Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vai jaunu ielāpu svinēšana?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Dzelzceļnieku kultūras nams Rīgā tagad - Maskavas nams Alfrēda Kalniņa ielā

— Pozdrovļaju s načalom novovo učebnovo goda! 1

Ar šādiem sirsnīgiem apsveikumiem cits citu apveltīja jauna darba cēliena gaidu pārņemtie skolotāji, kas 28. augustā bija pulcējušies Rīgā, Dzelzceļnieku kultūras namā, uz ikgadējo Maskavas rajona pedagoģiskā aktīva sanāksmi. Retumis bija dzirdami arī latviešu vārdi, taču jāatzīst, ka to teicēji savas iedzimtās smalkjūtības dēļ ar priekšlaicīgu pašsumināšanu neizcēlās.

Mēģinot dažādot līdzšinējos «ķeksīša» pasākumus, kuros bija jāiekļauj gan sasniegumu, gan «atsevišķu» kļūmju pilnais pārskats par aizvadīto mācību gadu, kā arī jāorganizē debatētāju uzstāšanās, šoreiz vispārējās atklātuma un demokratizācijas atmosfēras ietekmē skolotāju saiets bija veidots pēc cita scenārija. Pasākuma «iesildīšana» tika uzticēta augstajiem viesiem — LVU rektoram, Latvijas Tautas izglītības padomes priekšsēdētājam Jurim Zaķim un aktīvam sabiedriskajam darbiniekam, Civilās aviācijas Inženieru institūta prorektoram Anatolijam Belaičukam.

Juris Zaķis, cenzdamies rast ciešu saskarsmi ar auditoriju, runāja krieviski. Viņš pievērsās galvenokārt augstskolas problēmām, taču iztirzāja tās visas tautas izglītības vēlamās suverenitātes kontekstā. Rektors sacīja, ka mums nepieciešama striktas tautas izglītības koncepcijas un sistēmas izstrāde it visos līmeņos. Juris Zaķis izteica domu, ka kopā ar visā Padomju savienībā vienlīdz atsaucīgi vērtējamiem LVU diplomiem mūsu Alma mater beidzējiem būtu vērts izsniegt arī lokālu, tikai Latvijā vien noderīgu augstākās izglītības rakstveida apliecinājumu. Kā sociālu netaisnību un sabiedrības īsti neapzinātu liekuļošanu pašai pret sevi viņš novērtēja tā sauktās tiesības uz izglītību. Viņaprāt (arī es pilnīgi pievienojos šim viedoklim), lepni deklarētās tiesības uz augstāko izglītību reāli tiek ierobežotas, studentu konkursatlases principu realizējot. Patiešām — kā lai jūtas reflektants, kurš palicis ārpus laimīgo fukšu saraksta un kuram, starp citu, it kā ir nodrošinātas tieši tādas pašas tiesības? Un kā lai tās īsteno visdemokrātiskāk, ja ievēro, ka valsts ne vienmēr spēj samaksāt it visiem mācītiesgribētājiem un tāpēc ir nepieciešams limitēt studentu «vakances»?

Jāpriecājas, ka mūsu rektors šajā jautājumā atbalsta visai avangardistiskus meklējumus. Proti, daudzu problēmu un arī to atrisinājuma pamatā esošā «atslēdziņa» — nauda, kas ir ļoti nepieciešama kvalitatīvu pilnapjoma studiju nodrošinājumam, var tikt iemaksāta arī no nosūtītāja uzņēmuma vai pat privātpersonu kabatas. Tātad, ja konkursā neesat guvis studenta statusa piešķiršanai nepieciešamo punktu skaitu, maksājiet pats vai meklējiet finansētājus savu vecāku vai ieinteresētu organizāciju personā!

Juris Zaķis novēlēja katrai skolai būt pēc iespējas suverēnākai, kolektīviem pašiem lemt gan par mācību procesa problēmām, gan arī par skolām atvēlēto līdzekļu sadali. Kavēdamies atmiņās par PSRS Tautas deputātu kongresā vēroto, rektors ar nožēlu atzina, ka lielais centrs PSRS Ministru Padomes un Valsts plāna komitejas atbildīgo darbinieku personā joprojām ietiepīgi realizē unitāras pārvaldes principus. Tā, piemēram, dažādiem valsts reģioniem izglītības vajadzībām Maskava piešķir nesamērojami mazus vai, gluži pretēji, lielus līdzekļus no gaisa pagrābtu skaitļu izteiksmē. Iekams tiek parakstīti nozīmīgi dokumenti, nepieciešama rūpīga republiku reālo vajadzību izpēte un savstarpēji saistīto izglītības un tautsaimniecības nozaru specifikas ievērošana.

Citam visnotaļ cienījamā izglītības un valsts darbinieka uzskatam gan piekrist negribētos. Viņaprāt, augstākās izglītības diploms būtu anulējams, ja tā īpašnieks piecus sešus gadus nestrādā specialitātē un nemitīgi nepaaugstina savu kvalifikāciju. Šaubos, vai šāda «teorētiskā stimulēšana» vienmēr saskanēs ar realitāšu diktātu. Neabstrahēsimies no sarežģītās ikdienas: pat ļoti zinīgi speciālisti ne vienmēr var atrast sev pieņemamu darbavietu, ne vienmēr dzīves likteņpavedieni mūsu ieceres sasaista ar mūsu iespējām. Un vai tad profesionalitāti vairs nenosaka darba procesā un regulāras pašizglītošanās ceļā gūtās iemaņas un pieredze, vai tikai aspiranti un doktori ir tiesīgi būt par «īstenajiem» speciālistiem?

Arī Anatolijam Belaičukam sāp sirds par neizskaustajiem izglītības sistēmas trūkumiem. Viņš uzskata, ka, apgūstot ārzemju progresīvo pieredzi, jādala izglītības un profesionalitātes jēdzienu izpratne — ik pēc noteikta laikposma (3 — 5 — 7 gadiem) jāizdara diplomēto speciālistu profesionālās noderības pārbaude. Viņš daudz un sarežģīti runāja par visvisādiem līdzekļiem un to vēlamo apgrozību. Aizsāktā temata lietišķums lika biedram Belaičukam meklēt iespējami lakoniskākas vārdiskās izteiksmes formas. Par speciālistu «izlaišanas» mehānismiem un ieinteresēto uzņēmumu materiālo saistību ar tiem viņš sacīja ļoti kodolīgi: «.. mozgi pokupaķ .. mozgi prodavaķ..» 2

Neapšaubāmi — klātesošajiem bija interesantāk nekā iepriekšējo gadu sanāksmēs. Taču vēl lielāku uzmanību saistīja topošās komercskolas direktora Jura Stabiņa lekcija. Jā, jā — tieši lekcija, jo izvērstā skolotāju un skolēnu attiecību psihoanalīze, abu «karojošo» pušu rīcības motīvu iztirzājums, manuprāt, ir pedagoģijas pamatu pamats, no kura mēs, pilnīgi aizmirsdami cilvēcisko, tik bieži atraujamies savā neapturamajā tieksmē pēc ārējās spozmes. Viņš «uzzīmēja» cilvēka sociāli psiholoģiskā portreta būtiskākā «vaibsta» — dzīves scenārija — četrus variantus. Cilvēkiem ar dažādu attieksmi pret dzīvi jāiemācās saprasties un jāpierod pie tā, ka visi mēs esam nelabojami «individuāļi» ar saviem plusiem un mīnusiem, bet skolotāju un skolēnu attiecībās tas ir divtik svarīgi.

Pēc neliela pārtraukuma biedri Zaķis un Belaičuks atbildēja uz jautājumiem. Atstāstīšu, manuprāt, pašus nozīmīgākos.

Uz jautājumu, kā viņš vērtē studentu pēdējā laika aktivitātes militārās katedras likvidēšanā, LVU rektors atbildēja, ka to slēgt nav sarežģīti. Taču ikvienam studentam jāapzinās, ka valsts, kas samaksā mācības, nosaka arī šo mācību noteikumus. Ja šie noteikumi kādu neapmierina, ikviens students kā līgumslēdzēju — augstskola un audzēknis — puse ir tiesīgs lauzt šo līgumu un pārtraukt savas saistības. Atbildes izskaņā tika izteikta atziņa, kas, manuprāt, ir aktuāla arī ārpus šīs situācijas konteksta. Citēju: «Demokrātiskā sabiedrībā nav gudro un muļķu. Demokrātiskā sabiedrībā ikvienam ir tiesības balsot.»

Topošo aviācijas speciālistu un īsteno internacionālistu audzinātājam biedram Belaičukam bija jāatbild uz jautājumu, vai patiesa un godīga, viņaprāt, bijusi bēdīgi slavenā PSKP CK 26. augusta Paziņojuma autoru attieksme pret Baltijas tautām.

— Diemžēl neesmu vēl paguvis iepazīties ar šo Paziņojumu, — paškritiski atzinās prorektors. Tomēr viņš apgalvoja:

— Šim Paziņojumam bija jābūt jau pusgadu agrāk.

Mierinādams auditoriju, kā lielu PSKP CK aparāta soli demokratizācijas virzienā viņš minēja to, ka lēmuma vietā pieņemts tikai Paziņojums…

Debatēs īpaši emocionāli runāja bijušais 51. vidusskolas «vojenruks», tagadējais Maskavas rajona militāro audzinātāju metodiskā kabineta vadības pārstāvis Nikolajs Bistrovs. Viņu un viņa kolēģus ļoti neapmierina Latvijas Tautas izglītības ministrijas 1. augusta 358./37. pavēle, saskaņā ar kuru jaunajā mācību gadā līdzšinējās tradicionālās militāro apmācību stundas aizstātas ar vienu «militāro dienu» mēnesī, pie reizes atsakoties arī no militārā audzinātāja amata.

Tam biedrs Bistrovs mēģina rast izskaidrojumu:

— Noteiktu militāri patriotiskā darba izskaušanā ieinteresētu spēku ietekmē .. rajona komiteja atteikusies no  jauniešu tik iecienītās spēles «Ērglēns» .. tika noņemta goda sardze pie Latviešu sarkano strēlnieku muzeja... Tas bija mūsu pilsētas lepnums!

Šausminādamies par atteikšanos no militārā audzinātāja amata, viņš saka:

— 23. augustā zvanīju rajona skolu vadītājiem, lai uz sanāksmi pulcētu savus kolēģus. Daudzu skolu direktori, uzzinājuši par gaidāmajām pārmaiņām, nebeidza vien brīnīties: kā tad tā? No niecīgā skolas vīriešu «štata» tiek izrauta vēl viena vieta! Un kā būs ar bērniem? Pēc stundām viņi bariņiem vien («staikami») tecēja pie manis…

Man ir pilnīgi saprotama biedra Bistrova un viņa kolēģu nevēlēšanās zaudēt tik iesildītu un labi samaksātu (200 rbļ. mēnesī) vietiņu. Taču diez vai tamlīdzīga rezignācija pārņem arī viņa audzēkņus, kas atšķirībā no «ienaidnieka tēla» gaisotnē audzinātiem vecāka gadagājuma patriotiem tomēr nemāk un nevēlas saskatīt neesošu mērķi. Jauniešu negribēšana vicināt automāta stobru un ar brāķētu gāzmasku skraidelēt apkārt skolai vēl nepavisam neliecina par viņu nedisciplinētību. Gluži otrādi — tā ir pašsaprotama audzināta un ētiski brīva cilvēka tiekšanās atteikties no gadu desmitiem kultivētās naida teorijas un atteikties būt par kārtējo skrūvīti milzīgajā un nezin kā interesēs funkcionējošā mehānismā.

Un tomēr jautājums par militārās apmācības kārtību Maskavas rajona skolās vēl tiks lemts kopsapulcē ar audzinātāju, izpildkomitejas un Tautas izglītības ministrijas pārstāvju piedalīšanos.

Sanāksmē skāra arī jautājumu par rajona Tautas izglītības padomes izveidi. Taču, līdzko bija detalizēti jāapspriež attiecīgā nolikuma projekts, izrādījās, ka lielākajai daļai latviešu skolu pārstāvju (ja ne viņiem visiem…) šā projekta teksts nav izsniegts…

Kad no zāles jautāja, kāpēc arī pēc Likuma par valsts valodu pieņemšanas vēl joprojām šādā autoritatīvā pasākumā runā krieviski, sanāksmes vadītāja atbildēja:

— Likums vēl ir tikai tā apgūšanas, nevis striktas izpildes stadijā.

Šī atbilde man neviļus atsauca atmiņā 25. augusta laikrakstā «Krasnaja zvezda» publicēto interviju ar mums labi pazīstamo parlamentārieti Viktoru Alksni. Citēju:

«Rīgas skolās ar mācībām krievu valodā šobrīd neatradīsit daudz diplomētu latviešu valodas skolotāju. Fakts, kam komentāri ir lieki. Un problēma jāatrisina, citādi var rasties nevajadzīgi konflikti.»

Nu, vai nav laba nostādne un darba lauks izglītības «menedžeriem»? Cik man zināms, daudzi no viņiem, īpaši Maskavas rajonā, joprojām domā, ka latviešu valodas neprašanā vainojams tikai un vienīgi kvalificētu latviešu valodas skolotāju trūkums.

Daudz vairāk konstruktīva gribējās dzirdēt no rajona TIN vadītājas Dainas Kukeles. Viņa sniedza pārskatu (gods un slava — latviešu valodā!) par iepriekšējā gadā paveikto un pastāstīja par jaunajām iecerēm. Gari un plaši tika runāts par demokratizāciju un humanizāciju, taču, par spīti šo vārdu labskanībai un lietojuma biežumam, tie īpaši nepārliecināja. Jo tikpat kā ne vārda netika bilsts par divplūsmu skolu problēmām, kas pērn īpaši saasinājušās tieši Maskavas rajonā. Tā arī neizdevās «izlobīt» neko sakarīgu par pagājušajā gadā izdaudzinātās Maskavas rajona TIN izglītības reformas attīstību. Cerēju, ka tiks pārspriestas divplūsmu skolu (konkrēti — 62. un 72. vidusskolas) pārprofilēšanas problēmas. Kā šo «sadalīšanu» risināt pēc iespējas taisnīgāk — vai tad tā nav svarīga un nopietni apspriežama aktualitāte?

Diemžēl skolu pārstāvji klusēdami vēroja un klausījās, taču neviens neuzskatīja par nepieciešamu izteikties pašam. Kas tas ir — prātu inertums vai neticība tam, ka arī šādā līmenī tomēr ir iespējams jau ilgus gadus «marinēto» problēmu atrisinājums?

Sanāksmes nobeigums atsauca atmiņā vecos, «labos» laikus. Tribīnē kāpa LKP CK attiecīgā sektora vadītājs biedrs Ivanovs. Uzsvērdams, ka pievērsīsies galvenokārt republikas sabiedriski politisko norišu izvērtēšanai, viņš tūdaļ atzinās, ka ar PSKP CK 26. augusta Paziņojuma tekstu nav iepazinies. Biedrs Ivanovs uzskata, ka Paziņojumam ir konsolidējošs spēks, jo tas vēlreiz atgādinot, cik bezgala labi un pareizi ir, ja pār emocijām valda veselais saprāts. Tas, pēc LKP CK atbildīga darbinieka domām, tikai veicināšot mieru Latvijas zemē…

— Bet vai tad pašlaik Latvijā ir karš? — izsaucās kāds no aizmugurē sēdētājiem.

Nē. Latvijā ir miers, kuru ceram saglabāt uz mūžiem un neatdot lielajiem likteņlēmējiem «no augšas».

 

JURIS LAKSOVS

 



    

1  'Apsveicu jaunajā mācību gadā! (Krievu val.)

2'Smadzenes pirkt.. Smadzenes pārdot.. (Krievu val.)