Izmaiņas

Mūsu lauksaimniecības attīstība lielā mērā cieš no tā sauktā kompensācijas sindroma (es lietoju diezgan nepazīstamu terminu). Augkopības produkcijas ražošanas apjomā mēs esam 1938. gada līmenī. Ražības pieaugums no hektāra ir tik tikko kompensējis zemes platības samazināšanos, un mēs esam tur, kur bijām. Darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā tik tikko kompensējis strādājošo skaita samazināšanu. Līdzīgu piemēru varu minēt daudz. Ir pasludināta lauksaimniecības prioritāte. Šis termins jau lielā mērā paspējis devalvēties. Mums ir tautsaimniecības attīstības koncepcija līdz 2005. gadam. Tur prioritāte ir minēta, bet faktiski no tās nav ne vēsts, un mani īsti neapmierināja arī pārējie Augstākās Padomes lēmumi par lauksaimniecību. Esmu apmierināts, ka šeit ir republikas vadība. Gribētu dažus momentus šeit īpaši uzsvērt, lai mēs tiešām varētu nodrošināt lauksaimniecības prioritāti. Uz ilgāku laiku no rūpniecības nozarēm ir jāattīsta tikai tās, kuras ietilpst agrorūpnieciskajā kompleksā. ''(Aplausi.)'' Tā ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde, lai zaļie zirnīši nebūtu atkal jāiear zemē, kā tas notika šogad Bauskā. Celtniecības materiālu ražošana lauksaimniecībai un reģionālā sistēma, kuras ietvaros ražotu arī tehniku un iekārtas ģimenes fermām un citiem nelieliem uzņēmumiem. Par celtniecības materiālu ražošanu laukiem gribu pateikt: ja mēs gaidīsim, kamēr izvērsīs to ražošanu, tad būs jau par vēlu. Tad laukos šī celtniecība nemaz vairs nebūs vajadzīga. Tādēļ jautājums ir alternatīvs — vai nu mēs šodien no republikas ražotajiem celtniecības materiāliem iedalām lielāku daļu par labu laukiem, lai varētu forsētā tempā attīstīt celtniecību, vai arī mūsu perspektīva ir bez jebkādas izejas.

Gribu arī pievērst uzmanību tam, kā pie mums tiek sadalīti lauksaimniecības produktu ražojumi. Pirmām kārtām gribētu, lai mums būtu caur «Lauku Avīzi» pilnīga informācija, kur paliek tas viss, ko saražo lauksaimnieks. Pēdējos «Lauku Avīzes» numuros mēs šādu informāciju lasām, bet tā vēl ir nepilnīga. Daži dati ir neobjektīvi, starp dažiem skaitļiem trūkst loģiskas sakarības. Tas liecina, ka mums nav pat metodes, kā šos parametrus aprēķināt. Pievēršu republikas vadības uzmanību faktam, ka laikā no 1970. līdz 1987. gadam gaļas ražošana republikāpieauga 1,6 reizes, bet ieskaitījumi valsts centralizētajā fondā 3,4 reizes, neskaitot to, kas no republikas tiek izvests neorganizētā veidā. Izsaku priekšlikumu republikas vadībai panākt, lai centralizētās piegādes augtu vismaz proporcionāli gaļas ražošanas pieaugumam, nevis ar lielu apsteidzes koeficientu, kā tagad.