Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

No mītiņu stihijas — pie konkrēta darba

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19881113|]]
Tiekoties ar vairāku Rīgas lielāko uzņēmumu kolektīvu pārstāvjiem.

11. novembrī PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs V. Medvedevs, kas uzturas republikā, apmeklēja PSRS 60. gadadienas Rīgas ražošanas apvienību «Alfa». Mikroelektronikas izstrādājumi, kurus šeit ražo, nosaka zinātniski tehniskā progresa gaitu. Sīkās mikroshēmas plaši izmanto modernajā sadzīves, radio un televīzijas aparatūrā, magnetofonos, telefonos un automatizētajās ražošanas vadības sistēmās, ko izgatavo mūsu zemes uzņēmumi.

Zinātniskās tehnoloģijas priekšējā līnija — jā, droši vien tieši tā var raksturot šo ļoti specifisko ražotni, kurā nepieciešama precīza tehnika, medicīniska tīrība un, pats galvenais, prasmīgas darbarokas. Šķiet, droši var piekrist apvienības ģenerāldirektoram A. Bulajevam, kas uzņēmuma apmeklējuma laikā sniedza paskaidrojumus, ka bez elektronikas, tās elementu bāzes savlaicīgas atjaunināšanas diezin vai var domāt par modernas, konkurētspējīgas produkcijas izlaidi.

Saruna par problēmām, kas kavē šī lielā nozares uzņēmuma augšupejošo attīstību, tika turpināta ar strādniekiem un speciālistiem cehā, kur tiek montētas lielās integrālās shēmas.

Citos ražošanas iecirkņos, kuros darbs ir saistīts ar paaugstinātām prasībām attiecībā uz kadru kvalifikāciju, stingru atbildību par veicamajām operācijām un sarežģītiem darba apstākļiem, PSKP CK sekretārs interesējās, kā apvienībā risina problēmu, kas skar speciālistu piesaistīšanu, viņu nodrošināšanu ar sociālajiem labumiem un darba algu. Atbildot uz šiem jautājumiem, ģenerāldirektora vietnieks N. Ogorodņiks nosauca veselu problēmu kompleksu, kas vēl jāatrisina. Sarežģītās tehnoloģiskās operācijas prasa lielu nervu un fiziskās enerģijas patēriņu, precizitāti un apzinīgumu. Kaut gan kopumā 240 rubļi mēnesī — vidējā darba alga uzņēmumā — it kā nebūtu maza nauda, tā diemžēl nesedz tādus morālos zaudējumus. Rodoties kooperatīvajai kustībai, vairāki labi speciālisti deva priekšroku darbam kooperatīvos un atstāja uzņēmumu. Šis process turpinās. Līdz ar to rodas jauna problēma — kadru papildināšana. Tos bieži vien nācies ievest no citiem mūsu valsts reģioniem.

— Jāmeklē citi ceļi, —atzīmēja V. Medvedevs. — Jums ir sava profesionāli tehniskā skola?

A. Bulajevs: Savas nav, ir bāzes skola. Tajā tagad mācās divas grupas. Taču ar to ir par maz: vajadzīgas vismaz desmit grupas.

V. Medvedevs: Kāds ir audzēkņu nacionālais sastāvs?

A. Bulajevs: Apmēram vienāds. Kaut gan latviešu tautības bērni mazāk dodas uz profesionāli tehniskajām skolām ar rūpniecisku novirzi. Mums visiem tas nav nekāds jaunums.

V. Medvedevs: Bet inženieru kadri arī nāk no citurienes?

A. Bulajevs: Diemžēl jā. Rīgas Politehniskais institūts negatavo mūsu profila speciālistus. Tiesa, kaut kādus kontaktus ar RPI rektoru mēs esam nodibinājusi. Mums ir izstrādāta kadru sagatavošanas attīstības programma, taču tā ir ilgtermiņa programma. Bet mums speciālisti ir vajadzīgi jau tagad. Darbaspēka resursu problēma joprojām ir ļoti asa.

V. Medvedevs: Cik cilvēku tagad dzīvo kopmītnē?

A. Bulajevs: 400 cilvēku

V. Medvedevs: Daudz.

A. Bulajevs: Piekrītu, daudz. Bet tā ir iznācis, ka sociālā programma mums līdz šim atpalika. Šobrīd dzīvokļi vajadzīgi 1200 cilvēkiem. Tagad mēs ceļam pašu spēkiem, saimnieciskā kārtā. Arī bērnudārzos trūkst 300 vietu. Nav sava profilaktorija. Tagad sākam to visu attīstīt. Ar nākamo gadu mēs pārejam uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu, un, lai realizētu nosprausto sociālo programmu, 50 procenti peļņas ir jāatstāj mūsu rīcībā, nevis jāpārskaita ministrijai 56 procenti. Ir jāmaina normatīvi. Lūk, tad viss būs normāli atrisināts.

V. Medvedevs: Formālu pieeju te nepieļausim. Ja tas jūtams it īpaši savstarpējās attiecībās ar vietējiem padomju orgāniem, ja tas ietekmē pilsētas sociālo attīstību, jautājums ir jārisina citādi.

Tālāk runa bija par problēmām, kas saistītas ar jaunu iekārtu ieviešanu un darba nodrošināšanu divās maiņās, lai radītu normālus apstākļus sievietēm, kurām ir bērni, un nodrošinātu kvalificētu medicīnisko apkalpošanu. Sarunā ar 4. ceha priekšnieci T. Ļitvinovu un apvienības partijas komitejas sekretāru A. Beluhu V. Medvedevs izvirzīja jautājumu par partijas organizācijas un ceha komunistu lomu ikdienas darbā un pārbūves ideoloģiskajā nodrošinājumā, par starpnacionālajām attiecībām.

Pēc tam PSKP CK sekretārs apskatīja apvienības ēdināšanas kombinātu, pabija kafejnīcā, ēdnīcā un kulinārijas veikalā, kur produktus var pasūtīt iepriekš. Paskaidrojumus sniedza ēdināšanas kombināta direktore L. Arkuļinska.

Pēc tam V. Medvedevs apmeklēja V. I. Ļeņina ražošanas apvienību VEF. Viņš apskatīja kvazieiektronisko automātisko telefona centrāļu «Kvants» ražotni un iecirkni, kur izgatavo plates, kooperējoties ar Somijas firmu «Telenokia». Par apvienības darbu viesim pastāstīja tās ģenerāldirektors I. Bražis.

Vienā no apvienības zālēm PSKP CK sekretārs tikās ar apvienības VEF un vairāku citu lielu Rīgas uzņēmumu darba kolektīvu pārstāvjiem. Tikšanos vadīja partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns. Īsi raksturojot notikušās sarunas un domu apmaiņas gaitu, var teikt, ka cilvēki izteica bažas sakarā ar starpnacionālo attiecību sarežģīšanos, kā arī apsprieda tādas problēmas kā darbaspēka migrācija, jauna reģionālā saimnieciskā aprēķina ekonomiskā modeļa izstrādāšana un visu republikas sabiedrisko spēku kustību organizēšana cīņā par sociālisma atjaunināšanu. Republikas partijas aparāta darbiniekiem tika izteikta objektīva kritika par to, ka trūkst skaidras, dziļi izstrādātas nostājas daudzos pārbūves izvirzītos jautājumos. Vairāk nekā divdesmit cilvēku šajā vakarā devās pie mikrofona, lai paustu savu attieksmi pret republikā notiekošajiem procesiem, dotu savu vērtējumu politiskajai reformai mūsu zemē un republikā, izteiktu to, kas sasāpējis. Mēs piedāvājam lasītājiem runu fragmentus pēc saīsinātas stenogrammas.

 

Klāra Demba, ražošanas apvienības «Alfa» kontroliere:

Es dzīvoju Rīgā sešus gadus un esmu apceļojusi visu republiku. Vienmēr ar dziļu cieņu esmu izturējusies pret Latvijas tautu. Mēs visi, republikas un Rīgas iedzīvotāji, ar bažām un satraukumu uzņemam to, ka mirst mūsu pērle — Jūrmala, un to, ka, gadiem ritot, arvien vairāk pasliktinās iedzīvotāju apgāde ar pārtiku, ka garākas kļūst rindas, kas novedušas cilvēku pacietību līdz galējai robežai. Kad sākās pārkārtošanās, mēs cerējām, ka visi kopā vienotā frontē ķersimies pie darba. Mēs šūsim, lāpīsim, ēvelēsim, darīsim visu, kas vien nepieciešams, lai labotu stāvokli. Mēs likām lielas cerības uz Tautas fronti.

Kongress notika Politiskās izglītības namā. Pirmais, kas pārsteidza: Ļeņina bareljefs bija aizklāts ar audeklu. Pats kongress sākās ar vārdiem: «Dāmas un kungi.» Atceros, no zāles prezidijam krieviski tika uzdots jautājums: kāpēc Domē ir tikai trīs strādnieki, fronte taču saucas par Tautas fronti? Atbildēja sieviete: Vai tad jūs neredzat, kur strādnieku šķira novedusi valsti? Es zinu, ka latviešu sarkanie strēlnieki formējās no proletāriešiem, no Latvijas darba tautas. Kā gan var aizmirst savu vēsturi?

Gribu pateikt vēl ko. Mūsu masu informācijas līdzekļi gluži vienkārši nokaitē stāvokli. Rodas iespaids, ka republikas prese, radio un televīzija vairs nemaz nepakļaujas partijas kontrolei. Lieta aizgājusi tiktāl, ka republikas Žurnālistu savienība ierosinājusi slēgt laikrakstu «Sovetskaja Latvija» — republikas Komunistiskās partijas preses orgānu. Taču tā pati žurnālistu savienība piever acis un nedod vērtējumu nejēdzīgajai ilustrācijai žurnālā «Rodņik». Es zvanīju uz Latvijas komjaunatnes Centrālo Komiteju. Man atbildēja: komisija nodarbojas ar šo jautājumu. Bet, kad es piezvanīju uz Komunistiskās partijas preses sektoru, man atbildēja: tā ir demokrātija, katrs ataino to, ko viņš vēlas.

Taču Žurnālistu savienība ir žurnālistu savienība. Bet ko gan dara mūsu ideologi? Notiek vienkārši žurnālistu lamāšanās. Un gribas jautāt: kāda ir jūsu nostāja, biedri ideologi no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas? Kur, piemēram, skatās mūsu ideologi, kad pie Brīvības pieminekļa katru vakaru pulcējas cilvēki, kas klaji apstrādā prātus. Mūsu ideologu tur nav.

Taču tas vēl nav visbriesmīgākais. Prātu apstrāde sākas bērnudārzos: bērneļus gan par okupantiem saukā, gan skubina viņus kravāt čemodānus. Bet tas, ko mēs dēstam mūsu bērnu dvēselēs un prātos, ai, kādu nelaimi tas var atnest.

Un tomēr gribētu pabeigt savu runu mažora toņkārtā. Pateikt par 7 novembra demonstrāciju. Bija sarkano karogu jūra, ļoti daudz cilvēku. Taču arī šeit republikas televīzija palika uzticīga sev. Ko mēs vakarā redzējām ekrānos? Vairākas reizes parādīja Tautas fronti. Bet «Alfa», milzīgais uzņēmums, kas ir zinātniski tehniskā progresa priekšgalā, vispār netika parādīts. Vai tas ir taisnīgi?

Nikolajs Aleksandrovs, RVR atslēdznieks, partijas komitejas loceklis:

Pilnīgi pievienojos iepriekšējai runātājai. Gribu uzdot jautājumu mūsu Centrālajai Komitejai Pirmkārt, kāpēc rakstnieku plēnuma rezolūcijas pieņemšanai nesekoja mūsu ideologu, Centrālās Komitejas reakcija? Otrkārt, kāpēc Centrālās Komitejas sekretāri un Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, kas LTF dibināšanas kongresā atradās zālē, nedeva notiekošajam nekādu politisku vērtējumu?

Vakar publicēts lēmuma projekts par iedzīvotāju mehāniskā pieauguma apturēšanu. Tur nepārprotami teikts, ka vairāki uzņēmumi, kas strādā ar ievestajām izejvielām, ir vai nu jāpārprofilē vai jāslēdz. Mūsu vagonu rūpnīca izlaiž elektrovilcienus. Taču gribu pievērst uzmanību vienai lietai: ja republika palielinās to izlaidi, tad, ņemot vērā, ka mūsu vilcieni ir lētāki par rietumvalstu modeļiem, tas būs izdevīgi gan republikai, gan visai Padomju Savienībai. Mēs taču varēsim dot Latvijai lielākus valūtas atskaitījumus. Par to ir vērts padomāt.

Un vēl. Uzskatu, ka izteikšu daudzu domas. Mēs vēlamies, lai Centrālās Komitejas aparāta darbinieki un ideoloģiskie darbinieki biežāk apmeklētu darba kolektīvus. Raugi, biedrs Vagris ir mūsu deputāts. Taču mēs viņu esam redzējusi tikai vienu reizi. Es domāju, ka mūsu vadībai, lai tā būtu republikas notikumu kursā, biežāk jātiekas ar cilvēkiem.

Aleksandrs Pančuks, ražošanas apvienības VEF darba un algas daļas biroja priekšnieks:

Ar 1. janvāri mēs gatavojamies pāriet uz saimniecisko aprēķinu, uz tā pirmo modeli. Pētot saimnieciskās attiecības, kas mums radīsies saimnieciskā aprēķina apstākļos, esmu secinājis, ka maz kas mainīsies. Visi plānošanas trūkumi automātiski pāriet tajos normatīvos, kas mums tiek doti.

Turpinājumā runātājs savu domu ilustrēja ar aprēķiniem.

Šī modeļa apstākļos uzņēmumi joprojām būs ieinteresēti saglabāt bruto rādītājus. Bet tādā situācijā mēs neizturēsim konkurenci jau ar tiem pašiem kooperatīviem.

Runātājs nonāca pie secinājuma, ka saimnieciskā aprēķina pirmais modelis maz atšķiras no iepriekšējā saimniekošanas modeļa.

Vladimirs Krasovskis, valsts pieņemšanas pārstāvis, ražošanas apvienības «Alfa» partijas komitejas loceklis:

Gandrīz 30 gadus nodzīvojis Latvijā, es tagad ar dažu radošo savienību karsto prātu svētību esmu ticis pie iesaukas «migrants». Lai nu tas paliek uz viņu sirdsapziņas. Man Latvija kļuvusi par otro dzimteni. Šeit esmu iesakņojies, šeit ir man tuvu cilvēku pēdējās atdusas vietas. Republikas liktenis ir arī mans liktenis.

Lasot to, ko raksta daži mūsu radošās inteliģences pārstāvji, esmu pārsteigts par viņu enciklopēdiskajām zināšanām. Viņi ņemas spriest par visu, — ir speciālisti visās jomās. Es, piemēram, orientējos tehnikā. Kad uzmanīgi izlasīju attīstības koncepciju līdz 2005. gadam, man radās nopietnas bažas. Mums piemīt pārsteidzošas spējas atkārtot kļūdas. Pašlaik pasaulē notiek tehnoloģiskā revolūcija. Koncepcijā šī tehnoloģiskā revolūcija ir pilnīgi aizmirsta. Piemēram, mikroelektronikas jēdziens tajā vispār nav sastopams. Tā ir nepārprotama atpalikšana par sešiem līdz astoņiem gadiem. Ja netiks pieņemts lēmums par mūsu uzņēmuma rekonstrukciju, mēs šo atpalicību nevarēsim pārvarēt.

Koncepcijā pareizi teikts, ka mums jāgādā, lai mūsu cilvēki būtu paēduši, lai viņi nestāvētu rindās. Taču sakiet, kā mēs varēsim rekonstruēt mūsu lauksaimniecību, ja nerekonstruēsim mūsu rūpniecību? Kur mēs tādā gadījumā ņemsim valūtu, lai katrai brūnaļai «piešķirtu» personālo skaitļotāju?

Dmitrijs Kulakovs, ražošanas apvienības «Alfa» virpotājs.

Mūsu rūpnīcas kolektīvā ir krievi, latvieši. ukraiņi, baltkrievi, ebreji un citu tautību cilvēki. Visus šos gadus mēs esam strādājuši draudzīgi un saliedēti. Taču pēdējā laikā jūtam: kaut kas nav kārtībā. Līdz Tautas frontes dibināšanas kongresam mēs, iepazīstoties ar dokumentiem, kaut kam piekritām, kaut kam nepiekrītam, diskutējām, apspriedām. Šķita, ka viss iet labi. Taču kongress satrauca cilvēkus, visvairāk strādnieku šķiru. Šajā kongresā izskanēja pretpadomju runas, antisociālistiskas runas. Vai mums, padomju cilvēkiem, tas ir vajadzīgs? Strādnieku šķira atbild viennozīmīgi: mums tas nav vajadzīgs. Burtiski nākamajā dienā cilvēki nolēma: jāveido internacionālā fronte, kas ietu citu ceļu — solidaritātes un spēku konsolidācijas ceļu.

Mēs, kas esam sapulcējušies šajā zālē, dzīvojam līdzi mūsu republikas liktenim. Kas notiks tālāk? Man lūdza pateikt: mums ir apnikuši mītiņi, mums ir apnikuši piketi. Vajadzīgi darbi. Godīgi un labi. Tādi, kādus savos lēmumos ierakstīja PSKP XXVII kongress un partijas XIX Vissavienības konference.

Pašlaik strādnieki saka, ka mūs pilnīgi neapmierina stāvoklis, kas izveidojies presē. Notiek krievu valodā iznākošās un latviešu valodā iznākošās preses ķīviņš. Vai tad tas mums šobrīd vajadzīgs? Tas taču tikai kaitē pārbūvei. Vietējās televīzijas raidījumos mēs redzam ļoti daudzus Tautas frontes pārstāvjus, bet ļoti maz — mūsu republikas vadītājus. Neredzam viņus arī cehos, kur mēs viņiem varētu izteikt visas pretenzijas. Domāju, ka tas pārbūvei nāktu tikai par labu.

Daudz gadu esmu nostrādājis savā kolektīvā, bet nekad netiku dzirdējis tādus vārdus kā «migrants» un «okupants». Tagad izdzirdēju. Uzskatu, ka vienīgi kopīgs godīgs darbs republikas labā un uzticama draudzība ir ceļš uz kopīgiem panākumiem.

Ženija Katkovska, ražošanas apvienības VEF Kultūras un tehnikas pils direktora vietniece, partijas organizācijas sekretāre.

Neviens no runātājiem nav nopietni padomājis par savu nostāju. Bet viss labais, ko mēs gribam, galu galā arī pati pārbūve. Ir atkarīga tikai no mums. Ja runātāju vidū bija komunisti, tad jāteic, ka viņiem neklājās tā runāt. Ja jūs, komunisti, rīkotos tā, kā vajag, kā bija nolemts partijas XIX konferencē, tad nevajadzētu veidot nekādu internacionālo fronti.

Es uzskatu, ka Tautas frontes pieņemtie dokumenti ir ļoti labi, tikai tajos uzmanīgāk jāiedziļinās. Man likās, ka kāds gluži vienkārši ir apvainojies par vārdu «migrants». Es gribu iebilst biedram, kas runāja iepriekš. Ja jūs tik ilgi šeit strādājat, kāpēc gan jūs domājat, ka kāds jūs aicinās izbraukt no republikas? Vēl jo vairāk tāpēc, ka jūs sakāt — «tā ir arī mana republika».

Tāpēc es brīnos, kā var tā izvirzīt jautājumu. Ja mēs esam komunisti, nekādas internacionālās frontes nedrīkst būt. Mums kopīgi jādara viens darbs un tā, lai būtu kartība. Un katram jāsāk ar savu darba vietu. Nedrīkst taču prātot tā, ka M. Gorbačovs varētu visur aizbraukt un ieviest kārtību!

Man ir daudz uzdevumu, es kontaktējos ar daudziem cilvēkiem un varu spriest par to, kas notiek. Daži par naudu dzīvokli saņem pēc gada, pierakstot gan godīgiem, gan negodīgiem līdzekļiem attālas vecmāmiņas, bet jūs. teiksim, šeit strādājat trīsdesmit gadus, mitināties mazā istabiņā un nevarat saņemt dzīvokli. Jāpadomā, kam tas viss ir izdevīgi. Kas ir ieinteresēts, lai starp tautībām būtu cīņa? Kāda gan tam nozīme, pie kādas tautības katrs pieder. Tā jautājumu nedrīkst izvirzīt.

Katram, kas tiešām grib palīdzēt republikai, vajadzēja uzmanīgi izlasīt Tautas frontes dokumentus un palīdzēt ar konkrētu darbu. Nevis gaidīt, kad ieradīsies biedrs Vagris.

Nikolajs Kazačoks:

Iepriekšējā runātāja izteica savas domas. Es arī strādāju apvienībā VEF un gribu sacīt, ka mūsu uzņēmumā partijas organizācija ieņēmusi pasīvu nostāju. Es uzrakstīju mūsu uzņēmuma avīzei rakstu, kurā izteicu savas domas šajā sakarā, taču tas netika publicēts.

Es gribu teikt, ka Internacionālā fronte ir vēsturiska, tās nepieciešamību noteicis pašreizējais brīdis. Atvainojiet, ka es uztraucos, taču tā ir izveidota tieši tāpēc, ka strādnieku šķira ir sapratusi — strādnieku pārstāvju LTF kongresā tikpat kā nav un strādnieku šķira kungiem un dāmām nav vajadzīga. Tādi jēdzieni kā dāmas, kungi un Padomju Latvija līdzās nevar pastāvēt. Kā to saprast? Viņi ir ideoloģijas pārstāvji un attiecībā uz marksisma-ļeņinisma mantojumu, galvenokārt nacionālo jautājumu runā kā pedagogi, tieši pedagogi, citādi es to nevaru nosaukt. Strādnieki mani atbalstīja un es, kā protu, realizēju ideoloģisko polipu šajā jautājumā. Nesen laikraksts «Sovetskaja Latvija» publicēja lēmuma «Par pasākumiem Latvijas PSR iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma apturēšanai» projektu. Ja apkopotu to, kas tur teikts, tad šeit, biedri, jāsaka viennozīmīgi: Ministru Padome realizē Tautas frontes politiku un lēmumus. Ar varu. Taču ar šādu zemtekstu: biedri krievu valodā runājošie iedzīvotāji, neuztraucieties, guliet mierīgi. Bet kas notiek īstenībā? Lūk, piemērs: līdz 1989. gada 1. martam izstrādāt istabu un gultasvietu tipa kopmītņu slēgšanas projektu un tā tālāk. Rīgā ir aptuveni 500 kopmītnes. Un jūs saprotat, ka tajās galvenokārt dzīvo strādnieku šķiras pārstāvji. Viņi kopmītnēs pierakstīti uz laiku, un ir tādi, kas tajās dzīvo desmit vienpadsmit gadus. Un vai jūs iedomājaties, kas notiks? Tā būs katastrofa tūkstošiem cilvēku. Tāpēc es nesaprotu, ko nozīmē slēgt kopmītnes.

Es pārlasu LTF dokumentu. Tajā ir tikai šādi vārdi: prasām, prasām, prasām. Bet aicinājumos bija: sekojam, sekojam, sekojam. Būtībā Ministru Padome iet šīs frontes pavadā. Internacionālā fronte ir izveidota, lai aizstāvētu strādnieku šķiru, lai vēlēšanās tā tiktu pārstāvēta kā līdztiesīgs sociālistiskās sabiedrības loceklis. Tas ir galvenais uzdevums.

Pēc kongresa biedrs Vagris, biedrs Gorbunovs, biedrs Īvāns — Tautas frontes prezidents — teica, ka viņi ir laimīgi. Laimīgi par ko? Jau 3. oktobrī, kad biedrs Vagris vēl nebija apstiprināts par Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmo sekretāru, tika skaidri pateikts, ka partijas CK neatbalstīs nevienas organizācijas darbības viennacionālu orientāciju. 10. novembrī daži biedri izteicās, ka viss esot normāli. Taču mani izbrīna tas, ko rāda televīzija: līdz kongresam — par Padomju Latviju viss ir labi, bet nākamajā dienā dzirdam kaut ko pavisam pretēju Tas mani satriec. Kustība, ko izvērš neformāli, iegūst nacionālistisku, buržuāzisku raksturu. Bet šādas kustības vienmēr stipri bloķējušās ar anarhismu.

Es domāju, ka šodien mums kopīgi jārisina ekonomikas un politikas jautājumi, nevis jāizdomā tādi termini kā «migranti» un jāmeklē dažādi iegansti, lai mūs no šejienes izraidītu. Arī partijas organizācijai jāsaka savs svarīgais vārds, savu darbību samērojot ar ļeņiniskajiem principiem.

Jautājums no vietas:

Kāpēc viss netiek ierakstīts? Mēs taču redzam — to, kas ir izdevīgi, televīzija uzņem, bet to, kas nav, — neieraksta. Sākas kasešu pārlikšana, skraidīšana pa zāli. Kas par lietu? Kāpēc tā? Uzreiz novēršaties un izslēdzāt mikrofonus. Mēs prasām objektīvu reportāžu.

Dzintars Rasnačs, ražošanas apvienības VEF slīpētājs:

Es gribētu biedram Medvedevam uzdot jautājumus, kurt interesē Latvijas iedzīvotāju vairākumu un kuri skar jauno likumprojektu par grozījumiem Padomju Savienības Konstitūcijā. Pirmais jautājums: kas pārstrādāja Konstitūciju? Tātad kas izstrādājis šo projektu? Otrs jautājums: kas radījis grupu, kura izstrādā šo projektu? Domāju, ka atklātuma laikā to būtu svarīgi zināt. Un trešais jautājums būtu šāds: vai savienotās republikas ir atsevišķi pārstāvētas komisijās, kas rada šo projektu? Un pēdējais: rīt Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā notiks republikas juristu forums. Vai jūs esat uzaicināts uz šo forumu?

Tikšanās vadītājs ierosināja atlikt atbildes līdz sarunas beigām, lai V. Medvedevs tās varētu dot savā runā.

Gvido Bukeiko, ražošanas apvienības VEF laku un krāsu pārklājumu galvenais speciālists:

Es gribētu runāt par to, kas mani skar kā pilsoni. Es esmu Latvijas Tautas frontes delegāts. Negribu polemizēt, tas nav vajadzīgs. Vienkārši pateikšu, kāpēc es iekļāvos šajā kustībā.

Latvijā dzīvoju 47 gadus, pēc tautības esmu polis, strādāju mūsu Latvijas labā, kā māku. Esmu bijis Polijas Tautas Republikā un Čehoslovākijā, esmu redzējis, cik liels ir mūsu valsts un M. Gorbačova prestižs. Uz viņa portretiem tur skatās gluži kā uz dievmātes attēlu. Tas ir ļoti zīmīgs fakts.

Atgriezies mājās, es sapratu, ka stāvēt malā un neieņemt nekādu nostāju — būtu nodevība. Tobrīd es biju atvaļinājumā. Kad atgriezos savā kolektīvā, tur veidojās Tautas frontes atbalsta grupas. Jutu, ka tas ir nepieciešams. Es dzīvoju kādā brīnumjaukā vietiņā, pareizāk sakot, rajonā, kas kādreiz bija ļoti jauks, — Mežaparkā. Šis rajons ir novests, kā saka, līdz kliņķim.

Jau sen esmu griezies rajona varas iestādēs ar šiem jautājumiem, taču nekas netiek darīts, Mēs, entuziasti, nolēmām vispirms organizēt atbalsta punktus, pēc tam sasaucām mītiņu un tikāmies ar rajona varas iestāžu pārstāvjiem. Tad arī nolēmām iet jaunu ceļu, meklēt jaunas formas, nevis gaidīt, kad kaut kas mainīsies. Tā arī es devos uz Tautas frontes kongresu.

Daudz ko var nopelt. Taču bija arī labais. Pašlaik šeit tiek darīts. Mēs, entuziasti, to izraujot no konteksta. Taču tā ir laba kustība, tā ir kopā ar tautu un par pārkārtošanos. Bet nevajadzīgā konfrontācija skaidri rāda, kam tā ir nepieciešama. Tā vajadzīga birokrātijai, tiem, zem kuriem, manuprāt, ļogās viņu krēsli. Tiem vienmēr bijušas izdevīgas sadursmes uz nacionālo attiecību pamatiem.

Pašlaik galvenais ir konkrēts darbs. Es tikos ar bijušo vefieti Jāni Oherinu. Mēs runājām par to, kā dzīvosim tālāk, ko tālāk darīsim mūsu Vefā. Vefs arī pašlaik nav patstāvīgs. Mēs nejūtamies kā saimnieki, paši nedrīkstam izlemt, ko mums darīt, cik ražot. Ja mēs esam savas zemes saimnieki, mums ir jāzina, kas mums ir izdevīgi un kas nav izdevīgi.

Ja tagad prioritāte tiek piešķirta lauksaimniecībai, varbūt mums vajadzētu ražot traktorus? Kādreiz taču mēs lidmašīnas izlaidām!

Esmu ķīmiķis, tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka mūsu republikas galvenā problēma ir ekoloģija. Ja mums nebūs tīras vides, nebūs arī politikas. Mūsu pašu nebūs. Es gribu aicināt visus apzināties savu pilsonisko pienākumu un nemeklēt konfrontāciju: Interfronte vai Tautas fronte. Mēs šeit, Sarkanajā zālē, vienreiz jau tikāmies. Manuprāt, Interfrontei toreiz tika dots noteikts pretspars.

Intars Turins, mašīnstrādnieks, ražošanas apvienības VEF 4. ražotnes komjaunatnes organizācijas sekretārs:

Es gribētu jauniešu vārdā runāt par viņu attieksmi pret to, kas pašlaik notiek republikā. Jaunatne ir sašķēlusies vairākās daļās. Vieni atbalsta Tautas fronti, otri — Internacionālo fronti, bet ir vēl trešie, kas neatbalsta ne vienu, ne otru kustību. Kāpēc tā notiek? Es domāju – tāpēc, ka jaunieši vienmēr ir noskaņoti maksimālistiski — vai nu visu, vai neko. Ir pat tāds viedoklis — nu, izveidojām vienu fronti, izveidosim arī otru, bet kurš tad segs aizmuguri? Bez šaubām, sabiedriskā aktivitāte ir laba lieta. Tā, pateicoties Tautas frontei, ir pacelts jautājums par latviešu nacionālo cieņu, ir arī citi pozitīvi momenti. Bet kurš risinās ekonomiskos jautājumus? Cilvēki piedalās mītiņos un demonstrācijās. Bet kurš tad tomēr nodarbosies ar ekonomiku. Ja visi aizgājuši uz fronti?

Es domāju, biedri, ka jauniešiem vairāk jāļauj piedalīties ražošanas vadībā. Jāizvirza jaunie vadošajos amatos. Teiksim, mēs ceturtajā ražotnē gribam izveidot komjauniešu vienību, kas nodarbosies ar ražošanas kultūras jautājumiem. Šajā jomā mums vēl jādara ļoti daudz. Vajag strādāt, atrotīt piedurknes un strādāt.

Andris Zariņš, ražošanas apvienības VEF 14. ražotnes instrumentu atslēdznieks:

Es runāšu krieviski, lai lielākā daļa zālē sēdošo mani saprastu. Mans tēvs ir latvietis un māte — krieviete. Es brīvi pārvaldu abas valodas. Mēs ģimenē nekad neesam dalījuši cilvēkus pēc viņu tautības. Kad veidojās Latvijas Tautas fronte, es izlasīju programmu un statūtus un sapratu, ka kaut kas tiešām ir jādara. Taču es līdz pat šim laikam nevaru saprast, kāpēc tad, kad Tautas fronte veidojās, republikas krievu tautības iedzīvotāji palika malā. Acīmredzot kādam ļoti vajadzēja, lai netiktu dota tāda informācija, kas krievu tautības iedzīvotājiem. Īpaši tai krieviski runājošo iedzīvotāju daļai, kura nelasa latviešu avīzes, ļautu saprast, ko tad Tautas fronte īsti grib. Tā ir viena lieta. Kāpēc tā noticis? Es uzskatu, ka lielā mērā tur vainīga avīze «Sovetskaja Latvija». Es regulāri lasu avīzes «Cīņa». «Sovetskaja Latvija» un «Pravda». Jo presē vienmēr ir disonanse.

Sākusi veidoties Interfronte. Varbūt krievi tiešām ir sajūsmināti par šo nosaukumu, bet latviešiem tas griežas ausis. Es paskaidrošu kāpēc. Daudzi latvieši internacionālo brigāžu sastāvā cīnījušies Spānijā. Un tagad, dzirdot sakām «Interfronte», daudzi atskatās un jautā: kur tad ir tie fašisti, pret kuriem tiek organizēta šī Interfronte?

Un vēl — daudziem negatīvu reakciju un neizpratni izraisa vārdi «dāmas un kungi». Es gribu teikt, ka tiem, kas pazīst latviešu kultūru, jāatceras — latvieši tā uzrunā cits citu jau no seniem laikiem. Jānoārda siena, kas atdala latviešus no krieviski runājošajiem iedzīvotājiem. Vajag nevis šķelties, bet atrast kopēju valodu, lai apvienotos uz kopīgas platformas pamatiem.

Igors Meļņiks, ražošanas apvienības VEF inženieris programmētājs:

Mani audzināja Padomju Bruņotie Spēki un es uzskatu, ka vispareizāk ir sargāt internacionālās tradīcijas. Bruņotajiem Spēkiem esmu veltījis 30 gadus, trīsdesmit gadus esmu partijas biedrs. Kā komunists es atzīstu vienu ideoloģiju — marksisma-ļeņinisma ideoloģiju. Man šajā jautājumā nav nekā tāda. kas būtu jāpierāda vai par ko būtu jāstāsta, es līdz pat savai nāvei būšu uzticīgs šai ideoloģijai. Jo es lepojos ar savu partiju.

Mani kā komunistu satrauc Latvijas partijas organizācijas vājais ideoloģiskais darbs. Viss varēja arī nenonākt līdz tādam stāvoklim kā tagad. Ja mēs būtu lietas saukuši īstajos vārdos. Taču tam ir vajadzīgs ideoloģiskais darbs komunistu vidū. Atliek vienīgi dziļi nožēlot, ka pie mums partijas vidējā ešelona vadītāji ne tikai vispār neprot brīvi runāt, viņi neprot runāt arī ar komunistiem.

Es negribu kritizēt Tautas fronti. Taču šķita dīvaini, ka LTF kongresā, kur atradās komunisti, nebija Latvijas PSR valsts karoga. Es varu pieļaut kompromisus, taču ir brīži, kad tie nav pieļaujami. Mums ir Konstitūcija, un lai ir arī Tautas fronte, lai ir Internacionālā fronte, lai tās norāda uz mūsu trūkumiem. Bet mums jāietur kurss uz to, lai latvieši, krievi, baltkrievi un ukraiņi dzīvotu draudzīgi. Nevajag mītiņot, bet ar savu darbu dot ieguldījumu kopīgajā lietā.

Valērijs Zujevs, ražošanas apvienības VEF brigadieris:

Neaizvērsim acis un atzīsim, ka situācija mūsu republikā ir ļoti asa. Pārsteidz tas. ka agrāk, autobusā braucot, nereti varēja dzirdēt smieklus, možas sarunas. Tagad ļaudis pieklusuši. Kas tad noticis? Līdz Tautas frontes kongresam viss bija tā, kā tam, liekas, arī vajadzētu būt. Visi, šķiet, bija vienoti. Šis kongress sadalīja mūs visus divās nometnēs. Vieni ir frontes piekritēji, bet otri — tie, kas neiet kopā ar fronti. Tautas fronti šobrīd var saukt pavisam citādi — par nacionālo fronti. Lūk, kur ir Internacionālās frontes rašanās cēlonis. Un šī konfrontācija turpinās. Es negribu, lai atkārtotos Sumgaita. Bet — kāpēc mēs aizveram acis? Kāpēc klusē mūsu partijas organizācija? Kāpēc mēs nevaram apvienoties? Kāpēc mēs nevaram šeit dzīvot visi kopā? Ja mēs slēgsim Latviju un citas republikas mums neko nedos, mēs šeit noslāpsim. Mēs nevaram pastāvēt vieni paši, vai jūs to saprotat? Tas ir muļķīgi. Tas visiem skaidri jāsaprot.

Tauta uztraucas par savu nākotni, domā, kā dzīvot tālāk. Mums nav jāšķiro, kas kurš ir — krievs vai latvietis, — mums jādara viens kopīgs darbs. Lai katram būtu labi, neatkarīgi no viņa tautības, ticības un tā tālāk. Un vēl viens jautājums. Kāpēc ir iznācis tā, ka pirms svētkiem mums veikalu letes bija tukšas? Vai tam bija objektīvi vai citādi iemesli?

Alīda Igale, ražošanas apvienības VEF atslēdzniece montētāja:

Uzskatu, ka izteikšu ne vien savas personiskās, bet arī daudzu latviešu strādnieku domas. Kāpēc fronte tika nosaukta par nacionālistisku saietu? Kas devis tiesības uz šādu apzīmējumu? Tur, Mežaparkā, bija tik daudz cilvēku, vajadzēja aiziet, vajadzēja paskatīties. Un pareizi teica viens no iepriekšējiem runātājiem, Internacionālās vai Tautas frontes pārstāvis, ka prese precīzi netulko visas publikācijas krievu valodā. Tikai tur meklējama visa nelaime. iznāca tā: mums nav automašīnu riepu, bet vainīgi krievi.

Kāpēc radās šī Internacionālā fronte? Tāpēc ka cilvēkiem nestāsta visu. Kāpēc tas netiek darīts, es nezinu. Es esmu VEF strādniece kopš 1955. gada. un visu laiku esmu bijusi strādniece. Pat aizejot pensijā, esmu palikusi strādniece un par to nekaunos. Taču man ir kauns par tiem, kas ņemas spriest vispārināti. Par tiem, kas saka: kāpēc tur ir maz strādnieku? kas mums jādara? Biedri, vispirms — ekonomistiem jānodarbojas ar ekonomiku, strādniekiem jāstrādā, bet diplomātiem jānodarbojas ar diplomātiju. Mūsu inteliģence uzņēmusies izteikt visas latviešu tautas viedokli. Tautas frontē bija dažas nepareizas runas, bet vai tāpēc mums šī kustība jāaptur?

Dmitrijs Ivanovs, ražošanas apvienības «Alfa» frēzētājs:

Man ir divas mazmeitas. Viena iet krievu plūsmas bērnudārzā, bet otra — latviešu plūsmas bērnudārzā. Abas brīvi runā gan latviski, gan krieviski. Taču republikā vāji tiek gatavoti latviešu valodas pasniedzēju kadri. Vai tad krievi pie tā vainīgi? Televīzijā mēs daudz runājam par specveikaliem un specpoliklīnikām, bet vai republikas valdība ir no tām atteikusies? Ja vadītāji kopā ar mums stāvētu rindās, tad gan veikalu būtu vairāk, gan rindas īsākas.

Esmu dzimis 1931. gadā Latvijā. Šeit piedzima arī mans tēvs un mana māte. Līdz 1947. gadam es dzīvoju Latgalē. Mēdz sacīt, ka buržuāziskajā Latvijā bijis labi, tika pat ieteikts katrā ielā uzstādīt pieminekli Ulmanim. Taču es zinu, kāda tolaik bija dzīve.

Otrs jautājums. Okupācija. Es četrus gadus atrados okupētā teritorijā, zinu, kas ir okupācija. Un zinu, kas ir okupanti. Tagad klaigā: represijās vainojami krievi. Bet kas 1949. gadā ietilpa valdībā? Kas sastādīja sarakstus?

Nākamais jautājums. Kāpēc televīzija filmē un rāda to, kas ir izdevīgi Tautas frontei, bet to, kas nav izdevīgi, nerāda. Paklausieties raidījumu «Labvakar», kas tur tiek runāts. Manuprāt, pašlaik «Padomju Jaunatnes» redakcija komandē gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo Komiteju, gan preses sistēmu. Manas personiskās domas — Interfronte vajadzīga kaut vai sarunu rīkošanai. LTF programma ir ļoti jauka, es pievienojos 80 procentiem no tajā teiktā. Taču darvas karote ir. Pie mums viens frēzētājs un divi atslēdznieki — latvieši — skaidri pateica: mēs izstrādāsim tādus likumus, ka jūs paši aizbrauksiet. Es nekur nebraukšu! Paskatieties «Sovetskaja Latvija» šāsdienas un vakardienas numurus. Viss kļūs skaidrs. Pat somi neizvirza pretenzijas, bet rakstnieks prasa atvainoties somiem un reabilitēt Ļeņinu. Kāpēc gan Ļeņinu vajadzētu reabilitēt? Mūsu republikas valdība pati grib atdalīties no Padomju valsts, tik laimīgi tie bija pēc Tautas frontes kongresa.

Ražošanas apvienības VEF inženieris Vladimirs Mihejevs kritiski analizēja kārtību, kādā tika ievēlēti partijas XIX Vissavienības konferences delegāti, balsošanu pēc centralizēta saraksta un pašreizējās pārskatu un vēlēšanu kampaņas trūkumus, pieskārās partijas iekšējās demokrātijas jautājumiem.

Arnis Kundziņš, ražošanas apvienības «Alfa» nodaļas vadītājs:

Es esmu Tautas frontes loceklis. Uzskatu, ka daudzas starpnacionālo attiecību problēmas Latvijā ir saistītas ar citām problēmām.

Runātājs ilustrēja šo domu ar dzīvokļu rindas palielināšanos, kā arī ar iedzīvotāju skaita pieaugumu pēdējos gados. Mūsu lauksaimniecība nespēja tikt līdzi šiem tempiem, tāpēc pasliktinājās republikas iedzīvotāju apgāde ar pārtiku. Tas neveicināja arī rūpnieciskās ražošanas intensifikāciju, jo rūpniecība neorientējās uz vietējiem resursiem un zinātņietilpīgu ražošanu.

Atis Kramiņš, ražošanas apvienības VEF operators:

Man kā partijas XIX konferences delegātam nācies runāt dažādos uzņēmumos. Man šķiet, ka es jūtu mūsu darba kolektīvu pulsu.

Tie, kas sekoja konferences gaitai, redzēja, ar kādu milzīgu sasprindzinājumu un grūtībām tā pieņēma tālākas pārkārtošanās kursu. Mihaila Gorbačova izvirzīto kursu. Mums skaidri jāsaprot, ka šis kurss vērsts uz ļeņinisko principu nostiprināšanu, tai skaitā arī starpnacionālajās attiecībās.

Man šodien jāatvainojas mūsu viesiem, jo visi šeit klātesošie skaidri redzēja, cik zems ir politiskās apziņas līmenis, cik vāji mēs orientējamies Ļeņina nacionālās politikas principos, ka mums klibo ideoloģiskais darbs šajā virzienā. Es domāju, ka vairākums zālē ir komunisti. Mani pārsteidz tas, ka mēs neievērojam partijas Statūtus, nepakļaujamies mūsu partijas Centrālās Komitejas lēmumiem, tam CK dokumentam, kurā izteikta attieksme pret Tautas fronti. Mans personiskais viedoklis sakrīt ar CK viedokli.

Tikšanās laikā runāja V. Medvedevs. Viņš teica:

Notika stingra strādnieku saruna. Ņemot vērā dažas galējības, jāteic, ka saruna bija saturīga un lietderīga visiem klātesošajiem, jo tā atspoguļoja reālo situāciju, jūsu domas un pārdzīvojumus, atklāja sasāpējušos jautājumus, kuriem nekavējoties jāveltī uzmanība. Šī saruna, pats fakts, ka šāda asa, dzīva diskusija notika, liecina, ka pārbūves process iet uz priekšu un mēs tagad vairs nedzīvojam un nestrādājam tādos apstākļos kā pirms trim četriem gadiem. Ir mainījusies mūsu sabiedrība, partija, cilvēki. Lielais sabiedrības aktivitātes kāpinājums, publiskums, atklātība, visu to jautājumu drosmīga izvirzīšana un apspriešana, kuri satrauc katru padomju cilvēku, — tas pats par sevi ir milzīgs mūsu sasniegums, milzīgs sasniegums, ko nodrošinājis mūsu partijas aprīļa kurss, XXVII kongresa kurss, kurss, kas tik spilgti izpaudās partijas XIX konferences darbā. Tā nav nejaušība, ka tagad mēs visu mērām ar partijas konferences mērauklu un balstāmies uz to, meklējot risinājumu tām problēmām, kas izvirzītas konferencē un atspoguļojas tās dokumentos.

Tagad pārbūvē iestājas ļoti svarīgs, ārkārtīgi atbildīgs moments. Mēs sākam tādu posmu, kad ar diskusijām, mītiņiem, strīdiem un emocijām vien jau vairs nepietiek. Mēs esam daudz ko noskaidrojuši savā vēsturē, mēs esam dziļi, objektīvi, bez liekas piesardzības izanalizējuši to situāciju, kādā mūsu valsts nokļuvusi pēdējā laikā. Mēs zinām problēmas, kuras ir jārisina. Mēs zinām to atrisināšanas ceļus. Ir jāķeras pie praktiska darba, pie konkrētas jautājumu risināšanas.

Partija ir izcīnījusi lielu uzticības kredītu. Taču tas nav beztermiņa kredīts, tas ir jāatlīdzina. Tas jāuztur, jāturpina ne vairs ar asu pagātnes kritiku, ne ar diskusiju, bet gan ar praktisku darbu. Runa ir vispirms par galvenajiem pārbūves procesiem: par reālajām pārmaiņām mūsu sabiedrībā, tās politiskajā sistēmā, tās ekonomikā. Un, šķiet, vispirmām kārtām par reālajiem rezultātiem cilvēku dzīves uzlabošanā, vitāli svarīgu sociālo jautājumu risināšanā. Bez tā tālākā gaita uz priekšu būs apgrūtināta. Bez tā mūsu mītiņi, prātojumi un strīdi nedos vēlamo rezultātu, gluži otrādi, tie var novest pie pretējiem rezultātiem. Pie tā, ka cilvēki sāks šaubīties, vai mēs esam spējīgi veikt praktisku, enerģisku darbu.

Tagad priekšplānā izvirzījušies politiskās sistēmas reformas jautājumi. Te ir sava loģika, savi iemesli. Mēs sākām ar ekonomikas reformu, ar zinātniski tehnisko progresu, bet pēc tam pārliecinājāmies, ka bez mūsu demokrātijas padziļināšanas ekonomiskā reforma nevar dot vajadzīgos rezultātus. Ar to arī izskaidrojami konferences lēmumi. Tagad tiek veikti praktiski pasākumi, lai realizētu konferences lēmumus.

Te pieeja ir mazliet citādāka nekā attiecībā uz ekonomisko reformu. Tā tika sākta ar primāro posmu, ar uzņēmumiem. Likums par valsts apvienību, uzņēmumu noteica kolektīvu tiesības, un uz šī pamata sākās mūsu ekonomiskās struktūras augstāko stāvu pārbūve. Cita lieta, ka ne viss, salīdzinot ar likumu, izdodas tā. kā bija iecerēts. Rodas daudz problēmu.

Savukārt politiskajā reformā ir cita loģika — sākt ar partiju kā politiskās sistēmas kodolu, no kura ir atkarīgs viss.

Sākam ar partijas kā sabiedrības politiskā avangarda, kā politiskā vadītāja lomas atjaunošanu un precīzāku noteikšanu. Pēc partijas XIX konferences šai ziņā jau ir sperti nozīmīgi soļi, tiek veikts liels darbs. Tiek pārkārtota partijas orgānu sistēma, to aparāts, sākot ar centrālo aparātu un beidzot ar rajona komitejas aparātu. Partija un tās orgāni tiek atbrīvoti no tiem neraksturīgajām funkcijām. Uzmanība tiek koncentrēta funkcijām, kas izriet no partijas kā politiskā avangarda lomas. organizatoriskajam, politiskajam un ideoloģiskajam darbam ar cilvēkiem. Attiecīgi tiek pārkārtots partijas aparāts, tā darba metodes un formas, partijas iekšējā demokrātija, kas sevī ietver arī partijas orgānu vēlēšanu kārtību.

Tagad par valsts aparāta pārbūvi. Daži praktiski soļi jau ir sperti, negaidot Konstitūcijas normu grozīšanu. Te es domāju PSKP CK ģenerālsekretāra ievēlēšanu par PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju. Dažās republikās partijas organizāciju vadītājus tāpat ievēlē par savienoto republiku augstākās padomes prezidiju priekšsēdētājiem. Tas nevis ir pretrunā ar tagadējo Konstitūciju, bet gan atbilst tai. Tas tiek darīts tāpēc, lai jau tagad, praktiski īstenojot lozungu «Visu varu padomēm!», reorganizējot padomes un palielinot to lomu, varētu balstīties uz partijas autoritātes spēku.

Citādi būs grūti īstenot to. par ko tika runāts partijas XIX konferencē, proti, nodot valsts varu visā pilnībā tam, kam tai jāpieder, — padomēm. Ir sperts vēl viens solis: publicēti divu likumu projekti — Konstitūcijas labojumi un jaunā vēlēšanu likuma projekts. Te tika uzdoti jautājumi, kas ir šo projektu autors? Vai to izstrādāšanā tika iesaistīti republiku pārstāvji? Šiem projektiem ir kolektīvs autors. Runājot vēl precīzāk, jāteic, ka šo projektu autors ir partijas XIX Vissavienības konference. Esmu spiests noteikti iebilst pret apgalvojumiem, ka šie projekti neatbilstot XIX konferences lēmumiem. Tas ir nepareizs izskaidrojums tam, ko mēs apspriežam. Te ir noticis, lūk, kas. Abu projektu uzdevums ir atrisināt tikai vienu no partijas XIX konferencē izvirzītajiem jautājumiem, bet viens otrs ir pacenties tos iztēlot kā atbildi uz visiem konferences jautājumiem. Tai skaitā uz tiem, kas pašreizējā momentā vēl nav izstrādāti, netiek izvirzīti un pagaidām netiek nodoti visas tautas apspriešanai. Par kādu jautājumu tad ir runa? Pagaidām tikai par mūsu zemes augstāko valsts varas orgānu struktūru. Tas ir tas, par ko tika panākta vienošanās konferencē, tas tieši atbilst konferences lēmumiem un ieteikumiem. Runa ir par Tautas deputātu kongresa izveidošanu — par šo jautājumu tika runāts konferencē, un tas ir ierakstīts tās lēmumos. Runa ir arī par Augstākās Padomes kā sava veida valsts padomes. Tautas deputātu kongresā pastāvīgi vai gandrīz pastāvīgi strādājoša orgāna, vēlēšanām un par Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Tādējādi jaunajos likumprojektos aplūkoti vairāki jautājumi, kas ir saistīti tikai ar to un nevar palikt neatrisināti sakarā ar gaidāmajām vēlēšanām. Jo tautai taču ir jāzina, kas ir Tautas deputātu kongress un Augstākā Padome, kas tiks ievēlēti. Tai ir jāzina, kādas ir Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja prerogatīvas. Runa ir tikai par to. Kas attiecas uz PSRS un savienoto republiku tiesību norobežošanu un republikas suverenitāti, jāteic, ka šis jautājums minētajos likumprojektos netiek izvirzīts, tas vēl nav sagatavots. Arī jautājums par reģionālo saimniecisko aprēķinu projektā netiek izvirzīts. Tas ir nākamā, jau izvērsta darba objekts.

Tuvākajā laikā Ministru Padomē tiks apspriests jautājums par reģionālo saimniecisko aprēķinu. Izveidota autoritatīva komisija ar vietējo pašpārvaldi un vietējo saimniekošanu saistīto jautājumu izstrādāšanai. Bet starpnacionālās attiecības tiks dziļi izanalizētas partijas Centrālās Komitejas Plēnumā, ko nolemts sasaukt nākamā gada vidū. Gatavojoties šim Plēnumam, tiks veikts milzīgs darbs. Tie taču ir ārkārtīgi smalki. sarežģīti jautājumi. kuri ir desmit, simt reižu jāapsver kaut vai pirms nodošanas kopīgai apspriešanai. Tāpēc, atklāti sakot, neizpratni rada pieeja diviem projektiem kā tādiem, kuros 1t kā vērojama atkāpšanās no partijas XIX konferences lēmumiem un kuri it kā aizskarot savienoto republiku tiesības. Viens otrs pat cenšas spekulēt ar to, ka šie divi projekti it kā pretendējot dot pilnīgu atbildi uz XIX konferences lēmumiem. Tā ir nepareiza attieksme pret projektiem. Acīmredzot mums visiem — gan visā valsti, gan republikā — vajadzēs veikt ļoti nopietnu izskaidrošanas darbu. Tai skaitā, es domāju, arī ar jurisprudences speciālistiem, kuriem, ieņemot stingru attieksmi pret atsevišķiem vārdiem un formulējumiem, vispirms jāsaskata un jānovērtē šo dokumentu kopējā jēga.

Perspektīvas šeit ir ļoti nopietnas un lielas. Šos jautājumus izskatīs Augstākās Padomes sesija. Tiks izsludinātas Tautas deputātu kongresa delegātu vēlēšanas. Šis kongress notiks pavasari un izveidos augstākos valsts varas orgānus. Vienlaikus darbs attiecīgo jautājumu izstrādāšanā tiks veikts arī republiku, apgabalu, novadu un citu mūsu nacionāli valstisko veidojumu līmeni. Tai skaitā arī jautājumā par Konstitūcijas pārskatīšanu un grozījumiem savienoto republiku konstitūcijās. Tas viss ir darba kārtībā.

Par reģionālo saimniecisko aprēķinu. Tuvākajā laikā ļoti plaši jāizvērš tā principu izstrādāšana, iesaistot šajā darbā visas savienotās republikas un veicot to uz dziļi demokrātiskiem pamatiem. Rudenī paredzēts sarīkot savienoto republiku augstāko padomju, kā arī apgabalu, novadu un rajonu padomju un citu orgānu vēlēšanas. Tiks izveidotas valsts orgānu struktūras visos līmeņos. Tādējādi politiskā reforma pamatvilcienos jārealizē apmēram gada laikā. Runā, ka šo projektu apspriešanai esot maz laika. Taču, pirmkārt, visi šie jautājumi tika apspriesti pirms konferences, konferencē un arī pēc tās. Otrkārt, atlikt visu šo darbu nozīmētu ļoti stipri novilcināt mūsu valsts orgānu struktūras jautājumu risināšanu. Bet ir taču arī citi neatliekami darbi, ar kuriem tāpat jānodarbojas. Kaut vai tā pati ekonomiskā reforma, par kuru mēs te daudz runājām. Patlaban ekonomiskajā sfērā mēs sākam pašu galveno, proti, īpašuma attiecību, pašu ražošanas attiecību pārkārtošanu. Ieviešam pilnīgu saimniecisko aprēķinu, nomu, kooperāciju. Varbūt mēs pilnīgi labi un visās detaļās neiztēlojamies, kas jāizdara. Taču vajag visur — ne tikai lauksaimniecībā, bet arī rūpniecībā, pakalpojumu sfērā un citās mūsu darbības nozarēs — palīdzēt cilvēkam atgūt saimnieka apziņu.

Diemžēl man nav laika un iespēju par to runāt detalizēti. Taču, domāju, mūsu saimnieciskie darbinieki labi sajūt šādas pieejas nepieciešamību. Cilvēkam jāsajūt vajadzība strādāt atbilstoši savām spējām. Lai katrs darba algas rublis būtu nopelnīts. Šajā ziņā mums vēl nav kārtības. Diemžēl darba alga palielinās straujāk nekā darba ražīgums. Vai ar to nav izskaidrojams fakts, ka pie mums tirgus apgāde ar pārtikas un rūpniecības precēm uzlabojas ļoti gausi, šur tur pat pasliktinās. Ne tāpēc, ka pārdotu mazāk preču, patlaban mums ir labi pieauguma tempi vieglajā rūpniecībā un pakalpojumu sfērā. Paplašinājusies arī pārtikas produktu ražošana. Bet darba algā palielinās straujāk. Vēsturiski izveidojies tā, ka uz katru gaļas kilogramu valsts zaudē vismaz divus rubļus. Nevienā pasaules valsti nav tā, ka mazumtirdzniecības cena būtu trīs reizes mazāka par iepirkuma cenu. Un tāda samēra starp pārtikas produktu un rūpniecības preču cenām arī nekur nav. Ekonomikā jārisina problēmas, kas saistītas ar materiāli tehnisko apgādi un cenu veidošanās sistēmas pilnveidošanu. Jūs droši vien esat pievērsuši uzmanību tam, ka pirmo reizi publicēts skaitlis, kas raksturo valsts budžeta deficītu nākamajā gadā — 36 miljardi rubļu. Šis skaitlis publicēts, lai mēs zinātu, kādā stāvokli atrodamies, lai mēs meklētu ceļus, kā risināt problēmu mudžekli. Problēmas ir vienas un tās pašas — valsts budžeta deficīts, naudas pārpalikums tautas saimniecībā, nelīdzsvarotība, neatbilstība starp pircēju pieprasījumu un preču masu tirdzniecībā.

Pārbūve skar arī tādu mūsu dzīves sfēru kā starpnacionālās attiecības. Te uzkrājušās daudzas problēmas. Uzkrājušās tāpēc, ka agrāk tām neveltīja nepieciešamo uzmanību. Tās centās maskēt, un tāpēc tās kļuva vēl asākas, samilza vēl vairāk. Daudzas no tām ir saistītas ar mūsu republiku straujo attīstību, cilvēku nacionālās pašapziņas augšanu. Arī šis process ir likumsakarīgs, nenovēršams un pozitīvs.

Protams, vaļsirdības, demokrātijas un atklātuma atmosfērā visas šis problēmas pacēlušās virspusē.

Ko te var sacīt? Patiešām, valsts un saimnieciskajā pārvaldē radušās un ir vērojamas neveselīgas parādības. Taču tās, starp citu, skar ne jau starpnacionālās attiecības vien. Tās skar visus tos jautājumus, kas saistīti ar vadības administratīvi komandējošās pārvaldes sistēmas un vadības funkciju pārliecīgās centralizācijas trūkumiem. Taču viena lieta, ja tās skar Krievijas Federācijas apgabalus un novadus, bet cita lieta — ja tās skar savienotās republikas. Šeit šīs problēmas iegūst zināmu nacionālo aspektu un nokrāsu.

No šejienes izriet reģionālā, tai skaitā republikāniskā saimnieciskā aprēķina ideja. Tajā daudz kas ir veselīgs un pareizs Tajā ir daudz no tā, ko vēl savulaik iekļāva pārtikas nodokļa idejā —

ir zināmas ekonomiskās saistības sabiedrības priekšā, bet pārējais paliek tavā rīcībā. Šī ideja ir saimnieciskā aprēķina, konkrēti, tās otrā modeļa pamatā. Saimnieko, izpildi saistības sabiedrības un valsts budžeta priekšā, pārējais paliek tavā ziņā.

Savienotajās republikās valodas problēmas un iedzīvotāju nacionālā sastāva problēmas vairākos gadījumos lielā mērā veidojušās kārtējo saimniecisko un ekonomisko vajadzību ietekmē, veidojušās stihiski. Piemēram, tas bijis saistīts arī ar republikas rūpniecības straujo attīstību. Par to nevar vainot kādu centrā, kādu, kas šeit radījis rūpniecību, jo centrālajiem orgāniem ir savi mērķi. Tiem jāattīsta sava nozare. Teiksim, elektronika vai mikroelektronika. Tās skatās, kur tas izdarāms labāk, efektīvāk un ātrāk. Vēl jo vairāk nedrīkst vainot cilvēkus, kas ieradušies darbā jaunajos uzņēmumos, jaunajās nozarēs. Viņi te galīgi nav vainojami.

Diemžēl sociālie jautājumi centrālajos orgānos ne vienmēr tiek izprasti tikpat labi kā tīri ekonomiskie un tehniskie jautājumi un jaunās produkcijas apgūšanas problēmas. Sociālie jautājumi tiek novelti uz vietējo padomju pleciem. Tā ir pašos pamatos nepareiza nostāja. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā saistīta arī ar strādnieku šķiras nacionālā sastāva veidošanos. Šeit pastāv problēma, un to nedrīkst apiet. Vērīgi jāanalizē, kas te par lietu. Kāpēc profesionāli tehniskajās skolās nav nepieciešamo audzēkņu proporciju, starp citu, tāpat kā strādnieku šķirā. Pat tehniskajās augstskolās nav vajadzīgo proporciju. Tam ir jāseko «Alfas» direktors saka, ka šeit negatavo speciālistus atbilstoši apvienības profilam. Tie jāaicina darbā no citurienes. Jājautā, kāpēc šis jautājums nav risināts un to nerisina. Tas nav normāli. Īsi sakot, tas viss ir rūpīgi analizējams, taču te mēs nedrīkstam ļaut vaļu emocijām. Tās mūs tālu aizvedis. Problēmas ir jārisina ar ekonomiskām un sociālām metodēm, bet nekādā gadījumā ne ar administratīvām metodēm. Kā tika mēģināts jautājumu par pilsonību saistīt ar republikas iedzīvotāju un strādnieku Šķiras nacionālā sastāva regulēšanu.

Nedaudz par valodas problēmu. Tā ir ielaista. Taču šī problēma ir ļoti akūta un delikāta. Tas ir jautājums, kas sāpīgi skar ikvienu cilvēku. Pret to arī jāizturas veselīgi, ņemot vērā reālo stāvokli un neaizraujoties ar mēģinājumiem atrast vainīgo, noskaidrot — kas ir kas. Valodas problēmu risināšanas ceļi jāatrod, ņemot vērā reālo stāvokli. Šiem ceļiem jābūt tādiem, kas izriet no Ļeņina attieksmes pret šiem jautājumiem. Ļeņiniskais princips ir vienkāršs — nekādas vardarbības, nekāda administratīva spiediena attiecībā uz valodu, uz katra cilvēka un katras tautības valodisko piederību.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka mūsu sabiedrībā norit sarežģīti, kopumā ņemot, pozitīvi procesi. Mēs esam atraisījuši cilvēku iniciatīvu, domas, rīcību. Tas ir liels sasniegums. Taču šo iniciatīvu, šo pašdarbību nedrīkst atstāt stihisku spēku varā. ar to ir jārēķinās, tā jāievirza tādā gultnē, kas nostiprinātu mūsu sabiedrības sociālistiskos pamatus. Notiekošie procesi izraisījuši arī daudzas negatīvas parādības un ekstrēmistiskas izpausmes. Tās nedrīkst pieļaut. Taču ne jau ar pavēlēm un rājieniem. Jāstrādā ar politiskām un ideoloģiskām metodēm. Tāpēc, ja tiek jautāts, vai komunists var būt Tautas frontes vai Internacionālās frontes loceklis, es uz to atbildētu tā: visur, kur ir cilvēki, kur ir darbaļaudis, jābūt arī komunistiem. Un jādara viņu vidū savs darbs, jāīsteno sava līnija.

Cita lieta ir neveselīgi procesi un ekstrēmistiskas izpausmes. Pret tām jāizstrādā noteikta un skaidra nostāja. Te es gribētu uzsvērt strādnieku šķiras lomu. Mēs daudzus gadus jo bieži mēdzam atkārtot, ka strādnieku šķira ir mūsu sabiedrības avangards, tās vadošais spēks. Pienācis brīdis, kad strādnieku šķirai patiešām vajag parādīt savu virzošo, regulējošo, es pat teiktu, stabilizējošo lomu.

Šodien mēs ar Latvijas Komunistiskās partijas vadību apspriedām šos jautājumus un nonācām pie secinājuma, ka pret visiem republikas dzīves akūtajiem aspektiem, pret visām ar pārkārtošanos saistītajām problēmām, kas kļuvušas par samērā asu diskusiju un sadursmju objektu, jāieņem noteikta, skaidra un, protams, reālistiska nostāja, balstoties uz republikas strādnieku šķiru un partijas organizāciju, kā biedri te pareizi teica, var republikas problēmas atrisināt saviem spēkiem. Tam ir visas iespējas.

Jums ir bagātas tradīcijas. Latviešu sarkanie strēlnieki bija tas spēks, kas jo aktīvi atbalstīja Oktobra revolūciju un nodrošināja tās attīstību. Es domāju, ka Latvijas strādnieku šķira, republikas darbaļaudis, Rīgas strādnieki arī šajā pārkārtošanās posmā, kas ir tiešs Oktobra revolūcijas turpinājums, tikpat godprātīgi un enerģiski strādās kopā ar visu mūsu tautu, ar visiem mūsu zemes darbaļaudīm, lai pārkārtošanās pilnīgi uzvarētu, lai tiktu atrisinātas visas problēmas, lai mūsu sociālistiskā valsts nostiprinātos.

Pēc tam vārdu ņēma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs J. Vagris.

Viņš nolasīja zīmīti, kuras teksts bija šāds: Lūdzu jūs komentēt Latvijas PSR Ministru Padomes lēmuma projektu par migrāciju no cilvēka tiesību un PSRS Konstitūcijas ievērošanas viedokļa.

Biedri, teica J. Vagris, tas ir projekts, kas publicēts plašai apspriešanai, un, lūdzu, iesniedziet savus priekšlikumus.

Tagad par jautājumiem, kas tika apspriesti šodien. Pilnīgi pieņemot Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai izteikto kritiku, es tomēr gribu jums atgādināt, ka jautājumā par Tautas fronti CK birojs ir izteicies divas reizes — pirms un pēc kongresa. Tā tika dots attiecīgs novērtējums. Šodien laikrakstos «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija» publicētas manas atbildes uz vairākiem korespondentu jautājumiem.

Šodienas tikšanās ļaus labāk sagatavoties Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumam, tieši plēnumam, nevis biroja sēdei, kur mēs varēsim izanalizēt mūsu šodienas debates un izstrādāt, kā teica biedrs Medvedevs. skaidru nostāju visos jautājumos, tieši Latvijas Komunistiskās partijas CK platformu.

Te biedri teica, ka pēc Tautas frontes kongresa es esot sevi nosaucis par laimīgu. Es tā neesmu teicis. Man uzdeva šādu jautājumu, kas ir laime un vai jūs esat laimīgs? Es atbildēju, ka laime ir dzīvot šādā vētrainā laikā, bet es būšu laimīgs tikai tad, ja man šajā amatā, kurā esmu pavisam neilgi, izdosies kaut ko paveikt pārbūves labā kopumā.

Un tālāk, biedri. Arī es esmu dzimis buržuāziskās Latvijas laikā un ne jau pēc nostāstiem, ne jau pēc žurnāliem zinu, kas ir kapitālistiskā iekārta, kāda bija buržuāziskā Latvija. Un dzirdēt, ka es, viens no republikas vadītājiem, cīnos par Latvijas izstāšanos no PSRS, ir vienkārši aizskaroši. Tādēļ lūdzu kritizējot neļaut emocijām gūt virsroku pār saprātu.

Un pēdējais. Mums nav veikalu vadošajiem darbiniekiem. Tādā gadījumā nosauksim konkrētu adresi. Mums ir tautas kontrole, ir strādnieku kontrole. Norādiet adresi, kur atrodas šāds veikals. Lūk, tad būs lietišķa saruna. Jā, Centrālajā Komitejā. Ministru Padomē un Augstākās Padomes Prezidijā ir pārtikas produktu pasūtījumu galdi. Bet es ieteiktu tos salīdzināt ar apvienības VEF pasūtījumu galdu, tad paši varēsiet pārliecināties, kam par labu liecinās šāds salīdzinājums.

Tepat apvienībā VEF V. Medvedevs tikās ar rūpniecības uzņēmumu vadītāju, partijas komiteju sekretāru un darba kolektīvu padomju priekšsēdētāju grupu. Savās domās par pārbūves gaitu republikā dalījās ražošanas apvienības «Latvija» ģenerāldirektors P. Ņefedovs, ražošanas apvienības «Dzintars» ģenerāldirektors, Rīgas pilsētas darba kolektīvu padomju pastāvīgās sapulces prezidija priekšsēdētājs I. Gerčikovs, Jelgavas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas direktors R. Vītoliņš, Proletāriešu rajona maizes kombināta direktors J. Celms, Rīgas vagonu rūpnīcas partijas komitejas sekretārs N. Boļšakovs, Proletāriešu rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja G. Izranova un citi saimnieciskie un partijas darbinieki.

Lietišķā un vispusīgā sarunā viņi pastāstīja par tām problēmām, kas satrauc darba kolektīvus.

Runātāji izteica bažas sakarā ar starpnacionālo attiecību saasināšanos republikā. Jau nonācis tiktāl, ka no vairākiem uzņēmumiem sākuši aiziet pamattautībai nepiederošie strādnieki, kas nobažījušies par savu likteni.

Nopietna kritika tika adresēta Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai, citām partijas komitejām, kuras daudzu asu jautājumu risināšanā ieņem nogaidošu nostāju, zaudē iniciatīvu. Neiejaukšanās politika, uzsvēra vadītāji, ne pie kā laba nekad nav novedusi. Tika runāts arī par to, ka visi atbildīgie lēmumi, kas skar cilvēku intereses, iepriekš jāapspriež darba kolektīvos.

Saimnieciskie un partijas darbinieki izteica nopietnas pretenzijas masu informācijas līdzekļiem par neobjektivitāti un, tendenciozitāti sarežģītu starpnacionālo attiecību problēmu apgaismošanā. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai tika izteikts vēlējums pastiprināt masu informācijas līdzekļos strādājošo komunistu partijisko atbildību. Žurnālistu publikācijām, teica runātāji, ir cilvēki jāapvieno, nevis jāšķir.

Tikšanās nobeigumā runā ja V. Medvedevs. Viņš akcentēja partijas organizāciju un saimniecisko vadītāju lielo lomu normāla mikroklimata radīšanā katrā darba kolektīvā un uzsvēra, ka šobrīd īpaši svarīgi ir orientēt darbaļaudis uz konkrētu rīcību, radīt visus apstākļus radošam darbam.

 

LATINFORM

B. Koļesņikova foto

(LATINFORM)