Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

1940. gada sociālistiskā revolūcija: viedokļi, argumenti, fakti

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

 

Kā jau ziņots presē, 8. jūlijā Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās Izglītības namā notika Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta zinātnisko padomju kopīga paplašināta sēde.

Sēde noritēja demokrātiskā formā, tajā līdz ar vēsturniekiem varēja runāt sabiedrības pārstāvji, žurnālisti, 1940. gada revolucionāro notikumu dalībnieki. Tieši šis posms kļuva par diskusijas objektu. Interese par padomju varas atjaunošanu Latvijā, par visiem tās aspektiem tagad ir liela, un to apliecināja arī pārpildītā zāle. Diskusijas gaitu fiksēja Latvijas televīzija, uzņēma kinematogrāfisti. Sēdes organizētāji bija parūpējušies par tās stenogrammu, kas tagad tiek sagatavota iespiešanai. Šo pārskatu pēc saīsināta pieraksta sagatavojuši vairāki Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta un Latvijas PSR ZA Vēstures institūta darbinieki.

Sēdi atklāja Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta direktore vēstures zinātņu doktore Ļ. Zīle.

Referātu par 1940. gada vēsturiskajiem notikumiem Latvijā nolasīja Latvijas PSR ZA akadēmiķis A. Drīzulis.

— Vēstures zinātnē, — viņš teica, — šobrīd ir sarežģīts stāvoklis. Tai faktiski izteikts neuzticības votums. Un atgūt, pareizāk sakot, atkarot uzticību iespējams tikai tā, ka vēsturiskie notikumi tiek izgaismoti, balstoties uz daudziem jo daudziem dokumentāli apstiprinātiem faktiem to kopumā. Vienpusīgs notikumu apgaismojums, arī tad, ja tas brīžam šķiet «oriģināls un jauns», tomēr vienmēr būs subjektīvs un tātad nezinātnisks. Tāda situācija ir izveidojusies Latvijas 1940. gada vēsturisko notikumu izgaismošanā. Visa daudzveidīgā konkrēti vēsturiskā situācija 1940. gadā dažās publikācijās tiek reducēta vienīgi uz ārpolitiskiem aspektiem (uz padomju karaspēka ievešanu Latvijā). Tikai visu faktoru kopums — iekšpolitika un ārpolitika, starptautiskā situācija, ekonomikas stāvoklis un tautas masu noskaņojums — nosaka šķiru pretrunu asumu.

Lai varētu dažkārt pretrunīgajiem 1940. gada vasaras notikumiem Latvijā dot kopumā pilnīgu raksturojumu, mums pagaidām pietiekami nav nepieciešamo dokumentu. Apliecinādams savu viedokli, teikšu, ka tomēr jau tagad ir absolūti skaidrs: okupācija vai revolūcija — šie divi diametrāli pretējie uzskati par vēsturi nav savienojami.

Revolucionārā situācija Latvijā 1939. un 1940. gadā veidojās savdabīgi, te cieši savijās notikumi Latvijā, Baltijā un Eiropā. Un izraut Latviju no vēsturiskās situācijas Eiropā, notikumus šeit aplūkot izolēti nav iespējams.

Kā zināms, pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma tika atlaistas visas līdz tam legāli pastāvējušās partijas, padzīta Saeima un iznicinātas buržuāziski demokrātiskās brīvības, ārkārtīgi pastiprinājās represijas pret visiem demokrātiskajiem spēkiem. It īpaši pret strādnieku šķiru un tās avangardu — Latvijas Komunistisko partiju. Represiju politiku autoritārais režīms apvienoja ar sociālās un nacionālās demagoģijas politiku.

Autoritārās Latvijas ekonomiku raksturoja valsts nejaukšanās visās tautas saimniecības nozarēs, valsts kapitālisma tendenču pastiprināšanās. Veicot zināmus pasākumus ekonomikas atdzīvināšanai, ceļot darba ražīgumu un izmantojot ārzemju laukstrādniekus no Lietuvas un Polijas, 1934.  - 1939. gadā tika panākts rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas kāpinājums, turklāt visaugstākais līmenis tika sasniegts 1938. gadā.

Turpretim strādnieku reālā darba alga faktiski pazeminājās. jau iepriekšējos gados iezīmējusies cenu celšanās tendence īpaši izpaudās 1939. - 1940. gadā. Latvijas ārējās tirdzniecības bilancē 1938. gadā jau bija 3,6 miljoni latu liels pasīvs saldo, lai gan 1937. gadā tas bija aktīvs. Tā kā izejvielu nebija pietiekamā daudzumā, un eksports samazinājās, jau 1939. gadā sākās rūpnieciskās ražošanas sašaurināšanās. Tas radīja bezdarba pieaugumu.

Autoritārā režīma iekšpolitika izraisīja pilnīgi pamatotu neapmierinātību darbaļaudīs. Sākotnēja ekonomiskā krīze pakāpeniski pārauga vispārnacionālā krīzē, kuru neapšaubāmi padziļināja otrais pasaules karš, kas iesākās sarežģītā un pretrunīgā starptautiskajā situācijā.

1939. gadā Eiropā veidojās kritiska starptautiskā situācija. Sarkanā Armija bija iesaistīta karadarbībā pret Japānas karaspēku, kas bija uzbrucis Mongolijai. Hitleriskā Vācija, kas jau bija sagrābusi daļu Lietuvas — Klaipēdu, beidza priekšdarbus uzbrukumam Polijai. Rietumu demokrātiju — Anglijas un Francijas — valdību aprēķini pavērst Vācijas draudus pret PSRS un iežņaugt to spīlēs starp divām frontēm varēja kļūt reāli. PSRS, Anglijas un Francijas militāro delegāciju sarunās 1939. gada augustā vienošanās netika panākta. 1939. gada 23. augustā Maskavā PSRS un Vācija parakstīja neuzbrukšanas paktu.

Padomju Savienības un Vācijas paktā nebija ņemta vērā iekšpolitiskā situācija Latvijā. Šajā paktā izpaudās Staļina hegemonistiskie centieni, un jāatzīst, ka galu galā ar pakta palīdzību Hitlers piemānīja Staļinu, nodrošinādams pēkšņumu vācu armijas uzbrukumam Padomju Savienībai. Pilnīgi noticējis Hitlera solījumiem, Staļins mēnesi pēc neuzbrukšanas pakta noslēgšanas uzstāja parakstīt Maskavā 1939. gada 28. septembrī otru līgumu — par draudzību un robežām. Ar šo līgumu tika noteikta PSRS rietumu robeža. Tā bija rupja politiska kļūda, lai neteiktu vairāk, kas Padomju Savienību un VK(b)P nostādīja pretim Rietumeiropas komunistiskajām partijām. Pēc tam nāca Staļina un Molotova pazemojošie reveransi hitleriskās Vācijas priekšā. Augstākās Padomes piektajā, ārkārtējā sesijā 1939. gadā Molotovs paziņoja: «… Ir ne tikai nejēdzīgi, bet arī noziedzīgi vest tādu karu kā karš «par hitlerisma iznicināšanu».» Mēnesi vēlāk nāca Staļina paziņojums: «... nevis Vācija uzbruka Anglijai un Francijai, bet gan Francija un Anglija uzbruka Vācijai, uzņemdamās atbildību par pašreizējo karu.»

Vēl vairāk, savā atbildē Ribentropam Staļins pat atļaujas tādu apgalvojumu, ka «Vācijas un Padomju Savienības tautu draudzībai, kas nostiprināta ar asinīm, ir pilnīgs pamats būt ilgai un stiprai». Tomēr ne jau šie apgalvojumi un arī ne pats pakts atturēja no uzbrukuma Hitleru no 1939. gada augusta līdz 1941. gada jūnijam. Viņu kavēja ne nodrošinātā aizmugure un hitleriskās armijas nepietiekamā sagatavotība izšķirošam uzbrukumam. Jau sen laiks publicēt 1939. gada Padomju Savienības un Vācijas līgumu slepenos protokolus vai arī argumentēti pierādīt, ka tādu nav bijis. Novilcinādami šā jautājuma atrisināšanu, mēs paši sevi nostādām neveiklā stāvokli.

Pēc Padomju Savienības un Vācijas pakta un Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līguma parakstīšanas savstarpējās palīdzības līgums, ko 1939. šāda 5. oktobri Latvijas valdība noslēdza ar PSRS, un padomju karaspēka un jūras kara bāzu izvietošana Latvijas teritorijā nevarēja izraisīt konfliktu starp Vāciju un Padomju Savienību. Neatkarīgi no tā, kādi aprēķini bija tiem, kas parakstīja šos diplomātiskos līgumus, kā arī attiecīgo valstu vadītājiem, objektīvs vēstures procesa vērtējums liek secināt, ka Padomju Savienības un Vācijas pakts, kā arī 1939. gada 5. oktobra līgums uz laiku paglāba Latviju no ieraušanas karā. Šie starptautiskie notikumi radīja arī labvēlīgus apstākļus autoritārā režīma gāšanai Latvijā.

Revolucionārā kustība Latvijā attīstījās pēc šķiru cīņas likumiem, bet nevis pēc slepeno tautai nezināmo diplomātisko darījumu likumiem.

Ilgi pirms kara sākuma un līgumu noslēgšanas — 1939. gada februāri — Rīgā nelegāli J. Kalnbērziņa vadībā sanāca LKP XXVI konference, kas izstrādāja antifašistiskās tautas frontes platformu. To akceptēja Latvijas sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija un Latvijas darba Jaunatnes savienība, un tās mērķis bija gāzt Ulmaņa diktatūru, iekarot demokrātiskās brīvības un izveidot revolucionāru tautas frontes valdību. Latvijas Komunistiskā partija norādīja, ka pēc Ulmaņa režīma gāšanas pirmais uzdevums būs «nostiprināt demokrātisku iekārtu un realizēt tautas frontes platformu». Tā uzsvēra, ka šī cīņa nebūs cīņa par vecās buržuāziski demokrātiskās Latvijas atjaunošanu. «Mēs nedomājam atgriezties pie agrākās demokrātiskās kārtības ar tās policejisko režīmu un spaidiem, pie demokrātijas, kas savā klēpī izaudzināja fašistisko diktatūru un palīdzēja fašistiem tikt pie varas. Mēs saucam uz cīņu par īstu, patiesu demokrātiju un brīvību,» bija rakstīts «Cīņā» 1939. gadā.

Tautas frontes platformas pamattēzes, kas tika formulētas 1939. gada februārī, vēlāk kļuva par rīcības programmu A. Kirhenšteina vadītajai tautas valdībai, kura 1940. gada jūnijā un jūlijā īstenoja šajā platformā ietvertās prasības un uz tās pamata saliedēja visus tautas demokrātiskos spēkus.

Latvijas Komunistiskās partijas 26. konferences lēmumi noteica tās izšķirošo lomu tautas frontes izveidošanā. Rīgā un citās Latvijas pilsētās rūpniecības uzņēmumos notika skrejoši mītiņi, kuros komunisti izskaidroja strādnieku šķiras uzdevumus un konferences lēmumus 1939. gadā tautas frontes skrejlapas un uzsaukumi tika izplatīti Rīgas uzņēmumos un strādnieku rajonos, tos izlīmēja uz namu sienām vai iemeta pasta kastītēs. Revolucionārā aģitācija bija izvērsta arī zemnieku un it īpaši kalpu un Latgales sīkzemnieku vidū. Ar īslaicīgiem streikiem un skrejošiem mītiņiem, ar sarkaniem karogiem un skrejlapām Rīgas strādnieki atzīmēja 1. Maiju un Lielā Oktobra 22. gadadienu. 1939. gada beigās politpārvalde savā apskata norādīja: «Daudzu fabriku strādnieki savās sarunās izsakās, ka pašreizējos apstākļos strādnieku šķira agri vai vēlu izies kā uzvarētāja uz revolūcijas ceļa.» Tātad režīma soda orgāns atzina, ka Latvija reāli briest revolucionāra situācija.

Latvijas Komunistiskā partija, balstīdamās uz tautas frontes spēkiem, izstrādāja sociālistiskās revolūcijas īstenošanas plānu, ņemot vērā konkrēto spēku izvietojumu valstī un tautas vispārdemokrātiskās prasības. Šis plāns tika atspoguļots LKP CK lēmumā «Par strādnieku Šķiras vienoto fronti», kas tika pieņemts 1940. gada 3. marta plenārsēdē. LKP CK lēmumā uzsvērts, ka Sarkanās Armijas daļu klātbūtne nevis kavē, bet gan palīdz cīņā pret diktatūru, par brīvu, demokrātisku Latviju LKP CK kā tuvāko izvirzīja uzdevumu gāzt Ulmaņa valdību un nomainīt to ar tautas frontes valdību, ļaujot tautai pašai izlemt, kā tā vēlas turpmāk attīstīt politisko un saimniecisko dzīvi Latvijā.

Valdošā Ulmaņa kliķe mēģināja ar represijām nomākt revolucionārās kustības uzplūdus. 1940. gadā no janvāra līdz maijam tika represēti aptuveni 3700 cilvēku, no tiem Rīgā — 2100. Tomēr par spīti šiem pasākumiem Latvijas darbaļaudis 1940. gada 1. Maiju atzīmēja ar skrejošiem mītiņiem Rīgas uzņēmumos, ar sarkanajiem karogiem un skrejlapām. Pilnīgs apjukums pārņēma okšķerus un policiju, kad 1. Maija rītā pašā Rīgas centrā parādījās autobusi, uz kuriem bija uzlīmēti plakāti: «Pirmā Maija sveiciens Rīgas darbaļaudīm!», «Nost ar Ulmaņa nodevīgo kliķi!». «Lai dzīvo brīvā Padomju Latvija!». Kā liecina E. Berklavs, šo drosmīgo akciju bija noorganizējuši LDJS Rīgas organizācijas biedri.

Briestošās revolucionārās situācijas apstākļos Ulmaņa valdība visiem līdzekļiem centās novērst savu krišanu. Padomju Savienības un Somijas kara laikā (1939. gada novembris — 1940. gada marts) tā neizslēdza iespēju iestāties karā pret PSRS imperiālistisko lielvalstu pusē. Latvijas ārlietu ministrs V. Munters vēstulē kara ministram J. Balodim par Tallinas konferences rezultātiem (1939. gada decembrī) rakstīja, ka Latvijas un Igaunijas savienības līgums «paliek spēkā, un abu valstu militārā sadarbība jāturpina, militārā sadarbība ar Lietuvu jāturpina bez speciāla līguma».

Šādā situācijā nāca Padomju valdības nota 15. jūnijā Lietuvas valdībai un 16. jūnijā Latvijas un Igaunijas valdībām. Notā bija paziņots, ka nepieciešams ievest to teritorijās Sarkanās Armijas papildkontingentus, kā arī izvirzīta prasība jaunizveidotām valdībām izpildīt noslēgtos līgumus. Jāatzīst, ka notas saturam bija ultimatīvs raksturs, ko bija nosacījusi pati Staļina ārpolitiskās darbības būtība.

Politiskā krīze, ko savas prettautiskās iekšpolitikas un ārpolitikas dēļ pārdzīvoja valdošā kliķe, pēc padomju notas iesniegšanas vēl padziļinājās. 1940. gada jūnijā revolucionārā situācija Latvijā sasniedza kulmināciju un radās objektīvi un subjektīvi priekšnoteikumi autoritārā režīma gāšanai.

Neredzēdama citas izejas, Ulmaņa valdība, kā ziņoja Latvijas telegrāfa aģentūra, piekrita ielaist Latvijā padomju karaspēka daļas, tālab Latvijas armijas pilnvarotais naktī no 16. uz 17. jūniju izbrauca uz robežu. 17. jūnijā darbaļaudis Rīgas ielās sveica pilsētā ienākošās Sarkanās Armijas daļas Tomēr policija uzbruka demonstrantiem, lietojot gumijas nūjas un šaujamieročus. Tika ievainoti 29 cilvēki, no tiem divi vēlāk nomira. Ievainoti tika arī 16 policisti.

Šajās vispārnacionālās krīzes dienās dažādu buržuāzisko partiju pārstāvji, cenzdamies nosargāt buržuāzijas kundzību, mēģināja izveidot buržuāzisku koalīcijas valdību un nodot valsts prezidenta posteni bijušajam Saeimas priekšsēdētājam P. Kalniņam. Pēc viņu aprēķiniem tādai prezidenta un valdības nomainīšanai vajadzēja atturēt tautas masas no revolūcijas. Buržuāziskie politiķi griezās pie A. Višinska pēc atbalsta. Kā liecina dzejnieks A. Ķēniņš, kas 1931 —1933. gadā bija izglītības un tieslietu ministrs Latvijas buržuāziskajās valdībās, pēc viņa sarunas ar A. Višinski tas solījis šos plānus atbalstīt. Tomēr nevis Višinskis, bet gan strādnieku šķiras partijas — LKP un LSSZP, kā arī revolucionārās jaunatnes organizācija — LDJS — bija tās, kas organizēja demonstrācijas un citas darbaļaužu masu akcijas. Višinska aizkulišu mahinācijās iejaucās LKP pārstāvji un pie prasīja izveidot citu valdību. «Apakšas» negribēja dzīvot pa vecam. «Augšas» — valdošā kliķe — bija pilnīgi bankrotējušas, neredzēja izeju no jaunā stāvokļa, un tautas fronte panāca valdības maiņu. 20. jūnijā valsts prezidenta K. Ulmaņa sekretariāts paziņoja, ka izveidots jauns ministru kabinets ar A. Kirhenšteinu priekšgalā. Šī valdība, kurā bija tikai 4 komunisti, darbojās līdz 1940. gada 21. jūlijam. Ar autoritārā režīma gāšanu un tautas valdības izveidošanu aizsākās sociālistiskā revolūcija, kas tālāk attīstījās 1940. gada jūnijā un jūlijā, kad ciešā vienotībā tika risināti visas tautas vispārdemokrātiskie uzdevumi un turpinājās proletariāta cīņa par varu.

21. jūnijā pēc LKP aicinājuma Rīgā notika grandioza demonstrācija, kurā piedalījās vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Tas liecināja, cik liela autoritāte bija partijai, kas nupat kā bija iznākusi no pagrīdes.

Proletariātam vajadzēja nostiprināt iekarotās pozīcijas — visu tautas demokrātisko spēku apvienību, izveidojušos proletariāta diktatūras elementus, tautas valdības varu — un novest sociālistisko revolūciju līdz galam. Lai šo uzdevumu atrisinātu, proletariāts plaši izmantoja likumu dotās tiesības un tautas valdības iespējas. Tautas valdība savā darbībā balstījās uz diviem svarīgiem dokumentiem — uz 1940. gada 21. jūnija valdības deklarāciju un LKP prasībām jaunajai valdībai. Tautas valdības darbības vispār demokrātiskais raksturs un ievirze laika posmā līdz tautas Saeimas sasaukšanai 1940. gada jūlijā ir raksturīga īpatnība, kas piemita sociālistiskajai revolūcijai Latvijā.

LKP prasības tautas valdībai liecina, ka jau 1940. gada 21. jūnijā LKP norādīja ceļu uz mierīgu revolūcijas attīstību, uzskatīdama, ka visi ierosinātie demokrātiskie pārveidojumi ir atrisināmi miera ceļā un sociālistiskās revolūcijas gaitā tiks īstenoti. Ar tautas valdības dekrētu palīdzību, tas ir, no augšas, tika izdarīti daudzi svarīgi revolucionāri pārveidojumi. K. Ulmanis palika Latvijas prezidenta amatā līdz 1940. gada 21. jūlijam un ar savu parakstu apstiprināja visus tautas valdības likumdošanas aktus.

Tautas saeimas vēlēšanās 14. un 15. jūlijā par Latvijas darba tautas bloka kandidātiem nobalsoja 97,8 procenti vēlētāju. Vēlēšanu likums bija izstrādāts uz Latvijas republikas 1922. gada konstitūcijas pamata. Vēlēšanas bija vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas. Ja skaitām kopā tos, kas balsoja pret darba tautas bloku, un tos, kas vēlēšanās nepiedalījās, tad bija 90 407 šādi vēlētāji.

1940. gada 21. jūlijā tautas Saeima proklamēja Latvijā padomju varu un pasludināja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas izveidošanu, kā arī pieņēma lēmumu par Latvijas PSR iestāšanos Padomju Savienības sastāvā. Sociālistiskās revolūcijas samērā straujo uzvaru bez asinsizliešanas Latvijā un tāpat arī citās Baltijas valstis nosacīja vairāki svarīgi iekšējie un ārējie faktori. Konkrētā vēsturiskā situācija 1939 —1940. gadā galvenajos vilcienos bija vienāda visās trijās Baltijas valstīs. Tas noteica revolucionārā procesa līdzīgumu Baltijas valstīs, lai gan katrā no tām bija zināmas atšķirības.

Savas kundzības gados Baltijas valstu buržuāzija vairākkārt bija koordinējusi savu valdību politiku un rīcību. Ja mēs to atzīstam, bet tie ir vēstures fakti, — ja atzīstam vienotību buržuāzijas rīcībā, tad kāpēc gan apstākļos, kad pastāvēja un darbojās Kominterne, nebūtu jāatzīst Baltijas komunistiskajām partijām tiesības koordinēt un saskaņot savu rīcību pret buržuāzijas kundzību? Dilemmu — vai nu kopā ar Hitleru pret PSRS vai kopā ar PSRS pret Hitleru — izšķīra Baltijas valstu parlamenti.

Tomēr sociālistiskie pārveidojumi Latvijā sākās kazarmu sociālisma apstākļos. Lielā mērā negatīvā VK(b)P pieredze tika gluži vienkārši, automātiski pārnesta uz Padomju Latviju, ko staļiniskā vadība uzskatīja par atpalikušu agrāru zemi. Latvijas padomju republikai tika uzspiestas Padomju Savienībā vispār nodibinājušās sabiedriskās attiecības, pārvaldes struktūras, saimnieciskais mehānisms utt. Jau tajā laikā republikas partijas un valsts orgāni faktiski vairs nespēja ietekmēt sociālekonomiskās attīstības ievirzi. Jo savu spiedienu aizvien vairāk un vairāk pastiprināja centrālie orgāni, kas maz rēķinājās ar republikas interesēm. Turklāt smagu triecienu Latvijas tautai staļinisms deva ar nelikumīgo deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. To liecina vēstures fakti. Vērtējot revolucionārā 1940. gada notikumus Latvijā, to galarezultātu, jāpatur prātā, ka Staļins gan izkropļoja sociālisma idejas, deformēja partiju un tās politiku, bet viņš nespēja grozīt jaunās iekārtas sociālekonomisko būtību, atjaunot kapitālistu un lielo zemes īpašnieku šķiras, radot tām iespēju ekspluatēt tautu, atdzīvināt visu to, ko bija iznīcinājusi sociālistiskā revolūcija.

Pēc tam akadēmiķis atbildēja uz daudziem jautājumiem.

Latvijas Komunistiskā partija nekļuva sektantiska, staļiniskā, kaut gan arī pret to tika vērsts kulta mehānisms, savā runā «Komunistiskās Internacionāles VII kongresa nostādņu īstenošana LKP taktikā» teica vēstures zinātņu doktors E. Pelkaus. Visai negatīvas sekas bija «šķira pret šķiru» teorijai, ko Komunistiskās Internacionāles vadošie orgāni Staļina ietekmē izstrādāja divdesmito gadu beigās. Šī teorija balstījās uz pieņēmumu, ka reformistiskās sociāldemokrātiskās partijas jau pilnīgi pārgājušas buržuāzijas pusē un ka nekādas komunistu vienošanās ar tām par kopīgu rīcību nav iespējama. Divdesmito gadu nogalē P. Stučka vairākkārt vērsās pret šīm sektantiskajām nostādnēm, uzsvērdams, ka fašisms nav augstākā buržuāziskās demokrātijas pakāpe, bet gan tieša kontrrevolūcija pret šo demokrātiju, ka buržuāziskā demokrātija jāaizstāv pret reakciju, jo tā ir proletāriskās demokrātijas priekštece. Tomēr P. Stučkas domas tolaik netika uzklausītas pietiekami uzmanīgi. Mēs taču zinām, kā Staļins izturējās pret domām, kas nesaskanēja ar viņa viedokli.

Sociāldemokrātijas vadoņu oportūnisms, kā arī sektantisms, kas bija ieperinājies starptautiskajā komunistiskajā kustībā, noveda pie strādnieku šķiras sašķeltības un savstarpējām cīņām arī tad, kad fašisms jau bija pārgājis uzbrukumā visā frontē. Sava daļa vainas par brūnkreklaino «pasaules iekarotāju» nākšanu pie varas Vācijā 1933. gadā tātad gulstas arī uz staļinismu.

Milzu darbu Komunistiskās internacionāles jauno nostādņu izstrādāšanā paveica Georgijs Dimitrovs.

Jaunās nostādnes neatlaidīgi un likumsakarīgi lauza sev ceļu un guva uzvaru Komunistiskās Internacionāles VII kongresā, kas notika 1935. gada jūlijā un augustā. Kongress norādīja, ka buržuāzisko demokrātiju nedrīkst identificēt ar fašismu, ka fašisms nav neizbēgams — to var apturēt un uzvarēt ar strādnieku šķiras vienotās frontes spēkiem. Šai frontei jākļūst par plašas antifašistiskas tautas frontes kodolu. Ļoti svarīga bija kongresa atziņa, ka cīņa par demokrātiju nav pretrunā ar cīņu par sociālismu. Masu cīņa pret fašismu, par demokrātisku iekārtu objektīvi kļūst par sastāvdaļu kustībā, kas vērsta uz proletariāta šķirisko mērķu sasniegšanu, pēc kongresa uzskatiem, šīs cīņas gaitā varētu tikt nodibinātas tautas frontes valdības vai tām līdzīgas antifašistiski demokrātiskas valdības, kas nodrošinātu tādus tālejošus sabiedriskus pārveidojumus, kuri jau pārsniegtu paustos buržuāziskās demokrātijas ietvarus.

Komunistiskās internacionāles VII kongresa lēmumi tika nekavējoties sākti īstenot komunistisko partiju darbībā, arī LKP darbībā. Mēs varam būt lepni uz to, ka Latvijā reāli pasākumi vienotas frontes izveidošanā tika veikti agrāk nekā daudzās citās Eiropas zemēs.

Domāju, ka komunistiem nevar pārmest, ka antifašistiskā fronte neizveidojās plašāka. F. Deglavs raksta, ka 1938. gada beigās notikušas Latvijas Komunistiskās partijas pārstāvju sarunas ar Ķēniņu. Savu domubiedru vārdā Ķēniņš gan esot apliecinājis gatavību cīnīties pret hitlerismu, asi kritizējis K. Ulmaņa politiku, taču vienlaikus arī atzinis, ka nekādus reālus, organizētus sabiedrības spēkus viņš nepārstāv.

Latvijas Komunistiskā partija ieņēma patriotisku un internacionālistisku nostāju jautājumā par latviešu tautas nacionālo neatkarību. Tika nosodīti atsevišķu partijas biedru paustie uzskati, ka gadījumā, ja izceltos bruņots konflikts starp Latviju un Vāciju, latviešu komunistiem esot jāietur neitralitāte vai pat jāpropagandē savas valsts sakāve, jo abas valstis esot kapitālistiskas un fašistiskas.

Jāpiebilst, ka Latvijas Komunistiskā partija iebilda pret dažu LSSZP līderu apgalvojumu, ka Ulmaņa diktatūras gāšana esot svarīgāks uzdevums nekā cīņa pret hitleriskās Vācijas agresijas draudiem. Latvijas komunisti gluži labi saprata, ka gadījumā, ja Latviju sagrābs hitleriskā Vācija, ne par kādu demokratizāciju nevarēs būt pat runa.

Bet tieši no demokrātisma, no radošas, stereotipu nesavažotas domas un rīcības komunistiskajā kustībā visvairāk baidījās Staļins un viņa pakalpiņi. Komunistiskās internacionāles VII kongresa kurss nebija viņu kurss. Drīz vien pēc kongresa Staļina kulta mehānisms vērsās pret daudzām Komunistiskās Internacionāles sekcijām, arī pret Latvijas Komunistisko partiju. Tā tika apvainota sektantismā. Bet tieši sektantismu taču gadiem ilgi tai bija uzspiedis staļinisms!

Pamatojoties uz sadomātām, ne ar ko nepierādītām apsūdzībām, ka Latvijas Komunistiskā partija esot piesārņota ar trockistiem un provokatoriem, 1936. gadā tika likvidētas LKP vadošās iestādes CK un Ārzemju birojs. Daudzi latviešu komunisti tika nelikumīgi represēti un gāja bojā. 1937. gada oktobri LKP sakari ar Komunistiskās internacionāles izpildkomiteju pārtrūka. 1939. gada sākumā tos izdevās atjaunot, taču uz neilgu laiku.

Galvenokārt kulta ietekmē 1936. gadā tika izdarīta visa LKP personālsastāva pārbaude un partijas rindu masveida tīrīšana, kas atsevišķās partijas organizācijās turpinājās vēl 1937. un 1938. gadā. Tās rezultātā prāva daļa partijas biedru, kas bija uzticīgi komunisma idejām, tika izstumti no partijas rindām, un tiem nācās veikt revolucionāro darbu atrauti no partijas.

Vai LKP zināja par staļiniskajām represijām? Dokumenti ļauj secināt, ka zināja ļoti maz.

Visai trūcīgi un fragmentāri bija arī pārējie partijas informācijas avoti. Un tomēr, 1937. gada «tautas ienaidnieku» prāvas nebūt neguva Latvijas komunistu viennozīmīgu atbalstu. Dokumentos rodam arī norādījumu uz to, ka «organizācijā bijusi liela neskaidrība, kāpēc tik daudz vecu boļševiku tagad jāšauj nost».

Tās bija smagas dienas. Taču pat vissmagāko pārbaudījumu laikā Latvijas Komunistiskā partija nepārtrauca darbu, vadīja antifašistisko kustību pa Komunistiskās Internacionāles VII kongresa ceļu, veidoja sociālistiskās revolūcijas politisko armiju. 1939. gada martā Latvijas Komunistiskās partijas, sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas un darba jaunatnes savienības centrālās komitejas publicēja antifašistiskās tautas frontes deklarāciju un platformu. Platformas pamattēzes vēlāk kļuva par tautas valdības darbības programmu.

Nē. Latvijas Komunistiskā partija nebija sektantiska, staļiniska grupa, kā to cenšas iztēlot mūsu ideoloģiskie pretinieki. Tā bija no tautas dzīlēm izaugusi organizācija, kas pastāvīgi smēlās spēkus tautā. Un reizē tā bija vienotas vispasaules strādnieku kustības sastāvdaļa. Tāpēc likumsakarīgs ir secinājums: partija likumsakarīgi cieta neveiksmes un sakāves tad, kad tai uzspieda unificētus šablonus un nedzīvas dogmas. Tā guva panākumus un uzvaras tad, kad rīkojās saskaņā ar pasaules strādniecības kolektīvajā pieredzē izstrādātajām atziņām, kas radoši piemērotas pašu zemes konkrētajiem apstākļiem. Tā tas bija arī 1940. gadā.

1940. gada sociālistiskās revolūcijas subjektīvajam faktoram savu runu veltīja vēstures zinātņu kandidāte I. Kapeniece. Manā skatījumā, viņa teica, 1940. gada notikumi uz vēstures skatuves risinās, tēlaini runājot, it kā divās mizanscēnās. Augšējā, kur darbība noris valdību līmenī un galvenajās lomās uzstājas dažāda tipa diktatori un viņu galmaļaudis, ir daudz neētiska, varmācīga. Un ir otra, apakšējā scēna, kur darbojas tauta ar strādnieku šķiru priekšplānā. Šeit darbību virza kopīga doma un rūpe par savu un Latvijas likteni jau iesāktajā pasaules kara konfliktā. Tieši šis moments, manuprāt, bija pats būtiskākais, kas apvienoja kopīgā nometnē ne vien ilggadīgus sabiedrotos, bet pat sociāli neviendabīgus spēkus. Darbība abās scēnās noris vienlaikus un ir savstarpēji saistīta. Ja atrauj vienu no otras, zūd vēsturiskais patiesīgums.

Republikas sabiedrības galvenā uzmanība ne tikai pēdējā mēneša, bet pēdējā gada laikā ir pievērsta norisēm augšējā līnijā. Tas ir psiholoģiski saprotami. Jo tieši šeit ir visvairāk balto plankumu, veco stereotipu un puspatiesību.

Taču novārtā paliek iekšējie procesi, kas brieda Latvijas sabiedrības dzīlēs. Tā kā es esmu pētījusi strādnieku organizācijas divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, parlamentārās republikas laikā, mani tas apbēdina. It kā nebijis sāņus tiek nobīdīts tas ilggadīgais pašaizliedzīgais darbs, ko veica Latvijas revolucionārie un progresīvie spēki — Komunistiskā partija, sociālistiskā strādnieku un zemnieku partija un revolucionārās jaunatnes organizācijas. Nedrīkst apiet arī sociāldemokrātiskās partijas darbības pozitīvās šķautnes.

Šis darbs tad arī nodrošināja, ka 1940. gada vasarā subjektīvais faktors sevi pa rādīja kā labi sagatavotu spēku, kas spēja ātri nostāties kustības priekšgalā.

Ilggadējā darbībā veidojusies komunistiskā autoritāte spēja burtiski dažās stundās izsaukt uz ielām strādnieku masas (pēc tā laika preses ziņām — ap 100 tūkstošiem), kā tas notika 21. jūnijā, pirmajā dienā, kad Komunistiskā partija atkal kļuva legāla. Līdz ar Komunistisko partiju, otru strādnieku šķiras partiju — Latvijas sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju, Latvijas darba jaunatnes savienību un Sarkanās palīdzības biedriem politiskajos notikumos tūlīt iesaistījās plašs bezpartijisko strādnieku darbības aktīvs, kas politiskās darbības skolu bija izgājis dažādās masu organizācijās parlamentārās republikas gados.

Pēdējās nedēļas laikā pārskatīju toreizēja centrālajā un apriņķu presē sniegtos datus par cilvēkiem, kas stājās atjaunoto arodbiedrību, demokratizēto pašvaldības iestāžu, slimo kasu, visu demokratizēto organizāciju un orgānu priekšgalā, un salīdzināju uzvārdus ar savu gadu gaitā izstrādāto kartotēku par biedriem, kas bija rosīgi darbojušies strādnieku organizācijās. Viņu lielum lielā daļa aktīvi piedalās 1940. gada revolūcijā. Protams, ir nākuši klāt arī jauni uzvārdi, kurus es strādnieku organizācijās parlamentārās republikas gados nesastapu. Tātad šis veidošanās process turpinājās tālākajos gados.

Kas bija šis strādnieku aktīvs? Vispirms tie bija kreiso arodbiedrību biedri. Turklāt komunistus atbalstīja apmēram viena trešdaļa reformistisko arodbiedrību biedru. Partijai plašu saikni ar proletariātu un pilsētas pusproletāriskajiem slāņiem deva darbs slimo kasēs — vismasveidīgākajās organizācijās toreizējā Latvijā. To dalībnieku skaits divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā bija apmēram 180 tūkstoši.

Strādnieku organizācijās jau divdesmitajos gados izauga jauna politisko darbinieku paaudze ar autoritāti darba tautā. Te īpaši jāmin strādnieku un zemnieku frakcijas deputāti. Vairāki no viņiem pēc zināma laika pavadīšanas cietumā atkal atradās masu kustības vadībā, bija tautas saeimas deputātu vidū 1940. gadā. Diemžēl septiņus no viņiem, arī Linardu Laicenu, bija samalusi staļinisko represiju mašīna. Cilvēki, kas gāja masu kustības priekšgalā 1940. gada vasarā, manuprāt, lielā mērā vājināja staļiniskās politikas nejēdzības četrdesmitajos un it īpaši piecdesmitajos gados. Šie kadri sāka aktīvi iekļauties ļeņinisko principu atjaunotnes procesos pēc partijas XX kongresa, bet liela viņu daļa tika nobīdīta sāņus pēc 1959. gada jūlija plēnuma.

Zinātnisko padomju paplašinātajā sēdē runāja Lietuvas PSR ZA korespondētājloceklis R. Šarmaitis, kas pastāstīja par to, kā tolaik risinājās notikumi pie mūsu dienvidu kaimiņiem. Viņš teica: Lietuvas vēsturnieki, izmantodami tautas skaitīšanas datus, izanalizēja šķirisko sastāvu 1926. gada sākumā un 1940. gada sākumā. Pēc savāktajiem datiem, nacionālās buržuāzijas kundzības gados darbaļaudis grima nabadzībā, bet monopolistiskās buržuāzijas slānis iedzīvojās bagātībā. Pilsētu un lauku vidējie un lielie uzņēmēji, akcionāri un sindikātu saimnieki, baņķieri, tirgotāji, lielie zemes īpašnieki un muižnieki, kuriem piederēja simt hektāru zemes un pat vairāk, un augsti ierēdņi veidoja tikai 0,7 procentus iedzīvotāju. Šis slānis arī bija A. Smetonas fašistiskās diktatūras sociālais balsts. Budži un sīko rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu īpašnieki, kas izmantoja algotu darbaspēku, veidoja 9,7 procentus iedzīvotāju. Tādējādi tikai apmēram 10 procenti iedzīvotāju kopā ar ģimenēm bija buržuāzijas kundzības sociālā bāze.

Lietuviešu vēsturnieki nākuši pie secinājuma, ka šķiriskais, sociālais konflikts bija galvenais konflikts, kas 1939. un 1940. gadā saasinājās Baltijas republikās.

Liela nozīme Lietuvas likteni bija reālajiem agresijas draudiem no hitleriskās Vācijas puses. Prettautiskā iekšpolitika un ārpolitika un tautininku savienības vadības sakari ar fašistisko Vāciju, kurus uzturēja vispirms prezidents A. Smetona, kas perināja plānu par Vācijas protektorātu pār Lietuvu, noveda pie tā, ka valdības virsotne izolējās no tautas masām un pat no demokrātiski noskaņotajiem vidējās buržuāzijas slāņiem. Jāņem vērā, ka Lietuvā bija spēcīgs vēsturiski izveidojies Vācijai naidīgs noskaņojums.

1940. gada vasarā, kad revolucionārā situācija pārauga sociālistiskajā revolūcijā, reāls politiskais spēks, kas tālaika apstākļos varēja ņemt varu savās rokās, bija antifašistisko spēku nometne, kas pārstāvēja Lietuvas iedzīvotāju vairākumu.

Sociālisma celtniecības gaitā administratīvie orgāni izdarīja deformācijas. Pēc to rīkojuma no 1941. gada 14. līdz 17. jūnijam, hitleriskās Vācijas uzbrukuma priekšvakara, Lietuvā tika represēti un izvesti uz austrumu rajoniem 12 562 cilvēki (7439 ģimenes). Vēl plašākas represijas notika pēckara gados. 1988. gada 5. jūlijā publicēti oficiāli dati, saskaņā ar kuriem no 1945. līdz 1952. gadam Lietuvā bez juridiska noformējuma tika represēti 108 362 cilvēki (29 923 ģimenes). Galvenais šo represiju iemesls bija terors, ko izvērsa buržuāziskie elementi, kas pēckara gados, no 1945. līdz 1952. gadam, noslepkavoja vairāk nekā 25 tūkstošus cilvēku. Bojā gājušo vidū bija daudz sieviešu, sirmgalvju un bērnu.

Pēc personības kulta laika nelikumību nosodīšanas tūkstošiem cilvēku tika atbrīvoti no ieslodzījuma vietām. Saskaņā ar republikas prokuratūras 1988. gada 2. jūnija ziņojumu prokuratūras orgāni vien kopš 1956. gada izskatījuši 16 856 represēto iesniegumus. No jauna izskatītas 8 498 krimināllietas, kas attiecas uz izsūtītajiem. Pavisam reabilitētas 4366 personas. Personības kulta laikā nelikumīgi represēto personu lietu pārskatīšanas process turpinās. Kad šis darbs būs pabeigts, mūsu partija un vēsturnieki dos šim parādībām pelnītu novērtējumu.

Diskusijā piedalījās E. Berklavs, kas 1940. gada notikumu laikā bija Latvijas Darba jaunatnes savienības CK otrais sekretārs. Pēc viņa domām, akadēmiķis A. Drīzulis ir gājis soli uz priekšu tuvāk patiesībai. Man liekas, teica runātājs, ka apstākļu nepazīšanas dēj viņš pārspīlē mūsu lielo centību organizēt skrejošos mītiņus, izplatīt dažādas skrejlapas un uzsaukumus. Tiesa, mēs centāmies ļoti, bet rezultāts, ko mēs sasniedzām, nevarēja nodrošināt revolucionāru situāciju Latvijā.

Jautājuma būtība, kas mums jānoskaidro, ir tāda. kas gan 1940. gada jūnijā gāza Ulmaņa valdību un kas izraudzījās un apstiprināja jauno valdību. Mani uzaicināja piedalīties jaunās valdības sastādīšanā, un es varu spriest, kas gāza Ulmaņa valdību. Situācija Latvijā 1940. gadā bija tāda, ka, protams, ne visiem patika Ulmaņa valdība, var teikt vairāk, daudziem tā nepatika. Man kā fanātiskam komjaunietim un komunistam, arī tāds es biju jau pagrīdē, arī nepatika Ulmaņa valdība, bet cik mēs tādi bijām Latvijā? Precīzu datu, saprotams, nav un nevarēja būt. Pastāvēja konspirācijas noteikumi, kur katram vajadzēja zināt tik daudz, cik bija nepieciešams viņa komunistiskajai darbībai.

Runājot par Latvijas Darba jaunatnes savienību, jāteic, ka te var nosaukt diez gan precīzu skaitli. Darba jaunatnes savienības rindās tajā laikā visā Latvijā bija 250, augstākais — 300 biedru. Komunistu bija apmēram 500, varbūt 600 cilvēku. Šie tad nu bija vienīgie vērā ņemamie spēki pret Ulmaņa valdību, kuras rīcībā bija labi apmācīta armija, liels daudzums aizsargu un policijas. Man šķiet, ka tādos apstākļos ir pat smieklīgi ar Šādiem spēkiem runāt par revolucionāru situāciju, par nolūku gāzt pastāvošo valdību. Tiesa, mēs, pagrīdnieki, gan aicinājām to darīt, aicinājām godīgi, jo tāds bija mūsu mērķis. Bet nopietni mēs par to nedomājām, jo bijām pietiekoši saprātīgi un apzinājāmies, ka ar tādiem spēkiem, kādi bija mūsu rīcībā, cīnīties par varas gāšanu ir nenopietni. Varētu pieņemt tā, ka tauta bija revolucionārāka par mums, pagrīdniekiem. Apmēram tas te izskanēja arī no referāta. Tiesa, ievērojamai tautas daļai nepatika, ka Ulmanis likvidēja politiskās partijas un vairākas citas organizācijas, slēdza demokrātisko presi, bet ekonomiskais stāvoklis Latvijā tajā laikā būtiski nemainījās. Es netaisos slavēt Ulmaņa režīmu un netiecos pēc viņa režīma vai kaut kā līdzīga atjaunošanas Latvijā, bet tāds bija stāvoklis.

Fakts paliek fakts: Ulmaņa valdība tika gāzta, un rodas jautājums, kas to gāza. E. Berklavs apgalvoja, ka to gāza Višinskis, Derevjanskis, Sarkanā Armija.

Es piedalījos sanāksmē Mazajā Jaunielā. Šeit, šajā sanāksmē, vienīgais, ko es atminos, bija runas par Tautas valdību. Ansis Kadiķis, es sapratu tā, ka viņš ir sakarnieks starp šo grupu un Padomju Savienības sūtniecību ar Višinski, viņš no turienes atnāca un pastāstīja, ka jaunās valdības galva būs Augusts Kirhenšteins. Viņš runāja arī par vairākiem citiem it kā izraudzītiem valdības locekļiem. Īstenībā saruna bija tāda, ka vēl īsti nav izlemts, to es no viņa teiktā sapratu, kas būs iekšlietu komisārs. Kuršinskis vai Lācis. Abi tautā plaši pazīstami. Bet viņš teica, ka laikam izraudzīšot Lāci, jo par Kuršinski vēstniecībā esot zināms, ka viņam bijusi trockistiska nosliece.

Kas bija sanāksmes dalībnieki? Kas mūs pilnvaroja izraudzīt šo valdību? Tauta? Es gribētu teikt, negribēdams apvainot nevienu no klātesošajiem, kas tajā sanāksmē piedalījās, ka mūsu vidū nebija neviena tautā pazīstama cilvēka, kam būtu tautā redzama autoritāte. Tātad jānonāk pie slēdziena, ka mēs nesastādījām šo valdību.

Vēl viens aspekts. Ja pieņemtu, ka es, gadus 25 vecs jauneklis, un visi pārējie komunisti būtu nepareizi novērtējuši situāciju, bet Višinskis un Padomju Savienības sūtniecības štata darbinieki to varēja izdarīt, ja viņi būtu pārliecināti, ka Latvijā bija revolucionāra situācija un ka Latvijas iedzīvotāju vairākums alkst pēc padomju varas, tad kāpēc pirmajās demonstrācijās tika aizliegti lozungi par Padomju Latviju?

Jautājums no vietas: sakiet, kad jūs bijāt patiess, tad, kad jūs bijāt mūsu komjaunatnes vadītājs, vai tagad?

E. Berklavs: esmu bijis patiess vienmēr. Tikai tolaik es maldījos. Es iestājos šajā organizācijā kā ganiņš ar pamatskolas izglītību, bez dzīves pieredzes. Tāpēc tik viegli pakļāvos visai Maskavas propagandai.

Jautājums: vai ir ticis izvirzīts jautājums par jūsu atpakaļuzņemšanu partijā un partijas stāža atjaunošanu no 1939. gada?

E. Berklavs: es neesmu partijas biedrs arī šodien. Un man neviens tādu konkrētu priekšlikumu nav izteicis, bet. ja tāds arī būtu, es nedomāju stāties partijā.

E. Berklavs atbildēja arī uz citiem zīmītēs uzdotajiem jautājumiem.

Tautas masu izšķirošajai lomai 1940. gada sociālistiskajā revolūcijā savu runu veltīja vēstures zinātņu doktors J. Šteimanis. Esmu pārliecināts, viņš sacīja, ka visi, kas 1940. gadā cīnījās par sociālistiskajiem ideāliem, gribēja vislabāko. Tāpēc staļinisma nosodīšana, staļinisma noziegumu atklāšana un staļinisma izdarītie starptautisko normu pārkāpumi ir tāds jautājums, par ko mums šeit nav jāstrīdas. Tas nav polemikas objekts.

Otrs jautājums — par Sarkanās Armijas klātbūtni Latvijas teritorijā. Arī par šo jautājumu nav jāstrīdas. Vai gan mums nav skaidrs, ka bez Sarkanās Armijas klātbūtnes nevarētu notikt tās pārmaiņas, kas notika 40. gadā.

Mums nevajag pārāk primitīvi saprast revolucionāro situāciju (par cik santīmiem cēlās kādas preces cena). Revolucionāru situāciju var radīt arī kara draudi. Rietumeiropā notiek karš, nekas labs nav gaidāms, kaut ko pozitīvu var gaidīt tikai no Austrumiem. Un, runājot Ļeņina vārdiem, revolucionārā situācija nozīmē, ka masu aktivitāte un politiskā aktivitāte palielinās desmit reižu, simt reižu.

Vulfsons saka: bija pret Ulmani vērsta revolūcija. Ko nozīmē pret Ulmani vērsta revolūcija un kas ir sociālistiskā revolūcija? Sociālistiskā revolūcija ir pāreja no kapitālisma uz sociālismu. Neviens no klātesošajiem nenoliegs, ka Latvijā 40. gadā notika pāreja no kapitālisma uz sociālismu.

Tika mainīta politiskā sistēma, valdības sastāvs un vietējie varas orgāni, kā arī armija. Armijas revolucionārajā pārveidošanā piedalījās pats biedrs Vulfsons.

Kad veco valsts aparātu no maina jauns, buržuāzisko — sociālistisks, tā ir revolūcija. Pēc tam seko pārmaiņas ekonomikā un ekonomiskajā sistēmā: nacionalizē fabrikas, rūpnīcas un lielos namīpašumus, transportu un bankas, dala zemi.

Rodas jautājums — kas gan ar visu to nodarbojās? Vai Sarkanās Armijas karavīri? Mēs zinām, ka Sarkanās Armijas karavīri bija Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Bet vai tad viņi radīja vietējos varas orgānus? Vai viņi deva rīkojumus?

Vēsturniekiem pamatoti pārmet, ka viņi daudzus jautājumus nav izpētījuši, kā nākas. Bet ir taču grāmatas, ir dokumentu krājumi. Var strīdēties par komentāriem, kādi tajos doti. Bet par faktiem strīdēties nevar. Neviens vēl nav pierādījis, ka tur ir melīgi fakti.

Sociālistiskajos pārveidojumos Latvijā piedalījās liela inteliģentu grupa. Viņi izdarīja pareizu izvēli — iet nevis kopā ar Vāciju, bet ar Padomju Savienību, kopā ar Latvijas strādnieku šķiru, kopā ar Latvijas Komunistisko partiju.

Kas tas bija — revolūcija pret Ulmani? Tā bija revolūcija pret Ulmaņa valdību. Bet vai valdība nepersonificē noteiktu šķiru? Ulmaņa valdība bija buržuāziskās diktatūras orgāns. Un, ja bija revolūcija pret Ulmani, tad bija revolūcija pret buržuāzisko valdību, pret buržuāziju. Par sociālistiskās revolūcijas faktu Latvijā divu viedokļu nevar būt. Par to nav jāstrīdas.

Runāja, ka bijis daudz sociālistiskas iekārtas pretinieku. Bija daudz tādu, kas nogaidīja un šaubījās. To vidū bija daudz zemnieku. Daudzi sīkzemnieki un bezzemnieki tuvinājās padomju varai tikai rudenī, kad sāka dalīt zemi. Es izdaru secinājumu: Mums daudz kas nepatika 40. gadā, mums daudz kas nepatīk arī 88. gadā un, jo vairāk, mums daudz kas ļoti nepatika Staļina laikos, un mēs to nosodām. Bet tāda ir vēstures patiesība. To izdarījām mēs, Latvijas iedzīvotāji, strādnieku šķiras vadībā.

Es saviem studentiem bieži citēju biedra Berklava atmiņas no grāmatas «Par brīvi un dzīvi» un pret viņa revolucionārajiem nopelniem jūtu dziļu cieņu. Bet es esmu pret 40. gada notikumu primitīvu novērtējumu. Šeit būtu varējušas atrasties desmit Padomju Armijas, bet, ja tauta negribētu pārveidojumus, tad nekas arī neiznāktu. Ne Somijā, ne Austrijā, ne citās vietās, kur bija Padomju Armija un kur masas nespēja un nevarēja radikāli pārveidot savu pastāvošo sistēmu, tas nenotika.

Runātājs saņēma vairākas zīmītes, uz kurām deva atbildes.

Šeit šodien tika teikts, savā runā atzīmēja V. Krūmiņš, 1940. gada revolucionāro notikumu dalībnieks un bijušais atbildīgais darbinieks Padomju Latvijas vadībā, mēs esam iemācījušies diskutēt. Patiešām, šāsdienas diskusija rada zināmu pamatu apgalvot, ka sākam šo to mācīties. Taču joprojām izpaužas arī neprasme. Nezinu, vai jāpārmet Vulfsonam, ka viņš, turpinādams nopietni pārdomāt problēmas, mainījis savas intonācijas. Uzskatu, ka nopietni domājošam cilvēkam tā ir normāla parādība. Jūtu savas domstarpības ar viņu, bet no tā neizdaru secinājumus. Vēl jāpadomā, cik pareizs ir mans viedoklis.

Situācija Latvijā Otrā pasaules kara laikā un tajā periodā, par kuru mēs šeit runājam, ir nepieredzēts gadījums. Tas jāuzskata par izņēmuma gadījumu. Un vai tad šādi gadījumi Jāanalizē no ābeces patiesība — revolucionārās, situācijas triju punktu viedokļa? Domāju, ka diez vai. Es izlasīju Ļeņinu. Vai viņš ir paredzējis izņēmuma gadījumu? Izrādās, ka ir paredzējis. Lūk, ko Ļeņins rakstīja gadu pirms Oktobra revolūcijas, tātad tieši kara apstākļos: nav izslēgts, ka atsevišķos gadījumos, izņēmuma kārtā, piemēram, kādā mazā zemē pēc tam, kad liela kaimiņzeme jau būs izdarījusi sociālistisku revolūciju, buržuāzija, iespējams, miera ceļā atdos savu varu, kad būs pārliecinājusies, ka pretošanās ir veltīga. Esmu pārliecināts, ka šis Ļeņina izteikums ir visvairāk piemērots situācijas analīzei, ko izdarām šodien. Latviešu buržuāzija bija pietiekami izglītota, lai bez Ļeņina lasīšanas izprastu situāciju un apzinātos sociālos grēkus, kas uz to gulstas kā uz ekspluatatoru šķiru. Situācijas izpratnes garā runāja un rīkojās prezidents. Pie tam arī legalizēdams tādu revolucionizējošu faktoru kā Sarkanās Armijas papilddaļu ienākšana Latvijā. Viņš pa radio visiem paziņoja, ka tas notiek ar viņa ziņu. Tātad situācija bija pietiekami revolucionāra un kļuva optimāla Komunistiskās partijas darbībai.

Es negribu slēpt, ka man bijuši dažādi periodi tai ziņā, kā esmu raudzījies uz iespējām pilnveidot mūsu Padomju Sociālistisko Republiku. Par kara laiku nesākšu runāt, toreiz bija skaidrs: hitlerisms ir mūsu bojā eja un mūsu tautas bojā eja. Kad sākās 1949. gada deportācija, ap sirdi nebija labi. Vienīgais periods, kad nebija ne vismazāko šaubu, ka varēsim izdarīt to, ko gribam, bija gadi pēc partijas XX kongresa. Nedomāju, ka biedrs Berklavs to noliegs. Es uzdrošinos apgalvot, ka tika paveikts vairāk nekā visos daudz ilgākajos periodos. Tas bija mūsu pavasaris, kam sekoja salnas, pat ledus laikmets.

Es dažādā laikā esmu par daudz ko šaubījies. Taču tagad es melotu, ja teiktu, ka šaubos. Zinu, ka nebūs viegli, bet esmu pārliecināts, ka mums ir vairāk iespēju nekā jebkad. Ir tikai nepieciešams, lai mēs visi kopā, kopā ar visu vadību būtu tādā līmenī, kāds vajadzīgs.

Runātājs skāra arī 1959. gada notikumus republikā un izteica vairākus priekšlikumus attiecībā uz partijas nacionālās politikas pilnveidošanu un sociālistiskas demokrātijas attīstīšanu. Vārds tiek dots 1940. gada notikumu dalībniekam A. Zandmanim: es gribu mazliet tuvāk pievērsties jautājumam par to, vai 1940. gadā Latvijā bija revolucionārā situācija vai nē. Biedrs Vulfsons apgalvo, ka 1940. gadā Latvijā neesot bijis revolucionārās situācijas. Taču viņš diemžēl neminēja nevienu konkrētu faktu, kas to varētu apstiprināt. Bet es apgalvoju, ka revolucionārā situācija bija.

Tas, ka mums bija neliela nelegāla Komunistiskā partija un komjaunatne, vēl neliecina, ka nav bijis revolucionārās situācijas. Biedrs Drīzulis teica, ka Oktobra revolūcijas laikā visā milzīgajā Krievijā bija tikai 40 tūkstoši komunistu, tomēr viņi sekmīgi īstenoja Oktobra revolūciju un uzvarēja. Latvijā izšķirošais bija nevis tas, kāds bija partijas un komjaunatnes skaitliskais sastāvs, bet gan tas, kāda ietekme tām bija bezpartijisko vidū, tautas masās. Šī ietekme tiešām bija liela.

Gribu minēt tikai vienu piemēru. Pēc Sarkanās Armijas ienākšanas šeit. Latvijā, tika izveidota demokrātiska valdība. Bet Sarkanā Armija taču neiejaucās revolucionārajos notikumos, tās klātbūtne paralizēja Ulmaņa bruņotos spēkus — policiju, armiju, aizsargus. Buržuāzija redzēja, ka nespēj pretoties demokrātiskajiem spēkiem. Pilnīgi dabiski, ka arī tas mobilizēja un uzmundrināja Latvijas revolucionāros spēkus. Viņi visi prasīja nodibināt padomju varu.

Sākotnēji tika izvirzīts jautājums tikai par demokrātisku Latviju, nevis Padomju Latviju. Taču darbaļaudis par to negribēja ne dzirdēt. 21. jūnijā no cietumiem atbrīvoja politiskos ieslodzītos. Pēc divām dienām, 23. jūnijā, Meža kapos glabāja biedru Krišu, kuru 17. jūnijā, kad viņš stacijas laukumā sveica Padomju Armiju, ievainoja policija. Bērēs bija vairāki tūkstoši cilvēku. Arī es piedalījos šajās bērēs. Pēc tam notika stihisks mītiņš. Runāja biedrs Krievs, arī bijušais politiskais ieslodzītais, teorētiski labi sagatavots, labs runātājs. Klātesošie klausījās viņā ļoti uzmanīgi. Bet tiklīdz viņš ieminējās par demokrātisku Latviju, uzreiz atskanēja kliedzieni: «Nost! Nost!» Viņš samulsa, apklusa, pēc tam centās atsākt savu runu, bet cilvēki neļāva.

Lūk, tāds bija darbaļaužu masu noskaņojums Latvijā 1940. gadā, tas ir, lielum lielais vairākums bija par Padomju Latviju. Par to liecina arī kinokadri, kurus mēs šodien šeit redzējām.

Par to, ko redzējis, zinājis, izjutis un pats darījis, runāja Latvijas komunistiskās pagrīdes veterāns M. Rozentāls. Viņš atcerējās arī 1919. gadu, kad viņa ģimene, paziņas un biedri smagi pārdzīvojuši padomju varas krišanu Latvijā. Bet tie. kam tā bija dārga, pulcināja spēkus un koncentrējās Rīgā. Veterāns pastāstīja klātesošajiem par revolucionārajiem notikumiem, kuros viņš piedalījies, par ciņu, ko turpinājis cietumā, būdams politiskais ieslodzītais.

Mūsu darbā, nobeigumā teica runātājs, patiešām bija gan atsevišķas neveiksmes, gan arī ne visai pārdomāti pasākumi. Bet bija arī sasniegumi, kontakts ar cilvēkiem, mūs uzklausīja un sadzirdēja. Tāpēc nebrīnieties, ka bija masu demonstrācija pie centrālcietuma 21. jūnijā, kad atbrīvoja politiskos ieslodzītos. Drīz visa pasaule atzīmēs Bastīlijas ieņemšanas 200. gadadienu. Es domāju, tā demonstrācija, kas toreiz devās uz centrālcietumu, bija uzbrukums mūsu Latvijas Bastīlijai.

Savās atmiņās dalījās Latvijas Komunistiskās partijas CK loceklis 1939. —1940. gadā J. Gustsons. Mēs esam sapulcējušies, lai noskaidrotu — kas tad toreiz notika. Es neesmu ne akadēmiķis, ne vēsturnieks, ne žurnālists. Es biju vienkāršs partijas kareivis, revolucionārs. Latvijā tajos gados bija grūts stāvoklis. Kad sākās Otrais pasaules karš, ļoti slikti klājās strādniekiem, viņu bērniem un bezdarbniekiem. Rūpniecība sašaurinājās. Visi gaidīja, kas tad notiks. Daudzi neizprata līgumu, kas 1939. gadā tika noslēgts starp PSRS un Vāciju. Visi redzēja, ka vācu karaspēks jau ir pienācis tuvu Latvijas robežai.

Neiedomājami grūtos apstākļos Latvijas komunisti cīnījās pret buržuāzisko režīmu. No Padomju Savienības nelegāli Latvijā ieradās J. Kalnbērziņš, O. Auguste, F. Deglavs un Ž. Spure.

 Viņi tikās ar uzticamiem cilvēkiem un sāka rūpēties par Komunistiskās partijas atjaunošanu. Arī mani toreiz iesaistīja šajā kodolā.

Latvijas Komunistiskā partija bija cīņas partija. Tā cīnījās par taisnību un labāku nākotni latviešu tautai. Kad 1940. gada 18. un 19. jūnijā tika izsludināts aplenkuma stāvoklis, mēs saistījāmies ar jaunatni un gatavojām demonstrāciju. Kas toreiz bija galvenais? Galvenais bija atbrīvot Centrālās Komitejas sekretārus un atjaunot tipogrāfijas darbu. Un to mēs panācām.

21. jūnijā tika noorganizēta demonstrācija, un es sapratu, ka tieši tā arī ir revolūcija!

Sēdē runāja Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas vecākais pasniedzējs M. Vulfsons. Viņš sacīja, ka diskusijā, iespējams, tiek pieļautas vairākas kļūdas. Vispirms tā ir cenšanās par katru cenu pierādīt, ka oponentam nav taisnība. Un otrs. Mēs tā esam pieraduši pie unificētas domāšanas, ka uzskatām — tie no mums, kas ir konstruktīvi noskaņoti, — ka mums jāatrod kaut kāda kopīga pozīcija. Man šķiet, ka mūsu sociālistiskā plurālisma laikmetā mierīgi varētu viena otrai blakus eksistēt divas dažādas koncepcijas par

1939. —1941. gada notikumiem. Arī mācību grāmatās varētu pastāvēt zināmas atšķirības. Vecākās paaudzes ļaudis atcerēsies, ka divdesmitajos gados Padomju Savienībā pastāvēja vairākas vēsturnieku skolas un bija loti dažādas vēstures grāmatas, kamēr tās nebija nonivelējis VK(b)P vēstures īsais kurss.

Otrs jautājums ir tāds, uzsvēra runātājs, ka šai problēmai ir radusies liela politiska slodze. Tai ir savi politiski akcenti. Es teiktu, ka ir radusies sarežģīta un zināmā mērā pat traģiska situācija: mūsu republikas latviešu sabiedrības ievērojama daļa — inteliģence, jaunā paaudze un toreizējo notikumu aculiecinieki — neuzticas mūsu tradicionālajām koncepcijām. Es to esmu izjutis, saņemdams daudzas vēstules. Pirms diviem gadiem man rakstīja tā: Vulfson, tu raksti puspatiesību. Tas jau ir labāk par to, ko dara daudzi citi, bet arī tu turpini melot. Tā tas arī bija. Un man vajadzēja atbildēt, ka, pirmkārt, visu patiesību es nezinu un, otrkārt, es baidos to izteikt. Tā ir bīstama plaisa, tā ir jālikvidē, lai atņemtu mūsu ideoloģiskajiem pretiniekiem iespēju izspēlēt tos trumpjus, ko viņi visu laiku ir izmantojuši. Mums šīs kārtis ir jāpaņem savās rokās.

Es uzskatu, ka mēs nedrīkstam jautājumu reducēt tik tālu. tik elementāri, kā to dara cienījamais akadēmiķis Drīzulis. Okupācija vai revolūcija. Runāsim pavisam godīgi. Es pats šos tankus esmu skūpstījis. Bet tas, ko mēs pēc tam piedzīvojām, bija traģēdija mums visiem. Gan tiem. kas ir tieši cietuši, gan arī netieši cietušajiem.

Runātājs teica, ka jārada kaut kāda jauna koncepcija, jauna formula, lai rastu kopīgu valodu ar latviešu inteliģenci, ar jauno paaudzi.

Kāpēc es saku — sarežģītajai? Līgumi, kuru protokoli noteikti tiks publicēti, un vēl nav zināms, kādas jaunas pretrunas tie var atklāt. Viss notika tik sinhroni, ka neapšaubāmi pastāvēja iepriekšēja vienošanās.

Es balstos uz literatūru, ko esmu izlasījis, un uz savām sarunām ar dažādiem padomju vēsturniekiem un kara vadītājiem. Mana pārliecība ir tāda. ka Baltijas valstu liktenis tika izlemts 23. augustā.

Man šķiet, ka buržuāziskajā Latvijā pastāvējušās nelegālās darbības novērtēšanā vistuvāk patiesībai ir biedrs Berklavs. Par šo posmu ir daudz ilūziju. Es domāju. jums, ne jau man. es esmu pārāk vecs. ir rūpīgāk jāpēta ārējo faktoru nozīme Latvijas likteņos.

Savas runas nobeigumā M. Vulfsons atbildēja uz vairākiem jautājumiem.

Tribīnē — 1940. gada sociālistiskās revolūcijas dalībnieks P. Čerkovskis: Ulmaņa apvērsuma laikā es mācījos Daugavpils ģimnāzijā, kur par direktoru iecēla ksendzu, bet klases audzinātājs bija pareizticīgo mācītājs. Varat iedomāties šo ideoloģisko slodzi, taču visi septiņi 1937. gada izlaiduma klases audzēkņi jau 1940. gadā kļuva par komunistiem.

Es piedalījos visos revolucionārajos notikumos, kas risinājās Rīgā. Naktī no 16. uz 17. jūniju dežurēju Alojas dzelzceļa stacijā kā maiņas dežurants. Redzēju aizsargu apjukumu. Kad 17. jūnijā iebraucu Rīgā, pa radio ziņoja par Ulmaņa braucienu pa Rīgas ielām. Stacijas laukumā bija ļaužu jūra, arī tagadējā Padomju bulvāri un daļēji K. Barona ielā. Divus tankus klāja ziedi. Ziedi tika mesti uz tankiem vēl un vēl. Pēkšņi pie stacijas atskanēja šāvieni. Policija centās izklīdināt demonstrantus. Turpmāk es piedalījos visās demonstrācijās, kas notika Rīgā. Tie bija īsti svētki, un sarkanarmiešu durkļu tur nebija.

Es domāju, ka revolucionārā doma, revolucionārais vārds krita ļoti auglīgā augsnē. Latvijā pirms tam bija trīs revolūcijas, un tas arī ietekmēja daudz ko.

1940. un 1941. gads bija īsta demokrātisma laiks. Katrs strādnieks jebkurā uzņēmumā par kaut ko kļuva: vai nu par vietējās komitejas locekli, vai arī viņu izvirzīja par direktoru, viņš ņēma rokās šauteni un iestājās strādnieku gvardē vai arī kļuva par milici utt.

Pastāstījis par latviešu policijas bataljonu ļaundarībām, runātājs uzsvēra, ka Eiropā nebija nevienas buržuāzijas, kas būtu tik asiņaina kā latviešu buržuāzija. Cīņā pret to mēs esam nostaigājuši grūtu ceļu. Bojā gājušo vidū ir 200 komjauniešu, kuri kā komsorgi bija nosūtīti uz pagastiem. Dziļās pārdomās, ar lielām sāpēm un pārdzīvojumiem gribu jautāt: biedri Berklav, ko par jums teiktu tie komjaunieši un komjaunietes, kurus jūs sūtījāt uz tiem pagastiem, kur bija tik daudz bandītu, un jūs zinājāt, ka viņi var aiziet bojā? Tomēr viņi brauca uz turieni. Mums zināmi gadījumi, kad bandīti sagūstītajiem komjauniešiem teica: «Atsakieties no komjaunatnes, un mēs jūs atbrīvosim.» Bet viņi neatteicās, un viņus nošāva. Un ko jūs darāt? Jūs no šīs tribīnes sakāt, ka jums tagad ar partiju nav nekā kopīga un jūs negribat, lai jums ar partiju būtu kaut kādi sakari.

Es gribu atsaukties uz bioloģijas zinātņu doktoru Mauriņu, kas vienā no saviem rakstiem par ekoloģiju izteicis apmēram šādu domu: ja kādā ezerā upe ilgu laiku ievada saindētus notekūdeņus, ezers agri vai vēlu kļūst par smirdošu peļķi. Tālāk Mauriņš saka: tāpat ir arī ar cilvēkiem. Ja viņus pārāk ilgi apvaino, patiesi un nepatiesi, bet pārāk ilgi un pārāk neatlaidīgi, viņu griba var neizturēt. No šī viedokļa man Berklava loti žēl. 2ēl kā cilvēka. Viņš pārdzīvojis ļoti grūtus laikus, un tas viņu ir nobeidzis.

P. Čerkovskis izteica arī savu kritisko attieksmi pret dažām vēsturnieku publikācijām.

Par Latvijas starptautisko stāvokli un revolucionārās kustības attīstību 1939.—1940. gadā runāja vēstures zinātņu kandidāts A. Stranga.

Latvijas starptautiskais stāvoklis un tā dēvētais ārējais faktors dziļi un tai pašā laikā ļoti pretrunīgi un nebūt ne viennozīmīgi ietekmēja revolucionārās kustības attīstību Latvijā. Šī ietekme ne vienmēr stimulēja revolucionāros procesus. Bet staļinisma ietekmei bija dziļi negatīva nozīme. Komunistiskajā partijā jau no paša sākuma negatīvi tika vērtēts Padomju Savienības un Vācijas 1939. gada 23. augusta līgums, un tā bija pilnīgi normāla godīgo komunistu reakcija. Padomju Savienības un Vācijas līgums deva stipru triecienu antifašistiskajai kustībai visā pasaulē, un tas bija jūtams arī Latvijā.

Ārkārtīgi svarīgs notikums Latvijas dzīvē bija 1939. gada 5. oktobrī noslēgtais Padomju Savienības un Latvijas savstarpējās palīdzības līgums. Latvijas Komunistiskā partija to novērtēja kā parādību, kas rada labvēlīgus ārējos apstākļus K. Ulmaņa diktatūras gāšanai. Tas bija pareizs vērtējums. Līdz ar to. ka nebija vairs jādomā par valsts neatkarības nosargāšanu pret Vācijas tīkojumiem. Latvijas Komunistiskā partija visus pūliņus varēja koncentrēt cīņai pret K. Ulmaņa diktatūru. Šai sakarā gribu uzsvērt, ka partija jau kopš 1939. gada februāra, kopš ārkārtējās konferences sasaukšanas konsekventi un neatlaidīgi uzsvēra, ka nedrīkst pārspīlēt ārējā faktora lomu cīņā pret Ulmaņa diktatūru.

Pēc 5. oktobra līguma Latvijas Komunistiskā partija īpaši aktīvi atgādināja, ka K. Ulmaņa diktatūras gāšana ir atkarīga no tautas masu cīņas un ka nevajag gaidīt uz spēkiem no ārienes. Tiesa, ir jāatzīmē, ka partijā tika pārspīlēti K. Ulmaņa valdības nodomi pārkāpt šo līgumu. Man nav nekādu datu, kas liecinātu, ka tā tiešām būtu pārkāpusi šo līgumu, kaut gan tas, protams, varēja tai arī nepatikt.

Ļoti svarīgi ir atzīmēt Padomju Savienības un Somijas kara ietekmi uz tautas frontes darbību. Padomju Savienības un Somijas karš, kas bija klasisks Staļina hegemonisma paraugs, šīs politikas modelis, ārkārtīgi negatīvi ietekmēja revolucionāros spēkus Latvijā. Bet. ja man tagad būtu jānovērtē Latvijas Komunistiskās partijas darbība pēc 1939. gada septembra, tad man jāteic, ka par spīti milzīgajām grūtībām, arestiem un ārējiem sarežģījumiem, kas apgrūtināja Latvijas Komunistiskās partijas darbību, tā ne tikai neapsīka, bet arī bija visai rezultatīva.

Kopumā kara sākumam (1939. gada septembris — oktobris) nebija tiešas revolucionizējošas ietekmes uz Latvijas strādniekiem. Pārsvara bija bailes, bažas un satraukums par Latvijas nākotni. Un lielum lielais vairākums vēlējās, lai tā saglabātu neatkarību un neitralitāti un netiktu ierauta karā. Es nevaru apgalvot, ka nepastāvēja arī citāds noskaņojums (Latvijā taču bija arī vācu strādnieki, kas atradās nacisma ietekmē. Es nevaru arī neatzīmēt, ka kādai nelielai proletariāta daļai jau tolaik bija vēlēšanās, lai Latvija iekļautos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Nedomāsim, ka Ulmaņa diktatūras gadi nemaz nebūtu ietekmējuši vienas strādnieku daļas noskaņojumu. Protams, to nevar apgalvot. Starp strādniekiem tāpat bija režīma piekritēji. Tas ietekmēja arī attieksmi pret 5. oktobra līgumu.

Kāda bija Latvijas strādnieku noskaņojuma maiņas dinamika no 1939. gada septembra līdz 1940. gada jūnijam? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Man šķiet, ka bažas un uztraukums par savas zemes likteni strauji — it sevišķi 1940. gada pavasarī – pārauga dzijā neapmierinātībā ar Ulmaņa režīmu.

Demokrātiskais noskaņojums, tas ir, vēlēšanās gāzt Ulmaņa diktatūru un nodibināt Latvijā demokrātisku un sociāli taisnīgu iekārtu 1940. gada jūnija priekšvakarā bija plaši izplatīts un visai dziļš. To nedrīkst neņemt vērā. Protams, profesoram Šteimanim ir taisnība, kad viņš saka, ka 17. jūnijs bija katalizators. Bet kur tad radās masu demokrātiskās enerģijas eksplozija pēc 17. jūnija, no kurienes izauga pret Ulmani vērstā enerģija, kas tiecās uz demokrātiskas iekārtas nodibināšanu Latvijā? Tā bija plašu masu aktivitāte, tieši masu aktivitāte. Un tā nevarēja rasties tukšā vietā. Tā dzima, sakņojās iepriekšējos laika posmos, tās saknes bija plašā neapmierinātība ar Ulmaņa režīmu.

Profesora A. Kirhenšteina valdība bija tiešām demokrātiska valdība, godīgu cilvēku godīga valdība. Mēs varam lepoties ar šiem cilvēkiem. Viņu mērķi bija godīgi un cildeni — Latvijas demokratizācija, sociālais taisnīgums, Latvijas neatkarības saglabāšana un nostiprināšana. Neaizmirsīsim, ka Kirhenšteina valdību apsveica visplašākie iedzīvotāju slāņi. Taču A. Kirhenšteina valdības traģēdija ir tā, ka to samala staļinisms.

Sēdes dalībnieki sirsnīgi sveica partijas XIX Vissavienības konferences delegāti. Komunistiskās partijas veterāni J. Ripu.

— Mēs dzirdējām daudzus interesantus vēstures faktus, ko minēja šāsdienas diskusijas dalībnieki, viņa teica. Šeit tika izdarīti teorētiski secinājumi, ka 1939. un 1940. gadā Latvijā neapšaubāmi bijusi revolucionāra situācija. Citi apgalvoja, ka Staļins, noslēdzis līgumu ar fašistisko Vāciju, gandrīz vai okupējis Latviju. Vai, kā vēlāk formulēja M. Vulfsons, «Latvija tika pievienota Padomju Savienībai».

Mans viedoklis ir šāds. Tiesa, es nepretendēju uz izšķirošu viedokli. Bet ticiet, pieredze man ir, esmu nodzīvojusi ilgu mūžu. Pēc manām domām, Latvijā brieda revolucionāra situācija, bet tā vēl nebija pilnīgi nobriedusi. Taču Staļina nodoms pievienot Baltijas republikas, noslēdzot zināmo līgumu ar fašistisko Vāciju, neizdevās.

Kāpēc? Tāpēc, ka Sarkanā Armija bija mūsu tautas armija. Un Sarkanā Armija juta arī mūsu latviešu tautas labvēlīgo noskaņojumu. Tanku ienākšana Latvijā palīdzēja nobriest revolucionārai situācijai. Tāpēc 1940. gadā varēja izveidoties demokrātiska valdība un vēlāk nodibinājās arī padomju vara.

Mēs visi gribam skaistu nākotni savai republikai, un tāpēc es gribu dot padomu šīs diskusijas dalībniekiem — pētiet rezolūcijas un problēmas, kas tika izvirzītas un apspriestas partijas konferencē. Tur jūs atradīsit atbildes uz daudziem saviem jautājumiem.

Vārdu deva vēstures zinātņu kandidātam Ē. Žagaram. Viņš sacīja: daudzi uzskata, un šāds viedoklis tika izteikts arī šeit, ka revolucionāra situācija nozīmē gatavību sākt bruņotu sacelšanos pret pastāvošo valsts varu. Revolucionāra situācija nebūt ne vienmēr pāraug revolūcijā. Taču nav revolūcijas bez revolucionāras situācijas. Bez tās tā ir vai nu sazvērestība vai valsts apvērsums. Kad Latvijā izveidojās revolucionāra situācija? Es aizstāvu to viedokli, ka tā radās 1939. gada septembrī — oktobrī (ar otrā pasaules kara sākumu) un pastāvēja līdz 1940. gada jūnijam.

Kāpēc es esmu tik kategorisks savos spriedumos? Varbūt tā ir vienkārši ietiepība, nevēlēšanās šķirties no stagnācijas laika pieņēmumiem, cenšanās kādam izpatikt? Nē. Šis secinājums izriet no plašas dokumentālās bāzes. Tikai dokumenti un materiāli ir mūsu, vēsturnieku gaiss. Vienīgi uz to bāzes var izstrādāt noteiktu viedokli un aizstāvēt noteiktu zinātnisku atzinumu, pat ja vairākums sabiedrībā to nepieņem. Tūkstošiem izskatītu arhīvu lietu. 50 laikrakstu komplektu un 150 žurnālu komplektu, kas attiecas uz 1934. —1940. gadu, arhīvos un bibliotēkās pavadītie mēneši un gadi ir materiālais pamats maniem kategoriskajiem secinājumiem.

Kādā nolūkā tika vākti šie materiāli un dokumenti? Tie tika vākti bez iepriekš sastādīta plāna un norādījumiem. Taču mērķis bija atrast izskaidrojumu un iemeslus tai vēsturē ārkārtīgi retajai un pat unikālajai parādībai, ka četrās līdz sešās nedēļās kā kāršu namiņš sabruka buržuāziskā Latvija, valsts, kas bija pastāvējusi vairāk nekā 20 gadus. Sabruka bez neviena šāviena un pretošanās. Vai visu noteica tikai padomju tanki un 1939. gada 23. augusta līgums?

Revolucionārā situācija Latvijā 1939. gada beigās un 1940. gada sākumā — tas ir ļoti sarežģītu un daudzveidīgu iekšējo un ārējo faktoru ciešs savijums. Tas nav līgumu vai izlūkdienestu darbības rezultāts. Arī tie bija, un tiem bija zināma nozīme, taču ne jau tas nosaka vēstures gaitu. Tāpat mums ir noteikti jāanalizē un jāņem vērā starptautiskais stāvoklis (tas arī ir ārējs faktors), jāanalizē Lielbritānijas nostāja (tieši uz Lielbritāniju taču orientējās Latvijas ārpolitiskā un militārā doktrīna, it īpaši Ulmaņa fašistiskās diktatūras gados) jāņem vērā Vācija un īpaši PSRS ārpolitika. Taču tieši PSRS ārpolitikas analīze rada vislielākās grūtības. Pilnīgai analīzei mums nepieciešami tiklab PSRS un Vācijas 1039. gada 23. augusta līguma pielikumi, kā arī sarunu stenogramma (Rietumos tie ir publicēti), nepieciešama no 1939. gada 2. līdz 5. oktobrim notikušo Latvijas un PSRS sarunu stenogramma un materiāli, kas saistīti ar PSRS 1940. gada 16. jūnija notu Latvijas valdībai. Igaunijā taču no A. Ždanova un Igaunijas prezidenta Petsa sarunas pieraksta ir zināms, ka apsūdzība pret Igauniju balstījusies uz ziņām par Igauniju un Latviju, kas saņemtas no oficiāliem Lietuvas pārstāvjiem. Taču pilnīgu skaidrību te var radīt tikai dokumenti, arī attiecībā uz A. Višinska patieso lomu notikumos Latvijā.

Taču arī pēc šo un citu dokumentu nokļūšanas vēsturnieku vai sabiedrības rokās negrozāms paliks fakts, ka 1939. gada rudeni un 1940. gada sākumā Latvijā bija izveidojies ekonomiskajai krīzei tuvs stāvoklis un nopietni saasinājušies sociālie konflikti, Latvija pārdzīvoja savas ārpolitikas krīzi, savas militārās doktrīnas krīzi un daļēju savas iekšpolitikas krīzi. Gan 1938. gada rudeni, gan 1939. gada martā Latvija pārdzīvoja dziļus satricinājumus, kas bija saistīti ar Čehoslovākijas sadalīšanu un to, ka Vācija ieņēma Klaipēdu. Krasi pieauga pret Vāciju vērstais, antihitleriskais noskaņojums, taču tas neizvērtās revolucionārā situācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka nebija iekšējo faktoru.

Uz Latvijas iedzīvotājiem smagu iespaidu atstāja tas, ka Vācija 1940. gada aprīli okupēja Dāniju un Norvēģiju (toreiz Latvijas prese pirmo reizi uzdrīkstējās kritizēt Lielbritāniju), kā arī Holandes, Beļģijas un Francijas sagrāve

1940. gada maijā un jūnijā. Latvijas kara atašejs Vācijā A. Plensners, kuram (kopā ar citu valstu atašejiem) hitlerieši parādīja sagrautos Beļģijas nocietinājumus, rakstīja, ka mazajām valstīm ir pilnīgi veltīgi pretoties agresoram.

Uz kurieni pēc Francijas sagrāves virzīsies Hitlers un viņa vērmahts?

Šis jautājums satrauca Pa domju Savienības vadību, Baltijas valstu tautas un valdības. Lūk. šajā jautājumā ir jāmeklē atbilde uz PSRS valdības 1940. gada 16. jūnija notu Latvijas un Igaunijas valdībām, bet agrāk arī Lietuvas valdībai. Kāda nozīme bija notai un Sarkanās Armijas daļu ienākšanai Latvija 1940. gada 17. jūnijā?

Tas bija savdabīgs katalizators. Līdz ar Sarkanās Armijas daļu ienākšanu krasi mainījās šķiru spēku samērs. Četras dienas — no 1940. gada 17. līdz 20. jūnijam — bija dziļas Ulmaņa fašistiskā režīma agonijas dienas. Visa vara bija tā rokās: armija bija kaujas gatavībā, ielās — policija un aizsargi. Ulmanis bija noteicis aplenkuma stāvokli. Pret ko? Pret Latvijas strādnieku šķiru. Tie bija pēdējie mēģinājumi glābt buržuāzisko iekārtu. «Palieciet visi savās vietās, es palikšu savā vietā» — aicināja diktators 1940. gada 17. jūnija runā. Taču tie bija veltīgi mēģinājumi. Ja Latvijā nebūtu revolucionārās situācijas, nebūtu arī 1940. gada 17. jūnija notikumu Rīgā un 1940. gada 19. un 20. jūnija notikumu Liepājā. No kurienes radās tūkstošiem protesta demonstrāciju dalībnieku? Kāpēc komunistiem dažās stundās izdevās izvest ielās vairāk nekā 100 tūkstošus strādnieku? Šie spēki nobrieda revolucionārās situācijas apstākļos. Apvienojās sociālistiskie un antifašistiskie spēki, komunistu un kreiso sociāldemokrātu izveidotā vienotā strādnieku fronte un komunistu nelegālās darbības gados izauklētais revolucionārais aktīvs. 1940. gada 20. jūnijā Latvijā krita fašistiskā diktatūra un sākās sociālistiskā revolūcija.

Nobeigumā gribētu pateikt, ka revolucionārais process Latvijā no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigām līdz 1940. gada jūnija un jūlija notikumiem ir nesaraujami vienots. Tas ir cīņas ceļš, uzvaru, sakāvju, traģēdiju un varonības ceļš. Mēs tikai tagad visā pilnībā sākam apzināties šo sarežģīto un pretrunīgo, taču arī heroisko parādību. Un mums tā ir jāizprot un jālepojas ar to.

Ē. Žagars izteica vairākus ierosinājumus attiecībā uz revolucionāro tradīciju propagandas pastiprināšanu.

Latvijas PSR ZA korespondētājloceklis A. Bīrons nolasīja referātu «Padomju varas atjaunošana Latvijā 1940. gadā: izpētes galvenie rezultāti un turpmākie uzdevumi».

Padomju zinātnieki izceļ revolucionārās cīņas galvenos posmus, uzsverot, ka pirmā darbaļaužu uzvara bija tautas valdības izveidošana, otrā — Saeimas vēlēšanas, bet par 1940. gada notikumu kulmināciju kļuva padomju varas proklamēšana.

Mūsu zinātnieki galveno uzmanību pievērsuši vispirms iekšējo faktoru noskaidrošanai. Mazāk viņiem izdevies parādīt ārpolitisko faktoru nozīmi un ietekmi, kaut arī šai ziņā gūti zināmi rezultāti.

Uz šī fona kā disonanse izskanēja tie izteikumi, ka Latvijā 1940. gada pirmajā pusē vispār nav pastāvējusi revolucionārā situācija. Uz jautājumiem, kas tagad izvirzījušies. jādod zinātniskas atbildes, nesteidzoties piekārt nekādas birkas, bet cenšoties ar avotu studijām un datu analīzi noskaidrot vēstures notikumu gaitas patieso ainu.

Patlaban nav pamata apgalvot, ka mums pilnīgi viss ir skaidrs par 1939.-1940. gada notikumiem.

Ļoti svarīgs padomju vēsturnieku uzdevums ir atklāt aizvien jaunus izziņas avotus, rūpīgi izpētīt visus arhīvu dokumentus, kas attiecas uz Sarkanās Armijas daļu ienākšanu Latvijas teritorijā 1940. gada jūnija vidū. Turklāt ļoti svarīgi ir apgūt itin visus arhīvu fondus un citus materiālus bez jebkādiem izņēmumiem, salīdzināt un analizēt dažādus avotus un noskaidrot to informatīvo vērtību.

Precīzāk jānoskaidro, kādu iemeslu dēļ 1939. gada maijā notika M. Ļitvinova pēkšņā demisija un ar ko viņa pieeja Eiropas drošības problēmām un Padomju Savienības diplomātijas taktikai attiecībā uz Vāciju atšķīrās no Staļina un Molotova līnijas.

Balstoties uz dokumentiem, padomju pētniekiem tuvākajā laikā jādod atbilde uz jautājumu: ko Latvijā darīja A. Višinskis? Kādi bija viņa uzdevumi, pilnvaras un funkcijas? Kādu pārskatu par savu darbību viņš sniedza pēc atgriešanās Maskavā?

Tagad kļūst aizvien skaidrāk redzams, ka vēsturnieku sekmes 1939 —1941. gada notikumu izpētē loti lielā mērā būs atkarīgas no jaunu dokumentālo materiālu iekļaušanas zinātniskajā apritē un no tā, cik plašas iespējas būs izmantot tos arhīvu materiālus, kas joprojām tiek turēti slepenībā. Šai sakarā, šķiet, ir nobriedusi nepieciešamība pieņemt mūsu zemē likumu, kas noteiktu, ka pēc zināma laika (teiksim trīsdesmit — četrdesmit gadiem) visiem arhīvu dokumentiem atceļama slepenība un tie nododami pētnieku rīcībā. Nav viegls uzdevums uzdot vēsturniekiem jautājumus par vienu no vissarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē. Šo lomu uzņēmās televīzijas žurnālists E. Inkēns. Man ir tādas dziļas aizdomas, viņš teica, ka daži mūsu vēsturnieki gribētu pagaidīt vēl desmit gadus, kamēr nebūtu liecinieku, un tad mēs saskartos tikai ar papīriem. Uz daudziem jautājumiem vēsturnieki vēl joprojām negrib atbildēt. Un tāpēc es uzdošu šos jautājumus. Pirmkārt, ar kādu mērauklu, ar kādu atskaites sistēmu būtu jāvērtē 1939 —1940. gads. Paredzu vismaz divas atbildes. Vispirms — ar staļinisko, jo tajā laikā viss notika. Visumā tas pilnīgi atbilst Višinska teiktajai apsveikuma runai manifestantiem no balkona 1940. gada 5. jūlijā Rīgā. Viņš paziņoja: mēs nospraužam ceļus arī citām tautām, pirmām kārtām draudzīgām, kuru vidū vienu no pirmajām vietām ieņems Latvijas republika. Vai arī «Cīņa», 1940 gada 2. augusts (pirms Latvijas iestāšanās Padomju Savienībā). Biedra Molotova runa PSRS Augstākās Padomes VII sesijā. «Pēdējā laikā ievērojami paplašinājusies mūsu teritorija un audzis un vairojies Padomju Savienības spēks. Padomju Savienības robežas sakarā ar to pārvietojušās uz rietumiem, līdz Donavas upei. .» un tālāk par mums: «Izcila nozīme mūsu valstij ir tam faktam, ka tagad Padomju Savienības robežas tiks pārnestas (atkārtoju, tātad jau pirms iestāšanās) uz Baltijas jūras piekrasti .»

Otra atskaites sistēma ir šāsdienas skatījiens, arī šāsdienas skatījiens uz starptautiskajām attiecībām un tiesiskajām normām. Te rodas šādi jautājumi. Vai prasība mainīt valdību trijās kaimiņvalstīs uzreiz ir iejaukšanās to iekšējās lietās vai nav? Vai Padomju Savienība, piesūtot Ulmaņa valdībai ultimātu, automātiski nesalauza, šķiet, uzreiz piecus līgumus ar buržuāzisko Latviju? Protams, ir iebilde, ka Ulmanis pats piekrita. Bet šī iebilde, pēc runātāja domām, ir tikpat patiesa, cik tas, ka hitleriskās Vācijas fīreri vēlējās parakstīt bezierunu kapitulāciju kara beigās.

Jāteic, ka tā informācija, kas ir manā rīcībā, spiež mani nešaubīgi domāt, ka 1939. gada Padomju Savienības un Vācijas attiecības determinēja Baltijas likteni. Tāpēc varbūt nebūtu nemaz tik nevajadzīgi šeit pateikt arī par ārlietu ministru pārstāvju sanāksmi, kas notika Igaunijā. Tajā, zinot iespējamo tālāko notikumu gaitu, sprieda, ko darīt. Pēc Igaunijas priekšlikuma nolēma nepretoties. Interesanti, vai arī šo faktu var pieskaitīt pie tiem agresivitātes izpaudumiem, ko nosauc Padomju Savienība savā notā?

Bet ir arī cits skata punkts, un tā argumenti koncentrēti grāmatā «Sociālistiskās revolūcijas uzvara Latvijā 1940. gadā. Dokumenti un materiāli» (1963 gads). Es te atradu ārkārtīgi daudz vērtīga un interesanta.

Piemēram, par Sarkanās Armijas lomu. Starp citu, viens no galvenajiem lozungiem pēc 17. jūnija visos šajos dokumentos ir «Lai dzīvo Sarkanā Armija!». Avīzes «Cīņa» ievadraksts «17. jūnijā nāca atmaksas stunda, kad varonīgā Sarkanā Armija iesoļoja Latvijā kā Latvijas draugs, atbrīvotājs, brīvas, neatkarīgas Latvijas sargātājs.» «Cīņas» 23. jūnija ievadraksts. «Ulmaņa kliķes noziedzīgā politika bija novedusi Latviju konfliktā ar Padomju Savienību» Te,  manuprāt, ir atbilde — vai sociālistiskie pārveidojumi bija iespējami bez Sarkanās Armijas? Un tas ir pamatjautājums. Var to apgriezt, protams, arī otrādi. Vai daudzi no jums tagad varētu, liekot roku uz sirds teikt, ka Latvija, ja tajā nebūtu revolucionāras situācijas, tomēr nekļūtu par Padomju Savienības locekli. Es paredzu, ka atbildēt var arī tā, kā jau dzirdēts: Sarkanā Armija neiejaucās, tā tikai pasīvi garantēja revolucionāro procesu neaizskaramību. Sarkanās Armijas klātbūtne bez nobriedušas revolucionārās situācijas nekā nemainītu. Jā, var piekrist. Un var piekrist arī turpinājumam, ka galu galā 17. jūnijā neienāca pirmais karaspēka kontingents.

Bet pirmais kontingents lielākoties ienāca slēptā formā, naktīs, ar tehniku uz dzelzceļa platformām. Kāpēc tad otrais kontingents neienāca tieši tāpat, ja jau tas bija tikai antihitlerisks pretsolis, nevis spēka demonstrācija?

Tagad jautājumu loks. kas mani it sevišķi satrauc. Ir zināms, ka Staļins un Višinskis 1936. -1937. gadā ne pārāk mīlēja Latvijas Komunistisko partiju, uzskatot to par trockistisku. Ne viens vien no tās labākajiem pārstāvjiem tika pielikts pie sienas. Noziegumi, kas tika pastrādāti pret Latvijas komunistiem, nebūt nebija mazāki par tiem, kas tika izdarīti pret poļu, vācu un franču komunistiem. Un te pēkšņi šeit, Latvijā, Višinskls sāk mīlēt tos, ko viņš vēl nesen uzskatīja par trockistiem un kam piesprieda nāvi. Vai tiešām nepastāvēja objektīva pretruna starp to, par kādu sociālistisko Latviju pēc 17. jūnija cīnījās Latvijas Komunistiskā partija, un to, kādu uzspieda Višinskis ar savu staļinisko modeli, pat vēl vairāk, vai Staļina nemīlamā bērna — Latvijas Komunistiskās partijas — dabiskā, sociālismu un cerību vēstošā pašdarbība nebija pretrunā ar Višinska nosprausto plānu?

Jūnija notikumi, pēc mana ieskata, risinājās divās atšķirīgās vidēs. Viena no tām bija Staļina — Višinska un Ulmaņa diplomātija un otra — darba tauta ar savu revolucionāro noskaņojumu, kas neatkarīgi no augšējā ešelona realizēja savu revolucionāro darbību. Vai šī nebija otrā Latvijas Komunistiskās partijas traģēdija, kad tika salauzti ideāli? Un vai tas nav īstais iemesls tai skepsei, ar kādu mūsdienu sabiedrība izturas pret lielo tautas demokrātisko viļņošanos, kas pārņēma Latviju 1940. gadā?

Vēstures zinātņu kandidāts M. Virsis izteica savu versiju — darba hipotēzi, kas balstās uz zemākas pakāpes avotiem, piemēram, uz atmiņām. 1940. gada vasaras notikumi Latvijā, viņš sacīja. Ir zīmīgi ar savu duālismu: no vienas puses, zināma ietekme iekšpolitiskajā dzīvē bija staļinisma ietvaros realizētajai PSRS ārpolitikai. Bet, no otras puses, 1940. gada 17. jūnijā Latvijas teritorijā ienākušais Sarkanās Armijas papildu kontingents radīja situāciju, kurā varēja aktivizēties antiulmaniskie spēki. Rezultātā Latvijas iekšpolitiskajā dzīvē pastiprinājās revolucionāri demokrātiskā kustība.

Ja laikā no 17. līdz 19. jūnijam šīs kustības ietvaros vēl nebija izveidojušies noteikti politiskie strāvojumi (te runa ir nevis par politiskajām partijām, bet gan par tautas masām kopumā), tad turpmākajā notikumu attīstībā, sevišķi jūnija divdesmitajos datumos, tie jau bija izkristalizējušies. Neapšaubāmi lielākais un organizatoriski vislabāk noformējies bija sociālistiskais strāvojums — to pārstāvēja Latvijas Komunistiskā partija, LSSZP - LDJS, bijušie LSDSP piekritēji. «Sarkanās palīdzības» biedri utt. Otrais strāvojums veidojās no liberālajām buržuāziskajām aprindām, bet trešais — pretulmaniski konservatīvais strāvojums ar prokrievisku (ne prosovetisku) ārpolitisko orientāciju — veidojās no bijušajiem zemnieku savienības līderiem, kas bija personiskā opozīcijā pret Ulmani. Kaut arī subjektīvi pēdējie divi strāvojumi pēc savas būtības bija tālu no revolucionāras pieejas iekšpolitisko jautājumu risināšanā, objektīvi to darbība tāpat iekļāvās kopīgajā tautas kustībā pret Ulmaņa režīmu.

Kādas tad bija alternatīvas Latvijas iekšpolitiskās dzīves attīstībai pēc 17. jūnija? Bija trīs šādas alternatīvas.

Pirmā: lai saglabātu pastāvošo režīmu ar Ulmani priekšgalā, varēja izdarīt attiecīgas izmaiņas valdībā, izpildot PSRS 16. jūnija notas prasības. Taču tādā gadījumā Ulmaņa režīmam pašam īsā laikā vajadzētu tikt galā ar radušos un strauji pieaugošo revolucionāri demokrātisko kustību. Šis variants ir pilnīgi pieļaujams, jo pagaidām nav dokumentāli apliecināts, ka Staļins (un Višinskis kā viņa politikas realizētājs) būtu pret šādu notikumu attīstību.

Otrā alternatīva: revolucionāri demokrātisko pārkārtojumu ceļā Latvijā tiek gāzts Ulmaņa režīms, un tā vietā nāk valdība, kura pārstāv sociāldemokrātiju plašā nozīmē un tai tuvās aprindas. Šādā gadījumā Latvija attīstās kā parlamentāra valsts, kas tai pašā laikā atrodas PSRS militāri politisko interešu sfērā. Taču šis variants bija vismazāk iespējams, jo to praktiski izslēdza staļinisma attieksme pret sociāldemokrātiju.

Trešā alternatīva: antiulmaniskā kustība, izejot vairākus attīstības posmus, tai skaitā strādnieku un zemnieku revolucionāri demokrātiskās diktatūras fāzi, samērā ilgstošā procesā noslēdzas ar sociālisma celtniecību. Teorētiski pastāvēja divi tālākās attīstības varianti: a) Latvija iestājas PSRS sastāvā; b) Latvija ceļ sociālismu līdzīgi kā tagadējās Austrumeiropas sociālistiskās valstis pēc kara.

Kā zināms, vēsture parasti ir viena realizējusies alternatīva. Manuprāt, uzsvēra runātājs, 1940. gada vasarā Latvijā daļēji realizējās pēdējā. Kāpēc daļēji? M. Virsis atgādināja V. I. Ļeņina domu, ka tikai ar vairākiem mēģinājumiem, no kuriem katrs atsevišķi būs vienpusīgs un kurā būs zināma neatbilstība, tiks radīts viengabalains sociālisms.

Protams, mūsdienās ir grūti, varbūt pat neiespējami adekvāti spriest par to, kā evolucionētu Latvijas demokrātiskā valdība, pastāvot toreizējam spēku samēram, Ja nebūtu notikusi iejaukšanās no ārienes. Te es nedomāju pašu Sarkanās Armijas daļu ienākšanas faktu, bet gan to. ka revolucionāro notikumu attīstības ceļš Latvijā tika pakļauts deformācijām, nepamatoti, staļinisma ietekmē forsējot radikālās pārmaiņas. «Staļinisma faktora», ja tā atļauts izteikties, deformējošā darbība tad arī piešķīra revolucionārajiem procesiem Latvijā savdabīgu specifiku.

Var izdalīt trīs momentus, kur «staļinisma faktors» iedarbojās ļoti nopietni.

Pirmkārt, tas objektīvi traucēja darbu, ko veica profesora A. Kirhenšteina valdība, kura, manuprāt, jūnijā un jūlija sākumā funkcionēja vairāk vai mazāk suverēni. To apstiprina arhīva materiāli. Ir pienācis laiks publicēt visus A. Kirhenšteina vadītā ministru kabineta sēžu protokolus. Un tad cilvēki varēs pārliecināties, kādus jautājumus risināja Kirhenšteina valdība.

Otrais moments. Staļinisma ietekmē sociālistiskie spēki sašķēlās. Es domāju, ka pāragri no politiskās dzīves bija spiesta aiziet LSSZP.

Un trešais moments. Valsti līdz 21. jūlijam pastāvēja trešais spēks, tiesa, vairāk gan formāls, tomēr ne mazāk nozīmīgs, — tas bija K. Ulmanis, valsts prezidents. «Faktors», kuru Staļins un Višinskis bija iecerējuši kaut kādā veidā optimizēt, ja sarežģītos viņu «politiskā spēle». Nosacīti pie šī trešā spēka varētu pieskaitīt arī armiju.

Sēdes nobeigumā Ļ. Zīle izteica gandarījumu par aktīvo radošo kopdarbu un uzsvēra, ka diskusijas gaitā izteikti daudzi priekšlikumi, izgaismojušies viedokļu pretmeti. Mums no tā nav jābaidās, viņa sacīja. Ikviens izklāstīja savu viedokli. Pašlaik, sociālistiskā plurālisma apstākļos, tas ir ļoti aktuāli. Es domāju, ka nākotnē mēs regulāri rīkosim šādas sanāksmes, kurās runāsim, diskutēsim un uzklausīsim jebkuru oponentu. Mūsu mērķis ir iet uz patiesību, uz zinātniski pamatotiem secinājumiem.

 

Attēlā: Valdības locekļi pie Ārlietu ministrijas noraugās tautas manifestācijā. No kreisās — ministru prezidents prof. Dr. A. Kirhenšteins, iekšlietu ministra biedrs V. Latkovskis, iekšlietu ministrs V. Lācis, ministrijas sekr. V. Stalažs, sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus, tautas labklājības ministrs J. Lācis un tieslietu ministrs J. Pabērzs.

Foto no avīzes “Jaunākās Ziņas” 1940. gada 22. jūnijā