Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Naktī patrulējām ielās

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi I. Vizāne

Vienu no Madonas pilsētas grupām organizēja ļaudonietis Jānis Dimbelis. Jānis Dimbelis strādāja 10. Ceļu pārvaldē par autobusa šoferi. Sarunā ar J. Dimbeli uzzinu, ka viņš bija viens no pirmajiem, kuru atbrīvoja no darba, tāpat tas noticis arī ar citiem barikāžu dalībniekiem. Atliek domāt, ka tā bija tikai tāda dzīves sakritība, bet ja nu ne?

Šodien J. Dimbelis strādā a/s "Lazdonas piensaimnieks" par apsardzes darbinieku un līdztekus ir Zemessardzes 26. bataljona komandiera vietnieks. Par savu darbu zemessardzē J. Dimbelis ir saņēmis pateicību par priekšzīmīgu dienestu. Tautfrontnieks bijis no 1989. gada 3. janvāra. J. Dimbelis arī nav aizpildījis barikāžu dalībnieka anketu, to viņš man parāda tukšu, ko glabā kopā ar pārējiem lietiskiem pierādījumiem no barikādēm. Viņš ir saglabājis visus grupu sarakstus, valdības izsniegtos talonus, kā arī Latvijas Republikas brīvprātīgā kārtības sarga pagaidu apliecību, ar kuru tika ielaists Ministru Padomes ēkā.

***

13. janvārī aizbraucu uz manifestāciju Daugavmalā. Braucot mājās, jau sevī biju izlēmis — ir jārīkojas, jāorganizē brīvprātīgie. Tā arī tas notika. Manās organizētajās grupās bija cilvēki no 10. CP, BUB, Madonas patērētāju biedrības, Lubānas MRS, Madonas slimnīcas, Madonas putnu fabrikas, KUK, p/s "Saikava".

Barikāžu informācijas štābs mūs norīkoja apsargāt Ministru Padomi. Bloķējām pieeju. Izvietojām tehniku, vilkām pat dzeloņdrātis. Veidojās arī dzīvās cilvēku ķēdes. Ministru Padomē varēja iekļūt tikai ar stingrām caurlaidēm pa ļoti šauru eju. Mūsu grupai bija arī noteikts nakts patrulēšanas maršruts — Ministru Padome — Brīvības piemineklis — Doma laukums — Bastejkalns — Brīvības piemineklis — Ministru Padome. Pa šo maršrutu nemitīgi patrulēja četri cilvēki. Mums nebija ieroču, bija tikai rācija, un bijām privātās drēbēs. Rāciju mums izsniedza štābs. Mūsu grupas strādāja pēc rotācijas principa: trīs diennaktis Rīgā, tad uz Madonu pēc jaunas maiņas, un atkal Rīgā. Es pats biju Rīgā visas dienas. Tikai aizbraucu uz Madonu un nomainīju grupas sastāvu. Tas bija tieši liktenīgajā 20. janvāra pēcpusdienā. Ar šausmām pa radio klausījos, kas notiek Rīgā, vēl šausmīgāk bija dzirdēt par nogalinātajiem Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, jo, veicot savu nakts maršrutu 19. janvāra vakarā, pat izrunājāmies ar vīriem, kas apsargāja Iekšlietu ministriju, viens no viņiem bija Konoņenko. Šausmīgi atcerēties. Liktenis bija mums lēmis to savām acīm neredzēt. Nu braucām uz Rīgu un bijām atkal savā vietā. Mājās no barikādēm atgriezos tikai 26. janvārī.

Visu barikāžu laiku izjutām cilvēku vienotību. Uz mašīnām, kas bloķēja MP, izvietoja dažādus uzsaukumus, pie mums brauca un koncertus sniedza vairāki ansambļi. Neaprakstāma bija veco cilvēku labestība, kas nemitīgi mums nesa cigaretes, maizītes. Paēduši mēs bijām pat ļoti.

Barikāžu laiku savās atmiņās turu kā svētu lietu, jo tas bija skaists laiks. Žēl, ka šajā laikā bija cilvēku upuri.

Ja šodien vajadzētu doties uz barikādēm, es brauktu noteikti.

 

Pierakstījusi I. Vizāne