Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Konservatīvie uzbrūk, radikāļi brauc mājās

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Ceru, ka tie PSRS tautas deputāti no Latvijas, kas trešdien uzturējās dzimtenē, noskatījās kārtējos CT programmas «Laiks» korespondenta sagrupētos melus par mūsu republiku un M. Gorbačova kārtējo runu PSRS Tautas deputātu kongresā. Droši vien viņi zina, ka labi sagatavotajā masu psihozes scenārijā iekļāvušies arī PSRS zinātnes un mākslas 50 darbinieki (to vidū arī kultūras ministrs N. Gubenko), kas akurāt pirms savienības līguma apspriešanas uzrakstījuši epistulu ar prasību ieviest prezidenta pārvaldi dumpīgajās republikās. Šajā scenārijā, kurā ierakstīts arī Latvijas vārds, pašlaik darbojas galvenokārt melnie spēki, bet dižais Lāčplēsis uzrāpies savā ozolā un acīmredzot gaida, kamēr viņu nokratīs.

Vakar deputātiem pajautāju, kā viņi vērtē republikas parlamenta vadītāju parakstīto atsaukumu PSRS tautas deputātiem. A. Čepānis: «Mani var atsaukt tikai mani vēlētāji.» Dž. Skulme: «Man patīk šādi skandāli, jo tā jau ir savas nostājas izteikšana. Esmu nogurusi no kongresa viduvējību līmeņa, un biļete atceļam man jau ir kabatā.»

 J. Bojārs: «Šī atsaukšana ir augstākā mērā tuvredzība, tā ir pirmās klases līmeņa politika, jo pašlaik ir unikāla iespēja vienoties par savstarpējo suverenitāšu atzīšanu ar visu republiku vadītājiem un delegācijām. Dezertēšana no Kremļa brīdī, kad jau pēc dažām dienām Latvijai draud ārkārtējs stāvoklis, ir noziegums. Tikai Maskavā ir tā vara, pret kuru jācīnās, šeit ir tās ārzemju aģentūras, ar kurām jārunā un jāmēģina vērst visas pasaules uzmanību uz to, kā top izrēķināšanās ar Baltijas tautām.»

Vakar pirmo debašu miers vēl neliecināja par eksploziju. Siekalainie piecdesmito gadu internacionālisti (piemēram, Angapovs) bezmērķīgi pļāpāja par savienības līguma priekšrocībām. Viņu runas lakoniski konspektēja kāds mans krievu kolēģis, kas zem uzvārda Sazonovs vai Cibihs pierakstīja tikai pa vienam teikumam: «I love Gorby» vai «I love socialism».

Daudz gudrāks šķita deputāts Deņisovs, kas sacīja, ka republikas centram varot deleģēt tikai tās funkcijas, ko tās pašas nevar izpildīt. Vienas suverēnas valsts eksistēšana citā suverēnā valstī, viņaprāt, ir vēsturisks anahronisms.

Deņisovs uzsvēra, ka savienība jāveido uz pašnoteikušos nāciju, nevis teritoriju bāzes. Kalmiks Dimbajevs ir pārliecināts, ka nācija nevar tiekties pēc apvienošanās, ja tai nav kompensēts citas nācijas pāridarījums. Pat konservatīvi noskaņotie savienības idejas atbalstītāji neapstrīd, ka savienība vispirmām kārtām jāvieno ar ekonomiskām saitēm, kas izriet no republiku iniciatīvas.

«Tā būs pati īsākā un smagākā runa manā mūžā,» uzkāpis kongresa tribīnē, sacīja PSRS ārlietu ministrs E. Ševardnadze. Viņam pēdējā laikā bieži un metodiski tiekot pārmests it kā par nodomiem sūtīt padomju kareivjus uz Persijas līci. Būtībā ietekmīgus un pie varas esošus spēkus neapmierinot Ševardnadzes civilizētā ārpolitika, veco dogmu un «draugu» (respektīvi, Irākas) pārvērtēšana. Pat parlamenta locekļi, galvenokārt no armijas virsnieku vidus, nepārprotami likuši manīt, ka viņam, tāpat kā Bakatinam, esot jāatkāpjas. Cik var noprast no Ševardnadzes izmisuma pilnās runas, šajā obstrukcijā līdzdalīgs būs pat Lukjanovs. «Tuvojas diktatūra, un, protestējot pret to, es atkāpjos no sava amata,» teica ārlietu ministrs.

Uztrauc ne vien viņa demisija, bet arī šā izturīgā cilvēka izmisums. Tas liecina par viņa naidnieku spēku un pārliecību. Tas ir pirmais spēcīgais trieciens Padomju Savienības mēģinājumiem atgriezties civilizētajā pasaulē. Līdzās aparāta salauztajam A. Jakovļevam nostājies E. Ševardnadze. Kas nākamais?

Ieraudzījis veco, rūdīto Jegoru Ļigačovu, piegāju viņam klāt. Laikam domādams, ka jautāšu par partijas lomu jaunatnes internacionālajā audzināšanā, uz manu «Vai drīkst?» viņš vēlīgi sniedza rokasspiedienam savas plaukstas beigto zivi. Taču es vaicāju par Ševardnadzi.

— Uzskatu, ka viņam vajadzēja iet līdz galam un atbildēt par saviem darbiem, — teica Ļigačovs un aizskrēja ar uzvaras izteiksmi sejā.

Domāju, ka mūsu liktenis izšķirsies visdrīzākajās dienās. Kā uzskata Afganistānas kara veterāns deputāts Odžajevs — bet kareivji jūt pulvera smaku —, uz neatkarību baltiešiem nav ko cerēt. Viņš pat ieteica izvairīties no asinīm.

Cerams, ka mēs neesam zaudējuši savu apņēmību. Jāpateicas Bojāram — viņš vakar tomēr atrada iespēju uzstāties, turklāt spīdoši, savas republikas vārdā.