Izmaiņas

Kad svētdienas vakarā atskanēja pirmie šāvieni, neskaitāmās ģimenēs sākās stindzinošu šausmu un neziņas pilnas stundas, jo Rīgas centrā, kafejnīcās un kinoteātros vēl atradās daudzi skolas vecuma bērni. Vēlāk radiodiktori atkārtoti ziņoja tā nošautā puiša pazīmes, kura personību nebija izdevies noskaidrot. Lode bija trāpījusi zēnu, kura rokas sildījuši adīti brūni cimdi. Ak, Dievs, cik daudzi valkā brūnus cimdus… Tikai nākamajā dienā uzzinājām, ka nošauts Rīgas 65. vidusskolas audzēknis Edijs Riekstiņš, dzimis 1972. gada 17. decembrī.

Edijs Riekstiņš mācījies krievu skolā. Dokumentu ailēs rakstīts: tēvs — latvietis, māte — krieviete. Diemžēl tēvs kopā ar ģimeni nedzīvoja. Ko gan Edijs domāja par šo laiku? Nē, viņš nebija paraugzēns. Parasts puika, kuru vilināja kafejnīcas, izpriecas. Nu daudzi viņu nosauks par varoni. Vai tiešām vēsturei nepietiks šo bezjēdzīgi nošauto varoņu vārdu?

<p style="text-align: right; ">'''V. Vizule'''</p>