Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vara, sirdsapziņa, laiks

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Man ir aizdomas, ka tīra sirdsapziņa ir visai nenoteikts jēdziens — mēs katrs to saprotam mazliet atšķirīgi, un šo atšķirību nosaka ētiskā maksimālisma pakāpe, ideālu augstums vai piezemētība, arī sāpju slieksnis — atvērtība pret pasauli vai gluži otrādi — «bieza āda».

Mans laiks «Padomju Jaunatnē» bija no 1982. līdz 1987. gada jūlijam. Tātad — «stagnācijas» pēdējie gadi un «perestroikas» ēru sākums, kas Latvijā gan tika diezgan ilgi nobremzēts — «valdošās aprindas» nevarēja vien nobriest taktikas maiņai, varbūt tieši tāpēc šī maiņa pēc tam notika tik strauji.

Brīvdomība vēl nebija modē, un katrs patstāvīgāks spriedums un kritiskāka doma, kas skāra nevis atsevišķu amatpersonu, bet sabiedrību kopumā, varēja izraisīt konfliktu ar varu, kas iemiesojās avīzes redaktora personā. «Padomju Jaunatnes» laikā atklātā konfliktā ar varu es nonācu divkārt — abas reizes 1986. gadā. Pirmo reizi, kad, būdams kultūras nodaļas vadītāja vietas izpildītājs, kopā ar dažiem domubiedriem centos «izsist cauri» Rudītes Kalpiņas rakstu «Es zinu tik daudz, cik es saku», kas apstrīdēja tolaik vispārpieņemtos ideālus. Pateicoties partijas organizācijas sekretārei Mārai Igaunei un redaktorei Monikai Zīlei, raksts avīzē neparādījās (to pēc pāris mēnešiem publicēja «Literatūra un Māksla»), toties es tiku pazemināts amatā — par korespondentu. Otrs sacerējums laikrakstā parādījās, un nepatikšanas sākās pēc tam. Tā bija mūsu lasītājas A. Apiņas vēstule, kurā viņa izteica zināmu sarūgtinājumu par to, ka mēs savā dzimtajā zemē ik uz soļa (iestādē, veikalā, tramvajā, uz ielas utt.) esam spiesti runāt krieviski. Redakcija saņēma pāris simtus atbalsta vēstuļu, taču «vadošajos un virzošajos» kabinetos pilnīgi korektā un pamatotā publikācija izraisīja pretēju rezonansi. «Literatūra un Māksla» apmēram tajā pašā laikā publicēja Aināra Meiera interviju ar Imantu Ziedoni, kurā bija paustas līdzīgas domas. Abas publikācijas tika skatītas «augstos plauktos», ieskaitot LKP CK biroju. Jautājumu apsprieda arī «Padomju Jaunatnes» redakcijas kolēģijas sēdē, piedaloties LKP CK pārstāvjiem. Amatā mani pazemināt vairs nevarēja, tāpēc saņēmu stingro rājienu — par it kā nerūpīgu darbu ar vēstulēm.

Abi gadījumi kaut kādā ziņā šķiet tagadējā laika priekšvēstneši (vidū gan vēl bija melnais 1987. g. — ar grupas «Helsinki-86» vajāšanu un miliču ķēdēm pie Brīvības pieminekļa), varbūt tāpēc tie īpaši palikuši atmiņā un šodien sniedz gandarījumu. Taču, runājot par sirdsapziņu, jāatceras arī kas cits. Ka būtu tīši melojis, gan nedomāju, bet noklusēt daudz ko biju spiests. Tāpēc vajadzēja rakstīt informācijas par komjauniešu pasākumiem, intervijas ar viņu funkcionāriem, lai gan īstenībā šo organizāciju un tās ideoloģiju allaž esmu izjutis kā sev svešu un garīgi nepieņemamu. Kā to vērtēt — bija pretrunas ar sirdsapziņu vai nebija? … Laikam taču bija, kaut vai sīkumos.

Bet arī tas ir viens no apstākļiem, kas pakāpeniski radīja pretestību šai sistēmai, kura Latvijā valda jau piecdesmit gadus un gatavojas valdīt arī turpmāk, vienā rokā turot sviestmaizi, otrā — pātagu. Tikai tad, ja mēs šai varai izsitīsim no rokām gan sviestmaizi, gan pātagu, mēs patiešām būsim brīvi. Arī savas sirdsapziņas priekšā.

AIGARS JIRGENS,

laikraksta «Neatkarība» galvenais redaktors