Izmaiņas

 ''Un man, klausoties skolotāja Māra stāstījumā, pašai arvien vairāk sāk likties, ka arī es piederu šai mazajai tautiņai un mazajam zemes gabaliņam Baltijas jūras krastā. Vairs tā vecā tantiņa, kurai grūti pāriet automašīnu pārpildīto ielu, man nav kaut kas abstrakts, nē, viņa ir manas vienīgās zemes cilvēks, tātad — savējais. Un manī mostas līdzjūtība pret viņu. Un tā netālā, mežu apjoztā piekalnīte, par kuru zinu tikai to, ka tā ir Latvijas zeme, manī rada neparastāku sajūtu un savu attieksmi pret to — tā ir manas tēvuzemes daļa, tātad saudzējama, kopjama un, ja vajadzēs, aizstāvama.'' ''Sapratu, ka nekur uz lielās zemeslodes nejutīšos līdztiesīga tiem cilvēkiem, kā tikai te, savā zemē, varu būt es pati kopā ar to daļu debess, kas arī man ir virs galvas, kopā ar to daļu notikumu, kas risinājās toreiz un risinās šodien, ka tikai un vienīgi savai tautai piederīgs cilvēks var būt stiprs un drošs ar savu tautasdziesmu, ar savām tradīcijām, ar savu mātes valodu un tēvutēvu nosargātajiem pakalniem un ielejām.''