Izmaiņas

{{Newspaper Article|Article in=Padomju Jaunatne|Published on=1987/12/22|Issue number=244|Page number=4|Original title=Vai būs…?|Source file=paja1987n244_004_03|Abstract=No piektdienas līdz piektdienai}} {{Written by|Arnis Blodons}} {{About topic|Metro}} {{About topic|Daugavpils teātris}} {{About person|D. Elsberga}} {{About person|V. Piliņa }} {{About person|Gunārs Treimanis}} {{About year|1987}}

}}— Vai Rīgā būs metro? — gribas jautāt, izlasot vēstuli, kuru redakcijai atsūtījusi D. Elsberga. Šis jautājums pašreiz ir loti aktuāls. Jo Rīgā nupat būs miljons iedzīvotāju. Tomēr Rīgai ir savas īpatnības, kuras sarežģī metro būvi: smilšainā grunts, augstais gruntsūdeņu līmenis, blīvā vecpilsētas apbūve utt. Bet tas lai paliek speciālistu ziņā. Un tagad rindas no vēstules: {{Written by|Arnis Blodons}}«Godājamā «Padomju Jaunatne»! Kaut arī jūs esat jaunatnes avīze, es ar 40 gadu lasītājas stāžu lūdzu atbildēt — kam vajadzīgs Rīgas metro? Kurš ir tas bagātais onkulis, kas finansēs visus ar metro būvi saistītos izdevumus un atbildēs par postažu, kura radīsies celtniecības laikā? To, ka pilsēta un republika ir nabaga, zina jau bērnudārza audzēknis, jo pat «dārziņā» trūkst vietu. Nav pilsētai līdzekļu sevis kopšanai, tik nekopta Rīga nav bijusi pat pēc kara...»{{About topic|Metro}}{{About topic|Daugavpils teātris}}Stop! Te nu gribu iebilst autorei — tas, ka Vecrīga pēdējā laikā ir atplaukusi un saposta, nav noliedzams. To var redzēt jau no pirmā acu uzmetiena. Restaurācijas darbi norit vienlaikus vairākos objektos. Rīgas nocietinājuma mūris, viesnīca «Rīga», ēku fasādes vecpilsētā. Tas viss ir atjaunots. Un ne mazumu līdzekļu Rīgas pilsētas izpildkomiteja ir izdevusi, lai samaksātu par padarīto darbu ārzemju speciālistiem restauratoriem, rūpējusies arī par daudz ko citu. Protams, uzreiz visi objekti nevar tikt atjaunoti. {{About person|Cienījamā D. Elsberga}}! Redakcija nevar Jums uzreiz atbildēt uz tik sarežģītu jautājumu, vai Rīgā būvēs metro vai ne. Tiklīdz pieņems galējo lēmumu, publicēsim to avīzē. Par trūkumiem — tos mēs vienmēr varēsim atrast, ja tikai tos meklēsim. Piekritu, daudz vēl nesakoptu nostūrīšu mūsu pilsētā. Bet vai arī mēs paši neesam tur vainīgi? Jo katra nekārtība taču sākas ar sīkumu. Ar iemītu taciņu pāri zālienam, ar apgāztu atkritumu urnu, ar vienaldzību, paejot garām neapzinīgam pusaudzim, kurš zem plāksnītes «Arhitektūras piemineklis» raksta necenzētus vārdus. Negribu būt demagogs, taču domāju, ka pienācis laiks ne tikai prasīt, bet arī — palīdzēt, lai kultūrvērtības nezustu, lai saglabātos XIX gadsimta romantiskās Pārdaugavas ieliņas, lai paša pagalms būtu sakopts. Bet tagad pārcelsimies uz Lielvārdi. Šeit iesakņojies viens no patērētāju filozofijas pamatbaušļiem: «Pēc manis kaut vai ūdens plūdi.» {{About person|V. Piliņa }}stāsta: «Gribu uzrakstīt to, ko redz vai arī «neredz» ikviens gājējs ceļā no dzelzceļa stacijas līdz rajona apvienībai «Lauktehnika». Stacijas laukumiņā, kuru ietver liepu audze, mētājas papīri, dažādi atkritumi, kociņi ir nekopti, bijušais zāliens izmīdīts, pāri tam neskaitāmas krusttaciņas, puķes te jau gadiem nezied. Bijušais Rembates parks ap kultūras namu gaidīt gaida strādīgas rokas. Vienīgi pensionārs Prātiņtēvs te kaut ko dara.» Jā, te laikam savs vārds sakāms Lielvārdes pilsētciemata padomes priekšsēdētājam, jo vēstulē jūtams satraukums par skaistās Lielvārdes nekoptību. Vai jūs, lasītāj, ceļojat? A. Bērziņš no Saulkrastiem šajā sakarībā raksta: «Man ir ideja. Vai nevarētu izdot Latvijas PSR karšu atlantu, nu tādu, kā 1940. gadā izdotā Latvijas ceļu karte?» Jā, mājās vēl dažam labam saglabājušās P. Mantnieka apgādā izdotās kartes, kurās sīki atzīmētas visas taciņas, celiņi un ceļi. Varbūt būtu pienācis laiks shematisko karšu vietā izdot sīkākas mūsu republikas kartes? Tas atvieglotu ceļošanu daudziem tūristiem un dotu iespēju labāk orientēties apvidū. Cerams, ka karšu izdevēji ņems vērā jūsu ieteikumu. Redakcijā pienākušas daudzas atsauksmes uz 11. decembrī «PJ» publicēto G. Treimaņa rakstu «Vai Daugavpilī būs teātris?». Piemēram: «Piederu pie tās paaudzes, kuras skolas gadi aizsākās 30. gadu vidū, un, tā kā tajā laikā pārsvarā dzīvoju netālu no Daugavpils, bet skolas gados — arī Daugavpilī, tad Daugavpils latviešu teātris ir nozīmīgs manā un daudzu toreizējo jauniešu dzīvē,» — raksta V. Teivāns no Kokneses. «Domāju, ka pateicība pienākas tiem Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentiem, kuri izvirzīja jautājumu par tik nepieciešamo Daugavpils latviešu teātra darbības atsākšanu.»{{About person|Gunārs Treimanis}}{{About year|1987}}Tātad, gadu mijai tuvojoties, sākoties jaunam laikam visā mūsu dzīvē, viens no pamatjautājumiem ir — «Vai būs...». Un — ja būs, tad kā?<p style="text-align: right;">'''A. BLODONS'''</p>