Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vai Latvijas deputātiem jāpamet Maskava?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19900718|]]
Ivara Ķezbera viedoklis

Sabiedrībā sākusies domu apmaiņa par kādu ļoti principiālu jautājumu: vai pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas deputātiem ir kāds politisks rēķins turpināt darbu PSRS Tautas kongresā un PSRS Augstākajā Padomē?

Domas krustojas kā šķēpi. Un viens otrs nopietns politiķis sāk šaubīties: varbūt sekot lietuviešu piemēram un Maskavu pamest?

Bet Lietuva ir Lietuva, un Latvijai var būt arī citādi apsvērumi. Pēc lasītāja A. Kociņa ierosmes «Cīņas» korespondents apmeklēja pazīstamo sabiedrisko darbinieku un starptautiskās politikas lietpratēju tautas deputātu IVARU ĶEZBERU.

— Jā, arī es arvien biežāk sastopos ar izteiktām šaubām, vai mēs tur, Maskavā, nestrādājam pa tukšo. Lietuvieši, tā sacīt, ir atstājuši parlamenta tribīni Maskavā un nododas darbam savā Augstākajā Padomē.

— Vai viņu situācija atšķiras no mūsējās?

— Ļoti būtiski. Pēc viņu aiziešanas Maskavā palika vakuums. Bet,  ja Latvijas deputāti pametīs Maskavu, vakuuma tur tomēr nebūs. Paliks runātāji Alksnis, Rubiks, Klaucēns, un viņi runās visas Latvijas vārdā.  Kā tas tiek darīts, to mēs redzējām no Rubika runas PSKP XXVIII kongresā, viņš aizstāvēja faktiski Centra pozīciju, nevis Latvijas tautas intereses. Tātad, lai mēs varētu izteikt katrā konkrētā gadījumā mūsu tautas intereses, mūsu pozīciju un nostāju, mums ir jābūt Maskavā un jāstrādā kongresā un Augstākajā Padomē. Tāpat domā arī mūsu igauņu kolēģi.

— Varbūt mūsu deputātu palikšana Maskavā ir pretrunā ar Latvijas Republikas jaunajiem likumiem?

— Nav pretrunā ne ar Neatkarības deklarācijas principiem, ne citiem republikas parlamenta pieņemtajiem juridiskajiem aktiem. Oficiāli ir noteikts pārejas periods, kura laikā jāizmanto visas politiskā darba formas, kas Latviju ved uz reālu neatkarību. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet daudzi principiāli jautājumi, kas saistīti ar Latvijas valsts likteni, izšķirsies tieši Maskavā. Šodien viss minētais pārejas periods faktiski ir orientēts uz Austrumiem, uz sarunām ar Krieviju un ar Padomju Savienību kopumā. Es uzskatu, ka mums vēl nāksies strādāt pie jautājumiem, kas saistās ar PSRS budžetu, ar Padomju Armiju. Jo šie jautājumi šodien risinās vairāk vai mazāk atklāti PSRS parlamentā, un mums ir iespēja, strādājot komisijās, paust un aizstāvēt savas intereses. Varbūt mums neizdodas panākt, lai mūsu viedoklis kļūtu dominējošs, bet toties tas izskan visu deputātu priekšā. Tas ir ļoti svarīgi, jo šāda politika ietekme deputātu korpusa noskaņojumu, mainās attieksmes gaisotne pret Baltijas valstu pašreizējo politiku. Mēs šodien redzam, ka aizvadītā gada laikā gan PSRS Tautas deputātu kongresā, gan PSRS Augstākajā Padome ir izveidojies liels pulks deputātu, kas ir labvēlīgi Baltijai.

— Kā, piemēram, Boriss Jeļcins…

— Arī Jeļcins šai periodā ir ļoti stipri mainījis uzskatus, kļuvis no tāda lielkrievu pozīciju aizstāvja par elastīgu politiķi, kurš sarunās pasvītro, ka viņš grib redzēt Baltija savus sabiedrotos, nevis kādu oponējošu spēku. Politiska klimata maiņa Maskava mūsu likteņiem ir ļoti svarīga, un mūsu deputātiem kā vēl nekad ir jāstrādā šī klimata maiņas paātrināšanas virzienā.

— Maskava šodien… Ka šī viena no pasaules politiskas dzīves skatuvēm var ietekmēt arī Latvijas deputātu darbības iespējas?

— Ļoti lielā mērā. It kā paradoksāli skan, bet Maskava šodien mums, mazās Latvijas deputātiem, ir arī logs uz ārpasauli. Līdztekus darbam parlamentā mums paveras iespēja kontaktiem ar pasaules cilvēkiem. Maskavā ir pārstāvētas vairāk nekā 160 valstis — gan ar vēstniecībām, gan ar zemāka ranga pārstāvniecībām. Maskava pastāvīgi ir akreditēti 600 ārzemju žurnālisti. Vienmēr mums ir iespēja tikties, uzņemt sakarus ar šiem cilvēkiem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo mums tuvākais saskarsmes punkts nekur nav tik izdevīgs tādiem starptautiskiem kontaktiem. Jo pārējos mēs varam īstenot tikai par valūtu, saspiestos apstākļos. Bet Maskavā mēs varam darboties plaši un varam runāt ar pasauli. Uzskatu, ka tiem, kas domā citādi, ir jāmaina viedoklis, principiāli jāmaina. Un es jūtu, ka Jānis Peters, kā Latvijas Republikas jaunais pārstāvis Maskavā, mainīs pārstāvniecības statusu. Agrāk šī pārstāvniecība bija tāds tranzīthotelis, kas apkalpoja augstākā ešelona nomenklatūru, bet tagad pārstāvniecībai ir jākļūst par štābu, kur tiek organizētas sarunas, kur notiek kontakti, kur strādā ekspertu grupas, kur notiek dažādas sarunas visdažādākajos līmeņos. Jo šodien sarunas ir vajadzīgas ne tikai valdību līmenī. Es domāju, ka šādas sarunas ir jāorganizē visiem iespējamiem līdzekļiem un visos iespējamos variantos. Es domāju, ka tas daudz ko dod un ka tas nesīs praktisku labumu. Tas ir jautājums arī par mūsu ekonomisko sakaru attīstību. Turklāt Maskavas pārstāvniecībai jākļūst par plašu informācijas un kultūras centru, kas Latvijas Republikai radīt savu dzīvi un vēlmes un kur mēs varētu arī izskaidrot savu attieksmi un sniegt visplašāko informāciju. Es domāju, ka tur, pārstāvniecībā, ir ļoti liels darbalauks, un es ļoti priecājos, ka Jānis Peters uzņēmās šo smago darbu, jo būs jālauž vecie stereotipi, būs jāveido sava komanda, un tas ir ļoti atbildīgs darbs.

— Lietuvas deputāti it kā viegli un ātri aizgāja no parlamentārā darba Maskavā. Vai tas notika ar vēlētāju ziņu un piekrišanu?

— Tas lai paliek viņu ziņā. Bet es domāju, ka mums, Latvijas deputātiem, ir jāsaprot un jāapzinās, ka vēlētāji deva mums tiesības darbam Maskavā, ka mums jāpilda savu vēlētāju griba. Par mani balsoja arī cittautieši, un man šodien ir jārespektē arī viņu vēlmes. Viņi šodien varbūt vēl nav izšķīrušies, vai Latvijai iet vai neiet pa neatkarības ceļu un kāda loma viņiem ir šajā neatkarības ceļā. Viņi grib garantijas, konkrētas garantijas. Un, kamēr viņi redz, ka mēs esam Maskavā, viņos rodas stabilitātes sajūta, jo mēs esam pastāvīgā kontaktā ar PSRS augstākajiem vadītajiem. Arī šis apstāklis vieš pārliecību, ka Latvijas deputātiem jāstrādā Maskavā. Un visbeidzot par labu šādai pārliecībai runā arī tāds – it kā vienkāršs — apstāklis. Darbs Maskavā ir liela skola parlamentāriešiem. Paskatieties, aizvadītais gads Maskava Latvijai ir devis virkni interesantu politisku personību. Viņi iemēģināja prātu parlamentārajam darbam tieši Maskavā.

— Un ka jūs pats skolojaties?

— Mēs kopā ar Nikolaju Neilandu esam iekļauti PSRS deputātu grupā, kura pastāvīgi strādās un kontaktēsies ar Eiropas parlamentu. Arī pirmie kontakti ar Ziemeļu padomi mums bija kā PSRS parlamenta pārstāvjiem. Mums ir iespēja iziet arī uz Apvienotajam Nācijām un citām respektējamam organizācijām. Tas ir ļoti principiāls jautājums, ja mēs gribam, kā tagad mēdzam sacīt, atgriezties Eiropā un vispār starptautiskajās attiecības.

— Tātad, ja vēlreiz atgriežamies pie jūsu pieminētas vakuuma teorijas…

— Pārejas periodā mums jāstrādā Maskavā. Mūsu vairākuma aiziešana no parlamenta vakuumu neradīs. Latvijas vārdā tur runās neatkarības pretinieki.

 

Sarunu organizēja

Dainis Golberģis