Izmaiņas

1. attēls

Kopumā Latvijas pēckara okupācijas periodā no 1946. līdz 1990. gadam apmēram puse no ieņemtās naudas tika novirzīta uz Latvijas PSR budžetu, kamēr otra puse – uz PSRS budžetu.

2. attēls

Līdz ar to Latvijas teritorijā īstenoto finanšu politiku varam uzskatīt kā koloniālu5 - teritorija tika ekspluatēta un ievērojama daļa no tajā gūtajiem ieņēmumiem tika aizpludināti uz koloniālo lielvalsti, kur arī daļēji tika iztērēti. Kādiem mērķiem – lai arī Maskavā PSRS laika finanšu dokumenti joprojām tiek turēti stingrā slepenībā, mēs varam visai droši teikt, ka tās bija milzīgās militārās ambīcijas, PSRS atbalsts dažādām valstīm, lai nopirktu to balsis ANO, un vēl daudzas citas lietas, piemēram, karš Afganistānā 80. gados.

3. attēls

Dokumenti apliecina, ka ievērojama daļa no finanšu līdzekļiem, kas no PSRS budžeta atgriezās Latvijā, nekādā veidā nebija saistīta ar tautsaimniecības vai iedzīvotāju sociālajām vajadzībām. Lai arī PSRS budžetā liela daļa naudas bija noformēta kā “izdevumi sociāliem mērķiem”, vislielākā daļa no atgrieztās naudas tika novirzīta militārajām vajadzībām un VDK. Protams, daļa dotācijas tika izlietota arī būvniecībā un citur.

4. attēls

Kas tad ir šie dokumenti ? Jāatzīst, ka tā ir milzīga veiksme, ka tajā brīdī, kad juka PSRS un tika tukšoti arhīvi un uz Maskavu izveda daudzus dokumentus, viņiem nebija ienācis prātā, ka par visām šīm budžetu izpildes grāmatvedības atskaitēm atbildīga bija PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskā filiāle. Vēsturnieki tradicionāli pēta centrālās varas orgānu dokumentus, un tur par budžetiem, pareizāk sakot, reālajām finanšu plūsmām, nav ne miņas. Tāpēc savā ziņā nav brīnums, ka arī Lietuvā un Igaunijā neviens līdz šim šos dokumentus nebija identificējis, jo kurš līdīs iekšā tik neinteresantās lietās kā ar sīkiem burtiem par šiem gadiem rakstītās banku finanšu atskaites.

Arī es samērā nejauši uzdūros uz šiem dokumentiem, mans tā brīža pētījumu mērķis bija Banku sektors PSRS okupācijas periodā. Pētījuma pasūtītājs bija Latvijas Banka. Jāsaka godīgi, ka uz to brīdi cerības atrast dokumentus, kas atspoguļotu reālo PSRS finanšu politiku Latvijā, biju jau atmetis, pieņemot, ka visi dokumenti ir Maskavā. Taču izrādījās savādāk. Identificētie dokumenti ļoti precīzi parāda, kā PSRS okupācijas laikā tika tērētas un dalītas finanses Latvijas PSR. 1947. gada dokumentā (4. attēls) redzams - kreisajā pusē ir norādīts, no kā un cik lieli ienākumi ir tikuši novirzīti uz PSRS budžetu, kamēr otrā pusē ļoti precīzi var redzēt, cik ir aizgājis uz Latvijas budžetu. Šajos dokumentos ir iespējams redzēt visu to, kādos veidos nauda no Latvijas tika iegūta, saliekot visus ciparus kopā un tos saskaitot.

Lielākā veiksme ir tā, ka, lai varētu šo bilanci savilkt kopā, izdevās atrast visus materiālus par slepenajiem izdevumiem, jo atbildīga par visām naudas plūsmām bija šī pati PSRS Valsts bankas filiāle Latvijā. Tie ir tobrīd slepeni, klasificēti dokumenti, kuros ir redzams pilnīgi viss. Protams, mēs nevaram iegūt dziļāku izklāstu par to, cik un kā Aizsardzības ministrija tērēja detalizētākās pozīcijās, bet varam atrast informāciju par to, cik no Latvijas PSR budžeta tika tērēts militārpersonu pensijām un atvaļināto specdienesta virsnieku pensijām katra gada griezumā katrā rajonā un cik konkrētā gadā tērēja VDK. Pie tam no tā brīža amatpersonu puses tas viss ir parakstīts un nodots tālākai sūtīšanai uz Maskavu. Tas liek secināt, ka visi šie dokumenti ir ar juridisku spēku, jo Maskava tos visus ir apstiprinājusi.

Runājot par to, kāda bija kopējā situācija visās Baltijas valstīs, esmu nedaudz pētījis arhīvos arī Lietuvu un Igauniju, īpaši 40. gadus. Var teikt, ka arī šeit naudu paņēma tik, cik bija iespējams. Skatoties uz 1949. gada budžeta ieņēmumiem, varam redzēt, ka ieņēmumi no Lietuvas ir pat mazāki nekā no Igaunijas. Salīdzinoši visvairāk ieņēmumu bija no Latvijas teritorijas. (1. tabula).

Nākamais fakts, ko precīzi var identificēt – cik lielas bija naudas plūsmas katra gada griezumā. Šeit redzam, kāda bija PSRS ekonomikas plānošana: rūpīgi plānotie militāro un represīvo ministriju izdevumi stabili, un vienmērīgi pieaug, bet pārējie izdevumi citām republikas vajadzībām katru gadu ir ļoti mainīgi. Tas ir saistīts ar PSRS budžeta dotācijas apjomu, kādu PSRS Valsts plāna komiteja iedalīja atpakaļ Latvijas republikai no tai atņemtajiem 40,6 miljardiem rbļ.

To pašu var teikt par VDK. Redzams, kā šie izdevumi no Latvijas budžeta pakāpeniski pieaug, redzams pensiju pieaugums, un ir redzams, cik no šīs Latvijas PSR naudas tiek tērēts arī VDK atvaļinātajiem cilvēkiem kā specdienesta pensionāriem.

Noslēgumā vēlos teikt to, ka nekas ar šiem atklājumiem nebeidzas. Pēdējā gada laikā esmu bijis divās starptautiskās konferencēs: ASV Stenforda Universitātē, tāpat arī Zviedrijā Upsalas universitātē. Arī šajās konferencēs iezīmējās fakts, ka starptautiskai sabiedrībai, arī zinātniekiem, šīs lietas nav zināmas. Arī tur cilvēki pārsvarā ir ietekmējušies no padomju propagandas par lielajām t.s. dotācijām (investīcijām) Baltijas republikās. Mūsu problēma ir tā, ka informatīvā telpa par šo tēmu ir diezgan piesārņota ar dezinformāciju. Viens no populārākajiem apgalvojumiem, kas tiek izmantots Kremļa kontrolētajos medijos ir tas, ka divas šobrīd draudzīgās valstis, Krievija un Baltkrievija, esot bijušas PSRS budžeta donores, bet Baltijas republikas savukārt, esot bijušas lielākie patērētāji. Tāda dezinformācija joprojām pastāv plašajā informatīvajā telpā.

Taču mums ir autentiski iepriekšminētie dokumenti un pierādījumi, bet Krievijas medijos izteiktajiem apgalvojumiem pierādījumu nav. Nesen es runāju ar dažiem man pazīstamiem Krievijas zinātniekiem, kuri gatavojās izdot grāmatu par Baltijas valstīm un šo PSRS investīciju politiku. Es teicu, ka viņiem jāņem vērā oriģinālie dokumenti, kas ir mūsu arhīvos. Saņēmu atbildi, ka viņiem šie dokumenti vēl ir slepeni. Tāpēc daļu dokumentu es saskenēju un viņiem aizsūtīju. Izskatās, ka domu par tādas grāmatas izdošanu tagad viņi ir atmetuši, jo par šo grāmatu vairs nekas nav dzirdēts.

Nesen NATO Stratēģiskā komunikācijas izcilības centra un ārvalstu partneru izdotajā starptautiskajā žurnālā “Defence strategic communications” nopublicēju rakstu, kurā apkopoju savu vēstures pētījumu rezultātus kontekstā ar to, kas notiek mūsdienu informatīvajā telpā. Salīdzināju padomju propagandu ar to, kas mūsdienās tiek izplatīts ar Kremļa kontrolēto mediju starpniecību. Saliekot to visu kopā, redzams, ka ir ļoti daudzas līdzības. Tā nav tika Latvijas vai Baltijas, bet gan starptautiska problēma.

Mums ir jārunā vairāk, jārunā daudzās valodās un izmantojot dažādu informatīvo kanālu spektru, lai to visu skaidrotu iespējami plašākai starptautiskai sabiedrībai. Mūsu kopīgais pienākums ir nepieļaut padomju sistēmas atgriešanos ne Baltijā, ne arī citur Eiropā un pasaulē.