Apskatīt 155335 izejas kodu

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/04/18
|Issue number=74
|Page number=1
|Original title=No kongresa līdz kongresam
}}
{{Source image|articles/155/335/155335.jpg}}
{{Written by|Inga Helmane}}
{{About topic|LKP XXV (sašķelšanās) kongress}}
{{About domain|Politika}}
{{About person|Sergejs Dīmans}}
{{About person|Alfrēds Rubiks}}
{{About person|Ivars Ķezbers}}
{{About organization|Latvijas Komunistiskā partija (LKP)}}
{{About organization|Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija (LNKP)}}
{{About place|Rīga}}
{{About year|1990}}
Pagāja viena nedēļa. Netika organizētas trieciendarba dienas, netika palaista neviena HES, neviena domna. Lielākajai daļai republikas iedzīvotāju LKP XXV kongress beidzās brīdī, kad 261 «neatkarīgais» delegāts atstāja LKP CK Politiskās izglītības nama lielo zāli. Sapulcējušies mazajā zālītē sprieda: ko darīt? Gluži tāpat kā Uļjanovs šo pašu jautājumu sev uzdeva arī palicēji. Ekonomists S. Dīmanis, nolasījis savdabīgu lekciju politekonomijā un iepazīstinājis komunisma cēlāju avangarda — proletariāta nedaudzos pārstāvjus un viņu vadītājus ar atšķirībām starp lauku un pilsētas dzīvi, aicināja saprast lauku delegātus un sniegt viņiem roku.

Izveidojušos situāciju Alfrēds Rubiks, kas tobrīd vēl nebija ievēlēts par LKP CK pirmo sekretāru, vērtēja šādi:

— Domāju, ka vienošanās, kas visus apmierinātu, vairs nav iespējama. Galvenais jautājums ir šāds: cik cilvēku iestāsies neatkarīgajā partijā un cik būs to, kas paliks partijā, kura balstīsies uz jaunas platformas? Ir izveidojušās divas pilnīgi pretējas nostādnes jautājumā par to, kāda būs mūsu turpmākā attīstība: savienības sastāvā vai izstājoties, sakarus ar PSKP uzturot uz vienotiem organizatoriskiem un idejiskiem principiem — šeit es nedomāju pakļautības centrālisma principu — vai ne. Šāda situācija neizveidojās šodien, kongresā tā tikai nostiprinājās.

— Vai jūs gribētu piedalīties neatkarīgās partijas kongresā, ja jūs uzaicinātu?

— Jā, bet pirmām kārtām — vai mani aicinās. Ja izlemšu iet, runāšu par tām nelaimēm, kas ir radušās. Ne tādēļ, lai kādu kritizētu — uzskatu, ka katram var būt savs viedoklis —, bet lai mēs tomēr meklētu tādus jautājumus, kuros mēs varētu sadarboties. Ja, teiksim, Anglijā vai Amerikas Savienotajās Valstīs pie varas nāk opozīcijas partija, sabiedriskā iekārta no tā nemainās, bet pie mums tā lieta ir nopietnāka — līdz ar partiju nomaiņu mainīsies arī sabiedriskā iekārta.

— Jūs par to esat pārliecināts?

— Bez šaubām, tas izriet no programmas.

Pagāja nedēja. Sanāca Latvijas Neatkarīgās komunistiskās jeb Lieldienu partijas (pašu iedēvēts un tautas labprāt pieņemts nosaukums) kongress. Tas norisa klusi un mierīgi, Klusās nedēļas garā. Lai neapvainojas delegāti, bet no malas tas atgādināja labākos brežņevdienu oktobrēnu, pionieru, komjauniešu, lielinieku, arodbiedru un visus citus kongresus. Pilnīgā vienprātībā. Darba kārtība tika apstiprināta jau 18 minūtes pēc kongresa sākuma (atgādināšu, ka LKP XXV kongresā par to izdevās vienoties tikai pēc 105 minūtēm. Bet visas nelaimes ceļoties no salīdzināšanas...) Nu gluži kā pēc Marka Tvena teiktā: «Man patīk cilvēki, kas runā to, ko domā, īpaši, ja viņi domā tāpat kā es.» Loģiski — tas bija domubiedru kongress. Bija sapulcējušies taču cilvēki, ko vieno Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas pamatprincipi un kas vienprātīgi nosodīja un pieprasīja atcelt LKP CK 1959. gada jūlija Plēnuma lēmumu.

Kongresa atklāšanas dienā jaunajai partijai bija 32 tūkstoši piekritēju. Droši vien šis skaitlis vēl palielināsies. Vai LNKP būs centra partija vismaz pagaidām, kamēr centrs ir brīvs, vai, pārvērtusies par LSD, mēģinās ar esošajām divām sociāldemokrātu partijām sadalīt to, ko tās pašas līdz šim nav varējušas sadalīt? Tas nav atkarīgs tikai no Lieldienu partijas «Lieldienu zaķa» — priekšsēdētāja Ivara Ķezbera un jaunās Centrālkomitejas. Kā mēdz sacīt — to rādīs laiks. Jaunais laiks, ko piesaucis Rainis un par ko runāja kongresā.

INGA HELMANE