Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

1934. gada 15. maija apvērsums (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Buržuāziskās Latvijas vēsturē ir divi atšķirīgi periodi — buržuāziski parlamentārā republika un fašistiskās diktatūras gadi. Diktatūras periodu veido buržuāziskās Latvijas pēdējie seši gadi. Robeža starp šiem diviem posmiem ir nakts no 1934. gada 15. uz 16. maiju, kad no Latvijas politiskās dzīves skatuves nozuda parlaments (Saeima), politiskās partijas un vēlētie pašvaldību orgāni un kad visu Latvijas iekšējo un ārējo politiku sāka noteikt viena persona — Kārlis Ulmanis. «Vadonis», «zemes saimnieks», ministru prezidents un ārlietu ministrs, no 1936. gada aprīļa – «valsts un ministru prezidents». Viņš ar savu vārdu uzlika it kā zīmogu šim diktatūras periodam. Tāpēc mēs arī bieži lietojam apzīmējumu «Ulmaņa fašistiskā diktatūra».

Vai Ulmaņa režīma gadus var saukt par fašistiskās diktatūras gadiem? Vai to var darīt, tas svarīgi vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs nelietojam un neiesākām lietot apzīmējumus «fašistiskā Latvija», «Latvijas fašistiskā armija», «fašistiskā policija», tomēr atstājam pēc 15. maija aizsargu organizācijai (galvenokārt K. Ulmaņa režīma militārajam balstam) «militāri fašistiskas organizācijas» apzīmējumu.

Pēdējā laikā dažu publicistu un arī televīzijas komentētāju runās un rakstos, kā arī jautājumos, ko uzdod lektoriem, šis režīms tiek apzīmēts par «autoritāro» (tā savu režīmu dēvēja arī ulmanieši), «profašistisko», «diktatorisko». Šādus apzīmējumus reizēm var atrast arī dažos Maskavas izdevumos. To var skaidrot gan kā īsto apstākļu nezināšanu (par šo Latvijas vēstures posmu ir uzrakstīts ārkārtīgi maz), gan kā mēģinājumu izskaistināt Latvijas vēsturi.

Mūs cenšas pasargāt no atziņas, ka mūsu zemē bijusi fašistiskā diktatūra. Bet kādi ir argumenti? Vienīgi tas, ka Latvijā fašisms neesot bijis tāds kā Vācijā (represiju apjoma ziņā) vai Itālijā un ka Ulmaņa režīma laikā Latvijā neesot vajāti ebreji. Tiesa kas tiesa. Ulmaņa režīms atšķīrās no Hitlera režīma Vācijā vai Musolīni režīma Itālijā. Atšķirību būtība meklējama tajā apstāklī, ka Latvijas sociāli ekonomiskie apstākli (lauksaimnieciska valsts ar lielu sīkburžuāzijas procentu) atšķīrās no augstu kapitālisma attīstības pakāpi sasniegušās Vācijas.

Latvijā nebija monopolistiskās buržuāzijas aiz tā vienkāršā iemesla, ka nebija monopolistisko apvienību (viens sindikāts «Latvijas kokvilnas ražojumi» un četri karteļi bija drīzāk izņēmums). Arī Ulmaņa režīma gados izveidotās tā sauktās «nacionālās akciju sabiedrības» bija valsts kapitālistiskie uzņēmumi. Ulmaņa režīma sociālā bāze pirmām kārtām bija lauku buržuāzija. Šim apgalvojumam, liekas, pierādījumi nav vajadzīgi.

Jā, Latvijā atšķirībā no Vācijas nevajāja ebrejus. Bet tos nevajāja arī citās fašistiskās diktatūras zemēs — arī Itālijā līdz 1938. gadam un Ungārijā līdz 1942. gadam, arī Rumānijā, Lietuvā, Bulgārijā un citur. Tos nevajā mūsdienu Čīlē un Paragvajā. Latvijā 1934.—1940. gadā atšķirībā no Vācijas, Itālijas un citām fašistiskās diktatūras zemēm, pat no Lietuvas un Igaunijas, nebija valdošās fašistiskās partijas kā režīma politiskās bāzes. Daļu no šīs trūkstošās politiskās partijas funkcijām gan veica aizsargi. Bet visas galvenās un noteicošās fašistiskās diktatūras pazīmes — terors un apspiešana, buržuāziski parlamentārā režīma noliegums, vienpersoniskā diktatūra, sociālā demagoģija un nacionālisma neapvaldītā sludināšana — bija pārstāvētas pilnīgi. Ulmanim bija arī «sava» Liepājas koncentrācijas nometne un Kalnciema katorga, bija mēģinājumi arī ieviest nāvessodus visiem politiskajiem pretiniekiem. Daudzo iekšējo (plašie protesti no inteliģences aprindām), gan arī ārējo (pirmām kārtām bailes zaudēt Anglijas valdošo aprindu labvēlību, uz kurām orientējās K. Ulmanis) faktoru ietekmē K. Ulmanis tomēr krietni atpalika no Hitlera vai Franko.

Tātad — Latvijā naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju notika fašistiskais apvērsums un nodibinājās fašistiskās diktatūras režīms.

Bet lasītājam rodas desmitiem jautājumu. Vispirms — kāpēc un kā tas notika? Tālāk — vai Latvijā šis apvērsums bija likumsakarīga parādība? Vai tas bija neizbēgams? Vai bija spēki, kas to būtu varējuši aizkavēt vai novērst? Jautājumi ir pilnīgi pamatoti, jo par šo apvērsumu padomju literatūrā ir gaužām trūcīgas, bieži vien fragmentāras ziņas. Ko var sacīt tagad, raugoties uz šiem notikumiem no vairāk nekā 50 gadu attāluma? Pēc autora domām, apvērsums bija neizbēgams. Kas to noteica?

To noteica tie apstākļi, kādi izveidojās Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē trīsdesmito gadu sākumā, kā arī ārējie faktori. Pie šiem ārējiem faktoriem pirmām kārtām noteikti jāmin hitleriešu nākšana pie varas Vācijā 1933. gada janvārī. Raksturojot Latvijas iekšpolitisko dzīvi, var teikt, ka 1933. gadā buržuāzija uzņēma negrozāmu kursu uz fašistiskās diktatūras nodibināšanu. Ekonomiskā krīze un ar to saistītā Latvijas proletariāta revolucionārā aktivitāte ļoti biedēja visu buržuāziskās Latvijas virsotni.

Un pirmo triecienu, gatavojoties nomest savas diktatūras buržuāziski demokrātisko ietērpu, buržuāzija nolēma vērst pret revolucionāro kustību, pret Latvijas komunistiem. Buržuāzijai kā dadzis acī bija strādnieku un zemnieku frakcija Saeimā. To vajadzēja likvidēt vispirms. Jau 1933. gada 21. aprīlī Tiesu palātas prokurors A. Kaņepīte nosūtīja visiem apgabaltiesu prokuroriem telefonogrammu, lai viņam sūtītu ziņas par Saeimas strādnieku un zemnieku frakcijas bijušajiem un toreizējiem deputātiem, par ierosinātajām tiesas lietām pret viņiem vai izmeklēšanā esošajiem materiāliem. Tas viss beidzās ar buržuāziskajiem parlamentiem neraksturīgu praksi — izdot visu revolucionāro deputātu frakciju tiesai un turpat uz vietas viņus apcietināt. Tas notika 1933. gada 21. novembrī. Eiropas vēsture zina līdzīgu notikumu tikai Francijā 1940. gada februārī, kad tika izdoti tiesai un notiesāti parlamenta deputāti komunisti.

Šis fakts vien var dot skaidrību par «īsto demokrātiju» buržuāziskajā Latvijā. Bet arī šāda «demokrātija» vairs neapmierināja reakcionāro buržuāziju. Latvijā trīsdesmito gadu sākumā kā sēnes pēc lietus radās virkne fašistisku organizāciju, kas klaigāja par «nacionālo diktatūru», par partiju sistēmas likvidāciju utt. Spēcīgākā no tām bija «Ugunskrusta» (vēlāk «Pērkoņkrusta») organizācija. Sākās fašizācijas process arī Latvijā dzīvojošo vāciešu vidū, veidojās hitleriešu «piektā kolonna».

1933. gada 24. oktobrī latviešu buržuāzijas lielākās un spēcīgākās partijas — Zemnieku savienības — deputāti iesniedza Saeimai satversmes (konstitūcijas) grozījumu projektu, kas paredzēja sašaurināt parlamenta tiesības, kā arī samazināt deputātu skaitu. Saeimā sākās šo grozījumu apspriešana, tai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā. Uz šo datumu bija nolikts satversmes grozījumu apspriešanas trešais lasījums.

Satversmes grozījumu projektu apstiprināja Zemnieku savienības konference, kas notika 1933. gada 10. decembrī. Zemnieku savienība uzņēma kursu uz diktatūru, nemaz neslēpjot, ka diktatora (vēlēta valsts prezidenta) postenim tā izvēlējusies Kārli Ulmani. Arī valsts prezidents Alberts Kviesis (Zemnieku savienības biedrs) savā 1934. gada 1. janvāra Jaungada runā atbalstīja satversmes grozījumus.

Kāda bija Zemnieku savienības spēku bāze, kas tai deva tiesības runāt par «Saeimas nespēcību», «partiju garu» utt.? 1931. gada rudenī notikušajās IV Saeimas vēlēšanās par Zemnieku savienības kandidātu sarakstiem bija nodotas 118 443 balsis (12,25%) un tai bija 14 deputāti Saeimā (no simta).

Zemnieku savienībai (tās sociālo bāzi veidoja apmēram 40 000 lauku lielsaimniecību) bija stipras pozīcijas armijā, valsts aparātā, tās rokās faktiski atradās aizsargu organizācija. Bet ar divpadsmit procentu atbalstu runāt visas tautas vārdā!... Zemnieku savienības autoritātes samazināšanos vēlētāju vidū pirmām kārtām noteica tās līdera Kārļa Ulmaņa dažādi tumši darījumi. Ne velti viņa politiskie pretinieki — latviešu sociāldemokrāti — iesauca nākamo «vadoni» par «korupcijas tēvu».

1933. gada beigās un 1934. gada sākumā uz diktatora posteni kandidēja arī vairāki citi politiskie darbinieki. Fašistiskās «Pērkoņkrusta» organizācijas vadītājs Gustavs Celmiņš jau sapņoja par to, kā viņš pie Rīgas pils pieņems savas pelēkajos kreklos ģērbtās rīkļurāvēju armijas parādi. Nacionālās apvienības vadītājs Arveds Bergs cerēja, ka bez viņa zināšanām un prakses neviena «nacionālā diktatūra» neiztiks. Diktatora kroni labprāt sev galvā vēlējās uzlikt arī Marģers Skujenieks, kas bija izgājis politiskās evolūcijas ceļu no agrīna sociāldemokrāta līdz galējam nacionālistam.

Dažādu sīko un mazietekmīgo fašistisko grupējumu vadītājiem — «leģionāriem» (Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrībai «Leģions»), «Saimnieciskajam centram», Latvijas Nacionālsociālistiskajai partijai, Jaunajai zemnieku savienībai — cerības uz valsts varu bija vājas. Kad K. Ulmanim viņa valdīšanas laikā jautāja, kā tad viņš bija nācis uz domām par diktatūras nodibināšanu, «vadonis» miglaini norādīja uz kādu savu runu Kurzemē 1933. gada pavasarī. Bet laikam jau viņu iedvesmoja arī 1933. gada rudenī veiktais brauciens uz Vāciju un tur redzētā hitleriešu «jaunā kārtība».

Nesen Rietumos latviešu emigrantu izdevumos parādījās sensacionāla ziņa, ka viss K. Ulmaņa brauciens uz Vāciju 1933. gada rudenī esot… mistifikācija. Jo šajā laikā viņš esot ārstējies profesora Jēkaba Alkšņa klīnikā, kur viņam izdarīta ķirurģiska operācija. Šo ziņu gan pamatoti apstrīd emigrantu liela autoritāte K. Ulmaņa biogrāfijas jautājumos —- profesors Edgars Dunsdorfs. Par šo braucienu 1933. gada 9. novembrī Latvijas Lauksaimniecības centrālbiroja telpās K. Ulmanis nolasīja arī plašu referātu, un šo referātu plaši atspoguļoja toreizējā prese.

1934. gada sākumā apvērsuma plānotājus pasteidzināja trīs svarīgi notikumi. Pirmais: 1934. gada februāris Austrijā, kur asiņainās cīņās reakcija nožņaudza Vīnes strādnieku uzstāšanos. (Jaunums te bija komunistu un sociāldemokrātu kopīgā cīņa.)

Otrais: Latvijā 1934. gadā no 24. līdz 25. februārim notika tautas balsošana par sociāldemokrātu ierosināto likumu strādnieku nodrošināšanai vecuma, darba nespējas un bezdarba gadījumā. Latvijas komunisti atbalstīja šo ierosinājumu. Balsošanā piedalījās 414 903 vēlētāji, «par» balsoja 385 453, «pret» — 27 802, 1648 balsis tika atzītas par nederīgām. Ierosinājuma pieņemšanai pietrūka 72 500 balsu. Bet ne jau tas bija galvenais! Latvijas buržuāzijai jau sāka pārāk rēgoties strādnieku vienotā fronte.

Trešais notikums bija K. Petsa un J. Laidonera vadītais apvērsums Igaunijā 1934. gada 12. martā.

K. Ulmanis sāka rīkoties. Vispirms bija jānovāc Ādolfa Bļodnieka (jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas vadītāja) valdība, kurā Zemnieku savienība piedalījās. Tā krita 1934. gada 2. martā, un nākamajā dienā Zemnieku savienības kongresā jau runāja, «ka nāk un tuvu ir jauni laiki». Jauno valdību sastādīt uzdeva K. Ulmanim, un 1934. gada 16. martā Saeima ar 50 pret 40 balsīm, vienam deputātam atturoties, to arī apstiprināja. Vairākums balsošanā tika panākts ar solījumiem, uzpirkšanu un citiem Latvijas parlamentārai iekārtai toreiz raksturīgiem paņēmieniem. Valdības galva un arī ārlietu ministrs bija K. Ulmanis, iekšlietu ministrs — V. Gulbis, kara ministrs — ģenerālis J. Balodis, šiem trim Zemnieku savienības vīriem bija noteicošā loma apvērsuma sagatavošanā un organizēšanā. Bet te būtu jāpiemin vēl viens Zemnieku savienības deputāts — Alfrēds Jēkabs Bērziņš, kura rokās praktiski atradās visa apvērsuma tehniskā sagatavošana. Viņš bija aizsargu štāba informācijas daļas vadītājs.

K. Ulmaņa valdība sāka savu darbību ar plašiem komunistu arestiem Liepājā, Ventspilī, Tukumā, Aizputē, Priekulē.

Latvijas komunisti vairākkārt norādīja uz fašistiskā apvērsuma draudiem. 1934. gada aprīlī izlaistajā nelegālajā uzsaukumā, kas bija veltīts 1. Maija svētkiem, LKP norādīja: «Latvijā nodibināta Ulmaņa valdība. Tā ir fašisma, kara, tautas nodevības valdība. Buržuāzija ir metusi šo vīru svaru kausos, lai tas glābtu fabrikantus un lielsaimniekus, saliecot āža ragā Latvijas strādniekus, darba zemniekus un bezdarbniekus. Diemžēl LKP cīņa, lai izveidotu vienotu fronti ar sociāldemokrātiem, lai Latvijā aizšķērsotu ceļu fašismam, beidzās neveiksmīgi. Par K. Ulmaņa sagatavošanos apvērsumam liecināja arī maiņas valsts aparātā. Lai panāktu armijas un politiskās pārvaldes atbalstu un līdzdalību, aparātā notika ievērojamas pārmaiņas. Par armijas Rīgas garnizona priekšnieku un Vidzemes divīzijas komandieri ģenerāļa K. Gopera vietā K. Ulmanis iecēla sev tuvo ģenerāli Krišjāni Berķi (viņš līdz tam komandēja Latgales divīziju). Politiskās policijas pārvaldes priekšnieku Ozoliņu, kas bija tuvs demokrātiskā centra aprindām, nomainīja Zemnieku savienības biedrs Jānis Fridrihsons. Kā K. Berķim, tā arī J. Fridrihsonam bija redzama loma Ulmaņa apvērsumā. Tas, ka Latvijā tuvākajās dienās un nedējās var notikt apvērsums, nebija noslēpums nevienam politiskam darbiniekam. Bija arī skaidrs, ka nedz Gustava Celmiņa pērkoņkrustieši (apmēram 5000), kas bija apvienoti organizācijā «Jaunā Latvija», nedz arī «leģionāri» (150) nav tas spēks, kas izies apvērsumā.

1934. gada pavasarī notika gandrīz visu Latvijas lielāko buržuāzijas politisko partiju kongresi. Visas partijas (izņemot Latgales katoļu un zemnieku partiju) piekrita satversmes grozījumiem, «nacionālās valdības» izveidošanai utt. K. Ulmanis veikli «pasniedza» visiem pērkoņkrustiešu apvērsuma draudus. 1934. gadā naktī uz 21. aprīli pērkoņkrustieši ar saviem uzsaukumiem, kas aicināja uz nacionālu diktatūru, aplīmēja gandrīz visu Latvijas pilsētu ielas. Bija jāsteidzas — satversmes grozījumu projekts K. Ulmani vairs neapmierināja (it sevišķi tas, ka Saeima noraidīja prasību, lai prezidentu vēlētu nevis tikai parlaments, bet visi vēlētāji), kaut gan tā pieņemšana arī trešajā lasījumā praktiski bija nodrošināta. Viņš bija izšķīries par soli, ko Arveds Bergs savas avīzes «Latvis» 1934. gada 8. maija numurā ievietotajā plašajā rakstā bija nosaucis par «lēcienu tumsā». 1934. gada maijā divas nedēļas vārda pilnā nozīmē bija gatavošanās šim «lēcienam». K. Ulmanim nācās pierunāt J. Balodi, prezidentu A. Kviesi, piesaistīt apvērsuma plāniem M. Skujenieku. No kā viņš baidījās? Kas varēja stāties pretim apvērsumam un to izjaukt un nepieļaut? Strādnieku šķira. Tāpat bija zināmas neskaidrības par armijas nostāju. K. Ulmanis nebija pilnīgi drošs pat par savas partijas Saeimas deputātiem — viņi ar aizdomām skatījās uz H. Celmiņu un K. Pauļuku, un taisnība laikam ir tiem autoriem, kas norāda, ka lielākā daļa Saeimas Zemnieku savienības frakcijas deputātu par apvērsuma plāniem nebija informēti. Vismazāk šaubu radīja Ulmaņa 40 000 cilvēku lielā gvarde — aizsargu organizācija ar 19 apriņķu un dzelzceļu aizsargu pulkiem. Tiesa, aizsargos parādījās arī pērkoņkrustieši. Tāpēc par biedinājumu nepaklausīgajiem 1934. gada aprīļa beigās no 5. Rīgas aizsargu pulka 5. bataljona izslēdza 46 aizsargus.

Bet ko darīja Latvijas sociāldemokrāti — lielākā Latvijas politiskā partija, kurai bija nenoliedzama ietekme uz strādnieku šķiru? 1934. gada 1. janvārī Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā — tāds bija partijas oficiālais nosaukums — kopā ar «Darba jaunatnes» organizāciju un ebreju «Bundu» bija 12 089 biedri (no tiem 8902 bija sociāldemokrātu partijas biedri). Sociāldemokrātiem bija arī sava militāra sporta organizācija «Strādnieku Sporta savienība» (agrāk «Strādnieku Sports un Sargs») jeb saīsināti SSS, kurā 1933. gada augustā skaitījās 6800 biedru. Ar tādu spēku it kā vajadzētu rēķināties. Bet velti K. Ulmanis un citi apvērsuma vadītāji uztraucās — tālāk par frāzēm sociāldemokrātu līderi negāja. Kāpēc tā? Sociāldemokrātu partija taču nebija ieinteresēta apvērsumā, jo tas draudēja ar šīs partijas pilnīgu politisku krahu. Pastāv pieņēmums, ka sociāldemokrātu līderi gaidīja apvērsumu ne no K. Ulmaņa, bet gan no pērkoņkrustiešu puses, taču tas, liekas, nav nopietns pieņēmums. Jo sociāldemokrātu līderi F. Menders, A. Rudevics, F. Cielēns, P. Kalniņš, B. Kalniņš nebija nekādi iesācēji politiskajā darbībā un labi orientējās politiskajā situācijā. Tāpēc viņu izturēšanos apvērsuma priekšvakarā var novērtēt viennozīmīgi — tā bija strādnieku šķiras apzināta dezinformēšana, tā bija strādnieku lietas nodevība.

1934. gada 5. un 6. maijā Tautas namā (tagad P. Stučkas un Sarkanarmijas ielu stūrī) notika Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 19. kongress. Daudzi runātāji vērsās pret fašisma draudiem. «Sociāldemokrāts» un «Strādnieku Avīze» (Liepājā) iznāca ar spilgtiem lozungiem: «Nekur nav rakstīts, ka arī Latvijā fašismam jānāk pie varas», «Katram apvērsuma mēģinājumam atbildēsim ar ģenerālstreiku un bruņotu pretestību». Varbūt daļa strādnieku jaunatnes patiešām ticēja, ka F. Menders vai B. Kalniņš sauks uz ģenerālstreiku. Komunistiem par to gan nekādu ilūziju nebija, jo visus vienotas frontes piedāvājumus reformistiskie sociāldemokrātu līderi noraidīja.

Nākamajā dienā pēc kongresa slēgšanas Tautas namā izlūkošanas nolūkā iebruka trīs virsnieki, bet naktī no 12. uz 13. maiju — korporeļu grupa. 1934. gada 5. maijā K. Ulmanim tuvais laikraksts «Pēdējā Brīdī» publicēja kāda J. Vītola rakstu, kur viņš sakarā ar satversmes grozījumu apspriešanu nāca klajā ar atklātiem draudiem Saeimas deputātiem: «Apdomājiet, vēl ir laiks…»

Ē. ŽAGARS,

vēstures zinātņu kandidāts

(Nobeigums sekos.)

* Aizsargu pulcēšanās Rīgā 1934. gada maijā