Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Arhīvos atrodamās liecības par trimdas politiskajām aktivitātēm (1945–1991)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Eduards Bruno Deksnis izglītību ieguvis Kanādā (bakalaura grāds, McGill Universitāte), ASV (maģistra grāds, Prinstonas Universitāte), Lielbritānijā (PhD, Eseksas Universitāte). No 1975. līdz 1999. gadam piedalījies pētniecības darbos kodolsintēzes jomā Kanādā, Vācijā, Lielbritānijā. No 1999. gada maija līdz 2008. gada februārim — vecākais administrators Eiropas Komisijā Briselē, Pētniecības un Paplašināšanās ģenerāldirekcijā. Latviešu valodā publicēti darbi par Eiropas integrācijas jautājumiem, izdotas trīs monogrāfijas: «Eiropas Savienība, mīti un īstenība» 1996. gadā, «Eiropas apvienošana, integrācija un suverenitāte» 1998. gadā, «Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati» 2007. gadā.


Satura rādītājs

Ievads

Ārzemēs dzīvojošie latvieši jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām starptautiskajā diplomātijā un politikā sāka cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki, kas 1940. gadā atteicās atgriezties Latvijā, savu iespēju robežās to bija darījuši jau visu Otrā pasaules kara laiku. Šie diplomāti noteikti bija trimdinieki, bet juridiski viņi varēja rīkoties tikai to Latvijas Republikas pilsoņu vārdā, kas nebija naturalizējušies. Tātad viņi tiešā veidā neiekļāvās latviešu trimdinieku organizāciju politiskajā darbībā. Vairākums trimdas politisko aktīvistu bija bēgļi, kas kara beigās nonāca Rietumu sabiedroto okupētajās zonās. Laikam ejot, šiem aktīvistiem pievienojās un viņus nomainīja ārzemēs dzimušie latvieši.

Šajā rakstā aplūkotas dažādos pasaules arhīvos atrodamās trimdas politisko aktivitāšu liecības — galvenokārt par to, kā LR ārlietu resora darbinieki, trimdas organizācijas un arī atsevišķi indivīdi centās pārliecināt savu mītnes valstu pārvaldes, ka Baltijas tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarības atgūšanu. Pārliecināšanas taktikai bija jāpieskaņojas pavērsieniem ne tikai PSRS un Rietumvalstu (galvenokārt ASV) attiecībās, bet arī notikumiem citās valstīs, kurās dzīvoja lielas latviešu kopienas.

Valsts pētījumu programmas «Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)» projekta ietvaros tiek meklēti dokumenti, kas liecinātu par ārzemēs dzīvojošo latviešu politisko darbību. Šajā rakstā sniegts pārskats par sasniegto un arī secinājumi. Daudzi šādu dokumentu krājumi ārzemēs gājuši bojā, to turētājiem aizejot, taču nozīmīgi dokumenti atrodami dažos publiski pieejamos krājumos. Ļoti vērtīgi ir Rietumvalstu ārlietu resoru arhīvi. Daudzu trimdas organizāciju un indivīdu arhīvi nodoti Latvijas Valsts arhīvā, bet daži dokumentu krājumi atrodami citos arhīvos, piemēram, LR diplomātu un konsulāro darbinieku darba arhīvi ir gan LR Ārlietu ministrijas arhīvā, gan arī Latvijas Valsts vēstures arhīvā; fragmenti atrodami citos arhīvos gan Latvijā, gan ASV.

Valsts pētījumu programmas projektā akcents likts uz iesniegumiem dažādu valstu struktūrām, kas tiešā veidā nodarbojās ar savas valsts ārpolitiku, un dokumentiem, kuros trimdinieki sprieda par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Neatkarības idejas popularizēšana notika, arī uzrunājot mītnes zemes sabiedrību un tos valsts pārvaldes līmeņus, kuriem nav būtiskas ietekmes uz savas valsts ārpolitikas veidošanu. Šādos gadījumos trimdas aktivitātēs ietilpa gan demonstrāciju rīkošana, gan preses kampaņas, gan tieša valsts pārvaldes uzrunāšana. Ļoti daudz liecību par šīm aktivitātēm ir atrodamas arhīvos Latvijā un ārzemēs, taču šiem materiāliem projektā netika pievērsta uzmanība. Ievērības cienīga ir trimdas vecākās paaudzes spēja ideju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nodot tālāk bērniem un pat mazbērniem.


Kas bija trimda?

Latvijas Republiku, tāpat kā tās kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, 1940. gada jūnijā okupēja PSRS karaspēks. Nepilnu divu mēnešu laikā šo valstu suverenitāte bija iznīcināta tādā veidā, kas pēc savas būtības neliek šaubīties par rūpīgu procesa izplānošanu. Tomēr, lai arī cik pilni entuziasma bija vietējie kadri, noteicošie bija PSRS diplomāti, kas ciniski izmantoja savas diplomātiskās tiesības. Trieciena tempā ieviestais režīms centās iznīcināt liecības par to, ka reiz bija bijusi neatkarīga Latvijas Republika un ka tika izvērstas masveida represijas pret politisko eliti un valsts pārvaldi. Garīgajā dzīvē tika ieviestas infantilas PSRS sasniegumu slavināšanas, kur neatkarīgai domai nebija paredzēta vieta. Šie notikumi ierosināja masveidīgu bēgšanu Otrā pasaules kara beigās, kad jau bija skaidra Latvijas Republikas teritorijas nonākšana PSRS pārvaldībā.

Ar terminu «trimda» šajā rakstā apzīmēts stāvoklis, kurā atradās tās Latvijas valstij piederīgās personas (pilsoņi), kas, pēc Otrā pasaules kara beigām atrazdamās ārpus Latvijas Republikas teritorijas, atteicās atgriezties Latvijā. Trimdas jēdziens kā tāds nozīmē piespiedu prombūtni no dzimtenes; tā tiešais sinonīms ir svešvārds eksīls. Attiecībā uz politisko trimdu, kas neapšaubāmi raksturoja iepriekšminēto personu grupu, padomju vara piemēroja virkni neglaimojošu terminu, kuru mērķis bija nievāt šos cilvēkus un viņu centienus.

1945. gadā, beidzoties karadarbībai, precīzi nenosakāms bēgļu skaits nonāca Rietumu sabiedroto bruņoto spēku pārvaldītajā teritorijā. Vairākums bēgļu tika sapulcināti tā dēvēto pārvietoto personu (displaced persons DP) nometnēs[1]. Pēc Latvijas Okupācijas muzeja datiem, Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos Latvijas teritoriju atstāja 200 000 cilvēku[2]. Nav zināms ne bēgļu skaits, kas gāja bojā uzlidojumos, ne arī tas, cik daudz personu nonāca aiz padomju armijas līnijām un tika sūtītas atpakaļ Latvijas virzienā. Tiek lēsts, ka no Rietumvalstu okupācijas zonām Latvijā brīvprātīgi atgriezās tikai 9000 bēgļu. 1945. gada vasarā Rietumvācijā (amerikāņu, britu un franču okupācijas zonā) bija aptuveni 122 000 bēgļu no Latvijas. UNRRA uzturēto bēgļu nometņu likteni nav iespējams vienkārši raksturot, jo nepārtraukti notika nometņu konsolidācija, līdz beidzot 1950. gadā pēdējās šīs nometnes sāka pakāpeniski pilnībā slēgt. Lai gan bēgļi sevi dēvēja par trimdiniekiem, uzsverot savas rīcības politiskos un tiesiskos apsvērumus, Rietumu sabiedroto iestādes viņiem tādu apzīmējumu nekad nepiešķīra.

Ļoti specifisks izveidojās latviešu trimdinieku statuss Zviedrijā. Daudzas liecības norāda uz to, ka Zviedrijas karaliste de facto un de iure atzina Latvijas Republikas aneksiju jau drīz pēc 1940. gada notikumiem. Tomēr pret bēgļiem, kas nonāca Zviedrijas teritorijā kara beigu posmā, šīs valsts iestādes izturējās dažādi. Internētos, piespiedu kārtā mobilizētos atzina par padomju pilsoņiem, ar kuriem PSRS iestādes rīkojās pēc padomju likumiem, taču vairākumam bēgļu tika dotas tiesības uz politisko patvērumu. Rezultātā Zviedrijā izveidojās liela latviešu kopiena un vēl lielāka igauņu kopiena — šīs trimdinieku grupas no savas mītnes zemes ieguva tieši to statusu, kas parasti saistīts ar terminu «trimdinieks».

Protams, latvieši Zviedrijā turpināja publiski, ar demonstrācijām aģitēt par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lai gan daudzi etniskie zviedri un pat politiskas personas atbalstīja baltiešus, tomēr visā laika posmā līdz praktiskai neatkarības atgūšanai oficiālā nostāja Zviedrijā bija vairāk nekā noraidoša. Zviedrijas tālaika ārlietu ministrs Stens Andersons oficiālā PSRS apmeklējuma laikā 1989. gada novembrī, Atmodas sākumā, tomēr publiski pauda viedokli, ka PSRS nebija okupējusi neatkarīgās Baltijas valstis (vienīgi tās anektējusi). Zviedrijā dzīvojošie baltieši vēlāk tomēr veiksmīgi pārliecināja ministru Stenu Andersonu, jo 1991. gada 14. janvārī, kad Rīgā bija uzstādītas barikādes, viņš Stokholmā piedalījās protesta un solidaritātes mītiņā.

Tālāk pārceļojot no Rietumeiropas (galvenokārt no Vācijas) uz mītnes zemēm jaunajā pasaulē[3], latviešu trimdinieki tika pielīdzināti pārējiem no ieceļotājiem izveidoto sabiedrību etniskiem grupējumiem. Viņiem netika piešķirtas patvēruma tiesības. Ņemot vērā visu baltiešu ieceļotāju īpaši jūtīgo attieksmi pret zaudēto dzimteni, vietējās varas pārstāvji mierināja jaunos valsts iedzīvotājus ar domu, ka viņi atrodas drošībā, bet nesolīja konkrētu rīcību attiecībā uz baltiešu neatlaidīgi pausto vēlmi atkal redzēt neatkarīgas savas valstis.

Sevis dēvēšana par trimdiniekiem, neapšaubāmi, bija daudzu ārzemēs mītošo latviešu identitātes sastāvdaļa. Laika gaitā šaurais trimdas jēdziens tīri juridiskā izpratnē vairs neatbilda patiesībai. Liela daļa LR pilsoņu, reiz nostabilizējuši dzīvi kādā (drošā) mītnes zemē, naturalizējās; papildus ārzemēs piedzima jauna etnisko latviešu paaudze, no kuriem daļa sevi dēvēja par trimdiniekiem, lai gan par tādiem viņus formāli nevarētu uzskatīt[4]. Kopš 1991. gada, kad Latvijas Republika de facto atguva savu neatkarību, trimdas latviešu kopienas sevi labprāt dēvē par diasporu.

Jāpiebilst, ka trimdinieku saime politiskajās aktivitātēs nebūt neiesaistījās pilnībā; varētu pat apgalvot, ka vairākums trimdinieku, un jo sevišķi viņu pēcteči, vairāk nodevās savas labklājības celšanai. Tikai pēc 1991. gada, Latvijas Republikai atjaunojoties, Latvijā parādījās daudzi no tiem, ko trimdas vadībā mēdza dēvēt par pazudušajiem tūkstošiem.


Trimdas politiskās aktivitātes

Latvijas valstij piederīgo aizplūšana uz Rietumiem, lai tur paliktu, bija sarežģīts process ar kopēju pārliecību, ka Latvijas neatkarība tiks atjaunota. Taču ne visiem dzīves primārais mērķis bija rīkoties, lai šo pārliecību padarītu īstu. Vairākums trimdinieku nebija aktīvi iesaistījušies pirmskara Latvijas Republikas politiskajā dzīvē. Varētu pat apgalvot, ka nonākšana ārzemēs trimdiniekus automātiski padarīja par politiskās cīņas ekspertiem. Organizējot politiskas kampaņas ārzemēs, nācās apgūt veidus, kā pārliecināt pilnīgi citas kultūras cilvēkus, kuri lielākoties nekā nezināja par neatkarīgām Baltijas valstīm, lai kopīgi rīkotos un konfrontētu vienu no spēcīgākajām varām pasaulē.

Otrā pasaules kara laikā aktīvu darbu, aizstāvot Latvijas Republikas intereses, izvērsa LR diplomāti un mazākā mērā konsulāri darbinieki[5]. Paši diplomāti apzinājās, ka, Otrajam pasaules karam beidzoties, viņu iespējas panākt Latvijas Republikas atgriešanos pasaulē kā neatkarīgai valstij praktiski bija izsmeltas. Tomēr LR pilsonības attiecināšana uz bēgļiem (trimdiniekiem) bija šo diplomātu veiksme. Šiem LR un pārējo Baltijas valstu interešu pārstāvjiem bija iespējas (ne bez pretestības) tieši uzrunāt militārās pārvaldes, kuras pašiem bēgļiem nedeva tiesības lemt par savu likteni. Tomēr dažreiz augstākā līmenī pieņemti baltiešus saudzējoši lēmumi reāli netika īstenoti. Šos gadījumus fiksēja Latvijas diplomāti[6].

Zināmu skaidrību par trimdinieku (un pārējo DP) likteni ieviesa ANO Asamblejas pieņemtā rezolūcija 1946. gada 12. februārī. Tā paredzēja, ka nevienu bēgli vai pārvietoto personu nedrīkst varmācīgi repatriēt pret viņa pausto gribu[7].

Trimdas saimē lēni un nevienmērīgi radās efektīvas kolektīvas politiskas darbības iemaņas, lai panāktu neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Pamatu šādām aktivitātēm bija ielikuši LR diplomāti un konsulārie darbinieki.

Trimdas politiskās kultūras izaugsmē būtiski ir vēlie 20. gadsimta 40. gadi, kas pavadīti pārsvarā bēgļu nometnēs Vācijā. Arhīvu materiāli, respektīvi, iesniegumi Rietumvalstu pārvaldēm, no šā laika ir saglabājušies tikai daļēji; diemžēl ir maz pamata cerībām atrast nopietnus cīņas stratēģijas konceptuālos dokumentus[8].

Nopietnus politiskās kultūras elementus trimdinieku dzīvē ieviesa bēgļu nometņu vadītāju noteikums, ka pašiem bēgļiem jāveido nometnes pašpārvalde, proti, jāievēlē savi priekšstāvji. Daudziem latviešiem šī bija pirmā saskarsme ar brīvām vēlēšanām. Bēgļu vidū bija kādreizējie Saeimas deputāti, ministri, visādu rangu ierēdņi un citi, kas jau Latvijas Republikas laikā nodarbojās ar politiku. Nometnēs tika pieļauta zināma politiska aktivitāte, kuras rezultātā tapa vairākas politiskās organizācijas. Šos daudzos tautas vārdā runājošos grupējumus reālā okupācijas vara nevarēja uztvert nopietni, tāpēc sāka veidoties arī tā dēvētās «jumta organizācijas». Izpaudās ne mazums personīgo ambīciju uzliesmojumu, arī starp atsevišķiem Latvijas diplomātiem.

Vācijas nometnēs iegūtās iemaņas lika pamatus latviešu trimdas vēlākai politiskajai, sabiedriskajai un kultūras rosmei viņu aizjūras mītnes zemēs. Tieši šo triju elementu mijiedarbība veidoja garīgi apmierinošu trimdas dzīvi gandrīz 40 gadu garumā. Šiem procesiem nepieciešami izvērsti akadēmiski pētījumi, kādu šodien vēl trūkst[9].

Nometņu iedzīvotājus Vācijā nodrošināja ar pārtikas minimumu, bet viņiem nebija lielas iespējas atrast nopietnu atalgotu darbu. Saprotamās bailes no izdošanas PSRS pastiprināja draudi, ka PSRS karaspēks varētu virzīties tālāk uz rietumiem.

Pirmās ziņas par darba un sadzīves apstākļiem, kas sagaidīja iebraucējus Lielbritānijā (un arī citviet), lika daudziem izšķirties par došanos uz Jaunās pasaules valstīm. Beigu beigās lielākais latviešu trimdinieku kontingents aizceļoja uz ASV, tad — skaitliskā secībā — uz Austrāliju un Kanādu[10].

Pirmā bēgļu uzņemšanā sarosījās Lielbritānija, kas jau pirms 1947. gada pavasara uzsāka lielo darbaspēka vervēšanas akciju Westward Ho[11], taču baltiešu bēgļi (trimdinieki) no Vācijas un Austrijas individuāli sāka aizceļot pilnīgi neatkarīgi no šādām akcijām; daži arī pārcēlās no Zviedrijas uz dzīvi «drošākās» valstīs.

Šādai izceļošanai pamatu ielika bieži vien zemapziņas līmenī pieņemts atzinums, ka Latvijas Republikas neatkarība netiks drīzumā atjaunota. Nemaz par zemu nav novērtējama ļoti cilvēciskā vēlme sākt dzīvot kādā no karadarbības mazāk sapostītā (vai pilnībā neskartā) valstī.

Bēgļu nometnēs intensīvi, pat ar neiecietīgiem izlēcieniem, tika pārrunāts, kādu politisku pārvaldi atjaunot Latvijā pēc tās atbrīvošanas no okupācijas. Veidojās daudzas bēgļu centrālās organizācijās – Latvijas Nacionālais fonds, Latvijas Centrālā padome, Latviešu centrālā padome, Latviešu centrālā komiteja, «Daugavas Vanagi» u. c. Daļa šo organizāciju izrādījās ar ļoti īsu mūžu. Vēlāk pēc pamatīgās emigrācijas uz jaunām mītnes zemēm radās jaunas ilgtspējīgas organizācijas (skatīt 1. tabulu)[12].

1. tabula. Ārzemju latviešu galvenās politiskās organizācijas

Organizācija Dibināšanas gads Aktivitāšu loks
«Daugavas Vanagi» (DV) 1945 Humānā palīdzība trūkumā nonākušiem biedriem; pēc nodaļu izklīšanas pa pasauli – aktīva politiskā cīņa, pārsvarā atvairot padomju propagandas uzbrukumus
Vācijas Latviešu

centrālā padome||1945 / 1951||Pēc trimdinieku masveida emigrācijas organizācija pārveidota atbilstoši Vācijā dzīvojošo latviešu vajadzībām un iespējām

Latviešu nacionālais fonds (LNF) 1947 Informācijas sniegšana par padomju varas noziedzīgajām aktivitātēm Latvijā; LNF spēks ir tās biedri visā pasaulē
Latviešu nacionālā

apvienība Kanādā (LNAK)||1948||Politiska Kanādas federālās un citu valsts pārvaldes struktūru lobēšana

Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL) 1950 Politiska Lielbritānijas valsts pārvaldes struktūru lobēšana
Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs

(LAKEC)||1951||Rīkojas visu Eiropas latviešu kopienu vārdā – praktiski LAKEC rīkojās saskaņā ar PBLA (LAKEC ir PBLA locekle)

Amerikas latviešu

apvienība (ALA)||1951||Politiska ASV visu līmeņu valsts pārvaldes lobēšana

Latviešu apvienība

Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ)||1951 / 1972||Sākotnēji apvienoja tikai Austrālijas tautiešus, vēlāk arī Jaunzē-landes kopienas

Zviedrijas latviešu

centrālā padome (ZLCP)||1953||Politiskā jomā rīkojās, ievērojot Zviedrijas valdības nostāju, t. i., Latvijas neatkarības zaudēšanas de iure atzīšanu

Pasaules brīvo

latviešu apvienība (PBLA)||1955||Rīkojas visu ārzemju latviešu kopienu vārdā

Dienvidamerikas

Latviešu apvienība (DALA)\*||1977||Rīkojas Dienvidamerikas valstīs dzīvojošo latviešu kopienu vārdā

\* Mūsdienās pazīstama kā Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienība (DAKLA).


Latviešu trimdinieku iesaistīšanās mītnes zemju politiskajās organizācijās

Ar mērķi uzturēt dzīvu ideju par Latvijas Republikas neatkarību trimdinieki iesaistījās daudzās mītnes zemju organizācijās. Viena šādu organizāciju kategorija bija starptautiskie raidījumi. Tās neierindojot pēc ietekmes, ilglaicīgi darbojās latviešu redakcijas Vatikāna raidītājā, «Amerikas balsī» (Voice of America) un radio «Brīvā Eiropa» (Radio Free Europe). Šo raidījumu vispārējās redakcijas joprojām pastāv, un to arhīvos glabājas liecības par latviešu redakciju darbību. ASV baltiešu trimdiniekiem nācās izvērst garu cīņu par baltiešu valodu raidījumu iekļaušanu radio «Brīvā Eiropa». Rezultātu par labu baltiešiem izšķīra trimdas organizāciju apsviedīga darbība, izmantojot skandalozo situāciju, kad ASV Kongress publiski atklāja faktu, ka radio «Brīvā Eiropa» līdzekļus piešķir ASV speciālie dienesti, nevis sabiedrības ziedojumi, kā tas tika vēstīts, šiem raidījumiem sākoties[13]. Par raidījumiem latviešu valodā no Madrides, respektīvi, no Radio Nacional de Espańa (raidījumu sērija pazīstama kā «Brīvā latviešu balss»), atrodams liels arhīvu materiālu krājums Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvā[14].

Ļoti nopietna trimdinieku darbošanās notika saistībā ar ASV (kā vēlāk izrādījās, ar speciālo dienestu) svētību dibināto Assembly of Captive European Nations (ACEN) jeb Eiropas apspiesto tautu asambleju[15], par kuras vadītāju kļuva kādreizējais LR ārējā dienesta darbinieks Vilis Māsēns. ACEN ietvaros darbojās arī Komiteja Latvijas brīvībai jeb KLB (paralēli pastāvēja līdzīgas Lietuvas un Igaunijas komitejas). Lai gan šīs komitejas locekļu ieceres bija tālejošas, ņemot vērā visai nosacīto ACEN nozīmi ārpus ASV teritorijas, KLB aktivitāšu nozīmi grūti novērtēt. KLB darbību centrā bija atgādināt par nelikumībām LR aneksijā un aģitēt par tās atjaunošanu. Taču tas, cik efektīvi bija šīs komitejas centieni, joprojām nav novērtēts.

Pēckara gados Eiropā sāka iezīmēties tie procesi, kas laika gaitā noveda gan pie Eiropas Padomes dibināšanas, gan pie Eiropas integrācijas, kas radīja mūsdienu Eiropas Savienību. 1947. gada 11. novembrī kā sabiedriska organizācija tika nodibināta Eiropas kustība. Tajā darbojās ievērojami politiski un valdību darbinieki. Baltiešu diplomāti Eiropas kustībā saskatīja potenciālo sabiedroto un tiecās tajā iestāties. Fakts, ka Baltijas valstis pastāvēja tikai juridiskā izpratnē, neliedza šāda soļa realizēšanu, tomēr prasīja baltiešu grupējuma izveidošanu. Pārstāvība tika panākta 1950. gada 19. janvārī[16]. Latviešu nodaļā bija vairākas Latvijā pazīstamas personas, piemēram, LR ārējā dienesta darbinieki Kārlis Gulbis, Pauls Reinhards un citas personas. Šā grupējuma darbība ātri apsīka[17].

Atmodas procesi Zviedrijā izraisīja patiesi populāru rezonansi, proti, tika rīkota tā dēvētā pulcēšanās pirmdienās pulksten 12, taču šajā procesā, kuram bija gan solidaritātes nozīme, gan iekšpolitisks spēks, baltiešu emigranti tiešā veidā neiesaistījās — organizēšana un tās pieaugošā nozīme noritēja, pateicoties plašām Zviedrijas sabiedrības aprindu aktivitātēm. Tomēr rīkotāji atzinuši, ka viņus motivēja personīga pieredze, kas gūta, augot un skolojoties ar vienaudžiem baltiešiem, kas par savas etniskās dzimtenes likstām bija atstājuši neizdzēšamu un pozitīvu ietekmi[18].

Latviešu trimdinieku sadarbība ar lietuviešiem un igauņiem

Savās mītnes zemēs latviešu organizācijas politiskās kampaņās centās sadarboties ar lietuviešu un igauņu trimdas organizācijām. Šādai sadarbībai pamatus ielika bēgļu gaitās gūtā pieredze, ka savām likstām lielāku uzmanību var pievērst, ja procesā iesaistās lielāks cilvēku un tautību skaits[19].

2. tabula. Baltiešu kopējās politiskās organizācijas

Organizācija Dibināšanas gads Aktivitāšu loks
Baltic Federation in Canada Izveidota 1949. gadā, statūti pieņemti 1955. gadā Politiskā jomā lobēja Kanādas federālo parlamentu un valdību par baltiešu kopīgām problēmām
Joint Baltic American National Committee (JBANC)\* 1961 Lobēja ASV federālās likumdošanas struktūras un valdību par baltiešu kopīgām problēmām
Baltic Appeal to the United Nations (BATUN) 1966 Lobēja ANO dalībvalstu delegācijas
Baltic Council of Australia 1967 Lobēja Austrālijas federālo parlamentu un valdību par baltiešu kopīgām problēmām
Baltic World Conference (BWC) 1972 Lobēja par baltiešu kopējām problēmām pasaules valstīs
Baltic American Freedom League (BAFL) 1981 Nodarbojās ar elastīgāku ASV valsts pārvaldes lobēšanu, papildinot JBANC darbību

\* Šai organizācijai izņēmuma kārtā (salīdzinājumā ar gandrīz visām latviešu trimdas politiskām organizācijām) bija štata darbinieki, kas organizācijas mērķu sasniegšanai veltīja pilnu darba laiku.


Nonākot savās mītnes zemēs, baltiešu sadarbošanās politiskajā jomā laika gaitā izpaudās vairāku kopīgu organizāciju veidošanā. 2. tabulā uzskaitītas dažas baltiešu kolektīvās organizācijas. Jāpiebilst, ka šādu sadarbību nereti «silti ieteica» ietekmīgi mītnes zemes padomdevēji. Piemēram, Kanādā baltiešu kopīgā parlamentāriešu lobēšana, kas uzskatāma par ievērības cienīgu trimdas politiskās lobēšanas paraugu, neradās spontāni. Vēršoties pie pirmā Kanādas federālā parlamenta augšpalātas locekļa, kas nebija anglosakšu vai Kanādas franču izcelsmes, — Kanādā dzimušā ukraiņa Paula Juzika (Paul Yuzyk[20]), igauņiem tika dots mājiens, ka viņi nevar būt vienīgie, kurus uzklausa Kanādas parlaments, jo igauņi ir pārāk maza kopiena, viņu valsts tik maz pazīstama, ka vienīgā cerība tikt nopietni uztvertiem Kanādas politiskajās aprindās ir veikt lobēšanu kopā ar pārējiem baltiešiem[21].

Trimdas svarīgākie pasākumi uz pasaules notikumu fona

Starptautiskās norises, kas izraisīja nepieciešamību trimdas sabiedrībai pārskatīt un pilnveidot savus taktiskos paņēmienus, ieskicētas 3. tabulā.


3. tabula. Notikumi, kas būtiski ietekmēja trimdinieku

politiskās aktivitātes

Gads Notikumi pasaulē Trimdas aktivitātes
1945–1950 ANO dibināšanas kongress

Rietumeiropas bēgļu problēmas atrisināšana Neveiksmīgs mēģinājums noslēgt miera līgumu starp Vāciju un sabiedrotajiem ASV un PSRS attiecību saasināšanās, kas noved pie aukstā kara sākuma||«Daugavas Vanagu» organizācijas dibināšana Vairāku trimdas politisku organizāciju izveidošanās (un arī pazušana) Izceļošana no Latvijas, kuras rezultātā izveidojas galvenās latviešu kopienas ārzemēs ACEN organizācijas ASV nodibināšana ar mērķi panākt daudzu Eiropas tautu at-brīvošanu

1950–1960 Č. Dž. Kerstena vadītās ASV Kongresa komisijas ziņojums, kas apstiprina, ka Baltijas valstu aneksija bija nelikumīga

ASV un PSRS konfrontācija, kas, šķiet, bija labvēlīga baltiešu jautājuma atrisināšanā ASV un ANO pasivitāte attiecībā uz sacelšanās apspiešanu Ungārijā Pirmais PSRS un ASV konflikta atslābuma periods, kam seko ļoti saspīlētu attiecību posms Vācijas Federālās Republikas un PSRS attiecību nodibināšana (bet VFR neatsakās no nostājas Baltijas jautājumā, resp., inkorporācijas de iure neatzīšanas)||Baltiešu trimdinieku aktīva piedalīšanās ASV Kongresa locekļa Kerstena vadītās komisijas darbībā ar liecībām u. tml. Stabilu politisku organizāciju un arī jumta organizāciju izveidošanās latviešu mītnes zemēs Pārvalstiskās Pasaules brīvo latviešu apvienības nodibināšana Trimdas latviešu organizācijas pārlieku optimistiski novērtē mītnes zemju (galvenokārt ASV) nostāju Baltijas jautājumā Trimdas organizācijas pārskata savu politisko stratēģiju, ko ierosina notikumi Ungārijā

1960–1972 ASV un PSRS attiecību saspīlējuma un atslābuma brīži

ASV prezidenta R. Niksona uzturētais neitrālais, toties bezkaislīgais dialogs ar PSRS vadību||Trimdas organizāciju pakāpeniska nostabilizēšanās radikālu pretko-munistisko apvienību aprindās, kas veido izteiktu politisko minoritāti ASV un citur

PSRS atkušņa beigas (L. Brežņeva valdīšanas laikā padomju diplomātija cen-šas iegūt tās teritoriālās integritātes starptautisku atzinību)

17 Latviešu komunistu vēstule, kas pārsteidz pasauli ar norādījumu, ka Latvijā (tātad Baltijā) varētu pastāvēt ievērības cienīgs nacionālkomunistu grupējums||Trimdas or-ganizāciju nogaidīšanas politikas revidēšana un apņemšanās aktīvāk iesaistīties starptautiskos diplomātiskos procesos Baltiešu trimdas politisko organizāciju tuvināšanās (galvenokārt ASV) Tiek izveidota BATUN organizācija, kas nodarbojas ar ANO dalībvalstu pārstāv-niecību lobēšanu

1972–1975 Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes nobeigums ar Noslēguma akta parakstīšanu Helsinkos

Obligāta, regulāra Helsinku nostādņu apsekošanas procesa iedibināšana Baltijas inkorporācijas de iure atzīšana Jaunzēlandes un pēc tam Austrālijas valdī-bā||Saskaņota un agresīva PBLA vadīta kampaņa, kas, lai arī nepanāk Helsinku sarunu apturēšanu, noved pie ASV oficiālās deklarācijas, ka Noslēguma akts nenozīmē atteikšanos no ASV Baltijas inkorporācijas de facto un de iure neatzīšanas politikas PBLA izmanto Helsinku nostādņu apsekošanas procesu, lai atgādinātu par Latvijas inkorporācijas nelikumību un disidentu vajāšanu Latvijā Austrālijas baltiešu kopienas sekmīgi publiski lobē Austrālijas valdības lēmuma atsaukšanu (procesā iesaistās latviešu kopienas visā pasaulē)

1975–1986 Helsinku procesa turpināšanās

ASV prezidents R. Reigans 14. jūniju pasludina par Baltiešu brīvības dienu Strauja PSRS augstākās vadības nomaiņa pēc L. Brežņeva nāves (līdz 1985. gadā pie varas nāk M. Gorbačovs) Asa disidentu kustības apspiešana PSRS (pilnībā to gan nav iespējams iznīdēt) ASV prezidents R. Reigans piesaka Stratēģisko aizsardzības iniciatīvu, ar ko ASV izaicina PSRS uz dārgu un ekonomiski neizveicamu sacensību, lai PSRS nezaudētu pa-ritāti ar ASV atomieroču jomā||Top vairāki apvienoti baltiešu uzsaukumi par neatka-rības atgūšanu Baltiešu interešu aizstāvji sekmīgi lobē Eiropas Parlamentu pieņemt rezolūciju par baltiešu jautājuma oficiālu izvirzīšanu ANO (tam seko ES dalībvalstu atteikumi to darīt) Baltiešu organizācijas ziņo pasaulei par baltiešu disidentu skarbo likteni Latvijā tiek izveidota grupa «Helsinki 86» (tās vadība laika gaitā spiesta emigrēt, taču publiski izpaužas organizēta pretestība) Trimda sniedz morālu atbalstu pretestības kustībām Latvijā Baltieši Kopenhāgenā organizē starptautisku tribunālu, kas nosoda PSRS rīcību Baltijā. Tam seko ārzemju baltiešu brauciens ar kuģi (Stokholma–Helsinki–Stokholma)

1987–1989 Pakāpeniski strauji pieaug publisko protesta demonstrāciju dalībnieku skaits Baltijas republikās

Rit ļoti intensīvs ASV un PSRS dialogs, kurā tiek apspriests Vācijas apvienošanās un ieroču kontroles jautājums, kā arī ekonomiskā palīdzība PSRS Tautas frontes dibināšana Igaunijā, Lietuvā, Latvijā Latvijas Tautas frontes 2. kongresā tiek pieņemts tās pamatmērķis – neatkarības atjaunošana||ASV baltiešu kopienas propagandē notikumus Baltijas republikās ASV baltiešu kopienu un viņu sabiedroto ASV Kongresa locekļu un senatoru aicinājums ASV prezidentam Dž. Bušam nepalikt pie neatzīšanas politikas retorikas (bez panākumiem) ASV latviešu organizāciju un PBLA Eiropā izkārtotās Latvijas pārstāvju tikšanās ar ie-tekmīgiem politiķiem PBLA un Latvijas Tautas frontes pārstāvju tikšanās Francijā (latviešu īpašumā Abrenē), kurā vienojās par tālāku politisku sadarbību

1989–1991 Vācijas atkalapvienošanās un sadarbības memoranda ar PSRS noslēgšana

Lietuvas PSR Augstākās Padomes īstenotā neatkarīgās Lietuvas Republikas atjaunošana un aicinājums to atzīt Latvijas Tautas frontes uzvara vēlēšanās un 4. maija deklarācijas par neatkarības atjaunošanu pieņemšana PSRS vardarbība un draudu un spēka izmantošana, apspiežot protestus Kaukāza un Baltijas republikās KPFSR prezidenta un M. Gorbačova konkurenta pasaules forumos B. Jeļcina autoritātes pieaugšana Apvērsuma mēģinājums Maskavā 1991. gada 19.–21. augustā, pēc kura izgāšanās Baltijas Republikas iegūst starptautisku atzīšanu kā atjaunotas neatkarīgas valstis PSRS pastāvēšanas beigas 1991. gada 31. decembrī||Baltiešu pieprasīts skaidrojums no Vācijas kanclera H. Kola par memoranda nostādni, kurā Vācija garantē PSRS robežas memoranda noslēgšanas laikā Latvijas diplomātu un konsulāro darbinieku grupas vecākā Anatola Dinberga aicinājums Latvijas iedzīvotājiem piedalīties politiskos procesos Latvijā, kas norit saskaņā ar padomju likumiem Baltiešu politisko organizāciju palīdzība, izkārtojot Baltijas Republiku amatpersonu tikšanās ar ietekmīgām personām ASV, ieskaitot ar ASV prezidentu Dž. Bušu Trimdas organizāciju operatīvā ziņošana pasaulei par notikumiem brīžos, kad saasinājās Maskavas attiecības ar Baltijas valdībām, piemēram, barikāžu laikā Baltiešu organizāciju un viņu līdzjutēju īstenotā nepārtrauktā lobēšana par Baltijas valstu neatkarības atgūšanas formālu atzīšanu PBLA Rīgas biroja izveidošana Lietveža A. Dinberga atgriešanās Latvijā 1991. gada 17. novembrī


Ārzemju latviešu organizācijas pielika lielas pūles, lai Latvijas Republikas neatkarības temats pilnībā neizzustu no pasaules sabiedriskās domas telpas. Pirmajos pēckara gados Rietumu valdībās (un arī daudzos sabiedrības slāņos) pret PSRS valdīja labvēlīga (lai arī ar šaubām caurstrāvota) attieksme. Krass pagrieziens un robežšķirtne bija ASV prezidenta Harija Trumena aukstā kara pieteikums 1947. gadā: tas vērsās pret komunistu centieniem jebkur pasaulē pārņemt jebkuras valsts varu. Prezidenta H. Trumena runu, kas teikta ASV Kongresā 1947. gada 12. martā, uzskata par aukstā kara pirmo zalvi. Vienā šīs runas uzmetumā iekļau­ta norāde arī uz Baltijas valstu likteni, pazušanu no starptautiskās skatuves; galīgajā runas versijā šīs norādes nav[22]. Nav pārsteigums, ka akadēmiskie aukstā kara norišu pētnieki Baltijas valstu jautājumam nav pievērsuši lielu uzmanību[23]. Vietējā padomju administrācija Baltijas padomju republikās gan bieži piesauca auksto karu savās represīvajās akcijās, taču tas notika tikai ASV (un citu Rietumvalstu) un PSRS aukstā kara konflikta kontekstā.

Pēc aukstā kara pieteikšanas lobēšanas darbs tika atvieglots, taču ļoti konservatīvais lobēšanas stils un saturs pakāpeniski panāca ārzemju latviešu politisko centienu efektivitātes samazināšanos. Šeit vērts pieminēt tā dēvēto Eiropas apspiesto tautu asambleju (ACEN). Latviešu kopienas, kā izrādās — velti, spārnoja doma, ka ASV valdība, kuras pabalsts ACEN, kaut arī konspirēts, bija nojaušams, pieļaujot Komiteju Latvijas brīvībai, patiesi bija nolēmusi panākt Latvijas (un arī pārējo Baltijas valstu) atbrīvošanu. Šo organizāciju darbība pārtrūka līdz ar ASV dienestu lēmumu pārtraukt finansējumu. Ap to laiku kļuva redzams, ka baltieši uz šo organizāciju bija likuši lielākas cerības nekā pārējie Austrumeiropas grupējumi. Nojaušot, ka baltieši varētu sarīkot izlēcienus, kas, iespējams, traumētu ASV un PSRS attiecības, ASV specdienesti nolēma pastiprināt emigrējošo baltiešu aktivitāšu monitoringu[24].

No 1940. gada līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai ārzemju dienesta darbiniekiem un Latvijas Republikas diplomātiem nācās pārvarēt vairākus draudus un izaicinājumus. Būtiskākais no izaicinājumiem — nostiprināt Latvijas bēgļu un karagūstekņu statusu kā Latvijas Republikas, nevis PSRS pilsoņiem. Vēl viens latviešu diplomātu izaicinājums — izvirzīt baltiešu jautājumu ANO (jau no ANO dibināšanas brīža), taču drīz vien kļuva saprotams, ka šīs durvis uz starptautisko palīdzību neatkarības atgūšanā ir neatgriezeniski slēgtas.

Lielākais drauds latviešu diplomātu turpinātai LR pārstāvībai bija laiks. Neraugoties uz epizodisku jautājuma pārvērtēšanu, ASV nekad nopietni neapsvēra iespēju atteikties no Baltijas valstu aneksijas de iure neatzīšanas politikas. Taču paši darbinieku novecoja, un tam varēja sekot likumsakarīga šādas diplomātiskās pārstāvības pārtraukšana. Pirmā problēma radās līdz ar sūtņa Kārļa Zariņa aiziešanu, jo Latvijas valdības pilnvara rīkoties LR vārdā minēja konkrēti Kārli Zariņu (un arī Alfrēdu Bīlmani, kurš nomira drīz pēc Otrā pasaules kara beigām), taču ASV un arī Lielbritānijas iestādes neiebilda pret turpinātu pārstāvību, jo, iespējams, Anatola Dinberga neatlaidīgā lobēšana panāca ASV prezidenta 1980. gada lēmumu ļaut Baltiju pārstāvēt personām, kas nekad nebija bijušas LR ārējā dienestā[25]. Ļoti būtisku soli LR diplomātiskie pārstāvji spēra 1990. gadā, akceptējot Latvijas Tautas frontes izraudzīto ceļu, kā atgūt patiesu, neapstrīdētu un starptautiski atzītu Latvijas Republikas neatkarību de facto.

Latvijas Republikas pilsoņu cerības uz drīzu atgriešanos dzimtenē, sekojot citu tautību pārstāvjiem, kas atgriezās savās mājās, kaut arī valstī saimniekoja svešs karaspēks, neīstenojās (šādai atgriešanās iespējai pretojās pārsvarā tikai baltieši un ukraiņi). Tātad baltiešu politiskās aģitācijas formas dzima, pretojoties iespējamai sevis pakļaušanai varmācīgi noteiktam liktenim. Taču, nonākot savās mītnes zemēs, trimdas politiskajiem demaršiem pirmām kārtām bija jārespektē vietējā politiskā un sadzīves kultūra, un, vairākumam bēgļu naturalizējoties[26], trimdas organizācijām savos iesniegumos bija jāuzsver, ka viņu rūpes par tautas brāļu likteni izriet no demokrātiskā valstī dzīvojoša pilsoņa pienākuma rūpēties par brīvības principiem vispār.

Lai arī daudzas trimdas organizācijas visai kūtri pielāgojās starptautiskiem notikumiem, ar laiku tas bija jādara. Visbūtiskākais pagrieziens trimdas organizāciju taktikā un mērķu pārskatīšanā saistīts ar kontaktiem, kas nodibināti starp trimdas organizācijām daudzviet pasaulē un tādām apvienībām kā «Helsinki 86», LNNK un Latvijas Tautas fronte. Satikšanās 1989. gadā Francijā, latviešu īpašumā ar poētisko iesauku Abrene, panāca būtisku attīstību Latvijas Tautas frontes politiskajā programmā un, protams, trimdas lielāko organizāciju iesaistīšanos, organizējot Latvijas pārstāvju tikšanos ar ietekmīgām politiskām aprindām ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Francijā, Kanādā, Austrālijā (un noteikti arī citviet)[27].

Ievērības cienīga ir trimdas darbinieku spēja pielāgot savu taktiku mainīgiem politiskiem noskaņojumiem (galvenokārt ASV un PSRS attiecību jomā).


Arhīvu liecības

Ārzemju latviešu politiskā cīņa, aģitējot savu mītnes zemju augstāko pārvaldi par Latvijas Republikas neatkarību, protams, bija tikai daļa no trimdas kopienu un indivīdu centieniem skaidrot Latvijas aneksijas netaisnību un atrast sabiedrotos politiskos spēkus mītnes zemē. Meklējot šo centienu liecības, tika apskatīti personīgie arhīvi, trimdas nevalstisko organizāciju arhīvi un LR ārējā dienesta darbinieku arhīvi, kā arī Lielbritānijas, ASV un Francijas ārējo attiecību resoru atslepenotie un publiski pieejamie dokumenti. Arhīvos šādu liecību ir ļoti daudz, organizāciju un personīgajos arhīvos ir daudz arī politisko iesniegumu kopiju, bet to mērķauditorija bija sabiedrības plašas aprindas un tikai nedaudzi šādi iesniegumi nonāca mītnes zemju iestādēs, kas rūpējās par savas valsts ārpolitisko kursu. Ieskats vairāku valstu ārlietu resoru arhīvos rāda, ka viņiem adresētie iesniegumi lielākoties nav saglabāti, kas netieši liecina, ka tiem netika veltīta liela uzmanība jau tajā laikā.

Ārpus apskatāmā materiāla paliek trimdas politisko darbinieku memuāri un trimdas laikraksti: raksti presē bija trimdas organizāciju iecienīts veids, kā iepazīstināt plašāku trimdas saimi ar savām politiskajām aktivitātēm un mītnes zemju ārpolitiķus – ar Latviju saistītām norisēm. Taču šo rakstu precīza sasaiste ar iesniegumiem un saņemtajām atbildēm grūti pārbaudāma.

Bažas par to, kas notiks ar trimdas arhīviem, radās jau krietni pirms Atmodas[28]. Tika uzrunāti vairāki arhīvi, bet tikai daži pieņēma trimdas organizāciju un indivīdu fondus. Trimdas aprindās pazīstamākais no tiem ir Hūvera institūta arhīvs, kurš sāka pieņemt trimdas liecības, atsaucoties uz profesora Edgara Andersona lobēšanu 20. gadsimta 80. gados, un ar Latviju saistītus arhīva materiālus turpina vākt joprojām[29]. Arī ASV Minesotas Universitātē ir ASV etnisko kopienu liecību arhīvs un ar to saistīta pētniecības programma (The Immigration and Heritage Research Center). Šajā universitātes struktūrvienībā, kas dibināta 1965. gadā, deponēti vairāku ASV latviešu organizāciju arhīvi un arī personiskās kolekcijas. Pārskata par visiem ar latviešiem saistītiem fondiem arhīvā nav, taču ar šīs iestādes elektronisko meklētāju tos var atrast ātri[30].

Praktiski visi ārējā dienesta darbinieki strādāja līdz mūža pēdējai dienai (izņemot tos, kuri piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu). Viņiem trimdas aktivitātes bija maizes darbs, taču pieejamo finansiālo līdzekļu un citu fizisku apsvērumu dēļ līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa viņu dokumentālo liecību. Daudziem darba vieta bija viņu privātie mājokļi, un pēc darbinieka nāves dokumenti nereti nonāca viņu mantinieku rīcībā. Ne mantiniekiem, ne trimdas organizācijām nebija lielas vēlmes saglabāt vēsturiskās liecības, un daudzas dokumentu kolekcijas vienkārši pazuda.

Liecības par 1. un 2. tabulā uzskaitīto ārzemju latviešu organizāciju politiskajām aktivitātēm galvenokārt fiksētas trimdas presē — ārzemju preses izdevumos. Trimdas organizācijas savos arhīvos saglabājušas daudz izgriezumu no vietējiem preses izdevumiem: neskaitāmas protesta vēstules, ko rakstījušas ārzemju latviešu organizācijas un indivīdi, un preses kampaņu liecības. Pret organizāciju tiešajiem iesniegumiem, kas sūtīti dažādu līmeņu valsts pārvaldes pārstāvjiem, bija visai vienaldzīga attieksme, piemēram, laikā, kad ASV tautieši enerģiski apkaroja padomju oficiālo personu apmeklējumus ASV pilsētās un rīkoja demonstrācijas un protesta vēstuļu kampaņas pret PSRS vadītāju Ņ. Hruščova un M. Gorbačova, kā arī PSRS Ministru prezidenta A. Kosigina viesošanos ASV[31].

Lai gan trimdas organizāciju arhīvos ir daudz interesantu liecību, kas lieti noderētu šīs politiski angažētās emigrācijas (1945–1991) vēstures uzrakstīšanai, šajos arhīvos samērā maz saglabājušās iesniegumu oriģinālo versiju kopijas. Tas pats sakāms par atbildēm uz šādiem iesniegumiem. ASV likumi paredz, ka ikvienam Kongresa loceklim vai valdības amatpersonai (arī zemāka ranga pārvaldes personām) ir pienākums atbildēt uz jebkuru nopietnu iesniegumu. Saprotams, ka daudzas atbildes ir štampi, bet trimdas arhīvos nav pat tādu. Vēl ļaunāk ir tas, ka trimdas presē atspoguļotajās atbildēs nereti tika likts uzsvars uz pozitīvo atbildes elementu, negribot saredzēt (vai arī atzīt) daudzu atbilžu formālo nebūtisko saturu.

Neraugoties uz ģeogrāfiski ļoti izkliedētiem arhīviem (atbilstīgi trimdas kopienu izkliedētībai pasaulē), projektā iegūts visaptverošs pārskats par to, cik apjomīgas ir liecības par trimdas politisko darbību pēckara gados (līdz 1991. gadam).


Liecības par trimdas politisko darbību dažādos arhīvos

Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas Latvijas Valsts arhīvs (LVA) saņēmis ļoti plašu trimdas arhīvu klāstu: gan organizāciju, gan indivīdu personiskās liecības[32](4. tabulā sniegts galveno trimdas organizāciju arhīvu apkopojums).

LR diplomātu un konsulāro darbinieku dokumentu kolekcijas pārsvarā repatriētas, un daļa atrodas LR Ārlietu ministrijas arhīvā, t. s. Zariņa kolekcijā. Viena daļa nonākusi Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kur tā pieejama rubrikā «Vašingtonas vēstniecības kolekcija». Daži materiāli atrodami tikai Hūvera institūtā ASV, kur LR diplomāta A. Bīlmaņa fonds labi sakārtots, bet pārējo LR diplomātu (J. Feldmaņa, P. Oliņa un A. Rūsiņa) fondi, spriežot pēc to elektroniskā aplūkotāja izziņām, nav sakārtoti. Citi ārlietu dienesta darbinieku pēcteči mantojumus nodevuši dažādiem arhīviem Latvijā, bet tie pārsvarā ir personīga rakstura. Tomēr ir arī izņēmumi: piemēram, Kārlis Zariņš rakstījis arī diplomāta dienasgrāmatu (tā atrodama LVA).

4. tabula. Galveno trimdas organizāciju arhīvi 2011. gadā

Organizācija Arhīva atrašanās vieta(s) Arhīva statuss
«Daugavas Vanagi» LVA un DV īpašumā Vācijā (Freiburgā) Abi fondi daļēji sakārtoti
Vācijas Latviešu centrālā padome LVA un Minsteres Latviešu centrā Abi fondi daļēji sakārtoti
ZLCP Zviedrijas Valsts bibliotēkā Daļēji sakārtoti fondi
LNF Misiņa bibliotēkā Daļēji sakārtots, politisko aktivitāšu atskaites niecīgas
LNAK Kanādā, Ontārio provinces arhīvā Nesakārtots, viens apraksts tapis uz atsevišķas personas iniciatīvas pamata
LNPL DV īpašumā Lielbritānijā (Straumēnos), Catthorpe Manor Daļēji sakārtots, daži politisko aktivitāšu dokumentu krājumi glabājas pie privātām perso­-

nām

LAKEC DV īpašumā Lielbritānijā (Straumēnos), Catthorpe Manor Daļēji sakārtots
ALA Daļa nodota Minesotas Universitātes arhīvam, daļa atrodas ALA mītnē ASV Minesotas materiāli daļēji sakārtoti, ASV glabātie dokumenti nav sakārtoti
LAAJ Materiāli nodoti LVA Nav sakārtots
PBLA Daļa materiālu atrodas LVA, daļa – ALA mītnē ASV (Rokvilā) LVA materiāli formāli sakārtoti, ASV glabātie dokumenti nav sakārtoti
DALA Atrodas pie DAKLA priekšsēdētājas (mājās) Nav sakārtots
Baltic Federation in Canada Šīs organizācijas arhīva fragments nodots Lietuvas Emigrācijas institūtam\* Latviešu politiskais arhīva fragments zudis, cits fragments daļēji sakārtots
JBANC Materiāli nodoti Minesotas Universitātes arhīvam Nav sakārtots
BATUN Atrodas pie BATUN pārstāvjiem Ņujorkā Notiek sakārtošanas darbi
Baltic Council of Australia Materiāli nodoti LVA Nav sakārtots
BWC Materiāli nodoti Minesotas Universitātes arhīvam Nav sakārtots
BAFL Atrodas pie BAFL amatpersonām Nav zināms

\* Šīs organizācijas darbinieku arhīvi pazuduši. Šis fonds ir Kanādas lietuviešu darbinieka personīgie dokumenti.

LR diplomāti centās uzrunāt savas mītnes valsts ārlietu resoru un arī plašāku sabiedrību, publicējot avīžu rakstus un grāmatas (jāpiebilst, ka latviešu mītnes valstīs Latvija lielākoties bija mazpazīstama zeme). Latvijas pētnieki[33]pievērsuši lielu uzmanību Lielbritānijas ārējā resora (Foreign OfficeForeign Commonwealth Office) publiski pieejamiem arhīvu materiāliem[34], kā arī Vācijas un Zviedrijas arhīvu materiāliem, taču Francijas[35], Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Brazīlijas ārlietu resoru arhīvi, šķiet, aplūkoti tikai samērā nesen — sakarā tieši ar šo valsts pētījumu programmas «Nacionālā identitāte» projektu (par šā projekta ietvaros veiktiem meklējumiem ASV[36], Austrālijas un Jaunzēlandes[37]arhīvā ziņots citur). Būtu lietderīgi nākotnē apgūt arī Spānijas un Argentīnas ārlietu resoru arhīvos atrodamos dokumentus.

Latviešu organizācijas regulāri rakstīja vēstules un iesniedza lūgumrakstus savu mītnes zemju ievēlētiem pārstāvjiem (dažādu līmeņu parlamentiem, arī ASV Kongresam)[38]. Saņēmēju personiskajos arhīvos liecības par to, iespējams, saglabājušās, taču šie fondi ir maz izpētīti, jo tie parasti neatrodas nacionālo iestāžu arhīvos, bet izkaisīti pa attiecīgo saņēmēju (piemēram, ASV prezidentu) fondiem, kas savukārt ģeogrāfiski izkaisīti pa visu valsts teritoriju. Savdabīga latviešu trimdinieku akcija (neko tamlīdzīgu neizvērsa nedz igauņi, nedz lietuvieši) bija saskaņota vēstuļu rakstīšana 1950. gadā tālaika Francijas Valsts prezidentam. Iesūtītās vēstules, pārsvarā angļu valodā (arī franciski un divas pat latviski), saglabātas Francijas Ārlietu ministrijas arhīvā kā unikāla liecība par saskaņoto ārzemēs izkliedēto latviešu sāpi par zaudēto neatkarīgo valsti[39].


Secinājumi

Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atgūšana neiekļāvās nevienas Rietumvalsts diplomātiskajos būtiskajos centienos. Trimdas LR ārējā dienesta diplomāti un konsulārie darbinieki[40], kā arī trimdas organizācijas un daudzi indivīdi pielika lielas pūles, lai norādītu uz netaisnību, ko PSRS bija nodarījusi un turpināja nodarīt Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Objektīvu iemeslu dēļ dažādos arhīvos saglabājies tikai nedaudz iesniegumu mītnes un rezidences zemju valsts pārvaldēm un valdībām. Nav tā, ka šo iesniegumu bija maz, bet trimdas nevalstisko organizāciju fiziskā kapacitāte ilgstoši uzglabāt iesniegumu kopijas bija neliela. Šajā gadījumā nevar par zemu novērtēt uzskatu, ka galvenais bija iznākums, nevis process, kas pie tā noveda.

ASV konsekventi turējās pie neatzīšanas politikas, noliedzot Baltijas valstu de facto un de iure iekļaušanu PSRS sastāvā, bet šī nostāja nekādā veidā nenorādīja uz to, kā panākt šo valstu neatkarības atjaunošanu. Vienīgi pateicoties ilgstošiem masveidīgiem publiskiem protestiem padomju Baltijas republikās, neatkarības atgūšanas jautājums kļuva aktuāls starptautiskajā diplomātijā. Šajā kritiskajā posmā cieņas vērta ir trimdas organizāciju spēja pāriet no ieciklētām atsaucēm uz ASV neatzīšanas politiku uz proaktīvu Latvijas politisko spēku atbalstīšanu. Par šo pēdējo izšķirošo trimdas darbību arhīvos dokumentālo liecību netrūkst.

Diemžēl daudzi dokumenti, kas izgaismotu ASV un citu neatzīšanas politikas uzturošo valstu ārlietu dienestu darbību 1989.–1991. gadā, patlaban gaida laika noilgumu, kad tos varēs publiskot. Dažādās mītnes zemju politiskajās organizācijās iesaistījās arī latviešu trimdas organizācijas un indivīdi. Ne visām šīm organizācijām patiesie mērķi saskanēja ar to publiski paustajiem mērķiem, tāpēc nākotnē, publiskojot latviešu mītnes zemju attiecīgo dienestu arhīvus, varētu atklāties daudzi fakti, kas līdz šim ir tikai nojausti.

  1. Pirmajos pēckara gados šīs nometnes atradās UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration — Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde) redzeslokā. Tajās nonāca gan bēgļi, gan no ieslodzījuma un koncentrācijas nometnēm atbrīvotās personas, gan tie, kas tika atvesti strādāt Vācijas kara rūpnīcās, gan atbrīvotie karagūstekņi. Mūsdienās termins displaced person ir attiecināms tikai uz iekšzemes bēgli, bet refugee (bēglis) attiecināms uz jebkuru personu, kas atrodas ārpus savas valsts. Modernā izpratnē juridiski tiek šķirti trimdinieki (politiskie bēgļi), kam ir tiesības pieprasīt palikšanas tiesības, no ekonomiskajiem bēgļiem, kuriem šādu tiesību nav.
  2. Skatīt http://www.omip.lv/iss-vestures-parsk/9-trimda, aplūkots 2011. gada 3. augustā.
  3. Trīs lielākās un aktīvākās latviešu kopienas ārzemēs atradās ASV, Austrālijā un Kanādā, turpretim Rietumeiropā (Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā) palikušās kopienas skaitliski bija krietni mazākas, toties diezgan aktīvas.
  4. Šiem LR pilsoņu pēctečiem automātiski (ar dažiem izņēmumiem — piemēram, Vācijas gadījumā) bija tās valsts pilsonība, kurā tie bija piedzimuši (pēc pārcelšanās no dzimtās valsts uz citu to ieguva naturalizācijas kārtā). Nepastāvēja juridiski atzīts mehānisms, kā šie cilvēki pirms Latvijas neatkarības atgūšanas varēja iegūt LR pilsoņa statusu. PSRS tikai atsevišķās kampaņās sludināja, ka šādi cilvēki piedzimstot ir padomju (Latvijas) pilsoņi (šādu demaršu mērķis bija ārzemēs dzīvojošo etnisko latviešu iebiedēšana).
  5. Skatīt, piemēram, uz arhīvu materiāliem balstītos pētnieciskos rakstus: Zunda A. Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939–1945) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 15. sēj., 2005, 71.–91. lpp.; Lerhis A. Latvijas diplomātiskā dienesta ieguldījums mūsu valsts de jure statusa saglabāšanā (1940–1988) // Diena, 1998. gada 13. februārī, 13. lpp.
  6. Skatīt, piemēram, latviešu diplomātu protesta notas Francijas Ārlietu ministrijai par gadījumiem, kad padomju amatpersonas baltiešus varmācīgi repatriējuši, klātesošiem Francijas sargiem pasīvi noskatoties. Dokumenti atrodami Francijas Ārlietu ministrijas arhīvā (Parīzē) lietā: O. Grosvalda 1945. gada 4. oktobra ziņojums par notikumiem kādā franču pārvaldītā nometnē, Série Z, carton 482, dossier 3, URSS, Les ressortissants baltes en France, 11 septembre 1944 — 23 mai 1948.
  7. Izvērstu akadēmisku pētījumu par baltiešu bēgļu noskaņojumu skatīt Viktorijas Meritas Helgas Estesas (Victoria Marite Helga Estes) maģistra darba tēzēs The illusion of peace: the fate of the Baltic Displaced Persons, 1945-1952, Texas: A&M University, 2007. gada decembrī.
  8. 2010. gada vasarā Valsts pētījumu programmas «Nacionālā identitāte» projekta ietvaros tika izskatīti PBLA materiāli Latvijas Valsts arhīvā, kas daļēji aptver latviešu kopienu politiskās aktivitātes bēgļu nometnēs Vācijā. Rezultāti tiks publicēti 2012. gadā.
  9. Pētījumu trūkumu pārsvarā jāattiecina uz Latvijas zinātni (ārzemēs tādi palaikam tiek veikti). Pārsteidzošā kārtā interesi par to izrāda pētnieki, kam nav etniskās saites ar baltiešiem, piemēram, 2010. gada 27.–28. novembrī konferencē Workshop on the Baltic Sea region and the Cold War Tartu Universitātē Džuljeta Denisa (Juliette Denis) no Parīzes Universitātes uzstājās ar ziņojumu par latviešu pārvietotajām personām: The Latvian DPs in Germany and the beginning of the Cold War.
  10. Dažādu juridisku iemeslu dēļ baltiešu ieceļošanu vispirms pieļāva Kanāda, tad Austrālija un tikai pēc tam ASV; latviešu bēgļu pirmā izvēle tomēr bija par labu ASV, kur iebrauca aptuveni 40 000 personu.
  11. Lielbritānijas parlaments pieņēma attiecīgo aktu 1947. gada janvārī, bet akcijas formālais nosaukums bija European Volunteer Workers; pirms tam noritēja sieviešu vervēšanas akcija medmāsu darbam tuberkulozes iestādēs, atlasot kandidātes pēc kvalifikācijas un vecuma (skatīt Lielbritānijas Valsts arhīva lietu PRO FO 371/57869 116403, Cabinet. Foreign Labour Committee. Recruitment of Displaced Persons from Germany for Work in British Hospitals. Memorandum by the Parliamentary Secretary to the Ministry of Labour and National Service (17.9.46).
  12. Protams, pastāvēja (un dažos gadījumos tikai daļēji pastāvēja) ļoti daudzas organizācijas, kurām bija vietēja, pat reģionāla nozīme. Izsmeļoša trimdas organizāciju uzskaite atrodama divās publikācijās: Veigners I. Latvieši ārzemēs. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1993, Veigners I. Latvieši Rietumzemēs un vēl dažās zemēs. Rīga: SIA Drukātava, 2009.
  13. Skatīt pētījumu Broadcasting to the Baltic, 1950-1975: US-Baltic Émigré Relations Concerning the Role of Radio Free Europe and Radio Liberty Broadcasts and US Foreign Policy, Jonathan L\'Hommedieu, MA Thesis, University of Turku, May 2005, pētījuma teksts pieejams internetā: http://balticstudies.utu.fi/master/thesisarchive/thesis_lhommedieu2006.pdf, aplūkots 2011. gada 3. jūnijā.
  14. Izsmeļošus rakstus par visiem raidījumiem latviešu valodā publicējis Rolfs Ekmanis «Jaunajā Gaitā» (Nr. 235 (2003), 237 (2004), 238 (2004), kā arī «Madrides brīvā latviešu balss 1955–1965» Nr. 248 (2008)); visi raksti pieejami internetā: http://www.zagarins.net/jg/jg248/JG248_Ekmanis.htm, aplūkots 2011. gada 3. jūnijā.
  15. Šīs organizācijas arhīvs pēc tās aktivitātes apsīkšanas 20. gadsimta 70. gados pilnībā nodots glabāšanai Minesotas Universitātes Imigrācijas un mantojuma izpētes centram (Immigration and Heritage Research Centre). Dokumentu kolekcijas apraksts atrodams internetā: http://www.ihrc.umn.edu/research/vitrage/all/am/GENassembly.htm, aplūkots 2011. gada 3. jūnijā.
  16. Skatīt: Heikkilä P. Uniting the Divided Continent: The Estonian National Committee of the European Movement // NORDEUROPA forum, Zeitschrift für Politik,Wirtschaft und Kultur, No. 1-2, 2010. Numurs pieejams internetā: http://edoc.hu-berlin.de/nordeuropaforum/2010-1/heikkilae-pauli-135/XML/, aplūkots 2011. gada 3. jūnijā.
  17. Skatīt materiālus Eiropas kustības arhīvā, kas atrodams Eiropas Universitātē Florencē, Eiropas Savienības Vēsturisko dokumentu arhīvā: ME-2153, 1950-1972, Correspondance échangée entre le Secrétariat international et les Comités des pays baltes (Lettonie, Lithuanie et Estonie).
  18. Skatīt atmiņu krājumu (zviedru valodā) Måndag klockan tolv, Minnen från frihetsarbetet för Baltikum. Stokholm: B. Larsson, M. Johansson, Timbro, 1991.
  19. 1949. gada 14. jūnijā aptuveni 3000 liela baltiešu grupa pieņēma kopīgu memorandu, protestējot pret savu valstu likteni, skatīt LVA 2176. f., A1V_L0299. l., 156. un 157. lp. Diemžēl trūkst ziņu, kam šis memorands tika nodots.
  20. Kanādas Valsts arhīvā Paul Yuzyk fondā atrodamas liecības par šā ietekmīgā Kanādas valstsvīra sadarbību ar baltiešiem, skatīt: The Yuzyk collection catalogue, kas atrodams internetā: http://data2.archives.ca/pdf/pdf001/p000000270.pdf, aplūkots 2011. gada 10. jūnijā.
  21. Skatīt Mildas Danisas (Milda Danys) rakstu Kanādas multikulturālajā interneta enciklopēdijā, sadaļā par lietuviešiem Kanādā, un Baltiešu federācijas Kanādā īso vēsturisko apskatu, kas pieejams internetā: http://www.balticfederation.ca/docs/notes.pdf, aplūkots 2011. gada 10. jūnijā.
  22. Rokrakstā ielabotā atsauce uz Baltijas valstīm atrodama runas versijā, kas pieejama internetā: http://www.trumanlibrary.org/whistlestop/study_collections/doctrine/large/documents/pdfs/9-8.pdf\#zoom=100, aplūkots 2011. gada 25. maijā.
  23. Atsevišķi raksti par šo tēmu apkopoti krājumā The Baltic Question during the Cold War, John Hiden, Vahur Made, David J. Smith, ed., Routledge, London, 2008. Autoru kolektīvā diemžēl nav neviena Latvijas pētnieka.
  24. Skatīt publiskoto dokumentu Memorandum for the 303 Committee, Subject: United States Government Support of Covert Action Directed at the Soviet Union, Washington, December 9, 1969, kas pieejams internetā: www.fas.org/irp/cia/product/frus1969.pdf, aplūkots 2011. gada 25. maijā.
  25. ASV prezidenta pilnvarotās personas paziņojuma teksts saglabāts Latvijas Valsts vēstures arhīvā: LVVA, 293. f., 1. apr., 873. l., 6. lp. (publiskots 1980. gada 25. oktobrī). Formāls dokuments, ko izsniedzis ASV Valsts departaments, Latvijas sūtniecības Vašingtonā arhīvu materiālos nav atrasts.
  26. Latvijas pētnieki pievērsuši maz uzmanības trimdas polemiskajām diskusijām 20. gadsimta 50. gados par to, vai vispār vēlams naturalizēties.
  27. Nedaudz par šiem trimdas sakariem ar Latvijas nevardarbīgās pretošanās kustības pārstāvjiem skatīt: Blūzma V., Jundzis T., Riekstiņš J., Strods H., Šārps Dž. Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945–1991). Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, it sevišķi 330.–331. un 478.–481. lpp.
  28. Skatīt rakstu: Akmentiņš O. Kas notiks ar mūsu arhīviem? // Laiks, 1981. gada 9. septembrī.
  29. Pārskats par Hūvera institūta arhīvu (The Library and Archives of the Hoover institution, Stanford University, Stanford, CA 94305-6010 USA) atrodams internetā šīs iestādes meklētājā: http://www.hoover.org/library-and-archives, aplūkots 2011. gada 25. maijā. Izvērsts šīs iestādes kolekcijas apraksts latviski: Ščerbinskis V. Dokumenti par Latviju Hūvera institūta arhīvā Kalifornijā // Latvijas Arhīvi, 2005, Nr. 4, atrodams internetā: http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/9-17-ARHIVI-Scerbinskis.pdf, aplūkots 2011. gada 25. maijā.
  30. Šā arhīva kolekciju elektroniskais meklētājs atrodams internetā: http://www.ihrc.umn.edu/research/vitrage/, aplūkots 2011. gada 25. maijā.
  31. Šādu protesta kampaņu stratēģiskais un taktikas pārskats saglabājies, piemēram, Minesotas Universitātes Imigrācijas un mantojuma pētniecības centra arhīvā: Liepiņš A. (January 1967). Konfidenciāls paziņojums DVF informācijas darbiniekiem «Operācija Sniegputenis», rubrikā «DV ASV Valde — General», Raimunds Caks collection, Box 1, Folder 7.
  32. Skatīt Ineses Kalniņas rakstu «Trimdas arhīvi Latvijas Valsts arhīvā un to stāvoklis» šajā krājumā.
  33. Vairākus rakstus publicējis A. Zunda — garāku laikposmu aptver raksti: Baltijas jautājums un Rietumvalstis: 40. gadu otrā puse–50. gadu sākums // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 21. sēj., 2007, 271.–304. lpp.; Baltijas jautājums un Rietumvalstis pēckara pirmā atkušņa un jaunu saspīlējumu posmā (1954–1961) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 24. sēj., 2008, 139.–187. lpp.; Baltijas valstu jautājums un Rietumvalstis detantes veidošanās posma starptautiskajās attiecībās (1963–1969) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 25. sēj., 2009, 354.–384. lpp.
  34. Šie materiāli deponēti Lielbritānijas Valsts arhīvā: London, Kew Gardens, UK Public Record Office.
  35. 1984. gada AABS konferencē Monreālas Universitātē Francijas Ārlietu ministrijas pakļautībā esošā institūta Baltu un austrumvalodu nodaļas darbinieks Igess Žans de Dinuā (Hugues Jean de Dianous) prezentēja kompilāciju par visiem tobrīd publiski pieejamiem arhīvu materiāliem par baltiešiem, kas atrodami Francijas arhīvos: Les sources de l\'histoire des pays Baltes dans les archives Françaises et notamment dans celles du Ministère des Relations Extérieurs.
  36. Daļa ASV valsts departamentu dokumentu publiskota internetā; precīzāks ASV Valsts arhīvā glabāto materiālu apraksts atrodams Kristīnes Beķeres rakstā «Latviešu trimdas politisko aktivitāšu atspoguļojums ASV nacionālā arhīva dokumentos» šajā krājumā.
  37. Skatīt: Beķere K. Latviešu trimdas loma Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politikā Austrālijā un Jaunzēlandē // LZA Vēstis, A sērija, 2011.
  38. Skatīt: American Latvian Association collection, IHRC 139, kas 1974. gadā nodota IHRC; šā fonda pārskats angļu valodā pieejams elektroniski: http://www.ihrc.umn.edu/publications/pdf/ALA.pdf, aplūkots 2011. gada 25. maijā.
  39. Šis arhīvs atrodas Parīzē (nesajaukt ar Francijas nacionālo arhīvu), bet šā krājuma 328. lapu garās koordinātes pieejamas MAE, EU-Europe, URSS 1949-1955, vol. 130, Pays Baltes. Motions et pétitions.
  40. Pēc diplomātiskā dienesta darbinieka nāves vai aiziešanas pensijā vadoša pārstāvja lomu bieži uzņēmās konsulārā dienesta darbinieki.