Izmaiņas

{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/20|Original title=Ziepju burbuļi nebijām}}{{Written by|Ginta Traine}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, pie Ministru Padomes, 1991}}{{About domain|Politika}}{{About place|Rīga}}{{About year|1991}}Kas pamudināja doties uz barikādēm? Jau trīs gadus iepriekš, kad iestājos Kultūras akadēmijā¹, sākām valkāt sarkanbaltsarkano zīmi, kas tajā laikā bija aizliegta. Pulcējāmies pie Brīvības pieminekļa pagrīdes klubos, bija arī sadraudzība ar lietuviešiem. Lai izklīdinātu lielo pūli, mūs izdzenāja ar ielu slaukāmo mašīnu un ar ugunsdzēsēju mašīnu palīdzību — lejot virsū ūdeni. Tas jau bija pats sākums. Bet doties uz barikādēm pamudināja vienotības gars jauniešu vidū tajā laikā — kopā, roku rokā — lai kaut kas ietu uz priekšu. Ja visi bija tur, kā es varēju palikt mājās? Tur varēja satikt visus — mammas, tētus, draugus, skolotājus, kaimiņus — visus, kas vēlējās kaut ko darīt Latvijas labā. Pastāstiet par barikāžu norisi. Pirmais nāca uzaicinājums spēka pilniem vīriešiem ar pēc iespējas smagākām mašīnām braukt uz Rīgu. Bija jāsēž un jāsargā valsts svarīgākie objekti, lai tos neieņemtu, un jāklausa norādījumi. Mašīnas nebija personīgās, bet gan firmu un saimniecību. Nepārtraukta radio popularitāte. Radio sasniedza augstāko popularitāti mājās palicējos, jo tie bija domās tur — kopā ar citiem vien ar radio palīdzību. Cilvēki klausījās radio ar austiņām, ejot pa pilsētu. Krasi izjutu to, ka cilvēkiem šajā saspīlētajā situācijā izpaudās lielas emocijas, vienam uz otru kliedzot, izmantojot kulakus, nešķirojot nedz izcelšanos, nedz sabiedrisko stāvokli. Konfliktā starp latviešu cīnītājiem un tiem, kas bija pretējā pusē, bija spilgti redzamas fantastiskas emocijas. Kas izteikti spilgts ir palicis atmiņā? Spilgti atmiņā ir palikuši ugunskuri, sirds atklāsme vienam pret otru un skābu kāpostu zupas garša — tāda tagad vairs nav atrodama. Varbūt bija arī kāds jocīgs atgadījums? Modē nāca videofilmas, it sevišķi seksfilmas. Tur, kur tagad ir Vernisāža, agrāk atradās lielākais video salons. Filmas tur varēja skatīties visu diennakti. Lauku veči, kas beidzot tikuši ārā no saviem laukiem un brīvi no sievām, varēja no videofilmām baudīt aizliegto augli. Gadījās tā, ka es tur reiz atrados viena pati starp trīssimt vīriešiem. Tas tā spilgti palicis atmiņā. Kādas sajūtas pārņēma, aizstāvot Latviju ? Baiļu sajūta; tas, ka esmu vēsturiskā brīdī, esmu lieciniece, un nepārtrauktas domas — pie kā tas viss novedīs? Vai jums ir gandarījums, ka Latvija atguva brīvību? Jā, ir. Nosodu jebkuru pīkstuli, kas pīkst, ka tagad ir slikti laiki. Ja tagad būtu tāds cīņas gars, tad katram cilvēkam būtu citādāka attieksme pret to, ko ir izdarījis valsts labā. Uz augšu bez pūlēm tiek vienīgi ziepju burbuļi. &nbsp;<p style="text-align: right; ">Pierakstījusi'''S.&nbsp;Radino'''</p>------------------------ 1 Te ir kāds pārpratums - tajā laikā Kultūras akadēmijas vēl nebija