Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Tas baigais barikāžu gads

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Latvijai bijuši trīs baigie gadi: 1919. gads, kad jaunā padomju vara ielika cietumos tūkstošiem cilvēku un Cēsu cietumā vien 1919. gadā, pēc manas vecāsmātes vārdiem, aizgāja bojā 2000 cilvēku. Toties jaunās neatkarīgās Latvijas armija spēja sasist gan Bermontu, gan lieliniekus Latgales frontē. To rindās bija arī mans vecaistēvs, 9. Rēzeknes pulkā noiedams ceļu no Bolderājas līdz Abrenei. Tas bija pirmais baigais laiks, kad izšķīrās Latvijas liktenis, — bet par labu Latvijai.

Otrais baigais gads sākās mums visiem zināmajā 1940. gada 17. jūnijā — Latvijas okupācija, kad tik daudz latviešu, kas varēja cīnīties kaujas laukā ar sarkanajiem, nevainīgi tika izsūtīti uz tāliem Krievijas apgabaliem vai nošauti tepat Latvijas mežos.

Trešo baigo — 1991. gadu nācās pieredzēt man pašam. Tas man sākās 1991. gada 13. janvāra rītā, kad mēs ar kaimiņu Andri Mauriņu devāmies uz Lāčplēša ielu, uz Rīgas apriņķa namu (toreiz Rīgas rajona izpildkomiteju). Tur mums pateica, ka jāiet uz televīziju. Mēs pa Lāčplēša ielu kājām aizgājām līdz televīzijai; tur nebija neviena cilvēka. Iegājām iekšā un prasījām, ko un kā darīt, neviens neko nezināja, tikai brīnījās par mūsu atnākšanu. Tad aizgājām līdz tornim; tur arī neviena nebija. Devāmies atpakaļ un pie televīzijas ieraudzījām kādus desmit cilvēkus, kuri pateica, ka viņi arī ir atsūtīti šurp. Atceros, ka viņu vecākais vēlāk strādāja Drošības dienestā pulkvežleitnanta pakāpē.

Jau toreiz sapratu, ka te būs lielas tautas masas un daudz tehnikas. Tajā pašā laikā sagadījās, ka 11. novembra krastmalā notika lielais tautas mītiņš. Pēc mītiņa pāri Salu tiltam brauca daudz autobusu ar cilvēkiem, kas bija atbraukuši no rajoniem. Visiem drūmas, nomāktas sejas. Vēlāk vakarā Zaķusalā jau bija lielas tautas masas, un ap pulksten 22 sāka izvietot arī tehniku. Visus darbus vadīja Roberts Millers, kurš mani kā pašu pirmo nostādīja pie televīzijas ieejas.

Tā no 13. līdz 23. janvārim atrados visas dienas Zaķusalā. Pats piedalījos betona mūra celtniecībā ap televīzijas ieeju, kur tika izmantota meža tehnika. Celtniecības brīdī atbrauca arī Rīgas kinostudija, tikai mazu brīdi filmēja un aizbrauca projām. Kad teicu, lai filmē arī citur, aizbildinājās, ka neesot lentes. Tā nebija Jura Podnieka grupa, tie bija citi. Ar Jura Podnieka grupu iznāca interesants gadījums, kad atrados televīzijas telpās. Ienāca Jura Podnieka grupa, es ar viņiem sāku runāt par politiku, sēdējām pie viena galda, bet Juris Podnieks pēc piecu minūšu runāšanas jau vāca savu grupu projām, un viens no viņa grupas mani nofotografēja. Juris Podnieks vienmēr, cik viņu redzēju, bija skrejošs, mazrunīgs. Tas, kas mani toreiz nofotografēja, bija Andris Slapiņš. Es viņu atpazinu pēc 20. janvāra, kad viņš jau gulēja Universitātes aulā. Vēlāk Juri Podnieku satiku arī pie Ministru Padomes un sāku ar viņu sarunāties, tas jau bija martā, bet arī tad viņš ļoti steidzās. Viņš vienmēr bija steidzīgs un mazrunīgs, it kā pats zinātu, ka drīz aizies viņsaulē.

Vēlāk — no 12. februāra līdz 25. martam — apsargāju Radionamu. Es pats biju no Salaspils brīvprātīgo vienības, mūsu komandieris bija Nikolajs Albrehts. Gan apsargājot televīziju, gan Radionamu, visi bija apgādāti no valsts puses ar ēdamo un visiem bija kur gulēt. Viss bija noorganizēts ļoti labi.

Kā jau minēju, no 12. februāra līdz 25. martam apsargāju Radionamu, kur trešā daļa no mums bija pat bruņoti ar bisēm un vācu laika karabīnēm. Uz katru ieroci jau bija sarunāts nākamais — ja kāds krīt, ieroci ņem nākamais. Nezinu, kāpēc, bet neviens omonietis Radionamā neienāca.

Vēlāk jūnijā atcerējos, ka 1991. gada 31. jūlijā paliks 50 gadi, kā vietējie iedzīvotāji, tai skaitā arī mans vecaistēvs, Šķirotavā Dreiliņu meža masīvā izraka 39 Latvijas patriotu mirstīgās atliekas. 1941. gada maijā arestantus no Centrālcietuma naktī nošāva meža masīvā. Uztaisīju balto krustu, četrus metrus augstu. Aizbraucu uz to vietu, parunājos ar tās vietas saimniekiem. Tā bija firma "Multibau – Latvija", viņi mani uzreiz saprata, iedeva mašīnu atvest krustu, iedeva cilvēkus, gatavu cementa javu, ar ko iebetonēt krustu. Pasaucu barikāžu dalībnieku fotogrāfu Medni. Viņš visu nofotografēja un mūs iemūžināja.

Vēlāk, 1991. gada 31. jūlijā, izsaucu Radio, televīziju, Visvaldi Lāci, luterāņu mācītāju Viesturu Vāveri. Krusta atklāšana tika uzfilmēta, arī pārraidīta pa radio. Domāju, ka cilvēku būs maz, bet bija vairāk nekā 120 cilvēku, par ko biju ļoti apmierināts.

Vēlāk — puča laikā — visas trīs dienas biju Brīvprātīgās vienības štābā, kur pulkveža Georga Bezhļebņikova (Maiznieka) vadībā visas trīs dienas sargājām štābu Hospitāļu ielā 15. Mums bija desmit reizes mazāk zaudējumu nekā Jura Vectirāna līdz zobiem apbruņotajiem vairāk nekā 100 vīriem, kuri visi padevās omoniešu gūstā. Mēs bijām tikai deviņi cilvēki, un mums bija viens lāpstas kāts. Kad omonieši piebrauca, durvis neviens vaļā viņiem netaisīja. Viņi sašāva atslēgas, un pirmais pie durvīm stāvēja Kārlis Krauklis, kuram omonieši izsita divus zobus; pārējie divas stundas nogulēja uz grīdas ar rokām aiz galvas. Liktenīgi bija tas, ka štābu ieņēma 20. augustā pulksten 13.10, kad jau bija ieņemtas visas iestādes, bet es liktenīgi pulksten 13 izgāju uz Valdemāra ielas padzert kafiju. Nebiju vēl sācis dzert kafiju, kad sadzirdēju šāvienus; skrēju uz štāba pusi un redzēju, ka štābs ieņemts.

Divas stundas nosēdēju Lielajos kapos mauzolejā, pēc tam piezvanīju uz Sabiedrisko drošības departamentu un paziņoju, ka štābs ieņemts. Manu zvanu pieņēma pulkvedis Baškers un pateica, ka es esot vienīgais liecinieks, ja kas ar pārējiem notiks, es visu zināšot. Viņus visus pēc divām stundām bija palaiduši.

Komunisma upuru un mocekļu piemiņa liek mums visiem, savas latviešu tautas cilvēkiem, būt modriem, darīt visu, lai nepieļautu 50 padomju okupācijas gadu šausmu atkārtošanos, apturētu Krievijas roku, kas pacelta pret Latviju.