Izmaiņas

{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/20|Original title=Ar omoniešiem baidīja bērnus}}{{Written by|Sintija Veldre}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, mītiņš Daugavmalā, 1991}}{{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}{{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}{{About topic|Barikādes, pie Ministru Padomes, 1991}}{{About domain|Politika}}{{About person|Alfrēds Rubiks}}{{About year|1991}}Man atmiņā palikusi auksta, vējaina ziemas diena. Es ar saviem vecvecākiem no Jelgavas braucu uz Rīgu, lai piedalītos lielajā tautas sanākšanā Daugavas krastmalā. Vilciens bija pārpildīts. Visi runāja par notikumiem Viļņā, kur bijušas sadursmes un arī cilvēku upuri. Daudziem cilvēkiem rokās bija radioaparāti, un visi klausījās ziņas. Es izjutu lielu satraukumu un kaut kādas gaidas. Jelgavas tautfrontieši dalīja nozīmītes. Arī es tādu piespraudu pie krūtīm. Rīgā viss ļaužu pūlis it kā krišus izkrita un devās vienā virzienā uz krastmalu. Vairākiem rokās bija karogi. Ar nosalušu degunu, vecamtēvam rokā ieķērusies, ļāvos, lai mani nes šī cilvēku straume. Man jau vēl nebija deviņi gadi. Vajadzēja vēl divus mēnešus paaugties līdz tiem. Tā kā biju maza meitene, īsti visu neizpratu, ko runāja no tribīnes. Bet cilvēki aplaudēja un dziedāja. Arī es dziedāju līdzi Latvijas himnu un pārējās dziesmas. Tad gaisā parādījās helikopters, kas kaisīja kaut kādas lapiņas. Tas esot pret brīvo Latviju, tā runāja. No krastmalas devāmies uz Vecrīgu. Doma laukumā pulcējās daudz cilvēku. Bija gan laucinieki, gan pilsētnieki — jauni un veci. Aicināja palikt un apsargāt valdības ēkas. Tā kā biju maza un mani gaidīja skola, arī vecvecākiem bija jābūt darbā, mēs nepalikām, bet vakarā braucām mājās. Visa nakts pagāja, klausoties radio. Nākamā sestdienā bija pirmā brīvā diena, un tūlīt visi braucām uz Rīgu. Vilciens bija ļaužu pilns. Doma laukumā kūpēja ugunskuri, nosaluši vīri sildīja savas sastrādātās rokas. Baznīcā bija ierīkots medpunkts. Dažviet bija sakrauti baļķi, metāla režģi, betona kluči — barikādes. Dažās ielās bija sabraukuši vīri ar smagajām mašīnām un traktoriem. Palikuši atmiņā visādi uzraksti, lozungi un zīmējumi. Kā šodien atceros — redzēju Rubiku, zīmētu žurkas izskatā. Vecas mammītes staigāja ar termosiem un piedāvāja karstu tēju ar maizītēm. Bija ļoti liela rosība. Es sāku saprast tautas vienotību. Brīvības ielā pretī Ministru Padomei bija atbraukusi lauku virtuve, un tur kūpēja vakariņas. Mājās pārbraukuši, skatījāmies televīziju un klausījāmies radio. Tai laikā nevienam nebija prātā "ziepju operas". Visi bija aizņemti ar valstī notiekošo. Kā baigs sapnis atmiņā palika televīzijā redzētā nakts apšaude Rīgā, kad nošāva cilvēkus. Atceros, kā pārtrūka "Panorāma", kad paziņoja, ka Bastejkalnā no ļaundaru lodes krita jaunietis, kurš vienkārši pagadījās ceļā. Toreiz jau mazus bērnus ar omoniešiem baidīja kā ar pasaku ļaunajiem tumsoņiem. Tā jau arī bija — tik daudz naida bija aizejošajai varai pret mūsu tautas brīvību. Pēdējos gados mēs, kāda grupa no Ozolnieku skolas, barikāžu dienās aizvien esam Rīgā.