Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijā 23. augustā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Sākums 1. lpp., nobeigums - 3. lpp.

VAŽŅA VĪRI RUBIKA MĀJĀ…

Jau kopš vakarrīta ap Latvijas kompartijas svarīgāko māju pulcējās ļaudis — vieni gaidīja ārupnākam «biedrus», lai tiem dzēlīgi uzgavilētu, citi — atnākuši bilst kādu vārdu «proletariāta» vaduguns aizstāvībai…

Īsi pirms otrā brokastlaika pie «baltā nama» parādījās «zaļās ķiveres»… Puiši bija noslēpumaini, tik teicās, esot no Važņa komandas… Nams tika neuzkrītoši ielenkts.

Kāda drāma tobrīd norisinājās Rubika citadeles iekšienē, varēju tikai minēt. Cits pēc cita savu darbavietu atstāja dažādu pakāpju funkcionāri, bufetnieces (vēl joprojām nekautrēdamās nest uz tuvējās trolejbusa pieturas pusi pa krietnam pārtikas sainim) un apkopējas. Apkārtstāvošie šos partijas kadrus pavadīja ar skaļiem aplausiem… Tepat jau viens «gaviļnieks»:

— Jums tikko aplaudēja, vai zināt kāpēc?

— Es nezinu. Esmu itāliešu žurnāla «Mir» korespondents. No ēkas iznācu tikai tāpēc, ka netiku tajā ielaists…

— Jūs pārstāvat itāliešu komunistisko presi?

— Hm… Nē, tas ir neatkarīgs žurnāls.

— Kā jūs vērtējat šobrīd notiekošo?

— Nekā… Es neko nesaprotu…

Nomaļus stāvošais, krāsainos lakatos tērptais sievu pulks, dzīvi pārsprieda «demokrātijas» jautājumu:

— Ko viņi panāks ar to, ka komunistus izmetīs… Vai tad tā rīkojas kārtīgi cilvēki?

— Tas jaunais cilvēks pienāca man klāt un teica tieši acīs, tieši sejā — vācieties prom, jūs, okupanti… Un tā esot demokrātija? Inteliģentie atradušies… Ko mēs esam okupējuši, rindās kopā visi stāvam, vienu maizi ēdam…

No lielajām durvīm strauji izmetās AP deputāts Lagzdiņš un kliedz, ka vajagot «mūsu» karogu:

— Kas tur iekšā notiek?

— Rubiks nupat nodeva Ministru Padomes komisijai īpašumu un tūliņ virs šīs ēkas nomainīsim karogu…

— Vai pašnāvību neviens nav izdarījis?

— (Smejas.) Līķus neredzējām

— Cik ir pulkstenis?

— Tūlīt būs pusdivi… Vēsturisks brīdis.

— Un ja nu tūlīt atbrauks omonieši?

— Lai viņi brauc. Ēku apsargā mums uzticīgas milicijas vienības...

 — Viņi šaus?

— Neapšaubāmi… Kaujas gatavībā viņi būs divas dienas.

— Ko ņemsit nost nākamo?

— Preses namu…

 

NETICU SAVĀM ACĪM!

 

Piebraucu pie Preses nama, paveros augšup… Ha, neredzu plīvojam sirpjāmuraino karogu. Pārsteigums arī pie caurlaides — pāris kautrīgi puiši atvainodamies jautā, ko es meklējot. Saku, gribu runāt ar priekšniecību. Pēc brīža biedrs Jefimovs (pašreizējais Preses nama direktora vietnieks) jau manā priekšā:

— Biedri, skatos, sarkanā karoga nav, kur likāt, kāpēc tad tik strauji noņēmāt?

— Kā kāpēc? Bija jāmeklē saskaņa…

— Ar ko?

— Ar valdības lēmumu, ar Augstāko Padomi… Jādzīvo mierā un saskaņā…

— Vai jūs pieļaujat domu, ka janvārī izdzītie preses darbinieki varētu šajā namā atgriezties?

— Protams, mēs jūs gaidām…

— Ko jūs domājat par īpašuma tiesībām uz šo namu?

— Lai «augša» izlemj… Mēs esam pakļauti ļaudis.

— Šodien Preses namā esot kaut kas dedzis?

— Nē, muļķības, baumas…

— Runā, ka tipogrāfijas iekārtas esot izvazātas un iztirgotas?

— Nē, viss ir darba kārtībā. Varam kaut tūlīt jūs visus ņemt atpakaļ un sākt drukāt avīzes… Japāņi tikko arī šeit bija un par to izrādīja interesi…

— Nu, ja jau japāņi, tad jātic vien jums būs.

 

KĀPĒC RUČAM NEPATĪK «SARKANĀ KRĀSA»?

 

Par to, ka Vidzemes priekšpilsētas priekšsēdētājam Andrejam Ručam «sarkanā krāsa» nav tā mīļākā, acīgāks un ausīgāks lasītājs jau būs pamanījis pirms laba laika. Arī šajās dienās «dzelzs» Andrejs raujas vaiga sviedros un nopūlas ar… kompartijas īpašuma sargāšanu.

— Ko jūs darāt?

— Nepieļaušu, ka viņi te izvazās un likvidēs gan materiālas vērtības, gan dokumentus. Drusku nokavēju, jo komunisti pa nakti jau bija paspējuši daļu no vērtīgākajiem materiāliem aizvest.

— Tātad — visu nepaguva?

— Vēl šorīt armijas mašīnas te braukāja un viņiem palīdzēja, bet nu es te stāvu uz vakts. Rajona kompartijas otrā sekretāra volgu nelaidām ārā no garāžas, kas zina, ko vēl šie izdomās, ņems un pārdos… Kamēr parlamentā diskutē par šīs partijas īpašuma konfiskācijas projektu, nepieļaušu nekādu komunistu pašdarbību. Ja tiks nolemts — nekonfiscēt, tad es virsū viņu mantām jau «nesēdēšu»…

— Kur tad ir pirmā sekretāra volga?

— Nenovaktējām, tagad cenšamies to sameklēt…

— Jums var uzbrukt, vai bail nav?

— Ap mani te pulcējas gan kārtības sargi, gan policisti. Ar vieglu roku mūs nepaņems. Protams, pret OMON jau nevarēsim noturēties, taču savās vietās paliksim...

 

Armands Puče

 

 

VAI PLĒNUMS NOTIKA?

 

S. Dīmanis «Latvijas Jaunatnei» apstiprināja, ziņu, ka piektdien bija jānotiek Latvijas KP CK plēnumam, kurā tiktu apspriests priekšlikums izstāties no PSKP un pieņemta rīcības programma darbībai neatkarīgās Latvijas apstākļos.

Tikko īstenota Centrālkomitejas ēkas pārņemšana un CK loceklis S. Dīmanis nezināja, vai plēnums notiks.

«Es darīšu visu, lai Latvijas kompartija tiktu saglabāta un būtu opozīcijas partija. Tās tālākais liktenis būs atkarīgs no tā, vai sāksies «raganu medības». Tomēr ceru, ka Rietumi to nepieļaus.» Grūti gan teikt, kas S. Dīmanim dod pamatu šādām domām; ja nu vienīgi viņa paša partijas vēsturiskā pieredze.

Kompartijas parlamenta frakcijas līderis joprojām uzskata, ka augusta notikumos Latvijas kompartija ir bijusi vien ķīlniece sarežģītajā politiskajā spēlē, kas tika sākta Maskavā. Pagaidām esot pierādāms, ka Alfrēds Rubiks ir demonstrējis savu simpatizējošo attieksmi, bet nekas vairāk.

A. Andere

 

PĒC 52 NEBRĪVES GADIEM

 

vakar liesmojošajā Baltijas ceļā dega ugunskuri. Lietuvā. Latvijā. Igaunijā.

Pulksten 20.20 mītiņā pie Brīvības pieminekļa Latvijas Republikas premjers Ivars Godmanis teica: «Mēs bijām un būsim Eiropā.»

 

 

UZZINĀT SEKSOTUS VAR VĒLĒTIES TIKAI ĻAUNDARIS

 

Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons stāvēja pie mikrofona un vērās deputātu sejās plenārsēžu zālē. Jā, vairākums nobalsoja par to, ka viņa uzruna jānoklausās tikai deputātiem. Žurnālistus un citus «svešos» izraidīja no zāles.

Pīpēdami žurnālisti sprieda, ko gan TĀDU Johansona kungs paziņos. Tika izteikts viedoklis, ka tā ir kārtējā noslēpumainības tēla radīšana ap šo iestādi un neko TĀDU jau viņš neteikšot simt cilvēkiem.

Vēlāk sarunās ar deputātiem uzzināju, ka tā arī bijis. Tā pati ietrenētā izlocīšanās.

Un te — Johansona kungs pie durvīm. Lai gan viņš steidzās, «LJ» korespondentei atteikt nevarēja.

— Kad jūs uzzinājāt par apvērsumu, un kāda bija jūsu rīcība?

— Par apvērsumu uzzināju no rīta, klausoties radio. Tad steidzos uz darbu un noteicu paaugstinātās drošības režīmu, ja būs kādi neparedzēti gadījumi.

— Kā izpaudās paaugstināta drošība?

— Visiem jābūt savās vietās, jādabū maksimāla informācija par situāciju republikā. Atkarībā no tā un, ja būtu kādi ekstremāli gadījumi, mums būtu jāpieņem mēri.

(Turpinājums 3. lpp.)

(Turpinājums no 1. lpp.)

 

Bet tā kā republikā visur stāvoklis bija normāls, kontrolējams, vietējās varas ar to tika galā, tas neizsauca mūsu speciālu darbību.

— Kā jūs vērtējat Latvijas kompartijas līdera izteiktos draudus apvērsuma sākumā?

— Tā nav mūsu kompetence. Tas ir jārisina prokuroram Skrastiņa kungam. Mēs esam tiesībsargāšanas orgāns. Kamēr nav savākti materiāli, kamēr nav ierosināta lieta, es no komentāra gribu atturēties, jo vairāk tādā sarežģītā politiskā situācijā.

— Vai drošības komitejai ir informācija par ārkārtējā stāvokļa komitejas darbību Latvijā?

— Kā es sapratu, tā Latvijā netika izveidota, nebija publicēts tās sastāvs. Man nav informācijas.

— Kā jūs sadarbojāties ar militāro štābu, Fjodoru Kuzminu?

— Informēju Kuzminu par stāvokli republikā. Lai viņš to zinātu, lai darbība būtu tāda, kas neizsauc lielu spriedzi republikā, nelaimes gadījumus līdz pat, nedod Dievs, traģiskām sekām. Es ziņoju par reālo situāciju republikā, lai Kuzmins pieņemtu mērus.

— Kā jūs turpmāk sadarbosities ar Latvijas Republikas valdību? Vai šīs sadarbības iespējamība ir atkarīga tikai no jautājuma risinājuma Maskavā?

— Tas jautājums ir jārisina mūsu republikas valdībai saskaņā ar PSRS valdību. Ir likumi par Valsts drošības komiteju, tie darbojas, un tā ir realitāte. Vienpusīgi šo jautājumu nav iespējams atrisināt.

— Arī šodien daži AP deputāti izteikuši domu, ka jāuzzina, kuri deputāti sadarbojas ar drošības komiteju.

— Deputāti nesadarbojas ar drošības komiteju. Tieši otrādi — mēs esam priecīgi, ja kāds deputāts atnāk pie mums, tiekas ar kolektīvu. Ja kāds no viņiem vēršas pie mums ar jautājumu, palīdzam to atrisināt. Lūk, vienīgā mūsu sadarbība.

— Un tomēr, kā jūs attiecaties pret ierosinājumu (tas tiek īstenots jau Austrumeiropas zemēs), ka jāpublicē tā saucamo seksotu saraksti?

— Tas nav vajadzīgs. Tas radīs papildu spriedzi republikā. Var vēl publicēt to cilvēku sarakstus, kas ir darbojušies nelikumīgi, ir atbildīgi par kriminālām izdarībām. Pārējie visi ir godīgi cilvēki, šodienas sadarbība ir reāla un dabīga. Domāju, ka nevar pat rasties jautājums par šādu sarakstu publicēšanu. To var vēlēties tikai ļaundaris.

 

Pēc slēgtās deputātu plenārsēdes vaicājusi

M. Miķelsone