Apskatīt 229094 izejas kodu

{{Memoir
|Article in=Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)
|Published on=2011/10/27
|Original title=Gaismas akcija
}}
{{Written by|Paulis Kļaviņš}}
{{About topic|Luterāņu baznīca}}
''Paulis Kļaviņš ir teologs un politiķis. No 1950. līdz 1957.&nbsp;gadam studējis evaņģēlisko teoloģiju Bonnas Universitātē. Autodidakts. 32 gadus (no 1970. līdz 1992.&nbsp;gadam) bijis līdzstrādnieks Internacionālajā kristīgajā misijā uz komunistu zemēm. Gaismas akcijas iniciators un vadītājs. 1992.&nbsp;gadā pārcēlies no Vācijas uz dzīvi Latvijā. Atsaucoties aicinājumiem, strādājis par Ziņu dienesta vadītāju LR Aizsardzības ministrijā (1992–1993); bijis pirmais Totalitārisma seku dokumentācijas centra vadītājs (1993–1994); 1995.&nbsp;gadā ievēlēts par Latvijas Kristīgo demokrātu savienības priekšsēdētāju. Bijis ievēlēts 6. un 8.&nbsp;Saeimā. Paralēli politiskajam darbam 14 gadus sniedz katrai dienai 15&nbsp;minūšu programmu «Jauni akcenti» Latvijas Kristīgajā radio.''


Garīgas cīņas kopība totalitārā komunisma noziegumu apgaismošanai, apslēpto upuru atklāšanai un praktiskas solidaritātes veicināšanai ar režīma sodītiem patriotiem.<ref>Dokumentu krājums par Gaismas akciju pieejams Latvijas Okupācijas muzejā Rīgā, Strēlnieku laukumā 1, e-pasts: omf@latnet.lv.</ref>


=Kā no citas pasaules=

Uz trimdas sabiedrisko notikumu skatuves Gaismas akcija ieradās kā spēlē neparedzēts akts. Piepeši atklājās fakts, ka pastāv slepenu sakaru uzturēšana pāri dzelzs priekškaram. Par to liecināja sensacionālas ziņas, kas 1975.&nbsp;gada ziemā parādījās Rietumu presē&nbsp;— ka nu ir radies redzams pierādījums gulaga eksistencei, jo to rādot īsas amatierfilmiņas «Iestāde OC-78-7» skati ar lēģera adresi Rīgā, Krustpils ielā 63. Par šo filmiņu vispirms vēstīja ''BBC ''televīzija, bet drīz vien to varēja skatīt visu lielo Rietumu televīzijas kompāniju ekrānos un žurnālu pirmajās lappusēs. Francijas komunistu partijas šefs tās dēļ draudēja atteikties no sadarbības ar biedriem Maskavā (ja tie nevarēšot pierādīt, ka lēģeru Padomju Savienībā tomēr nav). 

Šīs ziņas pārņēma arī latviešu avīzes, un trimdas sabiedriskā darba vadītāji sāka meklēt kontaktu ar slepeno sakaru avotiem. Rietumu prese bija nosaukusi filmas saņēmēja vārdu&nbsp;— mācītājs Paulis Kļaviņš Bonnā, bet to, kas un kā filmējuši, viņš neizpauda, norādot tikai uz operatora ēnu, kas redzama kādā no filmiņas kadriem. Tā vēl ilgi neviens neuzzināja, ka bīstamo filmēšanu Rīgā bija veikuši Brūveri, kuri toreiz vēl atradās padomju varas robežās. 

Jau septiņus gadus pirms Gaismas akcijas nosaukuma rašanās bija sākusies sadarbība starp dzelzs priekškara šķirtajiem latviešiem. Šo septiņu gadu norises soli pa solim veda uz nenojaustu mērķi, kuram bija jāmeklē nosaukums.

Par Gaismas akciju ir iespējams stāstīt tikai kā par atzarojumu no citas organizācijas, no kuras tā izauga&nbsp;— kā zars no stumbra. Gaismas akcijas saknes un stumbrs bija un arī turpmākajos gados palika Palīdzības akcija martīru baznīcai (''Hilfsaktion MärtyrerKirche''&nbsp;— ''HMK'')<ref>Šīs akcijas iniciators bija Rihards Vurmbrands, ebreju izcelsmes luterāņu mācītājs, kurš, izcietis 14 gadu mocības komunistiskās Rumānijas cietumos, bija ieradies Rietumos un liecināja par ticīgo cilvēku un draudžu iznīdēšanu, ko veic totalitārā komunisma režīmi. Viņa ierosmē tika nodibinātas palīdzības misijas daudzās Rietumu zemēs.</ref>, kura darbojās Rietumvācijā un Šveicē un kuras finansiālais spēks Gaismas akciju pa lielākai daļai uzturēja visu laiku. 


=Darbs palīdzības akcijā=

Ķēdi, kas veda Gaismas akcijas virzienā, veidoja sīku faktu virkne. Tās sākums radās 1969.&nbsp;gadā, kad man un dzīvesbiedrei Zeltītei bija izdevība apmeklēt Rīgu, iepazīties ar kristīgajām draudzēm un uzņemt kontaktus ar ticībā rūdītiem kristiešiem.

Pēc atgriešanās Vācijā mēs sniedzām ziņojumu nesen tapušās misijas ''HMK'' vadībai. Tās direktors aicināja iesaistīties regulārā akcijas darbībā, jo mums jau bija sakari ar aktīviem draudžu locekļiem otrpus dzelzs priekškara. ''HMK ''mērķis bija noskaidrot apstākļus totalitāro diktatūru zemēs un gādāt palīdzību apspiestajām draudzēm. Šāda uzdevuma veikšanu finansiāli atbalstīja prāvs draugu loks. Līdzekļu netrūka, tikai nebija nekādas pieredzes tā veikšanai. Vajadzēja izdomāt kaut ko jaunu. 

''HMK ''valde man uzdeva attīstīt radio nozari. Sešu gadu laikā tika izveidotas redakcijas, kas varēja sagatavot radio programmas deviņās valodās, ko lieto Austrumeiropā. Visiem, kas piedalījās ''HMK'' radio programmu sagatavošanā, vajadzēja pārzināt apstākļus mērķauditorijas zemēs un atrast tiem atbilstošu pieeju. Konfesionālās atšķirības izbālēja. Priekšplānā izvirzījās solidaritāte ar visiem, kas tiek vajāti patiesības apliecināšanas dēļ, un ar visiem, kas nedzīvo melos. Šajās programmās izpaudās kopības apziņa ar netaisni sodītajiem un vergu darbam pakļautajiem ticības lieciniekiem, kā arī ar citiem brīvas domas paudējiem, kurus režīms apkaroja. Netaisni sodīto sludinātāju un disidentu vārdus pasaules radio viļņos pirmo reizi varēja dzirdēt tikai no ''HMK'' sniegtajām programmām. Aiz dzelzs priekškara apspiestos tas iepriecināja: «Mēs neesam aizmirsti! Par mums runā!» Citas kristīgās radio kompānijas par viņiem klusēja. 

Translācija sākās 1970.&nbsp;gada septembrī no spēcīgas īsviļņu stacijas, ko Portugālē bija uzbūvējusi Zviedrijas vasarsvētku baznīcas komerciālā sabiedrība ''IBRA-Radio''. ''HMK'' radio programmu saturs ar laiku sasniedza soda nometnēs un cietumos ieslodzīto piederīgos. Tiekoties tie varēja stāstīt: «Par tevi zina pat ārzemēs. Par tavu notiesāšanu tur ir cits viedoklis nekā Padomju Savienībā. Par tevi lūdz Dievu un liecina. Tu kļūsti pazīstams arvien lielākam cilvēku skaitam, un tava eksistence kļūst par ticības vēsti brīvajiem cilvēkiem. Informācija par tevi tiek izplatīta pa daudzām zemēm.» Tas sodītajiem sagādāja garīgu stiprinājumu.

Radio programmu ilglaicīgais mērķis bija vērsts uz cilvēku savstarpējās izolācijas pārvarēšanu&nbsp;— lai stiprinātu atbildību citam par citu. Ja tu zini, ka čeka tavu paziņu, kaimiņu vai darbabiedru grib iesaistīt ziņu pienešanā, tad neklusē par to, bet stāsti citiem, daudziem. Ļauna rakstura noslēpumu atklāšana palīdz tuvākajam paglābties no iesaistīšanas nodevības tīklā. Ierosinot domāšanu par šīm sakarībām, saistot tās ar Svēto rakstu principiem, ticīgajiem vairojās drosme stāvēt patiesības pusē. 

Latviešu valodas programmai devām nosaukumu «Klusuma balss». Tā atskanēja reizi nedēļā un bija Latvijā labi uztverama, kamēr padomju cenzūra neiedarbināja frekvences traucētājus; bet tālāk no Rīgas arī tad to bija iespējams saklausīt un ierakstīt saturu audiokasetēs. Daži «Klusuma balss» cienītāji tādā veidā palīdzēja šīm apcerēm un informatīvajiem ziņojumiem par notiekošo gan brīvās, gan vajātās baznīcas dzīvē izplatīties un sasniegt arī citus, kuriem īsviļņu uztvērēja nebija. Šādā veidā par Gaismas akcijas principiem vispirms uzzināja radio klausītāji Latvijā un tikai pēc vairākiem gadiem&nbsp;— Rietumu trimdinieki. Par programmu translāciju ''IBRA-Radio'' komercuzņēmumam visus 32 gadus kopš darba sākuma 1970.&nbsp;gada rudenī maksāja ''HMK''. 


=Kas notiek ar valsts varas slēptiem cilvēkiem?=

Līdztekus darbam radio bija jāvāc informācija par cilvēku likteņiem, kuri dzīvo no ārpasaules slēgtā, līdz ar to apslēptā teritorijā. Padomju publikācijas sniedza apzināti safabricētus melus par kristīgo draudžu dzīvi. Starptautiskajās konferencēs ieradās lielāko konfesiju oficiālie pārstāvji, lai liecinātu par «reliģijas brīvību», kaut gan bija aizliegta kristīgās mācības pasniegšana ārpus kulta telpām. Draudzes locekļiem bija ar likumu aizliegts savstarpēji sniegt materiālu palīdzību.

Padomju vara paļāvās uz savu drošības iestāžu spēju pilnīgi kontrolēt informācijas plūsmu no savām robežām uz ārpasauli, kā arī atvairīt nevēlamu ziņu un grāmatu ieplūšanu no Rietumu pasaules Padomju Savienībā. Bija aizliegts ievest Bībeli, evaņģēlijus, dziesmu grāmatas un citas kristīgas publikācijas, kaut gan pēc reliģiskiem rakstiem bija liels pieprasījums. Ticīgie, kas dzīvoja tālajās padomju republikās, bija gatavi maksāt mēneša algu par vienu Bībeli.


=Slepeno sakaru imperatīvs=

Tā kā Padomju Savienība bija radījusi dzelzs priekškaru, lai apslēptu savā teritorijā notiekošo, patiesu informāciju par cilvēku dzīvi bija iespējams iegūt tikai slepeni. Taču, ja mūs interesēja cilvēku likteņi, kuriem atņemtas viņu primārās tiesības, tad slepeni iegūt informāciju bija pat mūsu pienākums. Rietumos slepenais darbs pāri savas valsts robežām ir valsts varas monopols un tiek pakļauts demokrātiskai kontrolei. Mums spiegot nemaz nevajadzēja, jo ziņas par cilvēku likteņiem deva draugi&nbsp;— uzticoties, ka mēs ar iegūto informāciju rīkosimies atbildīgi un pratīsim to izmantot vajāto cilvēku labā. 

Tagad jau varam saukt vārdā savus vēstnešus. Ikviens pats brīvprātīgi izšķīrās, vai veiks kādu ieteiktās programmas darbību&nbsp;— neviens netika pierunāts. Galvenais jautājums bija par cilvēku likteņiem: kuram un kāpēc jācieš pamattiesību laupīšana? Valsts, kas šādas informācijas iegūšanu sauc par spiegošanu, atklāj tikai savu attieksmi pret cilvēka pamattiesībām. Visus Gaismas akcijas dalībniekus pavadīja apziņa par savas rīcības dabisko tiesiskumu&nbsp;— uzzināt visu par jebkuru cilvēku, kam tiek apdraudēta dzīvība, brīvība, tiesības un cilvēka cieņa. 


=Gaismas akcijas programmas tapšana=

Rietumu trimdā bijām pieraduši rēķināties ar to, ka Latvijai vēl ilgi nāksies ciest okupācijas jūgu, tādēļ jāplāno tādi pasākumi, kuri piemēroti izaugsmei ilgākā laika posmā un kuru darba motivācija saskan ar Rietumos atzītām garīgajām vērtībām&nbsp;— ar kristietības ētiku un ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

Bija nepieciešama reāla rīcības programma, kurā var piedalīties ikviens trimdinieks. Aizritējušos gados jau bija sekmējusies padomju režīma daļēja apgaismošana un noslēpumu atklāšana, tāpēc vienojāmies par nosaukumu «Gaismas akcija». Līdzšinējā darbība ar to saskanēja, un bija arī nākotnei derīga darbības perspektīva&nbsp;— atklāt režīma upurus, kas sodīti par brīvības ideju paušanu un ticības apliecināšanu. Par akciju šo pasākumu saucām tāpēc, ka, tāpat kā komerciālajā nozarē saistībā ar kapitāla ieguldījumu saimnieciskos uzņēmumos, arī Gaismas akcijas programmas veikšanā ir jāiegulda gan nauda, gan vismaz daļa no sava laika. Ir vajadzīga aktīvu cilvēku darba kopība un&nbsp;— akcionāri. Tā radās nosaukums Gaismas akcija ar devīzi: «Visu apgaismot un piedot&nbsp;— gaisma uzvarēs!»

Bija arī šādi apsvērumi: patiesības atklāšana padomju impērijai nozīmē briesmas. Tās snauž Dievam ticīgo cilvēku sabiedrības daļā. Galvenokārt tie bija ebreji un kristieši, kas apzinājās atbildību mūžības priekšā. Pret aktīviem ticības apliecinātājiem tad nu arī vērsās lielinieku niknums, un par atklātu nepievienošanos meliem bargi sodīja. Tos, kuri nebija «labojami», pakļāva iznīcināšanas procesam gulagā. Sirdsapziņas dēļ ieslodzītie, kurus padomju vara sodīja ar mocībām lēģeros, bija miermīlīgi cilvēki, kuri nāvējošus ieročus rokās neņēma. Viņu vienīgie ieroči bija '''liecības''', '''kas atsedz patiesību''',&nbsp;— tātad gaisma. Mūsu pienākums brīvajā pasaulē bija sniegt tālāk sirdsapziņas cietumnieku liecības, kuru dēļ tie bija gatavi ciest un mirt. Viņi nekaroja ar padomju valsti, bet tikai dzīvoja patiesībā&nbsp;— līdzīgi kā agrīnie kristieši<ref>Par to Bībelē stāsta Jāņa 2.&nbsp;un 3. vēstule.</ref>. Tādi ticīgie kā Rihards Vurmbrands&nbsp;— ebreju izcelsmes Kristus sekotājs, izcietis 14 gadu mocības Rumānijas komunistu cietumos&nbsp;— bija spējīgi piedot pat saviem mocītājiem.

Apsverot šīs sakarības, Gaismas akcijas devīzei pievienojām kristīgo patiesības liecinieku pamatprincipus: «Visu apgaismot '''un piedot'''&nbsp;— gaisma uzvarēs!» Tiesa atstājama augstākajam, jo Dievs pats ir gaisma<ref>1. Jāņa vēstulē: «Dievs ir gaisma, un viņā nav nekādas tumsības.»</ref> un var vienīgais būt taisnīgs tiesnesis. Šāda devīze šķīra garīgo cīņas lauku no militārā, un tas bija svarīgi mūsu partneriem Latvijā. Ikviens, kurš vēlējās piedalīties un atbalstīt patiesības lieciniekus, kļuva par brīvprātīgas garīgās kopības Gaismas akcijas dalībnieku. Darbības programmu uzrakstījām nelielā bukletiņā ar nosaukumu «Uzticība», kas bija izplatāma tikai personīgi&nbsp;— no akcionāra uz citu potenciālu akcionāru.


=«Solidaritātes sardze»=

Kad atklājas varoņi, kas riskē ar savu brīvību patiesības apliecināšanai un, labi apzinoties iespējamos sodus, nenoliedz savu pārliecību, tad brīvās pasaules cilvēkam ir dota izvēle: vai nu solidarizēties ar režīma upuriem un darīt iespējamo viņu glābšanai, vai arī ignorēt par tiem sniegto informāciju un nelikties ne zinis. Par solidaritāti nebūtu vērts runāt, ja tā netiktu īstenota praksē. Paliekot uz tā paša garīgā līmeņa, uz kura atradās patiesības liecinieki zem totalitārās varas, ''HMK'' misija un Gaismas akcija organizēja publiskas totalitārisma upuru apliecināšanas akcijas, kurās piedaloties brīvās pasaules cilvēkiem pavērās iespēja paust personīgu solidaritāti. 

Pirmo un visplašāk izvērsto akciju sauca «Solidaritātes sardze», jo tā saistījās ar ideju, ka brīvajiem cilvēkiem jābūt nomodā kā sargiem&nbsp;— par tādiem laikabiedriem, kuru dzīvību, brīvību un pamattiesības apdraud totalitāra vara. Solidaritāte jāapliecina izteiksmīgi, lai tā uzrunātu visu brīvo cilvēku sirdsapziņu, un reizē ļaunuma impērijai liktu manīt, ka tās noziegumi nav apslēpjami.

«Solidaritātes sardzes» parasti rīkojām ar nelielu dalībnieku skaitu pilsētu publiskās vietās&nbsp;— laukumos, gājēju plūsmas centrālās vietās, kā arī pie valdības namiem&nbsp;— tērpjoties īpašos apmetņos, pievēršot uzmanību vajātu cilvēku eksistencei Padomju Savienībā. «Solidaritātes sardzes» demonstrācijās tika izmantoti Padomju Savienībā taisnības dēļ vajāto cilvēku vārdi, attēli un vajāšanu apraksti, kas bija apzināti, strādājot ''HMK'' misijā. Komunisma upurus izvēlējāmies no dažādām tautībām. Starp tiem bija igauņi, latvieši, lietuvieši, krievi, ebreji un ukraiņi, jo Padomju Savienībā vajāja ikvienu, kurš režīmam šķita bīstams. 

Izteiksmīgāko «Solidaritātes sardzes» akciju noorganizēja Imants Balodis, Minsteres Latviešu ģimnāzijas internāta vadītājs, kopā ar Eiropas vasaras skolas dalībniekiem Minsterē 1981.&nbsp;gada rudenī&nbsp;— protestējot pret Žanim Skudram piespriesto 12 gadu sodu smagā režīma lēģerī par Latvijas izpostīto baznīcu fotografēšanu. 

Minsterē īstenoto «Solidaritātes sardzi» turpināja Gaismas akcijas aktīvisti Zviedrijā&nbsp;— Lundā un citās pilsētās. Imants Balodis sāka rīkot un koordinēt solidaritātes akciju visos kontinentos, kur vien atradās trimdas jaunatne. Es ar šāda veida demonstrācijas ideju 80.&nbsp;gados iepazīstināju vācu draudzes&nbsp;— sākot no Flensburgas pie Dānijas robežas līdz Pasavai Vācijas dienvidos. Īpaši atsaucīga bija Vasarsvētku draudžu apvienība, kuras paspārnē izveidojās Komiteja vajāto kristiešu atbalstam (''Aktionskomittee für Verfolgte Christen''&nbsp;— ''AVC''), un ar tās organizatorisku atbalstu man bija izdevība aicināt ticīgos uz «Solidaritātes sardzi» vairāk nekā 60 Vācijas pilsētās, nolasot lekciju un ievadot praktiski tās īstenošanā. 

Aizstāvēt publiski kādas varenas lielvalsts vajātus cilvēkus nozīmēja automātiski apsūdzēt šīs valsts iekārtu un apvainot tās vadītājus netaisnības vairošanā. Starp miljoniem upuru izraugoties «Solidaritātes sardzē» prezentējamās personas, bija iegūta droša informācija par šo cilvēku darbību&nbsp;— ka tie nav ar nāvi nesošiem ieročiem cīnījušies pret padomju varu (kaut arī tā rīkoties būtu bijis attaisnojami), bet tikai ar patiesības apliecināšanu ir stāvējuši taisnības pusē. Un tādi bija atrasti&nbsp;— ar izpētītām biogrāfijām un liecībām par to, ka šie cilvēki ir rīkojušies tikai primāro tiesību robežās, aizstāvot bīstamos apstākļos dzīvojošu cilvēku dzīvību, veselību, cieņu un tiesības. Tie bija savā ziņā elitāri totalitārisma upuri. Latviešus ar foto attēliem uz tērpiem «Solidaritātes sardzēs» reprezentēja Žaņa Skudras, Lidijas Lasmanes, Ģederta Melngaiļa un Jāņa Rožkalna attēli (bez tiem arī 3 igauņu, 3 lietuviešu un citu nāciju piederīgo attēli, ieskaitot ebrejus). Lai šie klusie varoņi (kas paši sevi uzskatīja tikai par normāliem pilsoņiem) nepaliktu apslēpti, tiem šādā veidā tika dota liecinieku loma brīvajā pasaulē. Lai kā centās padomju režīms tos slēpt, aizvedot un iesprostojot gulaga plašumos, šo cilvēku draugi&nbsp;— gaismas akcionāri ar savu personisko iesaistīšanos publiskās akcijās&nbsp;— piešķīra mocekļu eksistencei pārliecinošu patiesības «sludinātāja» izteiksmi (īpaši šī sakarība motivēja akcionārus piedalīties «Solidaritātes sardzē»).


=Solidaritāte ikdienas gaitās=

Visasāko kontrastu padomju režīma laikā izteica jēdzieni «liecinieks» un «nodevējs». Vairāk nekā zaldātu Sarkanarmijā bija ziņotāju čekas virsnieku rīcībā: tiem prasīja nodot savu laikabiedru domas. Patiesības liecinieku bija mazāk. Pavisam maz bija tādu, kuri, jau sodīti par patiesības apliecināšanu, neatteicās to darīt arī turpmāk. 

Protesta zīmes akcija bija otrs un varēja kļūt vēl efektīvāks upuru aizstāvēšanas un apliecināšanas veids. Šā vārda jēdziens sabiedrībā ir pazīstams divos aspektos. Ar protestu parasti saprot vēršanos pret kādu neciešamu parādību, lai stāvokli mainītu. Taču šā vārda izcelsme satur divas daļas: ''pro'' + ''tests'' = ''par'' + ''liecība''. Tātad protestējot mēs liecinām par kaut ko vai par kādu cilvēku. Protesta zīmes centrā bija redzams kādas personas attēls, zem tā&nbsp;— šā cilvēka vārds un īss teikums angļu valodā: ''VICTIM OF THE SOVIET REGIME'' («Padomju varas upuris») vai arī ''PERSECUTED FOR RIGHTEOUSNESS SAKE'' («Vajāts taisnības dēļ»).

Protesta pavadlapiņas beigās bija adrese, kur šīs zīmes ar aptverošāku informāciju (arī par citiem vajātajiem cilvēkiem) iespējams saņemt. Izrādījās, ka nēsāt vienmēr un visur sev līdzi uz apģērba protesta zīmi ir grūtāk nekā desmit dienas piedalīties «Solidaritātes sardzē». Ideja bija šāda: brīvās pasaules cilvēks&nbsp;— ja viņš vadās pēc Kristus gara un vērtībām&nbsp;— var «adoptēt» nesasniedzamā tālumā iesprostoto ļaunā režīma mocekli kā savu personīgu draugu. Par viņu nav jāzina visa biogrāfija, pietiek, ja ir droši zināms, ka šim cilvēkam ir laupīta brīvība nevis nozieguma dēļ, bet gan tieši pretēji&nbsp;— viņš (viņa) ir aizstāvējis citus, citiem palīdzējis glābt dzīvību, un tāpēc padomju valsts to pakļauj lēnai nāvei sablīvētu mocību apstākļos savā apslēptajā gulagā.


=Epilogs=

Atskatoties uz Gaismas akciju pēc 22 gadiem, nākas secināt, ka vairāk nekā politiski motivēta cīņa par taisnības uzvaru šī bija praktiska izpausme pārliecībai, ka '''taisnība pati uzvar''', ja vien tai ir apliecinātāji, kas stāv tās pusē ar visu savu dzīvi. 

«Solidaritātes sardze» un protesta zīmes akcija brīvās pasaules sabiedrībai sagādāja paraugus, kā brīvības un taisnīguma principus, kuru dēļ laupīta brīvība un uzliktas ciešanas totalitāras varas upuriem, var reprezentēt savā sabiedriskajā vidē. Šāda veida solidaritātes izpausme piešķīra ieslodzītajam sludinātāja lomu: pat no piederīgajiem šķirts, tas kļuva pazīstams kā padomju režīma slēptās īstenības paudējs. Apliecinātāju skaita vairošanās brīvajā pasaulē varētu sasniegt ģeometriskās progresijas efektu, panākot, ka daudzās zemēs un valodās protesta zīmi pie apģērba nes arvien lielāks ieslodzīto apliecinātāju skaits, kas tos «adoptējuši» kā kopīgu ētisko vērtību mantiniekus. Taču tas nebija viegli. Parādīties visur ar protesta zīmi nozīmēja saņemt pretī arī nosodījumu, ko neslēpa «vienmēr pareizie» laikabiedri&nbsp;— kreisie intelektuāļi Rietumos. 

Paliek jautājums, kas skar īpaši kristiešus: cik ir to, kuri spēj sekot aicinājumam dalīties ar savu Kungu ciešanās, kad viņš ir sastopams gulaga lēģerī&nbsp;— izsalcis, izslāpis, svešinieks, kails, slims un smagā darba režīmā?<ref>Mateja evaņģēlijs 25,31–46.</ref> Protesta zīmes akcija, kas prasīja vismazāko fizisko piepūli, bija reizē augstākā līmeņa solidaritātes iespēja&nbsp;— vienotība patiesības apliecināšanā. 


<references />