Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ar ticības spēku

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījis I. Bērziņš

Ak, Dievs, 13. janvāris, par ko mums tā jācieš!

 

Melns rīts — melna diena Lietuvā. Un melna nakts pāri visai Baltijai.

Ar Dieva svētību ceļš no Krimuldas baznīcas uz Rīgu. Mūsu likteņupe Daugava vētrā triec viļņus pret krastu, arī upe vaid, grūti, jo otrā pusē augstajā Preses namā pland Lietuvas asiņu atblāzmas karogs. Šai pusē arī karogu jūra, arī sarkana, bet šai pusē viena piektdaļa balta. Balta. Un mēs zinām, ka šī baltā svītra mums ir jānosargā. Jānosargā kā vissvētākais, kas mums ir. Pa šo balto ceļu mums ir jānoiet, un šis ceļš sākas caur pilsētu līdz mūsu laicīgajam templim — Brīvības piemineklim.

Vakars, krēslo, cilvēki dodas uz tām vietām, kur darbojas tie, kuriem mēs uzticamies. Mums jābūt viņu darba, miera garantam. Sākas pirmais barikāžu vakars.

Jauni zēni metina prettanku aizsprostus, sāk nākt smagā tehnika. Vecrīga dimd. Dimd kā tālos gados. To droši vien jūt melnie spēki. Stāvam, salstam, sildāmies. Sildāmies arī dievnamos, Dieva mājokļos. Dievs atdevis savu mājokli mums, cilvēkiem, kuri daudzreiz to ir atgrūduši gan domās, gan darbos. Un šajā namā ir siltums, patvērums, ēdiens, operāciju zāles, ārstu palīdzība un galvenais — vieta, kur mūsu dvēsele nomierinās.

Pulksten 4 no rīta svēts miers, puskrēsla, bet viens cilvēks staigā gar krēslu rindām, nogurušie sargi atpūšas, bet visi, kuri nomodā, skatās uz šo cilvēku, no kura staro gaiša labestība. Mācītājs visiem ar siltu smaidu pasaka labrītu, un tā viņš apstaigā visus, lai pēc tam mēs vienotos rīta lūgšanā. Viņš aplūkoja trīs lietas: kas ir likums, sirdsapziņa un baušļi. Un tika mums jautāts, kādā secībā mēs viņus saliekam. Likumus valsts pieņem saviem iedzīvotājiem, bet katra iekārta tos maina. Tie nav pastāvīgi. Varbūt sirdsapziņa, tā taču katram dota, lai lemtu to labāko. Bet pietiek cilvēkam iedot šos nāves pilienus (250 gramus), lai sirdsapziņa izzustu un tas pats cilvēks kļūtu par slepkavu. Ar ko tad atšķiras Dieva baušļi? Tikai ar to, ka tie nepakļaujas mūsu iegribām, bet, pildot tos, cilvēks iemanto Dieva mīlestību. Pēc nedaudz stundām arhibīskaps K. Gailītis kalpo pilnam dievkalpojumam. Ļaudis gāja arī kristīties, saņemot pēc tam kristīta cilvēka vārdu. Viņi nometa savu pagātni un stājās uz ceļa, lai kalpotu Dievam, sev, tautai un Latvijai.

Kaut kad ap 9 no rīta. Pa radio ziņa — mašīnas pār Vanšu tiltu pārved zaldātus, tukšas aizbrauc. Pa Daugavu tuvojas kuteri. Apmēram 30 cilvēki sastājas pie Augstākās Padomes dienvidu fasādes durvīm.

J. Podnieks filmē. Tajās sejās nebija baiļu, drīzāk neziņa un jautājums — vai mums pietiks spēku. Kad beidzās uzņemšana, Juris ar kameru aizgāja. Es sapratu, ka kaut kas jādara, jo apkārt šajā brīdī bija pavisam maz cilvēku. Man klāt bija vecmāmiņas dziesmu grāmata ar krustiņu uz melnā vāka. Piegāju pie zēniem un teicu: "Ja jūs zināt kaut divus teikumus, kaut divus vārdus no tēvreizes, noskaitiet, un redzēsiet — būs labi!" Es atgāju dažus soļus cerībā kopā ar šiem zēniem sagaidīt nezināmo. Pēc maza brītiņa notika atsaukums. Zēni nāca pie manis. Viena māmiņa teica: "Atļaujiet šai grāmatai pielikt roku!"

 

Varbūt 19. janvāris

 

Zinu tikai to, ka ir svētdiena. Dievnamā pat sols, uz kura nosnaužamies, vairs neliekas ciets. Pulkstenis ir 6.00. Tie, kas nomodā, stāv kājās. Liekas, ka tas ir eņģelis, kas atskaņo himnu — lūgšanu, kurā nevaram atrast nevienu pašu skaļāku noti. Nakts atkāpjas, dodot vietu jaunai, varbūt trauksmainai dienai. Noturēta arī rīta lūgšana kopā ar mācītāju. Manī arī rodas dīvaina sajūta, ka mums laiks iet ar tādu senu paradumu. Nedēļa sākas ar svētdienu. Viss šis notikums arī sākās tanī vētras dienā. Varbūt nedēļu sākot ar lūgšanas dienu, mēs to arī beigsim tīrāki, cits citam tuvāki. Mūsu labās saimniecītes gādā maizītes un pa malkam tējas. Viņu darbs vēsajā priekšnamā neatpaliek no tā, kuri ceļ barikādes un sargā Rīgu. Pie mums pienāk maza, sīka meitenīte, viņa piedāvā siltas pankūkas. Ar kādu mīlestību ceptas! Ietītas baltā linu dvielītī. Ar neparastu sirsnību acīs: "Ņemiet, ēdiet!" Bet tie vārdi, ko viņa teica, ir taču Kristus vārdi. Un katru ņēmēju pavadīja silts acu skatiens. Pajautāju vārdu. Jana. Arī Kasparam Dimiteram dievkalpojumos muzikālo pavadījumu izpilda Jana. Cik labi, ka Dievs šajās būtnēs ir ielicis mazu, siltu dvēselīti.

Rosās apgaismotāji, tuvojas lielā lūgšanas stunda. Dievkalpojumu vada arhibīskaps un prāvests. Dzied koris, spēlē mežragu orķestris, dziedam arī mēs. Kā parasti, vismaz pāris stundas dienā pavadu pie savējiem — mazsalaciešiem un ramatiešiem. Eju garām Brīvības piemineklim, acis priecē sakārtotais ziedu paklājs.

Vēl pie pašas granīta sienas mūsu līdzjūtība Lietuvai, un mūsos, it kā nekas nebūtu noticis, noraugās Roberts Mūrnieks.

Skatieties šajā attēlā, šī godīgā cilvēka acīs, un mums katram paliks vieglāk nezināmā priekšā.

Vai Roberts viens ar savām asinīm izpirka Latvijas brīvi?

Vai vēl mūsu rindas centīsies mazināt nekad mūžā nenomazgātā roka, bet ne jau mēs ļaunumam spriežam sodu.

11. tramvajs dodas uz Mežaparku. Tramvajā esam apmēram 20 cilvēki, arī četri kareivji — trīs zaldāti un viens ar sarkano bereti. Dialogs ar šo "sarkano bereti" neveidojas. Katrs viņa arguments ir "jūs, jūs — jūs". Pat tas, ka esam piedzimuši par latviešiem, esot mūsu vaina. Paņēmu atkal savu dziesmu grāmatu, saliku rokas lūgsnā "Mūsu tēvs debesīs". Ieraugot šo grāmatu ar krustu, vienīgi zaldātu acīs parādās sapratne. Kāda sagadīšanās — šai tramvajā bija tikai viena latviete. Katrā pieturā interu pūlis juka kā "velni no krusta". Skanēja arī vārdi: "Demagoga vibrosiķ!" Tā negribējās iejaukt politiku rakstītajā, bet manī radās droša pārliecība, ka šie trīs zēni nebūs ar aptraipītām sirdsapziņām.

 

Nāves tango

 

Domā ieved pirmos ievainotos. Sākas. Ar nestuvēm pieci zēni un es dodamies uz Bastejkalnu. Ir cietušie uz tiltiņa, pa kuru atklāj uguni no Raiņa bulvāra puses. Zēnu atstājam aizsegā, un mēs, pieaugušie, dodamies apiet kanālu no Valdemāra ielas puses. Nepārtraukti šauj gaisā ar trasējošām lodēm. Uzlaužam sētas režģi kanāla pusē un caur pagalmu piekļūstam pie vārtiem pirms parka.

Priekšā (90–100 metru attālumā) lielā ātrumā tiek pārvietotas mašīnas, skaļruņos skan saucieni "atbrīvot parku!" Un tiešām — daudziem bija Dieva laime parādīt varonību — muļķību, jo sekas šādai skraidīšanai varēja būt bēdīgas. Novietojam nestuves koku aizsegā. Šajā brīdī pusotra metra attālumā no mums ložu kārta ieskrien zemē. Bailes ir atkāpušās, paliek pienākums. Atskan saucieni, lamas. Un tā vairākas stundas, tad viss melnais brauciens iegriežas šķērsielā, atskan divi atsevišķi šāvieni. Brauc divas bruņumašīnas. Šoreiz Rīga nedimd. Rīga sten, prožektoriem taustot zemi, tad gaisu. Par laimi, viens patiešām drošsirdīgs izgriež lampas uz kanāla tilta, arī mūsu drošība palielinās. Notiek sanitārā transporta izsaukumi, abās pusēs cietušie. Tad viss melnais kortežs aizbrauc. Iestājas klusums. Ejam ar nestuvēm uz ministrijas ēku. Pie kokiem zemē, jau nezvēru darbu pastrādājušas, mētājas tukšas čaulītes. No aparāta izrauta filma kā čūska valstās pa asfaltu (viens neģēlību liecinieks likvidēts).

Ir ieradies krievu mācītājs. Es prasu: "Mācītāj, kāpēc jūsu ticība tik nežēlīga?" Es viņam parādu melnu grāmatiņu ar krustu vidū — tas mūsu spēks...

Ak, Dievs, par ko mums tas jācieš!

 

Pirmdiena — 21. janvāris

 

Sāpes, sāpes, sāpes — sirds kliedz: "Nāc ātrāk, taisnība!" To gaidu es, to gaida latviešu tauta. Mēs, latvieši, paliekam mazākumā, elles dzirnas maļ. Nogurums, liels nogurums. Paguruši esam visi, atpūtušies vienīgi varmākas — viņi savu melno darbu padara dažās stundās. No rīta dodos pie savējiem. Tagad jau visa šīs nelaimes piemeklētā tauta ir savējie. Aizgājis līdz Ministru Padomei, pabijis tur — atkal saku: "Jāiet pie savējiem", pie baltajās drānās tērptajiem, maniem mīļajiem. Katram šodien laiks jautā: "Ko tu vari darīt Latvijas labā?" Un atbilde atrodama katra cilvēka konkrētā rīcībā.

Šorīt no rīta izmēru ar soļiem, cik tālu naktī mēs katrs stāvējām no mīlestības. Sanāca 73 soļi. Vai sagadīšanās? 73 gadi un 73 soļi. Kāda starpība solim ar gadu? Nav starpības. Abas realitātes šodien identiskas. Arī ļaunums padodas mēra un laika vienībām. Vai tas būtu atoms, molekula? Tad jau to varam savākt vienviet un iznīcināt! Bet šiem fizikas likumiem ļaunums nepadodas. Kas tad ir ļaunums? Jautājums mums katram.

Bastejkalna parka krustceļā liels sarkans plankums, tur izbeidzās cilvēka sirdspuksti. Arī viņš mīlēja Dzīvi, mīlēja mūs — savējos. Dzīvība viņam šķita maznozīmīgāka. Uzņemot kadrus, viņš domāja par vienu — cilvēkiem ir jāredz, kas notiek ar mūsu tautu.

Daudzi izvairās skatīties, daži neskatās vispār un iet taisni, pēdējā brīdī ieraugot, met līkumu. Paies laiks, un visi ies šai vietai pāri. Viens otram uzskrienot virsū. Atvainosies vai neatvainosies — šeit taču krustceļš.

Samērot ar A. Epnera filmu, kur vertikāle nemainās, bet horizontāli izvēlamies pēc sava prāta. Bet tagad tas ir citā dimensijā, tas atrodas uz zemes. Vai apgāzts krusts arī ir krusts? Jēzu pienagloja pie vertikāla krusta, Andris tika pienaglots pie apgāzta. Kopējs viņiem viens — viņi mira par mums.

Vakars. Aizeju atkal uz Bastejkalnu. Andrim — ziedi, sveču liesmiņas. Vēl ilgi šajās vietās tauta iedegs svecītes, iedegs un sargās ar savām plaukstam. Novēlēs sargāt mūsu nākamajām paaudzēm, par kuru gaišo nākotni mēs šeit esam.

 

'Otrdiena — 22. janvāris

 

Noskaņojums no rīta možāks, vairāk gulēts. Pārdomām pagājušās nakts iespaidi. Vakara aizlūgumā lūdzam par izdzisušām dzīvībām. Lūdz arī par jaunieti, kurš nelaimes gadījumā ticis saspiests ar buldozeru. Jaunais mācītājs Māris Sants1 sapulcē mūs zem kanceles. Ir tikai divas dziesmu grāmatas, bet mēs apkārt pāri par 10 Dieva bērni. Man blakus Ģirts no Garkalnes. Plecos sīks, bet šai zēnā ticības spēks lielāks par paša augumu. No rīta Ģirts man pavēsta: "Naktī daudz domāju par nākotni un nācu pie secinājuma — kļūšu mācītājs." Un, lai piepildītos viņa vēlēšanās, abi lūdzam.

Brokastīs — glāzīte tējas, pāris maizītes. Un tad ieraugu ceriņu krūmu. Jā, patiešām. Balts, lieliem ziedu ķekariem, tikai zaļo lapiņu pamaz. Tā šis brīnums, novietots uz trepju pakāpiena, apliecina — nakts atkāpjas, nāk pavasaris — dzīva daba. Šie lauku vīri, kas šeit sabraukuši, domā par mājām, katram mājās kas darāms. Kaut vai pie ugunskura sasildītām rokām noglāstīt graudu maisu, kas aiztaupīts sējai. Cik labi, ka mēs esam sējēju tauta. Un katrā sēklā jau ir šis sākums — balts, ziedošs ceriņš. Iesākumā tas atradies Augstākās Padomes ēkā, bet, lai to varētu apskatīt vairāk cilvēku, tagad novietots dievnamā. Klāt pievienotas Ā. Elksnes dzejas rindas:

Un mūsu patiesība, lai viņa tālāk zied!

Uz cilvēci ceļš vienmēr caur tēvzemi iet.

Saģērbjos un eju atkal pie savējiem. Vakar vakarā bija lietus, šorīt sauss. Soļi paši par sevi nogriežas Pulvertorņa virzienā. Ļoti grūts, bet staigājams sāpju ceļš. Visu nakti šeit pie koku saknēm ir degušas svecītes. Vieta, kur atradās lielais sarkanais plankums, aizskalota ar nakts lietu. Ziedi, sveces, bet zīmīte tam, kurš šeit pielika galvu vistuvāk zemei. Jaunais milicis Sergejs Konoņenko arī pats neizvēlējās šeit vietu, lai sastingtu pie zemes. Kad nācām no Ministru Padomes vēlreiz caur parku, sārtas neļķes kā pēdējo sveicienu kopā ar sievu, varbūt līgavu, noliek vēl pavisam jauns milicijas seržants. Arī viņš atnācis pie savējā.

Atkal dievnams. Sols, uz kura naktī gulēju. Priekšā vitrāžā, gaismas apspīdēts mūsu glābējs. Zem vitrāžas altāris, pie kura, nometies ceļos, lūdz mūsu glābēju mācītājs Viesturs Pirro. Viņš pienāk pie mūsu māsiņām, dakterēm, runā ar viņām. Sejas atplaukst, tātad teikti labi vārdi. Smaids pašlaik arī retums. Kad, piegājis pie viņa, sasveicinos, saku, ka mamma glabā no avīzes izgrieztu viņa attēlu un klausās svētrītu un raidījumus pa radio. Viņš saņem mani pie rokas, lai pasakot mammītei lielu, lielu pateikšanu. Viss būšot labi. Pārmet man krusta zīmi un uzsmaida.

Varbūt vairāk šajā laikā teiksim viens otram kādu labu vārdu, uzsmaidīsim mīļi un sirsnīgi. Sāksim ar siltu acu skatienu. Prieks un gaviles lai paliek vēlākam laikam. Tas laiks jau nāk. Ja kāds tam netic, atnāciet Doma dievnamā, šeit taču zied ceriņi — balti, balti. Viena balti ģērbta labo cilvēku brigāde jau aizbrauc no šejienes, lai savu humāno darbu veiktu savam darbam piemērotākās telpās. Pašlaik Maskavā mūsu valsts vadītāji sāk sarunas. Kā viņiem veiksies? Mēs visi savās baznīcās esam katru reizi aizlūguši, lai viņu domas, prāts un darbi būtu virzīti uz tautas laimi. Augstais Dievs, stāvi viņiem klāt. Un dod, Dievs, svešās zemes ķēniņam saprašanu un godaprātu. Mēs lūdzam.

 

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,

Un, ja vēl daudz mums viņu būs,

Dievs aicinās, kā aicinājis

Arvienu atkal saulē mūs.

 

Tā diena pienākusi. Zeme saņem šodien savu tiesu. Saņem savus varoņus. Zeme, Tev viņi jāpārklāj ar smilšu sagšu! Zeme, Tev Latvija uztic savus dēlus!

Tam visam grūti noticēt. Mazā Latvija tikko cenšas nostāties uz Brīvības ceļa. Mūsu iecerēs, 4. maija Deklarāciju pieņemot, neviens neiedomājās tik skaudru tagadni. Likās — Princesi (Brīvību) no stikla kalna esam jau nonesuši. Visā valstī valdīs darba prieks, svētku līksmība. Lai atceramies to, ka zelta jātniekam ļaunie sargi atņēma pirkstu ar princeses zelta gredzenu. Šodien tumšie spēki mums ir atņēmuši visu roku — piecu mūsu vidū šodien vairs nav. Vārdi vairs nevar palīdzēt, bet ziedu klājiens, mūsu siržu siltums lai silda Jūs. Un vēl mums jāsarga Jūsu piemiņa — tā, kā šodien sargājam ar savām plaukstām sveču liesmiņas.

Un, kad blakus šīm liesmiņām norit pa sāļai asarai, — neteiksim vārdus, bet sevī klusi lūgsim, lai Kristus ņem pie sevis, kas ticēja, cerēja, cīnījās un krita par mums.

Aizejam līdz Vecpilsētai. Viktoriju māc bažas, vai izturēs betona mūrētie nocietinājumi? Kad šeit bija ļaužu siena, bija cerīgāk. Kāpēc? Šo sienu, betona blokus saista sastingusi cementa java. Tad bija cerīgāk. Ļaužu mūri saistīja...!

Doma dievnamā mazā Antriņa, vēl nepagurusi, pilda viesmīlīgās saimniecītes pienākumus. Ļaužu šeit maz. Lielās durvis atvērtas, soli tukši. Arī cilvēki baltās drānās atstājuši šīs telpas.

Eju uz altāra pusi. Jūtu, šai telpā neesmu viens. Nometos ceļos, uzlieku roku uz grāmatas ar krusta zīmi un saku: "Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top tavs vārds..."

Un tas, kurš noraugās uz mani, it kā saka: "Tu neesi šeit viens, tu, latvju tauta, neesi viena. Es biju, esmu un palieku ar jums."

Mana roka uz grāmatas sajūt šo siltumu. Siltumu, kas nāk no augšas šajās grūtajās dienās, izjuta katrs šeit: gan pie ugunskuriem, gan uz barikādēm, gan negulētas naktis pavadot pie telefona aparātiem, gan strādājot pie sardzes maiņām, azaida sagādē, gan visu mūsu tuvinieki... Mēs, visa Latvija, bijām sadevušies rokās. Šīs barikādes veidoja Tauta un vienoja Dieva spēks.

Uzzinu, Ģirts ar zēniem no rīta paņēmuši krustu un aizbraukuši uz Vecmīlgrāvi — pārliecināt tos, kuri atnesa ļauno nakti. Pusdienlaikā no zēniem ziņu vēl nav. Jācer tas labākais.

Aizveru dziesmu grāmatas vāku, lēni pieveru smagās ozolkoka durvis. Ar pateicību, ka šīs dienas nepalika manā mūžā kā baltas, neaprakstītas lapas. Ar pateicību Augstajam namam, kurā neviens nejutās atstums, kur bija mūsu mājas.

Dodamies pie Brīvības pieminekļa. Karogi ar sēru lentēm. Ziedi, kuriem lemts ziedēt cilvēku priekam, tagad nogriezti, vaiņagos ievīti, ir mūsu nodeva sāpēm.

Himna — tautas lūgsna — ar neizsakāmām mokām nāk pār mūsu lūpām, smacē asaras. Vārdi sastingst jau sirdīs.

Pieminekļa pakājē trīs šķirsti, ceturto guldīs Baltkrievijas zemē.

Trīs šķirsti, trīs zelta zvaigznes zilgajās debesīs, un iekalts akmenī — "Tēvzemei un Brīvībai". Mūsu, mazsalaciešu, pulciņš noliek ziedus. Tās ir atvadas.

Aizveru pēdējo lappusi. Centos pateikt, kā šīs dienas uztvēru savā skatījumā. Nejauši nozaudētas divas aprakstītas lapas par 15. un 16. janvāri. Varbūt vējš tās dzenā pa Vecrīgu, varbūt iepūta ugunskurā. Ja Latvijai grūtā stundā vajadzēs, mēs iesim, bet tagad lai ticība Dievam palīdz darbā, dzīvē un stāv klāt pie mūsu nākotnes šūpuļa.

 

Pierakstījis I. Bērziņš

 

—————————————-

1 Mācītājs Māris Sants. Grāmatā nepareizs uzvārds