Izmaiņas

«Padomju Jaunatne» ir manas tēva mājas lielajā žurnālistikā. Laiks no 1979. gada līdz 1985. gadam sporta nodaļā bija ārkārtīgi saspringts. Reizēm no pieciem laikrakstiem nedēļā sporta tematikas materiāli aizņēma vesela «PJ» numura apjomu. Kultūra un sports bija jomas, par ko rakstījām visvairāk. Un arī visgodīgāk. Viena paša Mlķeļa Miķeļa Rubeņa «Kas futbolā jauns?» gargabalos bija vairāk patiesības par mūsu dzīvi nekā visos to gadu partijas un valdības dokumentos kopā. Godprātīga rīcība, mahinācijas, atsevišķu personu subjektīvisms, pat nelietība... Sporta laukumos un ap tiem bija visa mūsu greizā politiskā un ekonomiskā dzīve. Vajadzēja to tikai prast saskatīt un veikli uzlikt uz papīra.

Vlengad Viengad tieši pirms futbola sezonas ārštata autors atnesa feļetonu par zaķbolu. Par to, kā zaķi nospriež aicināt jaunu treneri — Lāci — no lielā meža un kā tas sāk saviem audzēkņiem dot burkānus: par iesistiem vārtiem — divus, par precīzu piespēli — vienu... Nodrukājām, un tikai tad kāds acīgs lasītājs no mazās (komjaunatnes) CK sāka uztraukties. Tāpat kā toreiz, kad izlēmu: vajadzētu pārdrukāt fragmentus no rietumvācu sporta ārsta Doizera grāmatas par sportistu veselību. Kādi trīs vai četri turpinājumi arī izdevās. Un tad redaktorei piezvanīja Viņš no Turienes. Kāpēc dezinformējat sabiedrību, kropļojat priekšstatu par padomju sportu? Kā drīkstat rakstīt, ka peldētājiem pirms došanas olimpiskajā cīņā iepumpē gaisu un lodes grūdējs bez anaboliskajiem stimulatoriem nevar sasniegt vairāk par 19 metriem! Nelīdzēja mūsu protests, ka šie taču ir fakti no «riebīgas kapitālisma pasaules», Viņš no Turienes bija viltīgāks. Norādīja, ka pirms katra turpinājuma neesot uzsvērts: tā notiek tikai un vienīgi tur — pie viņiem, padomju valsti nekad nekas tāds nav pat iedomājams. Doizera grāmatas pārpublicēšanu vajadzēja pārtraukt.