9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
046827
,Set original images
|Original title=«In concordia res parvae crescunt»
}}
{{Source image|articles/046/827/046827.jpg}}
{{Written by|Pēteris Zeile}}
{{About topic|Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas radītās problēmas}}{{About topic|Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā}}{{About domain|Pilsētsaimniecība}}{{About domain|Pašpārvalde}}{{About person|Augusts Voss}}{{About person|Arvīds Pelše}}{{About person|Ņina Andrejeva}}{{About person|Andris Plotnieks}}{{About person|Viktors Alksnis}}{{About person|Josifs Staļins}}{{About person|Mihails Gorbačovs}}{{About person|Oto Lācis}}{{About person|Ivars Ķezbers}}{{About person|Vilhelms Bokslafs}}{{About person|Augusts Vite}}{{About person|Felikss Kacs}}{{About person|Alfrēds Rubiks}}{{About person|Tatjana Ždanoka}}{{About person|Ēvī Upeniece}}{{About person|Viktors Karnanhovs}}{{About organization|Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte}}{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}{{About organization|Rīgas pilsētas izpildkomiteja}}{{About organization|Rīgas Humanitārais institūts}}{{About organization|T. Zaļkalna Valsts mākslas akadēmija - Latvijas Mākslas akadēmija (LMA)}}{{About organization|Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK)}}{{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}}{{About media|«Rīgas Balss», laikraksts}}{{About media|«Jedinstvo», laikraksts}}{{About place|Rīga}}{{About place|Čita}}{{About place|Pleskava}}{{About place|Smiļenska}}{{About place|Kaļiņina}}Viens no lepnākajiem namiem Rīgas centrā atrodas K. Valdemāra ielā 23. Sl jaunklaslclsma Šī jaunklasicisma ēka (arh. A. VlpeVite) uzcelta 1913. gadā. Tas bija laiks, kad cēla intensīvi, ātri un kvalitatīvi. Nams atgādina reprezentablu cietoksni. Varbūt ne tik daudz arhitektoniskā veidola. veidolā, cik savu «lekšējo» «iekšējo» funkciju dēļ. , kas tam bijis Jāveic jāveic visus pēckara gadus, saglabājot apbrīnojamu, konsekventu principu pēctecību un pārmantojamību. Ilgus gadus te atradās Arvīda Janovlča Janoviča un Augusta Eduardovlča Eduardoviča komandpunkts, ar Konstitūcijas 6. punktu nodrošināts valdības štābs, kurā tika Izperināts izperināts un īstenots traģiski drūmais 1959. gada plēnums, kas Latvijā krietni agrāk nekā citur ievadīja ilgos stagnācijas gadus. levadīja Ievadīja to praksi, kuras gaitā tika Izkropļotas izkropļotas visas saprātīgās dzīves struktūras un pati latviešu tauta savā mūžsenajā esamības telpā tika nospiesta līdz minoritātes robežai, bet tās valoda Izspiesta izspiesta no daudzām sfērām.
Visapkārt virmoja dzīve, mainījās priekšstati par pagātni un tagadni, par patiesībām un vērtībām. Tikai šajā namā tikpat kā nekas nemal nījāsnemainījās. Pēc viņiem — augšminētajiem — nāca viri vīri ar citu varas statusu un citiem amata nosaukumiem. , taču, runājot Ņinas Andrejevas vārdiem, viņi, izņemot kādu gaišu personību, kas tagad strādā citur, negribēja atkāpties no principiem un šajās sienās iedibinātās kārtības. Tie bija Pilsētas Mēri un Galvenie Ideologi. So Šo amatu tagadējie reprezentanti, būdami Jau jau deputāti, savus stingros principus apliecināja ari arī Tautas deputātu ctrajā otrajā kongresā. Viņi bija to nedaudzo Latvijas pārstāvju vidū, kas balsoja pret Konstitūcijas 6. panta pārmaiņu apspriešanu. Balsoja par īpaša konstitucionālās uzraudzības institūta (komitejas) izveidi, acīmredzot cerībā «uzlikt Juridisku juridisku uzpurni» (A. Plotnieks) ari arī Latvijas suverenitātes izpausmēm. Viņi balsoja arī par apakšpulkveža (nu Jau jau pulkveža) V. Alkšņa ierosinājumu, kas būtībā dod tiesības Jebkuram jebkuram pasaules klejonlmklejonim, pat cilvēkam ar tūmšu tumšu pagātni, vēlēt un tikt levēlētam ievēlētam par deputātu. Pēc visa spriežot, viņi balsotu, teiksim, ari arī par krievu valodas vēršanu par visu republiku (ari arī Latvijas) valsts valodu, ko pat cariskajā carīskajā Krievijā neuzdrošL nājās neuzdrošinājās darīt.
Tādējādi tiek apliecināta «uzticība principiem», mantotiem no pagātnes, — Jo jo stiprāks unltārlsms unitārisms un Jo jo mazākas republikas, tas pamatnācijas, tiesības, Jo jo labāk. Jo vairāk cerību vismaz nākamajā — Zirga gadā — noturēties tik vilinošās varas sedlos, bet varbūt pat pacelties augstāk. Kas par to. , ka 6. pantu grūti savienot ar no jauna pasludināto lozungu «Visu varu padomēm!».
'''PIRMS ''' gada interfronte Interfronte vēl rotaļājās ap perestrolkas Jēdzienuperestroikas jēdzienu, bet tagad no tā lr ir atkāpusies un lieto destruktīvus Jēdzienusjēdzienus, būtībā vērstus pret pārbūves procesiem un spēkiem. Tie, kas balsoja par republiku suverenitāti lerobežojošiem ierobežojošiem priekšlikumiem, ari arī pret Latviju Izturas izturas nevis kā pret suverēnu republiku, valsti (kā tā nodēvēta ari arī Brežņeva laika Konstitūcijā), bet kā pret Impērijas impērijas provinci. Latvijas lietas vajadzētu Izlemt izlemt pašā Latvijā. Katra suverēna valsts pati regulē kā pilsonības un migrācijas Jautājumus, tā arī gan aktīvas, gan pasīvās vēlēšanu tiesības. Reizē aicinājums uz atjauninātu federāciju liela lielā mērā lr ir likumīgs tajā ziņā, ka nevar atjaunot to, kas vls¥ār vispār nav pastāvējis. Otrais autas tautas deputātu kongress diemžēl parādīja, ka notiek nevis federācijas veidošana, bet centralizācijas nostiprina šananostiprināšana. Sajā Šajā procesā sava loma lr ir arī dažiem mūsu republikas deputātiem. Ari Arī tiem. , kas nāk no minētā K. Valdemāra ielas nama.
Cita starpā, arī ASV lr ir daudznacionāla federatīva republika. Bet, lai iegūtu ASV pilsonību, iebraucējam (jebkurā no štatiem) tur Jānodzīvo jānodzīvo 5—7 gadi. Pretendentam nedrīkst būt krimināla pagātne. Jāiztur , jāiztur pārbaude angļu valodā. , ASV vēsturē. Jādod , jādod uzticības zvērests ASV konstitūcijai.
Procesi mūsu zemē un it sevišķi Austrumeiropas valstīs liecina, ka diktatoriskās un unitārās attiecības un garu nomaina katras tautas patstāvības un nacionālās pašcieņas apliecinājuma Izpausmesizpausmes, mīlestība pret savu dzimto zemi. Kas tās ignorē, tām negūt tautu atbalstu, vienalga, lai cik krāšņu demagoģlju demagoģiju laistu darbā. Tai neglābjami cauri vležas viežas nepievilcīgā āža kāja. '''Diemžēl daži mūsu funkcionāri, kas savā laikā mācījušies RPI un citās augstākajās skolās, saņemot piecniekus marksismā un ļeņlnismāļeņinismā, nav apguvuši racionālo tajā — dialektisko domāšanas metodi, kas liek rēķināties ar pārmaiņām pasaulē, dzīves galUgaitā.'''
Atgriežoties pie nama Valdemāra ielā, Jāteicjāteic: apliecinājums tam, cik stipri tiek saglabāta uzticība tā agrāko saimnieku principiem un 1959. gada garam, lr ir nesenā partijas aktīva sanāksme. Kādas neslēptas Ilgas ilgas pēc Staļina idejām, pēc «proletariāta «proletarīāta diktatūras!», pēc stipras rokas, pēc atklātības, demokrātijas, uzskatu plurālisma «aizliegšanas», «nepieļaušanas» presē, masu informācijas līdzekļos.
Gods kam gods, Pilsētas Galvenais Ideologs savas visai konservatīvās idejas izsaka samērā korektā tonī, reizē nenoliedzot savu solidaritāti solidarītāti ar interfronti. Taču to pilnā mērā kompensē viņam padotā zemākā ranga, taču ne mazāk atbildīgā sekretāra frontālais uzbrukums republikas vadītājiem. Viņš lt it kā sacentās ar V. Alksni, kas tiecās par varēm diskreditēt pašu pārbūves un partijas līderi M. GcrbačovuGorbačovu. Kā atceras lasītāji, tas notika pēdējā interfrontes mītiņā Daugavmalā. To, ko līdz galam nepasaka Galvenais, viņa vietā (un acīmredzot uzdevumā) pasaka viens biedrs no viņa Instruktoru korpusa (pērnā gada 6. decembra «Rīgas Balss»). Instruktoru acīmredzot neapmierina ne migrācijas ierobežošana republikā, ne likums par valsts valodu, ko viņš bez Jebkādas jebkādas diplomātijas Jo jo nikni nosauc par antihumānu (1 ! — P. Z.). , varmācīgi leviestuieviestu, likdams saprast, ka īsti humāns varētu būt tikai tradicionālais (t. 1i., Valdemāra ielā gadu desmitiem valdošais) vienvalodas internacionālisms, kas ļautu to pārstāvošajam birokrātiskajam aparātam saglabāt arī turpmāk stiprās un pašpārliecinātās, taču ne vienmēr profesionalitātē un dziļā kultūrā balstītās pozīcijas.
Instruktors pārmet tiem komunistiem, kas. , sadarbojoties ar LTF. It , it kā sēžot uz diviem krēsliem! Viņš nez kāpēc noklusē, ka to dara ari arī viņa pārstāvētā komiteja, ka tas visā pilnībā atklājas minētajā aktīva sanāksmē. Tikai vajadzētu redzēt būtisku atšķirību. Tautas fronte pārstāv Latvijas tautas vairākumu (un to pierādīja arī nule notikušās vēlēšanas), bet interfronte Interfronte — nelielu konservatīvo spēku daļu, kas raugās nevis uz priekšu, bet atpakaļ un tādēļ aizvien vairāk zaudē savu ietekmi.
Mūsu tautietis no Maskavas, ekonomikas zinātņu doktors O. Lācis, visai agresīvajiem partijas aktīva dalībniekiem bija spiests atgādināt, ka šis šīs sanāksmes norise sakrīt un kaut kā nelāgi asociējas ar kādu traģiski zīmīgu dienu – 1939. gada 3. decembri, kad sākās Staļina sastādītā (apstiprinātā) latviešu saraksta masveida īstenošana, kad tika represēti un bez pēdām pazuda 70 tūkstoši cilvēku. Piebildīsim, ka tika Iznicināta iznicināta visa Jaunā jaunā latviešu padomju kultūra. Saklausot aktīvā 1959. gada toņkārtas. , O. Lācis Izteica izteica tādu kā izbrīnu. Kāpēc par tā gada plēnumu Latvijā veselus 30 garus gadus neviens nerunāja un nedrīkstēja runāt? Taču būtu dīvaini, Ja ja «mūžīgi vakarējie», kas ilgus gadus tik komfortabli Jutās jutās šā plēnuma ēnā un baudīja tā augļus, novezdami Latviju līdz kliņķim, pēkšņi sāktu to kritizēt.
Namā K. Valdemāra lelā ielā 3 pēc tā uzcelšanas atradās Rīgas hipotēku biedrības banka, bet Latvijas Republikas laikā — Ārlietu ministrija. Pēckara četrdesmitajos gados Ikviensikviens, kas te gāja. , varēja izlasīt lieliem, reljefiem burtiem uzrakstīto: IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT. Ar latvisko domāšanu to varēja saprast tā: VIENPRĀTĪBA VIENPRĀTĪBĀ PLAUKST MAZA VALSTS.
Un rakstītais atbilda lietas (RES var burtiski tulkot ari arī kā «lieta») būtībai. Vairākās jomās, īpaši kultūrā, Latvijas Republika uzplauka un sasniedza attīstītāko Eiropas valstu līmeni, dažām ari arī aizsteidzās priekšā. Latviešu tiesību vispusīga respektēšana apvienojās ne tikai ar «krieviski runājošo», kā tas bijis līdz šim, bet visu minoritāšu kultūras attīstības lespējāmiespējām. Pārfrāzējot Raiņa pazīstamo domu: ne tauta pret tautu tad karoja, bet visas kopā pret tumsu. Taču daudzl daudzi pirmajā acumirkli arī nepamanīja, ka šis lakoniskais, dzīli dziļi patiesais un visus labas gribas cilvēkus vienojošais atgādinājums, kas simbolizēja Latvijas brīvību, tās suverenitāti, starptautisko atzīšanu, pēkšņi pazuda. Tāpat kā daudzi pieminekli, senie ielu nosaukumi un citas tautai svētas relikvijas. Tajā izteiktā doma acīmredzot bija kā dadzis acis acīs šīs mājas toreizējiem saimniekiem, 1959. gada ideologiem, unificētajiemunificētājiem, tautas atmiņas un garīguma nokāvējiem. Latviešu , latviešu tautas fiziskās un kultūrtelpas konsekventajiem saplacinātajiem. '''Droši vien to negrib atjaunot šā nama šodienas saimnieki, kas verbāli iestājas par konsoli dācljukonsolidāciju, taču uz tādiem noteikumiem, kas nav pieņemami Latvijas tautas lielākajai daļai.'''
'''KĀDAS ''' no te izteiktajām pārdomām rosināja arī spriegā sabiedriski politiskā aktivitāte turpat netālajā namā — Latvijas Mākslas akadēmijā. Te notika Interesanta interesanta tikšanās ar partijas Valmieras rajona komitejas darbiniekiem, teorētiskais seminārs par akūtiem kultūras un mākslas Jautājumiemjautājumiem. Tautas frontesr frontes dalībnieku kopsapulce, kurā tika vispusīgi analizēts un noraidīts bēdīgi slavenais, ruslflkatorlskajām rusifikatoriskajām ambīcijām caurvltals caurvītais monstrs — Rīgas Humanitārais institūts.
...Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studente, kurai bija beidzies kandidāta stāžs, atteicās kļūt par partijas biedri. Tieši aizvadītajā gadā viņa uzzinājusi daudz satriecošu faktu, kas notikuši ne tikai ar partijas ziņu, bet arī tās" vadībā. No partijas atbaidīja arī kareivīgo, robusto, mazkulturālo spēku uznākšana Rīgas politiskajā arēnā. Tāds stils varbūt varētu likties dabisks kaut kur Citas Čitas vai citā apgabalā, nevis senas kultūras pilsētā Rīgā. Tas viss apvienojumā ar galvaspilsētas vispārējo nolalstlbu nolaistību atbaida radošo Jaunatnijaunatni. Tāpēc viņi tiecas nevis uz partijas, bet LTF. , LNNK. , VAK pusi. Arī daži partijas biedri ar krietnu stāžu Izteicāsizteicās, ka viņi nevar savu nākotni saistīt ar partiju. Ja , ja tajā virsroku gūs lepriekšminētās iepriekšminētās tendences.
Domāju, ka tieši minētā aktīva konservatīvajai daļai adresēti tikko notikušajā PSKP CX ārkārtējā plēnumā teiktie M. Gorbačova vārdi, ka zināma partijas biedru dala daļa atpaliek no pārbūves procesa un viņos Joprojām dzīve joprojām dzīvo politiski birokrātiskā n&. kulturāluma nekulturāluma recidīvi, konservatīvisms, kuri savu darbības Jēgu jēgu redz nevis kalpošanā tautai, bet «pašai sevis apkalpošanā», t. i., šauri korporatīvu Interešu interešu īstenošanai. Runājot L I. Ķezbera vārdiem, viņi «Joprojām«joprojām, tik daudz gadu pēc otrā pasaules kara. , subjektīvi Jūtas jūtas kā «ārkārtējie pilnvarotie» Jauniegūtās jauniegūtās teritorijās, kuriem modri Jāstāv jāstāv centra interešu sardzē». («Cīņa», 1989. g. 27. dccdec.)
Minētajās sanāksmēs un semināros Mākslas akadēmijā kā satraucošs vadmotīvs vijās doma par vispārējās un profesionālās kultūras bāzes ārkārtīgi pazemojošo, nolaisto situāciju Rīgā.
Tā Jo jo spilgti izpaudusies un atklājas topogrāfiski tuvo objektu — Mākslas akadēmijas Komunāru bulvāri bulvārī 13 (arhitekts V. Bokslafs. 1902— 1904, celta vācu komercskolas vajadzībām) un Valdemāra lelas ielas 3. nama attiecībās. Pēckara gades gados ārēji reprezentablajā kvazlgottskajā kvazigotiskajā ēkā. , kas tika nodota Mākslas akadēmijas vajadzībām, puslīdz normāli varēja Izvietoties izvietoties toreiz pastāvošās četras nodaļas. Taču galīgi nenormāli darba apstākļi Izveidojāsizveidojās, kad akadēmija Izauga izauga līdz deviņām nodaļām ar neklātieni un vakara kursiem. Ārkārtēja saspiestība, nepieciešamo specializēto kabinetu, darbnīcu un katedru telpu trūkums. Studentu kopmītne bez siltuma un citām ērtībām, galējā avārijas stāvoklī. Ticis izstrādāts akadēmijas piebūves, ari arī (ar Konservatoriju kopīgas) kopmītnes projekts. Bijuši priekšlikumi par J. Rozentāla skolas, kas atrodas ar akadēmiju zem viena Jumtajumta, pārvietošanu. Tāpat par iespējām piešķirt telpas tuvumā likvidētajās iestādēs.
Divi iepriekšējie rektori, pārejot no šā trūcīgā Komunāru lelas ielas nama uz Valdemāra (toreiz vēl GorkljaGorkija) lelas ielas nama plašajiem, ērtajiem apartamentiem, zaudēja bezgaldaudz laika, nervu un cilvēciskās pašcieņas. Taču ne partijā (sākumā CX. CK, tad pilsētas komitejā), ne padomju Izpildvarā izpildvarā neatrada dzirdīgas ausis, atbalstu. Visi labie projekti noslīka birokrātiskās atrunās, bet miglaini solītajās atbrīvotajās telpās tika Izvietotas izvietotas ar kultūru nesaistītas lestādesiestādes, lai sagādātu siltas vietas rezerves virsniekiem, kā arī lai turpinātu pārvietot papīrus no viena plaukta citā.
Domāju, ka ikviena — ka kā saimnieciskā, tā ideoloģiskā — vadītāja darbības paliekamības un nozīmīguma kritērijs ir ieguldījums kultūras attīstībā. Taču Rīgā darīts galvenokārt tā. , lai līdz galējai nolletojamlbal nolietojamībai ekspluatētu kritizētajās pagātnes lekārtās iekārtās — cariskajā carīskajā Krievijā un Latvijas Republikā — uzceltos kultūras objektus un negādātu par Jauniemjauniem. Pat par tautas līdzekļiem uzceltais Latviešu biedrības nams Joprojām joprojām nav atdots ne tautai, ne biedrībai, kas atjaunojusi savu darbību.
Visā civilizētajā pasaulē lielo uzņēmumu peļņas daļa tiek Izmantota izmantota attiecīgā reģiona, pilsētas Infrastruktūraiinfrastruktūrai, kultūrai. Tā tas bija ari arī tajā «mazajā republikā, kas vienprātībā plauka». Latvijas Republikas pēdējos desmit gados tika uzcelti daudzi izcili kultūrobjektl kultūrobjekti un pieminekļi, bez kuriem nav iedomājama ari arī šodienas Rīga un Latvija.
Rīgā lr ir daudz lielu Vissavienības uzņēmumu. lenākumi (ari arī valūta) aizplūst uz Maskavu, bet šo objektu, kas degradē Rīgas ekoloģiju un kuru strādnieki izmanto pilsētas Infrastruktūru infrastruktūru un kultūrvidi, būtība neko neiegulda kultūras attīstībā. Nevaru atcerēties, kad Rīgas vadītāji būtu aktīvi lestājušies iestājušies pret šo neatbilstību, cēluši trauksmi centra augstākajās iestādēs, centušies ko grozīt.
Jācer, ka jaunievēlētā Rīgas pilsētas padome darbosies tā. , lai šo situāciju radikāli mainītu Rīgai par labu. Un spiestu izpildkomiteju šo prasību respektēt, grozīt savu līdzšinējo politiku. Tāpat Jācerjācer, ka atklātībai regulāri tiks sniegta aplēse par to. , kā tiek Izlietots izlietots pilsētas budžets.
Tad varbūt varētu «apgāzt» tīri empīriski acīmredzamo, ka budžets līdz šim galvenokārt izmantots, lai vēsturisko Rīgu «apjoztu ar» dzīvojamo namu rajoniem, piepildot tos ar bijušo, bet tagad iztukšoto Pleskavas, Smojenskas. Kaļlņinas Smoļenskas, Kaļiņinas un citu apgabalu sādžu ledzīvotājiemiedzīvotājiem. Šā stratēģiskā uzdevuma īstenošanas drudzi tikušas aizmirstas rūpes par kulturālu infrastruktūru šajos rajonos. Sak. , vienkāršie, ne no laukiem nākušie cilvēki gan jau iztiks tāpat. Ka tik nometināti, ka tik Jumts jumts virs galvas. Nu, bet latvieši, vietējie? Ak, ko nul nu! Pēc pēdē-; Jās tautskaltespēdējās tautskaites, viņu Rīgā taču vairs palicis tikai 35,6 procenti. Lai iztiek vien ar to, kas saglabājies pilsētas centrā.
Domāju, ka mana parūgtā ironija nav tāla no patiesības. To apstiprina arī Interfrontes dzejdara Fēliksa Kaca panti, publicēti avīzē «Jedlnstvo»«Jedinstvo».
Голосую, чтоб окреп наш рубль<br/>Чтобы могли мы вдоволь есть и пить<br/>Чтобы наш избранник Альфред Рубикс<br/>Исполком мог руководить<br/>
Tātad prasības visai pieticīgas — lai varētu «sātīgi ēst un dzert» un lai savstarpēji labi rīmētos «rublis» un «Rubiks». Cita starpā, šis pašas avīzes pirmajā lappusē lieliem burtiem salikts: «Мы с вами, товарищ Рубикс».
Vietējo padomju vēlēšanu priekšvakarā («Rīgas Balss», 1989. g. 8. dec.) tika publicēta četru autoru parakstīta apcere «Kāpēc mēra kabinetā līdz vēlai naktij deg gaisma?».
Raksta patoss sakrīt ar maniem priekšstatiem par to Jauno jauno Rīgas mēru, kas pirms dažiem gadiem nāca uz Rakstnieku savienību un ar lielu iekšēju pārliecību, loģiku un entuziasmu stāstīja par saviem nodomiem un plāniem Rīgas pllnveidēpilnveidē. Minētajā rakstā izvērsti stāstīts, cik Rīgas mērs strādīgs, enerģisks, kādi panākumi gūti viņa laikā pilsētas celtņu remontēšanā, cilvēku pārvietošanā no komunālajiem dzīvokļiem, vairāku veikalu lerīkošanāierīkošanā, rūpēs par attīrīšanas ierīču būvi utt. To visu uzskaitot, ne vienreiz vien akcentēts, ka panākumi būtu vēl dižāki, |a ja tagadējais mērs no iepriekšējiem nebūtu saņēmis pilsētu tik nolaistā stāvokli.
Vai tad bez visa pārējā ari arī šajā namā nebūtu vairāk Jādomā jādomā par migrācijas veicināšanas morālajām sekām? Nesen mūsu republikas pārstāvji VFR bundestāgā dzirdēja vārdus, kas pilnībā attiecināmi arī uz Rīgu: '''«Cilvēks nav prece, lieta. Viņu nevar pārvietot, kurp mums Izdevīgiizdevīgi. Ir Jānodrošina jānodrošina darbs un labi dzīves apstākļi vienā vietā, jo migrācija grauj cilvēku psiholoģiju, sarauj viņa saiknes ar dzimto vietu, padara viņu par nepiesaistītu klejonl.»klejoni»'''
Tieši šajā skatījumā galvaspilsētas vadītāju pozīcija radījusi kritisku attieksmi sabiedrībā. Dzīvokļus iegūst dažādās priekšrocību rindās stāvošie, bet 76,6 tūkstoši rīdzinieku ģimeņu (1988. gada dati) Ilgus ilgus gadus spiesti «mitināties» bezcerīgajā rindā. Dzīvokļos iekārtojas nesen demobilizētie virsnieki, bet 45 gadus pēc kara ap 3000 Tēvijas kara veterānu stāv dzīvokļu rindā. Pilsētā konstatēti ap 30 tūkstošiem cilvēku, kas dzīvo bez pierakstīšanās, saņemot cukura un ziepju talonus. Un kur nu vēl iebraucēju pūļi — veikalu ķemmētāji...
Rīgas mēra stāvoklis lr ir paradoksāls (un grūts) tai ziņā, ka lr ir gandrīz utopiski panākt kaut cik jūtamu progresu situācijā, kuras veidošanos pilsētā arī viņš (vienalga, aktīvi vai pasīvi) lr ir veicinājis.
Izveidojusies tacu taču kliedzoša neatbilstība starp Rīgā (un dažās citās pilsētās) iepludināto iedzīvotāju masu un topoloģlskajiem topoloģiskajiem parametriem, kas pilsētā izveidojušies vēsturiski, kā ari arī transporta iespējām, sociālo objektu struktūru. Tas rada starp pamatiedzīvotājiem un iebraucējiem* ārkārtīgi smagu, nehumānu sociālo un kultūras situāciju.
Par kādu gan sadzīvisko estētiku un kultūru var runāt, Ja ja pilsētā, samērojot ar iedzīvotāju skaitu, lr ir tikai puse no nepieciešamo veikalu skaita, trūkst daudzu citu normālai dzīvei nepieciešamu objektu.
Pie daudzām satiksmes līdzekļu pieturām uz trotuāriem, aizsprostojot gājējiem ceļu. , drūzmējas ļaužu pūļi, bet nokļūšana Juglā un Imantā maksimumstundā lr ir īstas Tantala ciešanas. Un, Ja ja tas Jādara jādara katru dienu — tas tās vēršas bezcerīgās Sīzlfa Sīzifa mokās .. .
Uz bērnudārziem rindā ir ap 20 tūkstošu vietu pieteikumu. No 40 kinoteātriem, kas Rīgā bija 1940. gadā. , tagad ir tikai puse, kaut ari ledzīvotāju arī iedzīvotāju skaits pieaudzis vairāk nekā dubulti. Šādus, tagadējai Rīgai nelabvēlīgus salīdzinājumus var minēt vēl un vēl.
Daži nopietni darījumu cilvēki no Rietumiem, Rīgā ieraudzījuši šo zemo vides un sadzīves kultūras līmeni, pat vēl rūpnīcās neiegrlezušiesneiegriezušies, secina: «Nē, šādā Ikdienas ikdienas kultūras stāvoklī dzīvojot, nevar būt arī augsts ražošanas līmenis. Diez vai kas kopīgs mums var sanākt...»
'''INTERFRONTE ''' savā avīzē un mītiņos akcentētā veidā izteikusi savu lielo uzticību Rīgas vadītājiem. Un otrādi. Tādējādi konservatīvie spēki atšķirībā no progresīvajiem ir konsolidējušies. Bet. Ja , ja Rīgas vadītāji solidarizējas ar to politiskās domāšanas un kultūras līmeni, kas atklājas avīzē «Jedinstvo» un kaut vai pēdējā Interfrontes manifestācijā, tad tai visai mazas cerības konsolidēties ar Latvijas tautu.
Tāda lr ir interfrontes loģika, kultūras ambīcijas un līmenis. Un, Ja ja ar šo «programmu» un šo līmeni solidarizējas pilsētas ideoloģiskā vadība, tad var droši sacīt, ka ar tādu «bagāžu» sevišķi redzami panākumi ideoloģiskajā darbā mūsdienās gan nav paredzami. Acīmredzot vienīgā cerība pastāv domā, ka pārbūve tiks apturēta.
Visai paradoksālā veidā Interfronte izmanto demokrātijas un atklātuma iespējas, lai paustu «idejas», kādas Latvijā ari arī zināmi «spēki» pauda pēc 1959. gada plēnuma un kādas brīvi varēja sludināt visizteiktākās stagnācijas gados. Saprotu, ka lielākajai dajal daļai pilsētas mēroga darbinieku lielās aizņemtības un politiskās aktivitātes dē} dēļ nav laika apmeklēt tēlotājas mākslas izstādes. Tāpēc pastāstīšu, ka Izstādē izstādē «Rudens 89» vienā no zālēm gluži tuvu bija eksponēti divi darbi — Viktora Karnanhova glezna «Mēslaine» un Evi Upenieces skulptūra «Nevienam es Rīgu nedošu». Pirmajā attēlotais asociējas ar Rīgai draudošo nelaimi un dažām tās izpausmēm šodien. Otrais atgādina un mākslinieciski pārliecinoši izteic ralnisko rainisko Spīdolas domu: «Nevienam es Rīgu nedodu. / Tik tiem. kas cēla tās stiprumu. / Kas viņu lielu un staltu dara».
Ārkārtīgi nozīmīgi un aktuāli vārdi. Tā lr ir Rīgas, kuru mēs visi mīlam (kaut arī nolaistu un nabadzīgu), atjaunotnes programma. Domājot par to. , atšķirībā no dažiem citiem bezcerīgā kritikā iesllgušajiem ieslīgušajiem manī tomēr lr Intuitīva ir intuitīva ticība Rīgas mēra (vienalga, tagadējā vai cita) praktiskajam saprātam. Tam, ka viņš savu saprātu un enerģiju arī visa iepriekšminētā radītajos apstākļos ziedos tam, lai apturētu galvaspilsētu degradējošo stihiju, ka viņš tiešām pavērsīsles pavērsīsies pret īstajām Rīgas vajadzībām, respektēs sociālā taisnīguma principus, daudz vairāk rūpēsies par kultūras glābšanu un tālākgaltu tālākgaitu un ciešā konstruktīvā kopdarbībā ar Jaunievēlēto jaunievēlēto deputātu korpusu '''«cels Rīgas stiprumu». Un vēl — mani pavīd cerība, ka viņi visi kopā atjaunos kādreizējo klasisko, lielisko uzrakstu virs nama Valdemāra lelā 3 — IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT, kā atjaunojam senos toponīmus. vēsturiskos ielu nosaukumus, citas vērtības. Cerība, ka notiks brīnišķīga pārvērtība paša šā nama darbības saturā un ka tā drūmajai, ārdošajai lomai Latvijas Jaunākajā vēsturē tiks pārvilkts krusts. Slm procesam Jākļūst par laikmeta progresīvo Ideju, tautas gribas, kultūras paudēju. Rīgas, visas Latvijas uzplaukuma virzītāju un simbolu'''.
Un vēl — mani pavīd cerība, ka viņi visi kopā atjaunos kādreizējo klasisko, lielisko uzrakstu virs nama Valdemāra ielā 3 — IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT, kā atjaunojam senos toponīmus, vēsturiskos ielu nosaukumus, citas vērtības. Cerība, ka notiks brīnišķīga pārvērtība paša šā nama darbības saturā un ka tā drūmajai, ārdošajai lomai Latvijas jaunākajā vēsturē tiks pārvilkts krusts. Šim procesam jākļūst par laikmeta progresīvo ideju, tautas gribas, kultūras paudēju, Rīgas, visas Latvijas uzplaukuma virzītāju un simbolu.
<p style="text-align: right; ">'''PĒTERIS ZEILE,'''</p><p style="text-align: right; ">Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, pedagogu teorētiskā semināra vadītājs</p>