Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Jūs iegūsiet atveseļotu vidi...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Ekoloģija un mēs

«Pirms 20 gadiem Dānijā bija apmēram tāda pati ekoloģiska situācija kā patlaban pie jums. Kopš 1972. gada šai jomā tika pieņemti vairāki likumi, līdz beidzot 1982. gada nonācām pie atziņas, ka jāpieņem tāds, kas sargātu dabu kopumā. Tas arī tika izdarīts. Tagad pie mums nedrīkst celt nevienu uzņēmumu, ja netiek apmierinātas visas šī likuma prasības par gaisa, zemes, ūdens aizsardzību. Un šo prasību ir ļoti daudz. Turklāt ekonomiskā puse netiek ņemta vērā — lai cik nepieciešama rūpnīca arī būtu, ja ražošana ir ekoloģiski netīra, šis trūkums jānovērš, lai tas maksātu, ko maksādams. Par saviem kaitīgajiem atkritumiem, to utilizāciju uzņēmumi maksā paši, bet, ja viņi to nedarīs, sods -būs krietni lielāks.»

Šīs ir dažas tēzes no dāņu firmas «Knudsen Soerensen» pārstāvja Ērika Jakobsena uzstāšanās starptautiskajā seminārā «Toksisko rūpniecisko atkritumu utilizācija», kas nesen noritēja Rīgā, Zinātnes un tehnikas namā. Semināru organizēja starpnozaru zinātniskā ražošanas apvienība «Resurss» un Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja. Seminārā piedalījās arī Rietumvācijas firmas «Ketenbauer GmbH» galva Francs Ketenbauers un zviedru starpniekfirmas «Intermecato AB» īpašnieks Olle Hildebrands, kā arī Lietuvas PSR rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas republikāniskās programmas vadītāja vietnieks un galvenais tehnologs Jūlijs Budilovskis. Ja runājam par lietuviešiem, tad viņi patlaban ir vienīgie Baltijā, kas ne tikai institūtā «Litstankoprojekt» izstrādājuši oriģinālu tehnoloģiju notekūdeņu attīrīšanai, bet arī noorganizējuši iekārtu sērijveida ražošanu. Pašlaik tās jau darbojas apmēram 60 Lietuvas rūpnīcās. Arī Latvija ir iegādājusies sešus šādus komplektus. Pasaulē labi pazīstamas ir viesu firmas. Piemēram, Ketenbauera kompānija, kas specializējas cieto toksisko atkritumu pārstrādāšanas tehnoloģiju radīšanā, ir Eiropā un pasaulē pazīstama iekārtu ražotāja, bet «Knudsen & Soerensen» Dānijā ir realizējusi daudzus uz dabas aizsardzību vērstus projektus, kas būtiski uzlabojuši ekoloģisko situāciju valstī.

Klausoties Ērika Jakobsena stāstījumu, neviļus nāca prātā dorņa: mēs nespēsim izkustināt no vietas mūsu problēmās iestigušos ekoloģijas ratus tikmēr, kamēr šo nepieciešamību neapzināsimies visi — no ikviena iedzīvotāja un rūpnīcas direktora līdz ministram. Šo tēzi apstiprina visa mūsu ziemeļu un rietumu kaimiņvalstu pieredze.

«Mēs labu laiku pieņēmām dažādus lokālus un mazefektīvus lēmumus, līdz sapratām, ka dabas aizsardzība ir primāra, ka tai jāpakārto ražošana,» stāstīja Ēriks Jakobsens. «Ka uzņēmēju rūpes par vides saglabāšanu jāatbalsta un jāstimulē valdības līmenī.»

Mēs diemžēl vēl esam diezgan tālu no šādas apziņas. Par to liecina kaut vai «Resursa» nelielā pieredze. Šis uzņēmums pagaidām ir vienīgais republikā, kas nodarbojas tieši ar atkritumu pārstrādāšanu. Nodibinājies pirms diviem gadiem, tas sāka gluži tukšā vietā; tagad «Resurss» burtiski «sit cauri» Rīgā un republikā pirmās atkritumu pārstrādāšanas rūpnīcas celtniecību. «Vārdos visi ir «par»,» stāsta uzņēmuma vadītāji, «bet tiklīdz nonāk līdz praktiskiem soļiem — klusums. Rodas iespaids, ka šāda rūpnīca vajadzīga nevis pilsētai, republikai, bet vienam pašam «Resursam»…»

Bet faktiski sadzīves un it sevišķi rūpniecisko atkritumu pārstrādāšanai jākļūst par atsevišķu rūpniecības nozari. Jo vairāk tādēļ, ka «izejvielu» šai nozarei diemžēl jau ir uzkrāts atliku likām un, rūpniecības attīstībai kāpinoties, tās aug straujos tempos. Piemēram, atkritumi mūsu valstī joprojām aug 2—3 reizes ātrāk par iedzīvotāju skaitu un darba ražīgumu. Turklāt šīs ir ļoti bagātīgas izejvielas: rūpnieciskie notekūdeņi pilni ar krāsainajiem metāliem; elektrostaciju, martena krāšņu izdedži — gatavs (un augstvērtīgs) izejmateriāls celtniecības industrijai utt.

Pēc speciālistu domām, mēs ik gadus atkritumu veidā izmetam vairāk cēlmetālu, nekā iegūstam no jauna, bet dažos rūpniecības subproduktos metāla procents ir lielāks nekā rūdās, ko rokam speciāli šī metāla iegūšanai.

Skaidrs arī tas, ka vides atveseļošana nav nekas cits kā otrreizējo izejvielu pārstrādāšana. Noliedzot šo nostādni, visas runas par dabas aizsardzību kļūst par tukšu skaņu. Ne velti zinātnieki joko, ka pat dubļi ir vērtīgāka manta, nekā mums šķiet, tikai savā vietā. Kamēr netiks radītas attiecīgas tehnoloģijas, ražotas un uzstādītas iekārtas, kas pārstrādās atkritumus, tikmēr, kamēr arī savā apziņā mēs otrreizējās izejvielas turpināsim maldīgi saukt par atkritumiem, ekoloģiskā situācija neuzlabosies.

Rietumu valstīs šī pieeja tiek kultivēta vismaz ceturtdaļgadsimtu, tāpēc Rīgā uzaicināto firmu pārstāvji varēja dalīties pieredzē, kura gūta, teoriju neskaitāmas reizes pārbaudot praksē. Un viena no viņu galvenajām atziņām bija sekojoša: dabas aizsardzībai vajadzīga kompleksa pieeja. «Nav vērts tīrīt ezeru, ja netiek nosprostotas notekcaurules, kas to sagandē ar indīgiem notekūdeņiem,» teica Ēriks Jakobsens. Diemžēl mums pagaidām šim nolūkam nav ne tikai tehnoloģiju un līdzekļu, bet arī šī jautājuma izpratnes. Dabas aizsardzības jautājumus mēģina risināt atsevišķi uzņēmumu vadītāji, bet problēmas, ko radījusi mūsu rūpniecība, kas gadu desmitiem dzīvojusi uz dabas rēķina, ir tik milzīgas, ka vienpašu pūliņi paliek praktiski neievēroti. Piemēram, republika «ražo» 150 toksisko atkritumu veidus. 1988. gadā to kopapjoms sasniedza 300 tūkstošus tonnu, puse koncentrējās Rīgā. Ja arī kāda rūpnīca atsevišķi iemācās utilizēt divus trīs, pat desmit veidus, tad tik un tā pāri paliek milzīgs daudzums indes, kas nokļūst gaisā, zemē un ūdenī.

Protams, arī republikas mērogā šī problēma nav viegli atrisināma. Taču augošā interese par šiem jautājumiem no saimniecisko vadītāju puses ļauj būvēt optimistiskas prognozes.

Seminārā piedalījās pārstāvji apmēram no 50 Latvijas un kaimiņrepubliku uzņēmumiem. Arī jautājumu klāsts, uz kuriem nācās atbildēt ārzemju viesiem, liecina par to, ka uzņēmumi ir ieinteresēti risināt šos jautājumus. Tikai kā? Jo mums nav praktiski nekā, kas vajadzīgs šim nolūkam. Un visvairāk jau valūtas. Un pat ja tā būtu, dārgo pirmrindas tehnoloģiju mēs nemaz neesam spējīgi izmantot. Mums nav atbilstošas infrastruktūras. Lai to būtu vērts iegādāties, vajadzīgi vismaz trīs priekšnoteikumi — attiecīga likumdošana, visu veidu atkritumu stingra uzskaite un kontroles sistēma, kas ļautu konstatēt jebkuru likumpārkāpumu un nepieļautu atkritumu «izvazāšanu» pa mežiem, grāvmalēm, patvaļīgajām izgāztuvēm, kā tas pie mums ir pašlaik.

Bet Rietumu uzņēmēji ir reālisti. Viņi piedāvā sākt ar atkritumu pārstrādāšanas kopējo uzņēmumu dibināšanu. Turklāt paturot prātā galveno — komplekso pieeju. Protams, par velti jau nekas nenāks. Ņemot vērā to, ka mums nav naudas, viņi ir ieintereseti celt tādas rūpnīcas, kurās no atkritumiem varēs iegūt produkciju, teiksim, krāsainos metālus, ar kuriem tad arī būs jānorēķinās par importa iekārtām. Un maksāt vajadzēs ilgi. Piemēram, vienas lielas rūpnīcas celtniecība, kas turklāt pārstrādātu tikai apmēram ceturto daļu republikas toksisko atkritumu, maksās 90 miljonus invalūtas rubļu. Taču citas izejas jau mums nemaz nav. «Jūs toties iegūsiet atveseļotu vidi, un tas nav maz,» viņi saka. Un nevar nepiekrist.

Visas trīs semināra dienas tika intensīvi meklēti iespējamās sadarbības ceļi. Olle Hildebrands atvadoties sacīja, ka vizītes uzdevumu uzskata par izpildītu.

— Šis bija pirmais solis uz sadarbību. Esam uztaustījuši arī iespējamos sadarbības attīstības ceļus, — viņš uzsvēra. — Jūsu saimniecisko vadītāju ieinteresētība ir liela. Diemžēl iniciatīvas ziņā viņi ir saistīti, atkarīgi no vietējām varas iestādēm, kuras, kā var nojaust, ne vienmēr izprot problēmas svarīgumu.

Arī semināra organizētāji izteica apmierinājumu ar pasākuma rezultātiem. Galvenais, ka atšķirībā no citām līdzīgām sarunām šoreiz satikās cilvēki, kas problēmu ne tikai saskata un izprot, bet paši (viesi) savās mājās to ilgus gadus risina vai arī (mūsu uzņēmumu vadītāji) ir vienīgie, kas to praktiski var darīt.

— Protams, pirmām kārtām mums jāizstudē viņu pieredze, sakot ar likumdošanu un beidzot ar mašīnām, jāapgūst viņu sistēma, pēc kādas viņi strada dabas aizsardzības jomā utt., — sacīja «Resursa» ģenerāldirektora vietnieks zinātnes jautājumos Augusts Dzerkals, — un jāpiemēro mūsu apstākļiem. Tieši jāpiemēro, jo akla kopēšana rezultātus nedos. Bet piemērot varam. Apstākļu ziņā mēs esam diezgan līdzīgi.

A. Juhansons