Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Komponists. Bez tiesībām stāvēt malā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


306. Liepājas pilsētas nacionāli teritoriālajā vēlēšanu apgabalā par PSRS tautas deputāta kandidātu ir reģistrēts RAIMONDS PAULS, Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētājs, latvietis, dzimis 1936. gadā, bezpartijisks, dzīvo Rīgā.

Saruna ar visiem pazīstamo komponistu un kopš neilga laika arī valsts darbinieku risinājās viņa darba kabinetā īsi pirms LPSR Augstākās Padomes sesijas.

 

– Tūdaļ būs aizritējis termiņš, kura laikā jūs esat republikas Augstākās Padomes deputāts. Nepavisam nedomājot apšaubīt jūsu dzīves pieredzi, tomēr vēlos pajautāt, vai bijušas atziņas, ko esat ieguvis, pateicoties deputāta pienākuma gadiem? Vai ir problēmu loki, kur mainījušās jūsu agrākās nostādnes, priekšstati, pieņēmumi?

 

– Diemžēl iepriekšējos gados kā deputāts neko neesmu guvis. Nav arī prieka par kaut ko paveiktu, jo nav iznācis tā, kā biju sākotnēji domājis. Žēl. Jo pēc ievēlēšanas pret deputāta pienākumu izjutu patiesu atbildību un no sirds gribējās ko labu izdarīt. Piecos gados esmu pārliecinājies, ka saviem vēlētājiem, šiem vienkāršajiem lauku ļaudīm, neliela ciema iedzīvotājiem, neko palīdzēt nevaru, ja nu vienīgi nospēlēt kādu koncertu…

– Raimonds Pauls – un nekādu iespēju? Godīgi sakot, tam grūti noticēt.

– Labi, varētu es, par piemēru, sekmēt lauku kultūras nama remontu, bet tas galu galā ir sīkums. Lai kaut kas virzītos uz priekšu, ir jāpārveido visa pašreizējā struktūra šajā ciemā un ne tur vien. Aizvadītajā laikposmā nomainījušies tie cilvēki, kuri allaž juta ciemam līdzi, kas pārdzīvoja savas puses sāpes. Viņi ir projām vai viņu vairs nav, un – viss it kā apstājas. Bet es esmu te, Rīgā...

Redziet, ir savādi skatīties, kā viss mēdz mainīties, kad nedarbojas personības. Bija aktīvi kultūras ļaudis, skolas direktore, skolotāji, kas savās rokās bija saņēmuši un ar aizrautību, ar pienākuma apziņu mācēja noturēt ciema dzīves pulsu. Kā viņi aizgājuši, viss pārmainās atpakaļgaitā. Tā ir daudz kur. Viena personība var izšķirt daudz. Pat visu. Toties, ja ir tikai pelēcība, tad tā tāda arī paliek…

– Jūs sakāt, daudz kur tā iet. Ko darīt?

– Manuprāt, no tikko minētā jāmācās republikas Augstākās Padomes vēlēšanu gaitā rudenī. Ciema, pilsētas, rajona tuvumā ir jābūt un tā intereses ir jāpārstāv cilvēkam, kas audzis, dzīvo kopā ar šiem ļaudīm un viņu raizēm. Es – laucinieku deputāts? Viņiem paldies, bet es tur tomēr esmu it kā no malas iesviests... Jā, kandidātiem jābūt godīgiem, autoritatīviem, bet savējiem.

– Tagad, PSRS tautas deputātu vēlēšanās par savu kandidātu jūs izraudzījuši liepājnieki. Vai jūras pilsētas problēmas jums ir zināmas, skaidras?

 – Ir skaidras. Vai zināt, kāpēc? Tās ir tās pašas, kas Rīgai, Daugavpilij, Cēsīm…

Runāt par Liepāju man šodien ir grūti. Tā zaudējusi savu kādreizējo slavu kā viens no Latvijas kultūras centriem. Salīdzinājumā ar viena otra rajona pilsētiņām Liepāja vēl, šķiet, turas zināmā līmenī. Bet, ja pastaigā pa Liepāju, ar katru brīdi garastāvoklis paliek jo nospiestāks.

Cilvēki man prasa: kur jaunietim aiziet vakarā, brīvā laikā? Liepājas restorāns? Neviens sevi cienošs cilvēks tādā vietā nesēdēs. Bet kultūras iestāžu, sporta kompleksa – nav! Nekādu jaunatni lietderīgi saistošu vietu.

Savulaik pilsētas attīstību negatīvi ietekmējusi tās dislokācija slēgtajā zonā, arī jūrnieku atrašanās tajā uzliek savu zīmogu.

Vai esat rūpīgi izanalizējis konkurentu programmas? Vai pazīstat kādu no sešiem citiem tautas deputāta kandidātiem Liepājā?

– Es negribu izmantot citu kļūmes, vājās vietas. Man to nevajag. Es vēlēšanās izeju tāds, kāds pats esmu. Man, saprotams, traucē tas, ka es neesmu profesionāls politiķis, bet sarunā ar auditoriju toties man ir vieglāk. Vienkāršāk. Es sarunu ar cilvēkiem nerisinu tā, kā to darītu lieli ekonomisti, zinātnieki, bet vienmēr paļaujos uz intuīciju. Uz cilvēka sapratni. Ko es jūtu, to arī pasaku, un mana dzīve pierādījusi, ka lielākoties esmu trāpījis pareizi.

Mana stiprākā puse ir praktiskais darbs. Es neprotu gudri un daudz rakstīt vai izstāstīt. Es tikmēr, kamēr cits gari runā, labāk padaru kaut ko prātīgu. Tas ir mans kredo, un es palieku tam uzticīgs.

Un tomēr viens man nav izdevies – neesmu varējis paklausīt tēva vēlējumam – nelien politikā iekšā! Laikam jau esmu tajā iekšā.

– Pašlaik jums priekšā stāv atbildīga misija. Padomju Savienības kultūras darbinieku, speciālistu, ekspertu delegācijas sastāvā piedalīsities biedra Mihaila Gorbačova oficiālās vizītes ietvaros notiekošajos pasākumos Ķīnas Tautas Republikā. Tā nepārprotami būs tieša saskare ar «lielo politiku». Kādas domas saistāt ar šo braucienu?

– Es redzēšu interesantu zemi. Visi, kas tur ir pabijuši, neslēpj savu sajūsmu. Man šķiet būtiski uzzināt tuvāk par ķīniešu pārkārtošanās modeli, par viņu ekonomikas reformām. Saimniecības modernizācijā viņi daudz sekmīgāk rīkojas nekā mēs savā zemē.

Par iespaidiem un secinājumiem pastāstīšu pēc atgriešanās. Varbūt mani izjautās mūsu televīzija, varbūt atvēlēs laiku «Globusā» vai citā programmā…

Man šķiet svarīgi, lai starp divām lielām valstīm pastāvētu labas kaimiņattiecības. Tam ir milzīga politiska nozīme. Ķīna paliek Ķīna.

– Pienākums tādējādi liek aizbraukt no dzimtenes faktiski pašā karstākajā priekšvēlēšanu brīdī…

– Jā, gan, jau 10. maijā sākas mūsu misija. Tā ilgs apmēram nedēļu.

– ... bet vai neesat nobažījušies, ka ir vēl tādi vēlētāji, kuriem jūsu platforma nav īsti skaidra?

– Ir taču tā, ka tie, kas gribēs tikt skaidrībā, tie arī šo skaidrību iegūs. Ir notikušas manas uzstāšanās, tikšanās, ir rakstīts avīizēs. Lai gan pēc nesenā Liepājas apmeklējuma man liekas, ka balsotāji pirmām kārtām izteiksies pēc nacionālā principa. Katrs par savējo. Vismaz tāds iespaids radās.

– Jūs te par Liepāju tik tādas nopietnas lietas vien stāstāt. Vairāk sarūgtinoša. Bet savulaik, arī gluži nesen, taču tur strādāja republikā pazīstami, atzīti amatvīri...

– Izveidojusies savdabīga tradīcija, ka Liepāja ir gluži kā tramplīns augšupkāpšanai. Var jau saukt uzvārdus. Vai tas ir galvenais? Bet šo vadītāju neilgā uzturēšanās Liepājā beidzas ar to, ko mēs tur tagad redzam…

– Laikam viens no smaguma punktiem ir ekoloģija?

– Noteikti, tāpat kā daudz kur Latvijā – sagandēts ūdens, gaiss, zeme. Lielākā daļa rūpniecības pilsētā ir cieši saistīta ar Vissavienības resoriem, tiem par mums tā bēda maza. Attīrīšanas ietaišu būve maksā fantastisku naudu, naudas mums, kā zināt, nav – visi mēsli turpina plūst ūdenī iekšā.

– Bet liepājnieki nav norūpējušies tikai par apkārtējo vidi vien. Jūs sacījāt, ka, tiekoties ar Liepājas iedzīvotājiem, nācies dzirdēt naidpilnus izteikumus par latviešu valodas statusu…

– Es nemaz nepieļautu tādas runas publiski teikt. Katrs kulturāls cilvēks, kurš ciena zemi, kurā dzīvo, nedrīkst tā izturēties. Kā vispār var uzdrīkstēties musināt šādu tautu sanaidošanu?!

Nekur citur civilizētā pasaulē nav dzirdēts, ka valstij vārdu devušajai nācijai savā sentēvu zemē būtu jācīnās(!) par tiesībām savai valodai piešķirt valsts valodas statusu. Kas vēršas pret pašreizējo pamatoti formulēto likumu, tādam vispārējās kultūras līmenis ir nožēlojami zems. Es pat teiktu, ka šādos cilvēkos nav ne grama kultūras!

Tikai alkatība, bailes par varbūtēju pārcelšanos uz rajonu ar grūtākiem dzīves apstākļiem, tās ir viņu programmā. Pašreizējo strīdu un absurdo diskusiju Latvijas teritorijā nemaz nedrīkstētu būt. Iedomājieties tikai, Zviedrijā kāds sāktu pieprasīt zviedriem pierādīt viņu tiesības uz savu valodu! Neiespējami.

Izraisa nožēlu fakts, ka mūsu republikā ir aprindas, kas likumprojekta demokrātisku apspriešanu aizstāja ar klajiem draudiem. Es uzskatu, ka pret tiem, kas, neņemot vērā speciālistu un Augstākās Padomes viedokli, nodarbojas ar bļaušanu, ir jāpielieto efektīvi pretlīdzekļi.

– Par skaļo «sociālisma aizstāvju» saukļu patieso zemtekstu Rīgas jūras ostā šajās dienās varēja pārliecināties arī LKP CK pirmais sekretārs, kura uzrunu tur mēģināja apslāpēt ar klaigām…

– Te kļuva redzams, kas kurš ir – ne jau par sociālisma likteni īstenībā noraizējušies šie kliedzēji. Kā uz ostā notikušo reaģējuši kārtības sargāšanas orgāni? Kā šādas organizētas akcijas un melu kampaņu par rūpnīcu gatavību streikiem vērtē Valsts drošības komiteja?

– Aicinājumus graut valsts ekonomiku nedrīkst atstāt neievērotus, lai arī kādi būtu «humānie iegansti». Bet vai jūs tikpat stingri esat vienisprātis ar LPSR prokuroru, kurš avīzē «Sovetskaja Latvija» ceļ trauksmi sakarā ar okeāna viņā krastā it kā izplānotu nākošās LPSR Augstākās Padomes deputātu garantētu nobalsošanu par republikas izstāšanos no PSRS?

– Jautājumam par republikas izstāšanos no Savienības pašreizējā situācijā nav nekāda loģiska pamata. Es domāju, ka tik daudz saprot arī nākamie deputāti.

Mēs Savienībā esam tik cieši integrēti, ka profesionālu ekonomistu aprēķini un no tiem izrietošas konstatācijas noliedz šādas varbūtības iespēju. Nav jēgas fantazēt, tas lieki saasina situāciju. Jāstrādā tā, lai mēs šodien varētu kaut ko darīt reālu vispirms ekonomiskās augšupejas labā, gan Savienībai, gan Latvijai.

– Tātad visupirms ekonomika?

– Savās priekšvēlēšanu runās es vēlētājiem esmu skaidri pateicis – pašreizējā situācijā visneatrisinātākais un vissamezglotākais PSRS jautājums ir lielvalsts ekonomika. Ja saimnieciskajā attīstībā nenotiks kardināls pavērsiens, secinājums ir loģisks, sapņot par dzīves līmeņa uzlabošanos ne visā valstī, ne mūsu republikā nav nopietni.

– Un tomēr būtiski ir arī atbrīvoties no stagnācijas gadu mantojuma. Visādā ziņā.

– Taisnība, taču ne jau par atdalīšanos te kādam vajadzētu runāt. Pirmkārt ir vajadzīga īsta republikas suverenitāte. Patstāvība daudzos iekšējos saimnieciskas dabas, kultūras jautājumos, izglītībā arī. Mēs nedrīkstam pārvērsties par Centra piedēkli. Paši varam izlemt un atrisināt virkni problēmu. Jā, ir tādi jautājumi, ko vieni nespējam izlemt. Es nevaru prognozēt, kā mēs dzīvotu, ja gāzes vada cauruli būtu jāpārgriež vai jānoīsina uz pusi…

– Acīmredzot ar pirmo jomu cieši sakļaujas arī starprepubliku attiecību veidošana, tātad arī starpnacionālās attieksmes?

– Nacionālā politika PSRS un nacionālās attiecības ir ļoti svarīgs jautājumu loks. Es to minēšu ka otru prioritāti.

Viennozīmīgu atbildi, kā noregulēt šo jautājumu, es nezinu, taču viens secinājums nav apstrīdams: no sarežģītā krīzes stāvokļa jāatrod saprātīga izeja. Galu galā spriegums starpnacionālajās attiecībās negatīvi ietekmē sociālo un ekonomisko attīstību.

Trešais – Savienības, Latvijas kultūra. Ar nožēlu nākas konstatēt, ka visā Padomju Savienībā vispārējās kultūras līmenis nav augsts. Divu, triju, pat piecu gadu laikā izveidojušos stāvokli neizlabot. Iespējams, būs vajadzīgi gadu desmiti. Augstas kultūras nesēji jāveido jaunajā paaudzē.

Šodien viegli spriedelēt: jāatgriežas pie humānām, cilvēciskām savstarpējām attiecībām, kas dažādu apstākļu dēļ faktiski zaudējušas savu dabu. Secinājums ir un paliek visai skumjš: varam sevi uzskatīt par nāciju, kam kultūras līmenis ir zemāks par mūsdienām vajadzīgo.

Tādi ir trīs jautājumi, kas mani nodarbina.

– Ar augstas kultūras līmeņa nācijas titulu taču saistās dažādu mākslu attīstība, talanta brīvība, izteikšanās iespējas. Atklāti sakot, gribas daudzu lasītāju vārdā apjautāties par mūsu republikas nolaistajiem kultūras objektiem, par Padomju Latvijas galvaspilsētas situācijas uzlabošanas iespējām. Vai beidzot Rīgai būs lemts sagaidīt mūsdienīgu koncertzāli…

– Ziniet, te var sākties daudz jautājumu. Es teikšu atklāti, kaut arī patiesas atbildes man varētu pat kaitēt. Ja Rīgā netiks mainīta pilsētas izpildkomitejas attieksme pret kultūras problēmām un sakarīgi pārveidota celtniecības organizāciju struktūra un kompetence, es uzskatu – nekādas jaunas attīstības Latvijas kultūras dzīvē gluži vienkārši nebūs. Pēdējais laiks to pateikt skaidri un gaiši.

Pēc visa tā, kas Rīgā risinājies, kas ir zināms, es ieteiktu trīs reizes pārlasīt avīžu ziņojumus par Japānas premjerministra piespiedu lēmumu atteikties no amata. Kad lietas ir salaistas dēlī, nav jācieš tautai, bet pašiem politiķiem jāprot izdarīt secinājumus.

– Sastopoties ar milzum daudz visādām nejēdzībām, cilvēku ar godaprātu un taisnības izjūtu, pie kādiem ne es viens jūs pieskaitu, bezpalīdzīgums var padarīt traku. Vai jums piemīt kāda «dzelzs» īpašība, kas ļauj tikt pāri tādām smagām minūtēm?

– Mums vēl ir tik daudz trūkumu un nebūšanu, ka nerviem atslodze ir vajadzīga. Vienīgais, kas man palīdz atvieglot iekšējo noskaņu, ir darbošanās. Man tas ir radošais darbs, kurā es, tā teikt, ieeju iekšā, neskatoties uz izdošanos vai neizdošanos. Tad aizmirstos no visām milzīgi sarežģītajām problēmām, kurām ikdienā jāriņķo apkārt...

– Paldies.

 

Ar PSRS tautas deputāta kandidātu Raimondu Paulu runāja

ĀRIS JANSONS