Apskatīt 010610 izejas kodu

{{Newspaper Article
|Article in=Latvijas Jaunatne
|Published on=1990/05/23
|Issue number=94
|Page number=2
|Original title=Jurists un ekoloģija
}}
{{Source image|articles/010/610/010610.png}}
{{Written by|U. Krastiņš}}
{{About topic|Vides aizsardzība, ekoloģija}}
{{About domain|Ekonomika un finanses}}
{{About organization|LR Prokuratūra}}
Jurists un ekoloģija

Vai vienīgi ar likumu...

Šo nelielo ieskatu ekoloģisko problēmu tiesiskajā risināšanā gribu sākt ar domu, ka dabasvides aizsardzības pasākumu kompleksā dabas tiesiskās aizsardzības līdzekļiem — uridiskām sankcijām — ir tikai paligloma. Galvenā nozīme dabas aizsardzībā ir un paliek ekonomiskajiem nosacījumiem. Tikai ar ekonomisko sviru palīdzību iespējams rūpnieciski piesātināto Latviju padarīt par ekoloģiski sakoptu un cilvēku veselībai nekaitīgu zemi. Kamēr rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas kaitīgo seku novēršanas un nepieļaušanas vajadzībām atvēlēto līdzekļu apjoms tiks noteikts pēc tā sauktā pārpalikuma principa, nekāda reāla dabasvides uzlabošana nav panākama.

Saprotams, ka ir nepareizi galīgi noniecināt dabas aizsardzības tiesiskos līdzekļus un atzīt to par neefektīviem. Tomēr ne jauns republikas dabas aizsardzības likums, ne juridisko sankciju paaugstināšana būtiski nemainīs ekoloģisko stāvokli republikā, likumdošanā nosacītā atlīdzība par dabai nodarīto kaitējumu ir diezgan augsta. Taču gaidītā efekta dabas aizsardzībā nav.

Jau sen vajadzēja dabas aizsardzības iestāžu amatpersonām, arī milicijas darbiniekiem dot plašākas tiesības, lai par dabas aizsardzības noteikumu pārkāpšanu vainīgās personas administratīvi varētu sodīt pārkāpuma izdarīšanas vietā. Republikas oficiālās amatpersonas, kurām šīs problēmas atrisināšana ir jāsagatavo izlemšanai, atsaucas uz Vissavienības likumdošanu, kas republikai nedod tiesības izlemt šo jautājumu.

Kamēr  vadība apspriež kompetences jautājumus, Rīgas pilsētas Leņingradas rajona Tautas deputātu padome pieņēmusi lēmumu, kas milicijas darbiniekiem dod tiesības pārkāpuma izdarīšanas vietā ar naudassodu sodit personas, kas ir vainīgas koku, apstādījumu un zaļās joslas bojāšanā.

Ja labi izdomātu un juridiski nokārtotu jautājumu par vietējās varas patstāvību, tad, īstenojot šāda rakstura lēmumus, vietējā budžetā rastos arī naudas līdzekļi un sekmīgāk varētu risināt problēmu par milicijas darbinieku algu palielināšanu vai — vēl labāk — izveidot materiāli nodrošinātu municipālo policiju.

Tā nav vienigā problēma, kas risināma ekoloģiskās likumdošanas jomā. Taču vēlreiz gribu uzsvērt, ka nav izmantotas līdzšinējās likuma piemērošanas iespējas un diezgan bieži tas noticis tikai tāpēc, ka nav ekonomiska (finansiāla) vai organizatoriska nodrošinājuma.

Lūk, neliela ilustrācija teiktajam. Esmu izpētījis daudzas krimināllietas par ūdeņu piesārņošanu. Pārsteidz izmeklētāju nespējas, un diezgan bieži tas nokrimināllietas. Tam par cēloni lielākoties ir izmeklētāja visai vājā orientēšanās izmeklēšanas metodikā, vajadzīgo pierādījumu savākšanā un procesuālā nostiprināšanā un — visbeidzot — arī notikušā juridiskajā novērtēšanā.

Uz vispārējās ekoloģiskās krīzes fona izceļas šāds fakts: tiesu praksē neatradīsim krimināllietas par gaisa vai zemes piesārņošanu. Latvijas PSR Kriminālkodeksa 225 panta I. daļā paredzēta kriminālatbildība par gaisa piesārņošanu, par zemes piesārņošanu vai piegružošanu, kas var nodarīt kaitējumu iedzīvotāju veselībai, tautsaimniecībai, augiem vai dzīvniekiem. Tātad, vai ir bijušas kaitīgas sekas, tam krimināllikumā nav nozīmes. Rodas jautājums: vai Slokā, vai Olainē gaisa piesārņojums nekad nav bijis bīstams cilvēku veselībai vai dabasvidei? Par ko tad esam sašutuši, par ko vaimanājam un kāpēc piketējam?

Protams, nav viegli pierādīt konkrētas personas vainu, ja ūdeņu, gaisa vai zemes piesārņošana notikusi ilgā laikposmā un kaitīgais iznākums parādījies pēc krietna laika. Tāpēc ir vajadzīgi kvalificēti izmeklētāji, kas nodarbotos tikai vai galvenokārt ar ekoloģiskiem noziegumiem.

Un ne tikai tāpēc. Prokuratūras darbinieku specializācija dotu iespēju efektīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar ekoloģisko zaudējumu atlīdzināšanu, piemēram, ūdeņu piesārņošanas gadījumos, kad zaudējuma apmēra noteikšana pārāk lielas grūtības nesagādā. Kāda šī situācija ir pašreiz? Amatpersonai tiek uzlikts visai simbolisks naudassods par to, ka rūpnīca, cehs, ferma vai cita ražotne piesārņojusi ūdeni. Materiālo zaudējumu atlīdzināšanai valsts budžetā no vainīgās organizācijas konta tiek pārskaitīta (piespiedu kārtā norakstīta) noteikta naudas summa un ar to viss beidzas. Vainīgā persona dabai nodarīto zaudējumu tā arī neatlīdzina, jo pati vainīgā amatpersona jau necels prasību tiesā par organizācijai nodarīto zaudējumu sakara ar ekoloģiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Reti ir tie gadījumi, kur pilsētas vai rajona prokurors cēlis regresa prasibu par organizācijai nodarītā zaudējuma piedziņu no amatpersonas. Bet, ja būtu īpaša ekoloģiskā prokuratūra, tad arī šis jautājums būtu aktīvāk un efektīvāk risināms.

Taču ierosinājums par īpašas ekoloģiskās prokuratūras izveidošanu tiek atlikts gadu no gada, un visai sarežģītos ekoloģiskos noziegumus arvien vēl izmeklē izmeklētāji, kas vairāku gadu laikā labi ja kaut reizi saskaras ar ekoloģisko noziegumu izmeklēšanas problēmām. Kādu kvalifikāciju šajā ziņā var prasīt no izmeklētāja?!

Un atkal «centrs» neizdalot līdzekļus un lidz ar to nav štata vietu. Un, ja arī rastos iespēja republikā izveidot ekoloģisko prokuratūru, tad rastos ari problēma — par kārtību transportā uz ūdeņiem atbild cita prokuratūra, kas pakļauta tikai «centram», jautājumus par atbildību sakarā ar dabai nodarīto kaitējumu armijas vainas dēļ republikas prokuratūras iestādes nav tiesīgas risināt, par notikumiem uz dzelzceļa atbild cita prokuratūra, bet dzelzceļš mūsu republikā ir ekoloģiski stipri bīstams.

Šāda nu mūsu patstāvība federācijas ietvaros izskatās jurisdikcijas jomā. Un secinājums ir tikai viens: kamēr republika neiegūs patstāvību un paši nebūsim saimnieki savā zemē, pat vislabākie likumi ekoloģiskās problēmas neatrisinās.

U. KRASTIŅŠ,

LU docents