Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mūsu krāsas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Lasot pēdējā laika publikācijas par sarkanbaltsarkanās simbolikas izcelsmi, presē sastopamas dažādas versijas par pašu šo krāsu salikuma autentiskumu un atbilstību mūsu teritorijai. Skaidrības labad uzdevu vairākus jautājumus republikas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas vadītājam SAULVEDIM CIMERMANIM.

— Sarkanās un baltās krāsas savienojumi dažādos kompozicionālajos risinājumos ir ārkārtīgi plaši izplatīti. Man nācies secināt, ka visām Austrumeiropas tautām, zemkopju tautām pirmām kārtām, šo krāsu variācijas redzamas tērpos. Arī iekārtu un priekšmetu apdarē. Dažādās vietās krāsu sakopojums ir atšķirīgs: gan vienkāršākas variācijas, gan baltsarkanbalts, gan sarkanbaltsarkans, gan sarkanbaltsarkanbaltsarkans savienojums... Krāsas saliktas svītrās, kvadrātos, taisnstūru kombinācijās. Šo krāsu nozīmi katrs būtībā var tulkot, kā vēlas, ja grib ar šādu skaidrošanu nodarboties.

— Vai pie mums šim krāsu salikumam ir reģionāla nozīme?

— Mums, latviešiem, sarkanā un baltā krāsa vai to kombinācija ir ļoti raksturīgas. Plašs lietojums no senseniem laikiem — kreklu un priekšautu izšuvumos, ieadījumos, segu ieaudumos, pat vainagos. Visos novados varam atrast piemērus, cik nu kurš   vairāk vai mazāk spilgti šo faktu parāda.

— Sarkanā un baltā krāsa dominējusi svinīgos brīžos...

— Senlatviešiem, tāpat kā citām tautām, svinīgos gadījumos, ģimenes tradīcijās sava vieta allaž bijusi īpaši gatavotiem tērpiem, rakstiem, ar dažādu krāsu salikumu. Kāzās lietoti kāzu karogi: gan tīri balti, gan balts fons ar sarkanu ierāmējumu. Savukārt krieviem ir pazīstamas kāzu kamanu segas: sarkanbaltsarkanām svītrām ar citām krāsu kompozīcijām, tāpat mordviešiem un vēl citiem.

— Lasītāji, rakstot par sev tuvajām krāsām, skaidro to uztveri, attiecīgā krāsu salikumā ietveramo ideju, kategoriski negrib piekrist pieļāvumiem par šā kompozicionālā risinājuma svešu cilmi.

— Zinātnieku analizē nav vietas emocijām. Jāraugās reāli, jāatzīst fakti un jākonstatē, ka sarkanbaltsarkanā krāsu kombinācija ir veidojusies un iegājusi tautā gadu simteņu gaitā. Šīs krāsas bez jebkādas modernās ķīmijas ir viegli iegūstamas, tāpēc tās allaž lietotas.

— Un tomēr — vai šo krāsu lietotājiem bijusi konkrēta doma par šā salikuma filozofisko vai funkcionālo svaru?

— Krāsu izpratne dažādām tautām taču var būt dažāda, bet fakts par sarkanās un baltās krāsas izmantošanu pie mums ir pamatojams.

— Daži pētnieki tomēr uzskata, ka sarkanbaltsarkanais simbols nāk no vāciešiem vai no vendiem...

— Ja kāds kaut kādus avotus pētījis cilvēks grib saistīt šo krāsu sakopojumu ar vienu vai otru etnosu, to patvaļīgi var izdarīt. Bet Ziemeļkurzemes etniskos novados svītrotās segās mēs skatām šo krāsu savienojumu, sarkanbaltsarkano salikumu, skaidri un nepārprotami. Ne jau šodien austajās segās. Proporcijas savukārt ir atkarīgas no audējas gaumes, arī no ģimenes vai apvidus tradīcijām. Nezinu gan, vai ir kādi droši pierādījumi par īstām vendu krāsām.

— Īstas skaidrības laikam nav par pašiem vendiem...

— Jā, par vendu etnisko piederību nebūt nav neapstrīdamu datu. Viņus traktē gan kā slāvus, gan kā lībiešus, gan kā patstāvīgu mazu etnisko grupu. Piedevām jāatzīst, ka tajos tālajos gadsimtos strikti nošķirt vendus no citiem nav vienkārši — tautu sajaukšanās bija liela. Mūsdienās zināms, ka somiskās krāsas ir brūna, zila, melna — tādas sastopamas pie igauņiem, pie lībiešiem. Bet autoritatīvi pateikt, kādas krāsas ir vendiem, diezin vai kāds var. Ja ir uzņēmība apgalvot, jādod uzrādes hronikās, jābūt laikabiedru liecībām...

— Runāt par to, ka seno laiku audumi būtu saglabājušies, droši vien ir nereāli…

— Protams, visupirms to struktūras dēļ. Bet ir audumi no XVIII, no XIX gadsimta, kur krāsu salikums nerada šaubas. Tas nedzimst vienā brīdī pēc kāda iegribas, bet nāk līdzi gadu simtos. Nesaglabājamības dēļ tekstilijas arheoloģiskajos izrakumos praktiski nav uzejamas, ja nu vienīgi tās atradušās labvēlīgā vidē — pie bronzas priekšmetiem, tad labi saglabājas...

— Patiesība par tautu uzticību simtgadu ilgai tradīcijai izsekojama arī amatniecībā, vai ne?

— To apstiprina Āraišu ezerpils atradumi, koka lietas, to ornamentika. Salīdzinot ornamentus, koka priekšmetu formas ar XVIII un XIX gadsimta analogiem, redzam, ka tās palikušas gandrīz nemainīgas. Piemēram, saku kokā trijstūrveida vanagu radziņa raksts ir bijis tāds pats, kāds pazīstams XIX gadsimtā. Arī A. Caunes vadītajos izrakumos Rīgā koka lietām ir tie paši rakstu motīvi, kas skatāmi XVIII un XIX gadsimta attiecīgiem priekšmetiem. Salīdzinot vēstures liecības plašā teritorijā, konstatējam, ka, teiksim, koka lietās ornamentu motīvi ir vienādi, mainās tikai kompozīcija. Ja spriežam par audumu krāsošanu, atcerēsimies, ka senos laikos auga tie paši koki, krūmi un augi, kas auga pirms 100 vai 200 gadiem.

— Par šiem jautājumiem arheologi un etnogrāfi ir rakstījuši jau agrāk, vienīgi sabiedrības interese laikam bijusi krietni mazāka.

  — Jā gan, spilgts piemērs ir grāmatā «LPSR arheoloģija» 1974. gada laidienā ievietotā 78. tabula, kur raksturots Sēlpils trešajā kapu uzkalniņā atrastais pūra vāceles dibena gleznojums, kas tapis X vai XI gadsimtā: uz koka ir sarkanbaltsarkani raksti...

— Tātad krāsu salikums katrai tautai rāda tās mentalitāti, rakstus lietojot, kā arī tās iespējas, krāsvielas iegūstot?

— Krāsu salikumu nevar aplūkot atrauti no pārējās vēstures. Ir jāņem vērā izejvielu ieguves iespējas, iedzīvotāju nodarbošanās, viss sabiedriski kulturālais tips, kas veidojies gadsimtiem ilgi.

 

 Ar zinātnieku sarunājās

ĀRIS JANSONS

 

 

 * Latviešu strēlnieki 1917. gada aprīlī ar nacionālo karogu

  * Darbaļaudis dodas uz Tautas Saeimas vēlēšanām. Rīgā, 1940. gada 14. jūlijā. (RVM, f. nr. 27840.)

  Attēli no ALOIZA LUKŠAS kolekcijas