Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kāds būs Valodu likums?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Ja pienācīgi netiks glābta latviešu valoda, tad ne karogam, ne himnai nebūs nekādas nozīmes. Ja likums paliek pašreizējā redakcijā, tad tam nav būtiskas nozīmes, jo tas praktiski atļauj visam palikt pa vecam. Vienīgi nu arī sanāksmēs un citur varēs runāt arī latviski, ne tikai krievu valodā. Mēs domājam, ka ļoti svarīga nozīme ir lietvedībai latviešu valodā. Nedrīkst likumā atstāt 14. panta 2. rindkopu. Tad jau katrs iestādes, uzņēmuma vadītājs darīs, kā viņam patīk. Tā kā Latvijā liela daļa rūpniecības uzņēmumu vadītāju ir krievu tautības cilvēki, šaubāmies, vai viņi gribēs «sarežģīt» savu darbu, ieviešot latviešu valodu lietvedībā, ja jau likums to ļauj arī nedarīt. Domājam, ka jebkuram vadītājam obligāti jāzina latviešu valoda. Tāpat arī — jebkuram Latvijas pilsonim vajag mācēt latviešu valodu. Daudzi cittautībnieki ir nemierā ar to. Bet neviens jau nespiež viņus šeit dzīvot.

Nekādā gadījumā nedrīkst atzīt krievu valodu par otru valsts valodu! Arī noteiktie termiņi ir par ilgiem, lai pārietu uz lietvedību latviešu valodā un vispār to apgūtu.

Mēs ļoti ceram, ka mūsu meitiņa, kurai ir tikai gadiņš, varēs dzīvot suverēnā republikā un brīvi runāt savā dzimtajā — latviešu — valodā. Tāpēc mūsu visu pienākums ir aktīvi iesaistīties cīņā par pareiza Valodu likuma pieņemšanu.

ANETA un EDGARS

BOGDANOVIČI

ar meitu

ANETI

 

 ***

Publicētais Latvijas PSR Valodu likuma projekts aizvaino mani kā latvieti.

1988. gada 6. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu par latviešu valodu kā valsts valodu Latvijā, un tas bija pareizi.

Es nesaprotu, kāpēc gan tagad ar šādu garu, izplūdušu, pretrunīgu Valodu likumu mēs dodam iespēju atsevišķus punktus skaidrot katram pēc sava prāta, kā tas viņam izdevīgi, un atkal nostumt mūsu latviešu valodu maliņā, pabērna lomā?

Piemēram, 14. punktā nez kāpēc nav norādīts, ka latviešu valoda ir arī sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda. Kurš tad no mums, latviešiem, nezina, ka visās sanāksmēs esam spiesti runāt tikai krievu valodā. Atstājot šādu punkta redakciju, viss paliks pa vecam.

Par kā vajadzībām rūpējas 21. pants? Ne jau nu par Latvijas, jo tad taču nebūtu jābaidās konkrēti uzrādīt.

Es galīgi nesaprotu, kā var pieļaut iespēju, ka deputāts nezina latviešu valodu?! Kā tad, nezinot mūsu valodu, šis cilvēks izpratīs un izjutīs mūsu, latviešu, noskaņas, intereses, vajadzības, viņš taču atradīsies zināmā izolācijā, nesaprotot, ko viņam apkārtējie cilvēki darbā, uz ielas, transportā utt. runā.

Tālāk — Bruņotie Spēki vēlēšanās piedalīsies, bet mūsu valoda uz viņiem neattiecas? Kāpēc tāda Bruņoto Spēku nostādīšana kaut kur neaizsniedzamos augstumos? Tāpat jau viņi paši sevi uzskata par privileģētiem, uz kuriem likumi neattiecas.

Vēl es gribu teikt — neatdalīsim Latgali no pārējās Latvijas, tur dzīvo tādi paši cilvēki kā mēs, un tāpēc Valodu likuma ieviešanas termiņiem ir jābūt visā Latvijā vienādiem.

Es (un ne jau tikai es) ļoti bieži nesaprotu, kāpēc mūsu vadītāji, kuru rokās ir lēmēja tiesības, daudzreiz liek mūsu tautai, — tātad savai tautai — zemoties un lūgties to, kas mums pienākas: ieviest joslas laiku, pārtraukt migrāciju, runāt savā — latviešu valodā, dziedāt savu himnu — «Dievs, svētī Latviju», redzēt virs Latvijas plīvojam savu — sarkanbaltsarkano karogu utt.? Kāpēc mūsu vadītāji atļauj apsmiet mūsu svētumu — mūsu Brīvības pieminekli?

Jā, mēs tagad esam apvienojušies, sajutuši savu spēku, mums ir pleca sajūta, mēs esam arī pierādījuši, ka protam aizstāvēt savus drosmīgākos tautiešus, pret kuriem vēršas vecās dzīves tīkotāji. Mēs ticam, ļoti, ļoti ticam šiem cilvēkiem. Mēs ticam arī savai valodai, bet ar zināmu piesardzību, un to šiem cilvēkiem gan nevajadzētu aizmirst, jo visbriesmīgākais sods, manuprāt, ir tas, ja tava tauta no tevis novēršas!

AUSMA GINTERE

Rīgā

 ***

Pat nespeciālistam ir skaidrs, ka likumprojekts ir tālu no tā, kādu to cerējām sagaidīt. Tas izraisa ne tikai vilšanos un neizpratni, bet, manuprāt, — arī pamatotu protestu! Likuma 2. nodaļas 12. panta pirmais teikums, kurā minēta «… attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vairākuma valoda» izraisa neskaidrības, bet 4. nodaļas 21. panta pēdējais teikums — jau neizpratni! Šķiet, ka Latvijas suverēnajā republikā augstākā izglītība pēc iespējas vairāk būtu apgūstama tieši latviešu mācībvalodā. Pilsonim ar augstāko izglītību taču brīvi jāpārvalda republikas valsts valoda, ja šī izglītība iegūta Latvijā. Tomēr likumprojekta «kroņa numurs» ir 3. nodaļas 14. pants, kurā nepārprotami teikts: «Iestādes, uzņēmumi, organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu, savstarpējā saskarsmē un saskarsmē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem lieto krievu valodu (!!!).» Šī absurdā cenšanās izpatikt Vissavienības resoriem un «krieviski runājošam vairākumam» praktiski devalvē likuma jēgu līdz niecīgumam. Krievu valodu saskarsmē ar valsts varas un pārvaldes orgāniem tādējādi lietos ap 80 procentu rūpniecības uzņēmumu (Vissavienības pakļautība!), milzīgs skaits iestāžu un organizāciju, kuras, starp citu, pārblīvētas ar birokrātiem, kuri neko negrib mainīt. Tādējādi Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jelgavā, Ventspilī, daudzās citās pilsētās un lielākā daļā rusificētās Latgales stāvoklis būtībā paliks nemainīgs un latviešu valodai bezcerīgs. Bet tas jau ir likumprojekta formā pasniegts izaicinājums latviešu tautai, kura izmisīgi pretojas savai drūmajai perspektīvai.

Mūsu sašutums trīskāršo jās, kad uzzinājām, ka likumprojekta 14. un 21. pants publicētajā redakcijā nav komisijas izstrādāts un akceptēts. Gribētos zināt to šīs pasaules vareno uzvārdus, kas uzdrošinājušies aizmuguriski lemt latviešu valodas un tautas likteņus, nerespektējot pat viskompetentākās Valodu likuma izstrādāšanas komisijas uzskatus.

Mēs protestējam pret šādu likumprojektu izstrādāšanas praksi, prasām pārstrādāt likumprojektu latviešu tautai pieņemamā redakcijā un nodrošināt latviešu valodai pilnvērtīgu valsts valodas statusu Latvijas teritorijā.

Institūta «Zemesprojekts»

darbinieki

(125 paraksti)

 ***

Grūti saprast, kāpēc mūsu republikas valdība Likumu par latviešu valodu kā valsts valodu vēlas tikmēr locīt un veidot, kamēr pāri paliks tikai tukšas frāzes. Labojumi darba komisijas izstrādātajam variantam par to liecina.

Publicētajā likumprojektā, liekas, visžēlīgi latviešu tautai atļauj lietot pašai savu valodu, bet citu tautu iedzīvotājiem (it īpaši krievu), — lai runā un kārto lietvedību, kā vēlas. Tas nozīmē atstāt visu pa vecam, kā bija līdz šim. Kur tad paliek jēdziens «tiesiska, suverēna» republika — un bez savas valodas? Vai tas neliekas pārāk kuriozi?

Daudzus gadu desmitus latviešu tauta bija spiesta apgūt un lietot krievu valodu, jo to spieda darīt staļiniskais un brežņeviskais režīms. Cik tas bija noziedzīgi pret latviešu tautu, tas tikai tagad pa īstam atklājas. Tāpēc mēs uzskatām, ka jāizbeidz tāda kārtība, ka latvieši savā zemē nevar visās dzīves sfērās pilnīgi brīvi lietot savu dzimto valodu.

Nekādi nevaram konstatēt to faktu, ka mūsu tauta, lietojot savu valodu savā zemē, aizskartu krievu tautas pašlepnumu vai iespēju izdzīvot Latvijā. Citu mazākumtautību iedzīvotāji pret latviešu valodu kā valsts valodu neiebilst. To apliecināja Latvijas Tautu foruma norise. Ja citu tautu iedzīvotāji paši labprātīgi izvēlējās šo zemi sev par turpmāko dzīves vietu, pametot savu dzimto zemi, savu tautu, kas taču runāja viņu valodā, tad šajā gadījumā neviens nav vainīgs un neviens ar varu nelika to darīt. Mums ir tiesības prasīt, lai citu tautu pārstāvji, apmetoties šeit uz pastāvīgu dzīvi, cienītu mūsu valodu, cienītu mūsu kultūru un tradīcijas.

Mīļie cittautieši, nevainojiet tagad latviešus par to, ka jums ir grūti, bet dažs labs uzskata, ka neiespējami iemācīties mūsu valodu. Mēs latvieši pie tā neesam vainīgi. Šeit pastāv tikai tas apstāklis, cik kuram ir liela vēlēšanās vai nevēlēšanās pamatnācijas valodu apgūt. Kuri no iebraucējiem to patiesi ir vēlējušies, bez īpašām grūtībām to ir paveikuši.

Likumu par latviešu valodu kā valsts valodu var pilnvērtīgi izstrādāt tikai latviešu tautas pārstāvji, neaizskarot mūsu zemē dzīvojošo citu tautu valodas un kultūru. Uzskatām, ka šis darbs ir veicams tikai labiem valodu speciālistiem, bet ne atbildīgiem amatvīriem.

Mūsu kolektīvs pievienojas visiem tiem, kuri uzskata, ka latviešu valodai jābūt noteicošai visās dzīves jomās mūsu republikas teritorijā, un nevar pieņemt publicēto Valodu likuma projektu pašreizējā redakcijā. Mēs prasām Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izdarīt šādus labojumus:

1) I sadaļas 5. panta otrajā rindkopā svītrojami vārdi «iestādes, organizācijas», III sadaļas 14. panta ceturtā rindkopa visa svītrojama.

2) 14. panta otrajā rindkopā noteikt konkrētus termiņus, kad pāriet uz latviešu valodas lietošanu lietvedībā, sapulcēs, citās sanāksmēs un forumos.

VALKAS 28. PMK 360 CILVĒKU LIELĀ KOLEKTĪVA

vārdā vēstule apspriesta uzņēmuma

arodbiedrības konferencē kolektīvā līguma pieņemšanas laikā.

PAR vēstulē izteiktajiem priekšlikumiem un secinājumiem balsoja 81 BIEDRS,

PRET NEBIJA NEVIENS, ATTURĒJĀS 7 BIEDRI.

 

 ***

Latvijā latviešu valodai jābūt valsts valodai, tāpat kā Krievijas Federācijā nevienu neinteresē, kādā valodā iebraukušajam latvietim ērtāk runāt — dominē tikai viena valsts valoda — krievu.

Valodu likuma projekts nav pieņemams, jo tajā

1) ļoti daudz neskaidrību, pretrunu — 2. nod. 12. p., 3. nod. 14. p., 4. nod. 21. p. — tas dod iespēju vispār nemācīties, nelietot latviešu valodu; arī jāpārstrādā 4., 6., 7., 10., 11., 13., 15., 16., 17., 20., 23., 25., 32., 33., 34., 36. punkts — tie aizstāv krieviski runājošo, nevis Latvijas un tās valodas intereses;

2) neizprotams jēdziens — izvēles tiesības. Jo pēc tām, kas dotas projekta nodaļās, rodas jautājums, kurš gan cittautietis, it sevišķi iebraucējs, mācīsies latviešu valodu, izjutīs to kā nepieciešamību — apstākļi, likums taču to neprasa, un viss paliek tāpat kā līdz šim;

3) apbrīnojama patvaļa, ar kādu atsevišķi cilvēki uzdrīkstas izlemt komisijas darbu — attiecīgās personas joprojām netiek minētas.

Pieprasām LPSR Ministru Padomei beidzot rēķināties arī ar latviešu tautas gribu — dzīvot savā Tēvzemē, skanēt latviešu valodai bez jebkādiem ierobežojumiem.

Tukuma 2. vidusskolas latviešu plūsmas skolotāji,

tehniskie darbinieki,

9.—11. klašu skolēni.

 

 ***

Mēs, r/a «Poligrāfists» strādājošie, izsakām savas domas par Latvijas PSR Valodu likuma projektu.

Nezinām vai arī tikai no piezīmēm presē varam spriest par to, kāds bija Latvijas PSR Valodu likuma sākotnējais variants, bet droši varam apgalvot, ka presē publicētais Valodu likuma projekts ir ļoti nepilnīgs, samocīts, pat neskaidrs.

Domājam, ka Valodu likumā skaidri un nepārprotami jābūt formulētām trim galvenajām koncepcijām.

1. Latvijas PSR visā teritorijā vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda, kura obligāti jālieto visās dzīves jomās un lietvedībā.

2. Krievu valodai ir starpnacionālā sazināšanās līdzekļa funkcijas.

3. Latvijā dzīvojošiem citu tautību pārstāvjiem jārada normāli apstākļi viņu dzimtās valodas apgūšanai, kultūras biedrību izveidošanai, grāmatu izdošanai.

Nekādā gadījumā Valodu likumā nedrīkst atstāt pantus, kas pieļauj kaut mazāko atkāpi latviešu valodas lietošanā.

Likuma stāšanās spēkā visā Latvijas PSR, arī Latgales rajonos, jānosaka vienāda – 1990. gada 1. janvāris. 

Uzskatām, ka pārāk ilgs laiks paredzēts likuma projekta apspriešanai. Tauta savas domas jau ir izteikusi.

72 paraksti

 

Publicēšanai sagatavoja

I. BRIKERE