Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19891115|]]

Iegrieztais vēsturiskās patiesības rats neapturami sliecas aizvien tuvāk atzīmei «patiesība». Arī tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas dienai — 18. novembrim. Ceļš uz patiesību nav bijis viegls, bet tādēļ varbūt dziļāk izsāpēts un pārdomāts. Viegluma nebūs arī turpmāk, lai gan tautas vēsturiskajā atmiņā vienmēr dzīvā diena tagad ir leģitimizēta arī valstiskā līmeni.

18. novembris ir Latvijas valstiskuma dzimšanas diena. Kaut gan grūti noliegt arī to, ka šī valstiskuma nesēja — neatkarīgā Latvijas Republika — apmēram līdz 1919. gada vasarai vēl nebija guvusi tautas vairākuma atbalstu: paralēli pastāvēja vairākas citas Latvijas valstiskuma alternatīvas, izveidojās un juridiski noformējās pat suverēna Latvijas SPR.

Neatkarīgā Latvijas valsts vainagoja ilgo un pašaizliedzīgo latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās cīņu. Daudzi Tautas padomes 18. novembra svinīgā akta dalībnieki ir dalījusies savās dziļākajās izjūtās par šo latviešu tautas vēsturē pirmreizīgo notikumu. Acīmredzot pie tā atgriezīsies arī mūsu preses izdevumi, tādēļ šoreiz gribētos vairāk parunāt par saspringto politisko cīņu, kas ievadīja dzīvē jauno Latvijas valsti.

Jau pati Latvijas Tautas padome bija ne visai stabils veidojums, radies kompromisā starp Latviešu pagaidu nacionālo padomi un Rīgas demokrātisko bloku (turpmāk: LTP, LPNP un RDB). Zīmīgs ir LPNP valdes 1918. gada 24. novembra lēmums: «Nelikt šķēršļus Latvijas Tautas Padomei, kurā apvienojušās visas latviešu politiskās partijas, viņas centienos nodibināt un nostiprināt patstāvīgu Latviju, bet pabalstīt šos centienus, cik viņi uzskatāmi par pašas Nacionālpadomes darbības turpināšanu, cik viņi ies tai pašā politiskā virzienā, kurš atbalstās vienīgi tikai uz sabiedrotiem, un cik ilgi Tautas Padome norobežosies no virzieniem un personām, kuras varētu jaukt šos centienus.»

Kas tad izraisīja LPNP nopietnās bažas? Citētajā sēdes protokolā minēti 8 punkti. Nosaukšu tikai daļu: «1) Tautas Padomē ietilpst arī sociāldemokrāti – internacionālisti, no kuriem sagaidāma nevis līdzdarbība, bet pretestība Latvijas valsts izbūvei uz nacionāliem pamatiem, 2) visu Tautas Padomē apvienoto sociālistu tieksmes pēc ciešāku sakaru nodibināšanas ar tagadējo Vāciju, kā sociālistisku republiku, izpaužas viņu rezolūcijā par starptautisku orientāciju, kurā gan ir runa par draudzīgām attiecībām pret ārvalstīm, tā tad arī pret Vāciju, bet netiek atzīts — pretēji pilsonisko partiju rezolūcijai — Nacionālās Padomes līdzšinējais virziens starptautiskā politikā, 3) līdz galīga miera noslēgšanai interešu kopība starp Vāciju un sabiedrotiem ir izslēgta, un. cenšoties pēc draudzīgām attiecībām pret Vāciju, minētās sociālistu grupas varētu Tautas Padomes labās attiecības, cik tālu tās nodibinātas no Nacionālās Padomes un pārgājušas kā mantojums uz Tautas Padomi, tikai sabojāt 5) sociāldemokrāta Mendera paziņojums tautas Padomes sēdē, ka pēc Strādnieku Padomes nodibināšanās arī tā prasīs attiecīgas vietas Tautas Padomē, runā pretim tam no sociāldemokrātiem pašiem uzstādītam un aizstāvētam principam, ka Tautas Padomē var piedalīties tikai politiskas partijas, pielaižot kā nepieciešamus izņēmumus vienīgi nacionālās minoritātes un novadus, kuros vēl nepastāv politiskas partijas, 6) sociāldemokrāts Dr. Kalniņš nolasīja Tautas Padomes atklātā svinīgā sēdē 18. novembrī š. g. savas partijas 23 prasības, kuras iepriekš pilsoniskām partijām nebija zināmas darītas un pa daļai runā pretim Tautas Padomes politiskai platformai un partiju apvienošanās līgumam…»

LTP loceklis Spricis Paegle (no Latvijas neatkarības partijas) par 18. novembra svinīgo aktu vēlāk rakstīja: «Visi» runātāji pakavējās pie šī nopietnā un svarīgā vēsturiskā brīža un tikko proklamētās neatkarīgās Latvijas valsts un brīvās latvju tautas jauniegūtām tiesībām un pienākumiem citu brīvo tautu saimē. Visas runas bija īsas un noteiktas, bet pilnas visdziļākās sirsnības un aizgrābtības, un tās visi klātesošie uzņēma ar skaļiem, nerimstošiem aplausiem. Tikai abu sociālistisko partiju priekšstāvju – P. Kalniņa un E. Skubiķa — runu tās daļas, kurās viņi uzsvēra, ka neatkarīgo Latvijas valsti viņi ieskatot tikai kā pārejas stadiju uz zociālistisko valsti, pretēji pilsonisko priekšstāvju vēlojumiem (tā tekstā — I. R.) — neatkarīgai, demokrātiskai un nacionālai Latvijai nodzīvot saules mūžu, atstāja šinī svinīgā brīdī kā uz pārējiem Tautas Padomes locekļiem, tā arī uz visiem citiem klātesošiem visai nepatīkamu iespaidu.»

Pastāvēja arī citas pretrunas. Tāpēc bija nepieciešams kāds vienotājs, kas meklētu un atrastu kopsaucēju. Par tādu kļuva Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1905. gadā būdams aktīvs Latvijas autonomijas idejas aizstāvis, kurš tās īstenošanas garantu saskatīja revolūcijas uzvarā Krievijā. Kārlis Ulmanis bija nonācis (un ne vienmēr taisnvirziena ceļā) līdz nacionālās atbrīvošanās cīņas augstākā mērķa izpratnei. Strādājis lauksaimniecības biedrībās, bēgļu apgādā, vadījis lauksaimniecības žurnālus, pēc Februāra revolūcijas bijis Vidzemes guberņas vicekomisārs un Latviešu zemnieku savienības dibinātājs, darbojies RDB — K. Ulmanis bija ieguvis lielu dzīves pieredzi arī kā politiķis. To padziļināja studijas un darbs Eiropā un Amerikā, kā arī pusgads Pleskavas cietumā. Būdams centra politiķis, viņi saprata, ka Latvijas valsts ideja var kļūt par vienotāju visdažādākajiem politiskajiem spēkiem un novirzieniem.

K. Ulmaņa lielais politiskais nopelns, manuprāt, slēpjas tieši tajā apstākli, ka viņš meklēja to, kas vieno, nevis šķir. Pat minētie fragmentārie izteikumi par F. Mendera, P. Kalniņa un E. Skubiķa nostāju sniedz papildus netiešas liecības par to, ka latviešu tautā tolaik dominēja centieni pēc sociālistiska tipa valsts. Par to liecina arī LSDSP un Latvijas revolucionāro sociālistu partijas (LRSP) svārstības Latvijas SPR atbalstīšanas virzienā, sociālrevolucionāriem pat legalizējot savas partijas darbību P. Stučkas valdības laikā. Un K. Ulmanis spēja saskatīt, ka tieši LTP sociālistiskais spārns bija tas, kas saistīja Latvijas pirmsparlamentu ar plašiem, sociālā ziņā zemāk stāvošiem tautas slāņiem.

Viens no tiem, kas nodrošināja K. Ulmaņa sadarbību ar kreiso spārnu, bija pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Dr Miķelis Valters — spilgta personība, cilvēks ar loti labu izglītību, viens no redzamākajiem Latvijas politiķiem. Uzsācis savu politisko darbību nelegālajos Liepājas strādnieku pulciņos, M. Valters vēlāk kļuva aktīvs jaunstrāvnieks. Latviešu sociāldemokrātu savienības līderis un viens no LRSP dibinātājiem 1913. gadā. Tomēr jau pirmskara gados viņš aizvien vairāk attālinājās no sociālistiskās kustības un 1917. gadā kļuva par Latviešu zemnieku savienības spēcīgākās latviešu centra partijas — ietekmīgu darbinieku. M. Valters viens no pašiem pirmajiem izteica domu par Latvijas patstāvības nepieciešamību (tolaik vēl sociālistiskas valsts formā, kas 1905. gadā izskanēja jau diezgan plaši un droši). K. Ulmaņa un M. Valtera ceļi ciešāk saskārās 1903. gadā, kad Ulmanis, atrazdamies Šveicē, sociāldemokrātu savienības presē publicēja rakstu par bezzemnieku stāvokli Latvijā.