Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Pārdomas pēc rudens iesaukuma

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

1989. gada rudens iesaukums! Cik gan daudz par šo mums, kara komisariāta darbiniekiem, tik ierasto notikumu bijis valodu, rakstu, lozungu, piketu, aicinājumu! Emociju vilnis savu apogeju sasniedza laikposmā starp Latvijas Tautas frontes 2. kongresu oktobrī un Latvijas PSR Augstākās Padomes trīspadsmito sesiju pagājušā gada novembrī. Un tas nav nekāds brīnums. Armijas un dienesta problēmas šodien satrauc daudzus: gan veterānus, gan jauniešus, gan neformāļus, gan vecākus. Vieni paliek nesatricināmās pozīcijās — ka armija ir dzīves, vīrišķības, fiziskā un psiholoģiskā rūdījuma skola. Otri, mēģinādami atsaukties uz vēstulēm, kas no armijas pienākušas no atsevišķiem bijušajiem jauniesauktajiem, galvenokārt no celtniecības daļām, armiju naglo pie kauna staba, dēvē to par «beztiesības, vardarbības, nacionālisma, šovinisma balstu» utt. Rezultātā — neformālo organizāciju aicinājumi un rezolūcijas pārtraukt un boikotēt iesaukumu, priekšlikumi par alternatīvo dienestu, piketi pie kara komisariātiem Kuldīgā, Tukumā, Ventspilī, pie republikas kara komisariāta un vēl daudz kas cits.

Šajā sakarā teikšu tikai to, ka armijā, tāpat kā visā mūsu sabiedrībā, šodien norit nopietna pārbūve, ka militārās disciplīnas jautājums tajā pagaidām ir ļoti aktuāls, lai gan vērojama zināma negadījumu un noziegumu samazināšanās, un ka pašas armijas un karadienesta nepieciešamību cilvēki ar veselo saprātu šodien nenoliedz.

1989. gada augustā un septembrī mēs aptaujājām vairāk nekā 5000 iesaukuma vecuma jauniešu. 51 procents aptaujāto atzina, ka ies dienēt nelabprāt, tikai tāpēc, ka «tā vajag pēc likuma». 2,2 procenti skaidri un gaiši paziņoja, ka dienēt nevēlas. Katrs trešais vēlējās dienēt Baltijas teritorijā, vairāk nekā 40 procenti — Latvijā, pārējie bija gatavi dienestam jebkurā reģionā, tajā skaitā ārzemēs. Tie ir vēlējumi. Un ko tad parādīja rudens iesaukums republikā? Praktiski visi jaunieši, kas izgājuši iesaukuma komisijas un atzīti par derīgiem dienestam, nosūtīti uz karaspēka daļām. Kāpēc saku «praktiski»? Tāpēc, ka īsi pirms iesaukuma sākuma PSRS Bruņoto Spēku samazināšanas apstākļos nāca klajā PSRS aizsardzības ministra pavēle Nr. 317, kas ievērojami paplašināja iesaukumam nepakļauto jauniešu (veselības stāvokļa dēļ) kontingentu. Simtiem republikas jauniešu palika mājās. Sakarā ar tautas saimniecībai tik vajadzīgā PSRS Augstākās Padomes lēmuma par iesaukuma atlikšanu studentiem pieņemšanu 1989. gadā studentu saimē ieskaitīts pāri par 300 cilvēku vairāk nekā iepriekšējos gados. Dabiski, ka, plānojot iesaukumu, visu to ņemt vērā bija sarežģīti. Vairāk nekā 400 iesaukuma vecuma jauniešu, kas rudenī izgāja iesaukuma komisijas, veselības stāvokļa dēļ nosūtīti uz medicīnisko kontrolizmeklēšanu un ārstēšanu, kas iesaukuma beigās vēl nebija pabeigta. Pavisam mūsu republikā gandrīz katrs trešais jauneklis veselības stāvokļa dēļ nav derīgs dienestam armijā. Padomājiet par to! Turklāt 30 procenti no viņiem psihisko kaišu dēļ.

Būtiski mainījusies iesaukuma ģeogrāfija. Apmēram 40 procenti 1989. gada rudens iesaukuma jauniešu tagad dien daļās, kas izvietotas Baltijas kara apgabala teritorijā. Tas ir tuvu aptaujās izteiktajām vēlmēm. Katrs otrais no iesaukto skaita ārpus apgabala robežām dien vienas dienas brauciena attālumā nomājām, tas ir, tādos pašos klimatiskajos apstākļos kā Baltijā. Praktiski visi jaunieši (90 procenti) dienēs PSRS Eiropas daļā. Tie, kam zināma agrāko iesaukumu statistika, man piekritīs, ka pārmaiņas ir lielas. Pieņemot lēmumu par dienestu Baltijā, iesaukuma komisijas vispirms ņēma vērā jaunieša ģimenes stāvokli (vai ir precējies, vai ir bērns), vecāku veselības stāvokli utt.

Izmantojot gadījumu, gribu izteikt pateicību visiem republikas un rajonu iesaukuma komisiju locekļiem par padarīto darbu. Piebildīšu, ka iesaukuma komisiju darbu uzmanīgi vēroja sabiedrisko, neformālo organizāciju pārstāvji, prese. Taču, pārliecinoties, ka nekas nelikumīgs tur nenotiek, drīz interese par to zuda.

Vēl viens jauns aspekts, gatavojoties iesaukumam. Kara komisariāti stājās lietišķos kontaktos ar masu sabiedriski politiskajām un sabiedriskajām organizācijām. Piemēram, Rīgas Maskavas rajona kara komisariāts, Talsu un citi kara komisariāti, gatavojoties iesaukumam, sarīkoja atklātas partijas sapulces, uz kurām uzaicināja ne vien rajonu vadību, bet arī Latvijas Tautas frontes, Interfrontes, latviešu strēlnieku apvienības un citu organizāciju pārstāvjus, kopīgi izstrādāja pasākumus iesaukuma kvalitatīvākai norisei. Praktiski visos republikas rajonos iesaukuma priekšvakarā tika sarīkotas atklāto durvju dienas karaspēka daļās, jauniesaucamo māšu un kareivju salidojumi, kuros, piedalījās vairāk nekā 8000 cilvēku. Tas jauniešiem, bet it īpaši viņu vecākiem, ļāva lielākā mērā iepazīties ar gaidāmo dienestu, daudz ko uzzināt par armiju.

Bez sabiedrības palīdzības mēs nebūtu iztikuši arī republikas pulcēšanās punktā. Mēs pateicamies pilsētas partijas, kara un darba veterāniem, 130. latviešu strēlnieku korpusa veterāniem, bijušajiem partizāniem, latviešu strēlnieku apvienībai, Bruņoto Spēku veterānu un rezerves karavīru savienībai, republikas Afganistānas kara veterānu klubam «Salanga» par tikšanās reizēm ar jauniesaucamajiem, šefības koncertu, videosalona organizēšanu, bibliotēkas izveidi. Esam pateicīgi republikas prokuratūras, Augstākās tiesas, Iekšlietu ministrijas juristiem, Baltijas kara apgabala un Rīgas garnizona prokuratūras un tribunāla kara juristiem par ikdienas juridiskajām sarunām un konsultācijām nākamajiem karavīriem un viņu vecākiem. Vienlaikus nožēlojam, ka atrast iespēju darbam ar jauniesaucamajiem republikas pulcēšanās punktā neuzskatīja par nepieciešamu Rīgas komjaunatnes rajonu komitejas un Latvijas PSR Tieslietu ministrijas juristi.

lesaukums atsedza arī veselu virkni nopietnu problēmu. Zināmai jauniešu, kā arī vecāku daļai izveidojusies krasi negatīva attieksme pret Padomju Armiju vispār un dienestu tajā konkrēti.

Daudziem no viņiem, it īpaši mātēm, šāda attieksme radusies sakarā ar to, ka karaspēka daļās joprojām iet bojā cilvēki, ir kazarmu huligānisma gadījumi, raksturīgāki celtniecības daļām, kas nav pakļautas PSRS Aizsardzības ministrijai. Šo faktu postošā ietekme uz jauniesaucamo un viņu vecāku morālo garu ir skaidri redzama. Par pasākumiem šo parādību apkarošanai šodien daudz raksta centrālā un apgabala kara prese. Es te gribētu pateikt ko citu. Dažkārt republikāniskā prese, aprakstot negatīvās parādības armijā, izdara principiāli nepareizus secinājumus un slēdzienus. Piemēram, vairākās laikrakstu «Atmoda», «Padomju Jaunatne» (tagad «Latvijas Jaunatne») publikācijās izdarīts secinājums, ka pēdējā laikā it kā biežāk armijā ejot bojā Latvijas jaunieši, to skaitā biežāki esot pašnāvības, miesas bojājumu gadījumi utt. Turklāt uzsvars tiek likts uz piederību pie latviešu nacionalitātes. Jā, dienests armijā ir paaugstinātas bīstamības darbība, tā saistīta ar tehniku, ar ieročiem. Un mums par lielu nožēlu neiztiek bez cilvēku bojāejas. Katrs šāds gadījums ir traģēdija kareivja vecākiem, virsniekiem, tuviniekiem, armijas biedriem. Bet objektivitātes labad jāteic, ka salīdzinājumā ar 1988. gadu pagājušajā gadā mūsu armijā bojā gājušo bijušo jauniesaucamo skaits samazinājies pusotras reizes. Vairāk nekā 70 procenti bojāejas gadījumu saistīti ar aviācijas, jūras, autoceļu katastrofām, ugunsgrēkiem, drošības pasākumu pārkāpumiem, rīkojoties ar ieročiem, sadzīves tehniku, pildot dienesta pienākumus. Pārējie gadījumi — slimības dēļ. Ir divi pašnāvības gadījumi. Kas attiecas uz nacionalitāti, šai ziņā nelaime priekšroku nedod nevienam. Skaitli atbilst Latvijas demogrāfiskajai struktūrai. Bet tā dēvēto ārpusreglamenta attiecību vai kazarmu huligānismā saknes arī nav meklējamas starpnacionālajās attiecībās, bet vispirms kareivju dienesta laika dažādā ilgumā, apstāklī, ka tiek iesauktas agrāk tiesātas personas utt. Piemēram, tikai no mūsu republikas vien rudenī celtniecības daļās iesaukti 244 cilvēki, kam ir sodāmība. Mums ir arī tādi piemēri, kad cits citu pazemo vienas nacionalitātes kareivji, tajā skaitā no Baltijas republikām. Vienlaikus statistika ir tāda, ka kazarmu huligānisma gadījumu skaits Bruņotajos Spēkos gada laikā samazinājies par vienu trešo daļu.

Novembrī notikušajās virsnieku sapulcēs kara komisariātos tika izteikti un nosūtīti valdībai un PSRS Aizsardzības ministrijai vairāki konkrēti priekšlikumi iesaukuma darba pilnveidošanai. Piemēram, ierosināts iesaukumu Bruņotajos Spēkos izdarīt nevis pēc PSRS aizsardzības ministra pavēles, bet ar PSRS Augstākās Padomes attiecīgu dekrētu. Apspriest iespēju jauniešus iesaukt deviņpadsmit gadu vecumā, turklāt vienu reizi gadā. Šajā vecumā jaunietim vairāk vai mazāk skaidra sava turpmākā dzīve, viņš varēs mēģināt iestāties augstskolā. Panākt, lai dienesta termiņi armijā un flotē būtu vienādi, aktīvā dienesta karavīriem obligāti piešķirt mēnesi ilgu atvaļinājumu pēc nodienēta gada u.c. Kas attiecas uz kara celtniekiem, mēs ierosinām likvidēt visas kara celtniecības vienības, kas pakļautas civilām ministrijām un resoriem.

Izvairīšanās no karadienesta republikā, tāpat kā citos valsts reģionos, nav jauna parādība. Šādi gadījumi bijuši un acīmredzot vēl būs. Bet šogad radusies jauniešu grupa, kas atteicās dienēt armijā tā dēvēto politisko motīvu dēļ, precīzāk izsakoties, viņi nevēlējās dienēt «okupācijas armijā». Nav jābūt juristiem, lai saprastu, ka padomju vara Latvijā un PSRS Bruņoto Spēku statuss nekādi neatbilst terminiem «okupācijas režīms» un «okupācijas armija».

Sarunas ar tiem, kas atteikušies dienēt šā iemesla dēļ, piemēram, ar Normundu Pabērzu, visumā izglītotu puisi, rāda, ka argumentu par labu savam lēmumam viņiem nav. Normunds ir jaunatnes organizācijas «Tēvzemei un Brīvībai» koordinācijas komitejas loceklis; šī organizācija reģistrē jauniesaucamos, kas atsakās no dienesta. Satrauc kas cits. Visi šie jaunieši, viņu bija 47, turklāt no dažādiem rajoniem, savu atteikšanos uzrakstīja uz tipveida tipogrāfijā iespiestas veidlapas ar iepriekš sagatavotu tekstu, kur vienīgi jāieraksta savs uzvārds un pieraksta apliecības numurs. Vai tad tādā veidā jāpieņem tik atbildīgs lēmums jaunam cilvēkam, kas varbūt var ietekmēt visu viņa turpmāko mūžu? Iesniegumu pieņemšanai darbā arī taču raksta personiski un pašrocīgi. Bet šeit īsts konveijers. Tātad kāds to vada mērķtiecīgi, no viena centra vai tās pašas «koordinācijas komitejas». Analogi (vārds vārdā) dokumenti parādījušies arī Igaunijā un Lietuvā. «Centrs» gājis tālāk. 20. oktobrī Rīgā izplatīta skrejlapiņa — instrukcija, kas pieņemta Tēvzemei un Brīvībai, Nacionālās neatkarības kustības, «Helsinki-86» un grupas «Tēvzemei un Brīvībai» pārstāvju tikšanās reizē. Tajā sīki aprakstīts, kur un kā jāmeklē «palīdzība», kam un kas jāraksta, lai pareizi noformētu atteikšanos, kam jāzvana, un uzrādīti telefona numuri.

Kā tiek gatavoti dažādi aicinājumi, pastāstīja liepājnieks J. Dunskis. Viņu vienkārši sagaidīja uz ielas un piedāvāja parakstīt dokumentu. Tā radās republikā zināmais un «Padomju Jaunatnē» publicētais paziņojums Latvijas PSR Augstākajai Padomei par 54 Liepājas jauniešu atteikšanos no dienesta. Uz šodienu no šo «dokumentu» parakstījušajiem tikai astoņi cilvēki nav gājuši dienēt un lieta par viņiem, tāpat kā par visiem, kas izvairījušies no dienesta, nodota prokuratūrai. Pārējie vai nu jau dien, vai saņēmuši iesaukuma atlikšanu dažādu iemeslu dēļ.

Bet 47 cilvēku likteņi — jums jāpiekrīt, tas ir daudz. Kāpēc viņi palika pie sava? Lielā mērā to veicināja jau minēto un citu neformālo organizāciju tiešs atbalsts vai atbalsta apsolīšana. Piemēram, pavisam nesen, 1989. gada 31. decembrī, Latvijas Tautas frontes rajona biļetens «Ogres Atmoda» publicēja atklātu vēstuli, atbalstot deviņus jaunekļus, kas atteikušies dienēt armijā; viņi nosaukti par Latvijas Republikas drosmīgiem pilsoņiem. Tepat arī aicinājums rajona kara komisariātam un rajona prokuroram atteikties no savu pienākumu pildīšanas jautājumā par krimināllietas ierosināšanu un izskatīšanu atbilstoši Latvijas PSR Kriminālkodeksam. Aicinājumu no cilvēka tiesību aizsardzības grupas parakstījis… K. Liepiņš. Piebildīšu, ka tūlīt pēc publikācijas Ogres rajona kara komisariātā kopā ar tēvu ieradās viens no minētajiem jauniešiem (kas atteicās dienēt) S. Novgorodskis un paziņoja, ka nekad neesot atteicies no dienesta armijā. Padomdevēji, koordinatori un atbalstītāji parasti ir tie, kam pašiem nav jādien armijā, kā, piemēram, K. Liepiņš, un kam nedraud Latvijas PSR Kriminālkodeksa 75. pants.

Un vēl viens jautājums. Daudzi no tiem, kas izvairās no karadienesta, ar nepacietību gaida Latvijas PSR likumu «Par alternatīvo (darba) dienestu». Likumprojekts, ko izstrādājusi attiecīga republikas Augstākās Padomes komisija ar kara komisariāta līdzdalību pēc vairāku Eiropas valstu analogiem, pilsoņiem, kuru «pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neatļauj dienēt karaspēka daļās», ļauj aktīvo karadienestu nomainīt ar nekvalificētu darbu uz trim gadiem).

Pagaidām juristi vēl nav atraduši jēdziena «pacifisms» novērtējuma kritērijus, ko varētu izmantot kara komisariāti un padomju varas orgāni uz vietām. Tomēr jau ir skaidrs, ka tā dēvētie idejiskie vai politiskie motīvi alternatīvam dienestam netiek paredzēti. Arī tas jāņem vērā atsevišķiem jaunatnes «audzinātājiem». Un vēl šajā sakarā. Kara komisariātu darbinieki ar nepacietību gaida PSRS likuma «Par PSRS aizsardzību» pieņemšanu, tajā skaitā 38. pantu par ārpuskaraspēka dienestu. Gadījumā, ja netiks pieņemts savienības likums līdz pavasara iesaukumam un republikas likums par alternatīvo dienestu, mēs būsim nostādīti ļoti sarežģītā situācijā.

Nesen sākās 1973. gadā dzimušo jauniešu kārtējā pierakstīšana rajonu iesaukuma punktos. Pēc trim mēnešiem pavasara iesaukums. Šajā sakarā gribu vērsties pie visiem republikas pilsoņiem. Tiesiskas sociālistiskas valsts veidošanas apstākļos būsim savaldīgāki, nemudināsim jauniešus uz prettiesisku darbību, kas skar gaidāmo dienestu. Tikai dialogā, iesniedzot konkrētus priekšlikumus likumdošanā, no vienas puses, un ievērojot spēkā esošos likumus, no otras puses, mēs spēsim dot konkrētu ieguldījumu PSRS Bruņoto Spēku pārbūvē.

 

V. TEIMERS,

Latvijas PSR kara komisariāta

politiskās daļas priekšnieks, pulkvedis