Izmaiņas

Kā zināms, daudzas valstis, kas zaudēja savu neatkarību Otrā pasaules kara laikā, to atguva diezgan drīz, faktiski pēc kara jau 1944. - 1945. gadā. Daļai no Centrāleiropas valstīm tika uzspiests arī padomju ekonomikas modelis, taču vismaz šķietamu valsts suverenitāti tās saglabāja. Bet mēs, trīs Baltijas valstis, nonācām īpašā situācijā – ģeogrāfiski un ekonomiski gandrīz pusgadsimtu mēs bijām daļa no PSRS. Tas ir ļoti ilgs laiks. Šogad aprit 80 gadi kopš 1939. gada Molotova-Ribentropa pakta, kas bija katalizators Baltijas okupācijai 1940. gadā, un mēs atzīmēsim arī 30-to gadadienu kopš Baltijas ceļa notikumiem, kad pirmo reizi vienoti starptautiskajai sabiedrībai parādījām, ka padomju okupācija mums ir nepieņemama. Lai arī kopš Atmodas ir pagājuši jau trīs gadu desmiti, padomju okupācijas radītais mantojums mums liek par to runāt vēl un vēl. Kāpēc? Jo okupācijas sekas joprojām pamanāmas vai ik uz soļa, un dažas no tām mēs labāk pamanām no lielākas vēsturiskās distances.

Dziļa integrācija padomju sistēmā skāra arī finanšu sektoru. Padomju finanšu politika bija izteikti centralizēta, savienoto republiku vadībai nebija nekādas reālas teikšanas par finanšu makro politiku – cik un kādi nodokļi tiks ieviesti, cik daudz no ieņemtās naudas tiks tērēts konkrētās republikas teritorijā un cik aiz tās robežām. Lai arī oficiāli katrai PSRS republikai skaitījās savs budžets, par kuru lēma konkrētās republikas parlaments, tomēr realitātē tikpat liela fikcija bija gan budžets, gan parlaments (Augstākā padome). De facto Latvijas PSR budžets bija ļoti cieši saistīts ar PSRS budžetu, tik pat lielā mērā, kā PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris ar pašu PSRS centrālo (valsts) banku. No grāmatvedības uzskaites viedokļa PSRS okupācijas periodā Latvijas PSR finanšu plūsmas tika organizētas un kontrolētas ar divu budžetu starpniecību – Latvijas PSR budžetu un PSRS centrālo budžetu, taču mūsdienās priekšstatu par reālo situāciju var iegūt vienīgi analizējot abas šo budžetu plūsmas kompleksi. Var visai droši apgalvot, ka par tiem PSRS budžeta izdevumiem Latvijā, kas bija attiecināmi uz PSRS armiju un Valsts drošības komiteju (VDK), vietējā valdība netika pat informēta. Šī informācija bija klasificēta slepenības augstākajā pakāpē.

1. attēls

Kopumā Latvijas pēckara okupācijas periodā no 1946. līdz 1990. gadam apmēram puse no ieņemtās naudas tika novirzīta uz Latvijas PSR budžetu, kamēr otra puse – uz PSRS budžetu.

2. attēls

Līdz ar to Latvijas teritorijā īstenoto finanšu politiku varam uzskatīt kā koloniālu5 - teritorija tika ekspluatēta un ievērojama daļa no tajā gūtajiem ieņēmumiem tika aizpludināti uz koloniālo lielvalsti, kur arī daļēji tika iztērēti. Kādiem mērķiem – lai arī Maskavā PSRS laika finanšu dokumenti joprojām tiek turēti stingrā slepenībā, mēs varam visai droši teikt, ka tās bija milzīgās militārās ambīcijas, PSRS atbalsts dažādām valstīm, lai nopirktu to balsis ANO, un vēl daudzas citas lietas, piemēram, karš Afganistānā 80. gados.

4. attēls

Lielākā veiksme ir tā, ka, lai varētu šo bilanci savilkt kopā, izdevās atrast visus materiālus par slepenajiem izdevumiem, jo atbildīga par visām naudas plūsmām bija šī pati PSRS Valsts bankas filiāle Latvijā. Tie ir tobrīd slepeni, klasificēti dokumenti, kuros ir redzams pilnīgi viss. Protams, mēs nevaram iegūt dziļāku izklāstu par to, cik un kā Aizsardzības ministrija tērēja detalizētākās pozīcijās, bet varam atrast informāciju par to, cik no Latvijas PSR budžeta tika tērēts militārpersonu pensijām un atvaļināto specdienesta virsnieku pensijām katra gada griezumā katrā rajonā un cik konkrētā gadā tērēja VDK. Pie tam no tā brīža amatpersonu puses tas viss ir parakstīts un nodots tālākai sūtīšanai uz Maskavu. Tas liek secināt, ka visi šie dokumenti ir ar juridisku spēku, jo Maskava tos visus ir apstiprinājusi.

5.attēls

Runājot par to, kāda bija kopējā situācija visās Baltijas valstīs, esmu nedaudz pētījis arhīvos arī Lietuvu un Igauniju, īpaši 40. gadus. Var teikt, ka arī šeit naudu paņēma tik, cik bija iespējams. Skatoties uz 1949. gada budžeta ieņēmumiem, varam redzēt, ka ieņēmumi no Lietuvas ir pat mazāki nekā no Igaunijas. Salīdzinoši visvairāk ieņēmumu bija no Latvijas teritorijas. (1. tabula).

| Lietuva || 9 641 058 915

|-

|}

Otra lieta, ko varam redzēt, ir tas, cik paņēma PSRS. Atbilde ir - tik, cik vien varēja, tik arī paņēma. Toreiz, četrdesmitajos gados no Latvijas uz PSRS aizplūda daudz lielākas summas nekā no Lietuvas un Igaunijas. Tā bija realitāte, bet princips bija vienots – paņemt vairāk un tad daļu atgriezt atpakaļ kā dotāciju.

2. tabula

Ne mazāk interesanti ir tas, kur šo naudu tērēja šajā laika posmā, kad notika aktīvs teritoriju sovjetizācijas process, jo arī šeit bija ļoti būtiskas atšķirības. Skatoties uz tādām divām PSRS centrālām represīvajām ministrijām kā Drošības ministrija un Iekšlietu ministrija, var redzēt, cik daudz naudas tās tērēja. Lietuvā uz šīm divām ministrijām iztērēja vairāk nekā Latvijā un Igaunijā kopā.

1002

Nākamais fakts, ko precīzi var identificēt – cik lielas bija naudas plūsmas katra gada griezumā. Šeit redzam, kāda bija PSRS ekonomikas plānošana: rūpīgi plānotie militāro un represīvo ministriju izdevumi stabili, un vienmērīgi pieaug, bet pārējie izdevumi citām republikas vajadzībām katru gadu ir ļoti mainīgi. Tas ir saistīts ar PSRS budžeta dotācijas apjomu, kādu PSRS Valsts plāna komiteja iedalīja atpakaļ Latvijas republikai no tai atņemtajiem 40,6 miljardiem rbļ.

6. attēls

To pašu var teikt par VDK. Redzams, kā šie izdevumi no Latvijas budžeta pakāpeniski pieaug, redzams pensiju pieaugums, un ir redzams, cik no šīs Latvijas PSR naudas tiek tērēts arī VDK atvaļinātajiem cilvēkiem kā specdienesta pensionāriem.

7. attēls

Noslēgumā vēlos teikt to, ka nekas ar šiem atklājumiem nebeidzas. Pēdējā gada laikā esmu bijis divās starptautiskās konferencēs: ASV Stenforda Universitātē, tāpat arī Zviedrijā Upsalas universitātē. Arī šajās konferencēs iezīmējās fakts, ka starptautiskai sabiedrībai, arī zinātniekiem, šīs lietas nav zināmas. Arī tur cilvēki pārsvarā ir ietekmējušies no padomju propagandas par lielajām t.s. dotācijām (investīcijām) Baltijas republikās. Mūsu problēma ir tā, ka informatīvā telpa par šo tēmu ir diezgan piesārņota ar dezinformāciju. Viens no populārākajiem apgalvojumiem, kas tiek izmantots Kremļa kontrolētajos medijos ir tas, ka divas šobrīd draudzīgās valstis, Krievija un Baltkrievija, esot bijušas PSRS budžeta donores, bet Baltijas republikas savukārt, esot bijušas lielākie patērētāji. Tāda dezinformācija joprojām pastāv plašajā informatīvajā telpā.

8. attēls

Taču mums ir autentiski iepriekšminētie dokumenti un pierādījumi, bet Krievijas medijos izteiktajiem apgalvojumiem pierādījumu nav. Nesen es runāju ar dažiem man pazīstamiem Krievijas zinātniekiem, kuri gatavojās izdot grāmatu par Baltijas valstīm un šo PSRS investīciju politiku. Es teicu, ka viņiem jāņem vērā oriģinālie dokumenti, kas ir mūsu arhīvos. Saņēmu atbildi, ka viņiem šie dokumenti vēl ir slepeni. Tāpēc daļu dokumentu es saskenēju un viņiem aizsūtīju. Izskatās, ka domu par tādas grāmatas izdošanu tagad viņi ir atmetuši, jo par šo grāmatu vairs nekas nav dzirdēts.

Mūsu trim valstīm šajā informatīvajā karā ir kopējas problēmas. Mums vajadzētu vairāk sadarboties, kā tas bija Baltijas ceļa laikā, un arī piesaistot citas bijušās PSRS republikas. Tas nav jautājums tikai par vēsturi. Tas ir arī mūsu nacionālās drošības jautājums. Sabiedrībai jāsniedz zināšanas par šo PSRS okupācijas periodu un reālo situāciju, kādā atradās mūsu valstis un tautas. Sekojot tam, kas notiek sociālajos medijos, gadās redzēt, ka jauni cilvēki, kas paši nav pieredzējuši to laika posmu, sāk kaut ko “šērot”, piemeram, Facebook, par to, cik PSRS laikā bija lēts saldējums, cik cilvēki bija veselīgi un labi dzīvoja… Viņi nezina to, kā bija, bet šī dezinformācija viņu ticību un lojalitāti mūsu valstij ir sašūpojusi. Tāpēc mēs nedrīkstam atslābt, mums jāturpina šī cīņa arī informatīvajā telpā, lai atspēkotu tajā plaši izplatīto dezinformāciju.

9. attēls