Izmaiņas

}}

{{Written by|Egīls Jurisons}}

Man liekas, ka mums, PJ sporta nodaļas komjauniešiem un jauniešiem septiņdesmito gadu vidū, lielu problēmu nebija. Protams, mēs nevarējām pastāstīt saviem lasītājiem, cik Latvijā ir papīra fizkultūriešu uz vienu īstu; cik nopelna Balderis un cik Gordijs Hovs (iespējams, šo skaitļu salīdzināšana vienu otru noskaņotu uz peresiroiku jau tolaik, negaidot «vadošo lomu»), jo tādus noslēpumus modri sargāja Glavļits. Taču likuma ietvaros brīvība mums bija gaužām brīva, un personiski es reizēm dabūju pa spārniem nevis to pārāk drošas vicināšanas dēļ, bet gan otrādi. Vēl tagad manā kantoristaba pie sienas karājas liels šķīvis, ko «Padomju Jaunatnes» jubilejas svinībās sporta nodaļas vadītājam tika publiski pasniedzis Rihards Elsbergs, republikas Sporta komitejas toreizējais priekšsēdētājs. Bet mūsu avīzes vadītājs Voldemārs Krustiņš redakcijas sanāksmēs, ja gribēja iedzelt sporta nodaļai par tās lappusē nodrukātu, viņaprāt, pārāk rozā gabalu, tad allaž atgādināja: «Nūja, Jurisons no Elsberga dabūjis skaistu šķīvi, ko gan citu sagaidīsim...» Pats viņš sēdēja līdzas Rihardam Karlovičam komjaunatnes cekas birojā un apmainījās laipnībām.

Varbūt es idealizēju tos gadus kopā ar savu jaunību, taču atmiņā palikusi drošības izjūta. Krustiņš, man liekas, balansēja uz naža asmens, vienam ļaudams un otru bikstīdams strādāt tā, lai katrs savā tekstā pateiktu to un tik, cik vajadzīgs, tomēr pats paliekot sveikā; lai tie, kuri uzrauga mūsu politisko lojalitāti, varbūt nojaustu, ka kaut kas īsti kārtība nav, taču nespētu piesieties ne vārdam. Droši vien ne katrreiz tas izdevās, taču mēs necietām tik un tā. Mēs jutāmies kā ķīnieši aiz sava lielā mūra. Man liekas — ari pats redaktors šādās reizēs tika cauri ar godu, lai gan tas prasīja augstāko pilotāžu.

Viņa runāja kā jau priekšniece — bargi, izteiksmīgi un pareizi. Ieturēdama ilgas pauzes, kurās valdīja kapa klusums. Viens urba acis grīdā, otrs drudžaini domāja par mazgadīgo meitiņu, krustā sitamā raksta autore sēdēja taisna un bāla kā svece. Krustiņa skatienu slēpa briļļu stikli. Tie spīdēja kā tanka prožektori Zēlovas augstienēs.