Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

24. augustā pulksten 20 «iesaldēta» LPSR VDK

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

AP deputāts Einārs Repše sarunā ar «LJ» korespondenti aicina nopietni apsvērt, vai Latvijā jādibina politiskā policija.

— Vai varam uzskatīt, ka LPSR VDK ir izbeigusi savu darbību?

— Nē, ir tikai sācies process, lai to panāktu. Sestdien deputātu komisija ar Edmundu Johansonu vienojās, ka Drošības komitejas objektus Rīgā tagad sargās arī mūsu puse un ka mēs neatvērsim seifus, neiesim kabinetos un nemeklēsim nekādus dokumentus, kamēr tālākā rīcība nav saskaņota ar jauno PSRS VDK priekšsēdētāju Vadimu Bakatinu. VDK objektus savā apsardzē pārņem arī pašvaldības.

— Ko tāda taktika dod?

— Pirmkārt, esam «iesaldējuši» situāciju: kontrolētajās iestādēs Drošības komitejai nav iespējams iznīcināt vai izvest dokumentus, bojāt tehnisko aprīkojumu vai veikt citu līdzīgu darbību. Otrkārt, mēs neprovocējām uz pārsteidzīgu rīcību viņu cilvēkus, kuri taču ir bruņoti un, būdami rada militārām personām, jebkuru brīdi ir gatavi pakļauties savas vadības komandām. Apzinoties, ka jau tuvākajā laikā daudz ko varēs atrisināt sarunu ceļā, spēka lietošanu nepieļāvām.

— Kuru brīdi jūs uzskatāt par «iesaldēšanas» sākumu?

— Tas bija sestdien, ap pulksten astoņiem vakarā, kad pēc Augstākās Padomes lēmuma pieņemšanas vairākos VDK objektos iegāja mūsu 1. policijas bataljona puiši, visās vietās sardze ir vienādā daudzumā no abām pusēm.

— Cik vietu Rīgā apsargā?

— Dokumentos tiek uzrādīti — citas oficiālas informācijas mums nav — trīs VDK objekti.

— Vai, jūsuprāt, Edmunds Johansons ir ne vien pēc amata, bet arī patiesais līderis?

— To es nezinu. Bet pieļauju, ka šobrīd — vispārējā apjukumā — daudzi VDK darbinieki pulcējas kopā, jo viņiem taču ir ne mazums slepenu dienesta telpu — laboratorijas, konspiratīvie dzīvokļi, un, protams, var notikt tā, ka viņu vidū izvirzās neformālie līderi un nolemj kaut ko uzsākt. Starp citu, mums ir ziņas, ka apvērsuma laikā notika darbība «pa kaktiem», apejot oficiālo hierarhiju. Priekšsēdētājs Johansons ir apsolījis, ka viņš kontrolēs oficiālo struktūru darbību un nodrošinās to mierīgu atdošanu mūsu rīcībā.

— Pārņemsim arhīvus, mājas, iekārtas… Vai zināsim, kādam nolūkam tie jāizmanto?

— Nu, lūk, esam mūsu sarunā nonākuši pie problēmas, kas ir ļoti būtiska: vai demokrātiskā valstī šāda iestāde vispār ir vajadzīga? Es esmu tās pretinieks, lai kā to sauktu: politiskā policija, nacionālais drošības dienests vai arī slepenpolicija. Man šķiet, sabiedrībā viedoklis — pārņemsim visu savā rīcībā, ieliksim savus darbiniekus un lai tik šis labi ieeļļotais mehānisms turpina strādāt — ir visai izplatīts. Taču tas var radīt lielus draudus!

— Bet visā pasaulē…

—… Nu nav tā, ka pilnīgi visās valstīs ir iestādes, kas veic šādus uzdevumus. Un daudzviet, kur ir, to darbība ir stipri ierobežota. Par to sestdien diskutēju arī ar vairākiem augsta profesionālā līmeņa speciālistiem no VDK. Tie ir cilvēki, kas pieraduši visu laiku sabiedrības pārējo daļu kontrolēt, un viņiem neliekas pareizi no tā atteikties.

— Pirmīt sacījāt, ka nacionālās drošības komitejas izveidošana var radīt draudus. Kādus?

— Tā tiktu radīta un sākotnēji strādātu, vadoties no viscēlākajiem mērķiem. Bet, piemēram. Pēc «drošībnieku» loģikas ir jānoklausās simts cilvēku telefonsarunas, lai uzzinātu, vai viens negatavojas veikt, piemēram, atentātu pret valsts vadītāju. Informācija, kas iegūta, noklausoties pārējos deviņdesmit deviņus, tiekot atmesta. Bet kā gan var garantēt, ka šādi iegūta informācija netiks uzkrāta un pēc tam izmantota?! Turklāt, kamēr nav stabilas demokrātijas, kāda partija vai varasvīri, kas ieguvuši šīs ziņas, tās var izmantot, gan lai izzinātu politiskā sāncenša taktiku, gan lai viņu šantažētu. Ja šādi notikumi risinās valsts vadītājam tuvu stāvošās aprindās, tas var beigties ar valsts apvērsumu vai totalitāras iekārtas nodibināšanos.

— Vai, jūsuprāt, nav vajadzīga pat ārējā izlūkošana?

— Ir vajadzīga. Varbūt ir vajadzīga arī maza iestāde, kas nodarbojas ar iekšējās situācijas izpēti un vērtēšanu. Tik kategoriski pirmīt runāju tāpēc, ka man tiešām ir bailes, ka Latvijā varētu aizrauties ar vērienīga drošības dienesta veidošanu. Pašreizējās VDK apakšvienības, kas nodarbojas ar organizētās noziedzības un terorisma apkarošanu, manuprāt, ir jānodod Iekšlietu ministrijas un Prokuratūras kompetencē.

— Kādas izjūtas jūs bija pārņēmušas, sestdien pārkāpjot Drošības komitejas nama slieksni? Varbūt ar to ir saistītas kādas atmiņas?

— Nē, es nekad neesmu saukts uz Drošības komiteju. Politisko darbību sāku tad, kad VDK jau vairījās oficiāli saukt uz nopratināšanu politiskās lietās. Šajā namā biju pirmo reizi. Jutos līdzīgi kā būtu iegājis armijas daļas sarkanajā stūrītī. Tomēr izjūtām neļāvos — vairāk domāju, par situācijas kontroli.

— Kā zināms, Anatolija Gorbunova apsardze ir no VDK. Daudzi to izskaidro kā Augstākās Padomes priekšsēdētāja centienus mazināt spriedzi, jo šie vīri viņa tuvumā parādījās pēc tikšanās ar VDK kolektīvu. Kā domājat jūs?

— Neesmu šajā jautājumā iedziļinājies.

 

Andra Jauce