Izmaiņas

{{Written by|Jānis Peters}}

{{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}

{{About person|V. I. Ļeņins}}

Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.