, to ir neiespējami pateikt. Vecais kalendārs un stundenis te neder. Vācieša sakarībā neder nekas lineārs un viennozīmīgs. Tie neko neizsaka. Te darbojas citi ritmi, citas sakarības.'''
'''Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzima, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu.'''
'''Taču nē! Dzejnieks dzima traģiskās peripetijās, kad staļiniskais despotisms atgriezās, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā. Kad brīvību, vienlīdzību, taisnību un demokrātiju — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēs.'''
'''Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teica, ka dzeja savulaik bija «garīgās pretošanās kustība». Tad, lūk, Ojāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģences, inteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Un, ja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas, es teiktu: viņš bija kustības karognesējs. Turklāt no sākuma līdz galam. Pat tad, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpa.'''
Ar Vācieti tuvākā saskarē nonācu 1965. gadā, kad tiku apstiprināts par LKP CK instruktoru. No sākuma man tika uzticētas kultūrizglītības iestādes, bet ar gada otro pusi kļuvu kurators par Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienībām. Situācija bija sarežģīta. Abas savienības gatavojās kongresiem, abas plosīja dziļas iekšējas pretrunas. Asa, gandrīz vai antagonistiska bija divu domāšanas veidu, būtībā divu kultūras koncepciju sadursme, kas kondensējās paaudžu konfliktā.
Ā. Talcis: «Nav klāt to, par ko runā. Jauno maz. Vajadzēs piespiest, lai nāk savu kolektīvu priekšā. (..) Mēs esam pārāk liberāli, ka uzņemam tādus cilvēkus…»
A. Grigulis: «Tagad jauno vidū liels apmulsums, un to sekmē arī O. Vācieša un V. Belševicas neskaidrie dzejoļi. Kāpēc šodien sapulcē nav grupa cilvēku? Viņi streiko, apzinīgi nenāk. Sak, redzēs, kas notiks, kad mēs vairs nerakstīsim, ko tad liksiet savos žurnālos? Žurnāli tikai iegūs. Jo mazāk būs šo «talantīgo» dzejnieku, kas var iet līdz valsts nodevībai, jo stiprāki mēs būsim.» <sup>2</sup>
Ieklausoties «kolēģu» neiecietīgajos, bezapelāciju, pat agresīvajos spriedumos, nudien, liekas — redz, kā praviešus ešafotē. Kāpēc dvēseles inženieris bija kļuvis tik saērcināts? Robusts. Nikns. Kāpēc savējais sita savējo? Domāju, ka aiz lielajām idejām visbiežāk slēpās gluži pragmatiska konkurences cīņa par vietu literatūrā. Par stāvokli sabiedrībā. Ojārs Vācietis un citi trauksminieki — tā bija talantīga jaunā paaudze. Brīva no dogmām un aizspriedumiem. Viņi rakstīja atraisītāk, skarbāk un talantīgāk. Viņu popularitāte auga augumā. Vecie rakstnieki, kuri daudzajās «smadzeņu skalošanas» kampaņās bija pieslīpējušies doktrīnām, nespēja izturēt konkurenci. Tā vien šķita, ka Pegazs latviešu rakstniekiem izšķērdīgi bija dāļājis «ego», skaudību un nenovīdīgu sāncensību, bet aizmirsis šūpulī ielikt cieņu pret talantu un jaunradi. Un tā rau, ticīgie un pareizie ņēmās pātagot nomaldījušās avis. Ojāram tika pirmajam un visvairāk, jo viņš bija «nomaldu» centrā.
Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.
<sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,
