Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par valodu, tautu un Valodu likumu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Par valodas izzušanu liecina ne tikai sirdsnojautas teiktas, bet arī dažādas prāta izstrādātas pazīmes. Izvēlēšos vienu, visai izplatītu pazīmju sistēmu. Saskaņā ar šo sistēmu valoda izzūd, pēc kārtas izejot cauri sešām stadijām. Pirmajā stadijā valoda pazūd no militārās terminoloģijas: karalietu apzīmēšanai jaunietis dienestā ir spiests lietot svešu valodu. Otrajā stadijā valodu vairs nelieto nozīmīgu zinātnisku pētījumu aprakstos: disertācijas, atklājumi, izgudrojumi, zinātniski raksti tiek publicēti tikai svešās valodās. Tātad gudru galvu radīti atzinumi tiek izteikti svešā mēlē un tautas prāta attīstībai it kā aizslīd garām. Trešajā stadijā valoda izzūd no rakstiem, kas skaidro cilvēku savstarpējās lietišķās attiecības jeb lietvedību. Latviešu valodas nīkuļošana un iznīkšana jau aptvērusi visas lietvedības jomas, no milicijas cauri lauksaimniecībai un rūpniecībai līdz pat zinātniskām iestādēm. Ceturtajā stadijā valoda piesārņojas ar lielvalodas vārdiem, vārdkopām ikdienas dzīvē: laikrakstos, radio, televīzijā, pašas tautas runā. Piektajā stadijā valoda paliek tikai par sazināšanās līdzekli ģimenē: skolu ar mācībām dzimtajā valodā vairs nav. Sestajā, pēdējā, stadijā dzimtā valoda izglītotu cilvēku starpā kļūst par kaunu, to lieto tikai dažos lauku apvidos, kur izglītība mazāk iespiedusies. Šajā stadijā atrauti no tautas valodas vēl labi saglabājas tautasdziesmu dziedāšana un tautas deju dejošana profesionālos ansambļos («pesņi i pļaski»). Tāda izrādīšanās pielīdzināma labākajā gadījumā vēstures ainām, bet sliktākajā — cirka atrakcijām. Varētu vēl pievienot gadu simteņiem ilgstošu septīto stadiju, kurā saglabājas ziņas, ka tāda un tāda valoda ir bijusi, zināma paliek pat tās izcelsme, aptuvenā struktūra un iznīkšanas laiks. Mūsdienu piemēri: latviešu valoda ir ceturtās izzušanas stadijas vidū, ukraiņu valoda piektajā stadijā, baltkrievu valoda — sestajā stadijā, mūsu lībiešu valoda — vai nu sestās stadijas beidzamajā posmā, vai, šķiet, pareizāk septītās stadijas sākumā. Drošs manis pieliktās septītās stadijas piemērs ir senprūšu valoda.

Latviešu valodas dramatisms, manuprāt, slēpjas tanī apstāklī, ka mūsu dzimtā valoda, septiņsimt gadu verdzībā saglabājusies, mūsu gadsimtā attīrījusies, uzplaukusi un sazēlusi, nu nepilnos piecdesmit gados noslīdējusi ceturtajā izzušanas stadijā.

Latviešu valodas izzušanas paradokss ir tas, ka šajos piecdesmit gados nav izdots likums, kas aizliegtu vai kaut kā skaustu latviešu valodu. Gluži otrādi. Visus minētos piecdesmit gadus tautai brīvi ļauts ne tikai domāt, bet arī runāt, rakstīt un dziedāt latviski. Latviešu valodā darbojušies ne tikai teātri un kultūras nami, bet arī skolas un augstskolas. Darbojas pat vesels zinātnisks latviešu valodas institūts Zinātņu akadēmijas ietvaros. Un tomēr esam nonākuši katastrofas priekšā, jo zudusi ir latviešu valodas dominante, valdīšana un noteikšana savā zemē, vienīgajā vietā pasaulē, kur tas ir iespējams. Lielvalodas neiegrožota augšana un iespiešanās visās dzīves jomās, visās ausīs, visos rakstos, daudzās runās rada nereglamentētu ērtību lietot šo svešo lielo valodu vienmēr, kad kaut kas jānokārto vai jānoskaidro saskarsmē ar krievu tautu.

Par smieklīgu, ja tas nebūtu traģisks, varētu nosaukt faktu, ka pēc dzimtās valodas stāvokļa mēs aizvien vairāk sākam līdzināties trimdas latviešiem. Tāpat kā pie mums, arī trimdā neviens nekad nav aizliedzis sarunāties latviski. Arī trimdā grāmatas un laikraksti iznāk latviešu valodā, ir latviešu teātri, sanāksmes, Dziesmu svētki un pat vidusskola. Bet latviešu valoda, lielvalodu pārsvara mākta, tomēr dziest, kaut arī tās kopšanas centieni trimdā ir parauga un apbrīnas vērti. Trimdā latviešu valodu spēj sargāt vienīgi tikai katra latvieša sirdsapziņa un iniciatīva. Te, Latvijā, pret lielvalodas žņaugiem jāturas pretim ar likumu, ko nevar apiet ar līkumu. Publicētajā valodu likuma projektā ir daudz līkumu, kas pamanāmi ne tikai speciālistam — valodniekam, bet arī man, vienkāršam valodas lietotājam. Tāpēc mani māc bažas, ka Valodu likums būs ar tikpat lielām tiesībām un praktisko nodrošinājumu kā, piemēram, Staļina konstitūcijas pants, kas garantē katrai savienotajai republikai tiesības izstāties no Savienības. Tāpēc arī radās šīs piezīmes.

II sadaļas 6. panta trešā rindkopa atstāj latviešu valodas zināšanas ministriju un resoru pārziņā. Kas notiks ar latviešu valodu, piemēram, Jelgavas mikroautobusu rūpnīcā, «Alfā», «Dzintarā», elektrospuldžu rūpnīcā, Civilās aviācijas inženieru institūtā un citur? Latviešu valodas kursi līdz šim bijuši pašapmāns, brīvprātīgos gluži vienkārši neapmeklē, bet piespiedu kursos var tikai izlikties, ka mācās, bet ne iemācīties. Tās pašas sadaļas 7. pantā noteikts, ka arī tad, ja darbinieks prot valsts valodu, viņam nav pienākuma to lietot, viņš to tikai «var lietot». 8. pantā, skaidrojot valodas izvēli konferencēs, nekas nav teikts par tulkošanu valsts, t. i., latviešu, valodā. III sadaļas 9. pantā teikts, ka «nepieciešamības gadījumos ir jānodrošina tulkojums», nenosaucot valsts valodu, bet turpat nākošajā rindkopā nepārprotami norādīts, ka visi pārvaldes akti tulkojami krievu valodā. Tas ātri likvidēs vajadzību tos sastādīt vai pareizi rakstīt latviešu valodā. Domāju, ka tieši šajā vietā būtu ierakstāmi vārdi «vajadzības gadījumā».

III sadaļas 3. nodaļas 14. pants ir Valodu likuma pašiznīcināšanas ceļvedis. Tas faktiski nodrošina krievu valodas netraucētu funkcionēšanu visās iestādēs un organizācijās. Tā kā migrācija turpinās, latviešu īpatsvars krītas un iestāžu skaits, kur, kā teikts 14. pantā, «jāņem vērā reālie priekšnoteikumi», pieaug, tad ar 14. panta pašreizējo formulējumu latviešu valodas ieviešana lietvedībā faktiski tiek atstāta brīvai izvēlei.

Neapšaubāmi, ka vidējai vispārējai izglītībai, kas līdzās ģimenei veido jaunā cilvēka valodu, jābūt dzimtajā valodā — latviešu, krievu, baltkrievu, poļu, vācu, ebreju vai citās valodās. Bet jautājums par augstākās izglītības mācību valodu ir gluži citāds un psiholoģiski riskants. Ja latviešu valodas vajadzība nebūs sirdsapziņas diktēta (uz to gan nav ko cerēt), tad eksāmens latviešu valodā augstskolā neko nedos. Vienīgais stimuls centieniem iemācīties latviešu valodu ir tās lietošanas absolūtā praktiskā nepieciešamība. Bet to visai izdevīgi var panākt ar latviešu valodas lietojumu savas izraudzītās specialitātes apguvē.

Tāpēc domāju, ka Latvijā visās augstskolās, kuru absolventi paredz strādāt mūsu republikā, mācību valodai jābūt tikai latviešu valodai. Protams, te varētu būt izņēmumi militāra rakstura iestādēs vai arī, piemēram, Civilās aviācijas inženieru institūtā. Tāda pieeja nodrošinātu labu valodas apgūšanu ikdienas lietošanas līmenī. Turklāt tas neapšaubāmi arī atvieglotu darbu ārstam, žurnālistam, skolotājam, inženierim, ķīmiķim, fiziķim u. c.: visiem būtu iespēja izprast savas specialitātes terminus latviešu valodā. Zustu arī nepieciešamība pēc kursiem un gala eksāmeniem latviešu valodā. Un beidzot — tāda prakse mūsu valstī un arī ārzemēs pastāv jau sen: ja jaunietis vēlas studēt Maskavā, Londonā, Hamburgā vai Parīzē, tad neatkarīgi no tautības viņam viens gads jāveltī attiecīgi krievu, angļu, vācu vai franču valodas mācībām. Domāju, ka taisnīgums prasa to attiecināt arī uz latviešu valodas mācībām. Ieguvums ir milzīgs ne tikai sava aroda labā, bet arī savas iekšējās kultūras un citas tautas cienīšanas labā. Domāju, ka te nu ir vieta, kur varētu lietot tik veltīgi deldēto terminu «patiesa internacionāla audzināšana». Bet kādi zaudējumi paredzami no studijām latviešu valodā? Nekādi! Dzimtā valoda joprojām paliks par jaunā speciālista valodu, bet citas valodas brīva iepazīšana bieži vien mīlestību pret savu valodu vērš stiprāku. Tāpēc 4. nodaļas 21. pants, manuprāt, būtu labojams tieši šajā aspektā un mācības augstskolā tikai latviešu valodā būtu ieviešamas jau šoruden. Daudz iebildumu rada IV sadaļas 32., 33., 34. un 36. pants. Visās zemēs šajos pantos minētie informācijas veidi, kas pieder pie visvienkāršākajām valodas daļām — izkārtnes, spiedogi, veidlapas u. c., tiek doti tikai valsts valodā, izņemot, protams, konsulātu vai ārvalstu firmu pārstāvniecību izkārtnes un apzīmējumus. Šo terminu saprašana nepieciešama vietējiem iedzīvotājiem, kam valsts valoda jāprot. Par iebraucējiem šajā jomā nerūpējas pat ungāri, kuru valodā ir ļoti maz internacionālismu jeb visiem labi saprotamu svešvārdu.

Kari, ilgi apspiestības gadi, genocīds, tautas izkliedēšana nav varējuši latviešu tautu iznīcināt tāpēc, ka no paaudzes uz paaudzi pārgājusi un nav apdzisusi tautas dvēsele — valoda. Bet šodien mēs sākam apzināties, ka mūsu dvēseles saknes ir aizcirstas: sarucis un kļuvis aplams ikdienā lietoto vārdu un izteiksmju krājums, noplicinātas valodas formas, valoda tapusi netīra. Vēl vairāk — tā nīkuļo un kalst. Karogota dainošana tautas tērpos, lai cik tīkama mūsu sirdij tā liktos, viena pati valodu vēl neglābs. Ko līdzēs saimnieciska un garīga labklājība, pēc kā mēs tiecamies, ja būsim zaudējuši savu valodu un kā latvieši kļuvuši mēmi?

Vajadzīgs taisnīgs un nepārprotams likums, kas aizsargā valodu un līdz ar to — tautu. Apspriežamais likums cerības nevieš.

ILMĀRS LAZOVSKIS,

RMI profesors