Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Otra valoda — vajadzība un nepieciešamība

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

1987. gada augustā Latvijas Komunistiskās partijas CK nacionālo un starpnacionālo attiecību komisija izskatīja jautājumu par stāvokli krievu valodas mācīšanā un apgūšanā republikas skolās ar latviešu mācībvalodu un latviešu valodas mācīšanā un apgūšanā skolās ar krievu mācībvalodu. Tā vairākām ministrijām un resoriem, padomju orgāniem, partijas un komjaunatnes organizācijām, kā arī masu informācijas un propagandas līdzekļiem deva uzdevumus konsekventi īstenot divvalodības principu, lai sekmētu tautu draudzības nostiprināšanos. Aizritējuši vairāki mēneši, bet jau var rezumēt pirmos rezultātus. LATINFORM korespondenti G. Grišina un V. Stešenko lūdza Latvijas PSR izglītības ministru A. BUILI, republikas augstākās un vidējās speciālās izglītības ministra pirmo vietnieku Z. AUSTERU un Latvijas PSR Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejas priekšsēdētāju J. KALĒJU pastāstīt, kā vispārizglītojošās un profesionāli tehniskās skolas, kā arī augstākās mācību iestādes realizē Latvijas Komunistiskās partijas CK komisijas ieteikumus.

A. B. Skolām ar latviešu mācībvalodu izdotas jaunas krievu valodas mācību grāmatas otrajai un astotajai klasei, kā arī pārstrādātas mācību grāmatas trešajai, devītajai un desmitajai klasei. Tās izdod kopā ar skolotājiem paredzēto metodisko literatūru un stundu vielas paraugsadalījumu. Pārskatītas agrāk izstrādātās literatūras lasīšanas programmas sestajai līdz astotajai klasei. Mūsu darbinieki uz vietas sniedza skolotājiem metodisko palīdzību, piemēram, Rīgas un Bauskas rajonā, Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Desmitajās klasēs sarīkotais kontroldarbs parādīja, ka visumā šis priekšmets tiek mācīts mūsdienu prasībām atbilstošā līmenī.

Jāatzīmē, ka pēc komisijas sēdes visnopietnākā uzmanība tika veltīta latviešu valodas mācīšanai skolās ar krievu mācībvalodu. Pārstrādātas programmas no otrās līdz desmitajai klasei. Agrāk latviešu valodu mēs sākām mācīt bērniem no sešu gadu vecuma, bet šā mācību gada pirmajā pusē tika uzsākts darbs ar piecgadīgiem bērniem. Jau noorganizētas 76 grupas, kurās ir 1828 bērni.

Šajā gadā izdotās jaunās mācību grāmatas skolām ar krievu mācībvalodu domātas otrai un devītai klasei. Gaidām, ka nākamajā gadā būs jaunas mācību grāmatas trešajai un desmitajai klasei. Tādā veidā pakāpeniski tiks nomainīta visa vecā mācību literatūra. Tiesa, pagaidām nepiepildīts palicis mūsu sapnis par mācību grāmatu izdošanu vienlaicīgi ar metodisko materiālu skolotājiem un mācību un uzskates līdzekļiem, jo poligrāfijas uzņēmumiem ir ierobežotas iespējas un trūkst autoru kolektīvu.

Skolās ar krievu mācībvalodu tagad var izmantot arī četrus ārpusklases lasāmvielas krājumus, vēl trīs citus izstrādā autoru kolektīvi. Apstiprināti jaunu diafilmu scenāriji.

Šogad beigsies latviešu valodas kabinetu skate skolās ar krievu mācībvalodu. Jāatzīst, ka ne visur tie strādā ar pilnu atdevi.

Mēs centāmies kritiski pieiet jautājumiem par latviešu valodas mācīšanu citā valodā runājošiem bērniem. Mums pamatoti pārmeta, ka šis darbs netika veikts pienācīgā līmenī. Taču atsevišķās skolās tas joprojām ir neapmierinošs. Te jāmin Ogres rajona Jaunogres vidusskola, Jūrmalas 7. vidusskola, Liepājas 7. vidusskola un vairākas Rīgas skolas.

Vaina ir tā, ka trūkst speciālistu. Tiesa, Rīgā mēs plaši iesaistām studentus, kā arī citu priekšmetu skolotājus. Bet tas ir problēmas pagaidu atrisinājums. Galīgi tā tiks atrisināta tad, kad mūsu augstskolas spēs pilnīgi apmierināt republikas tautas izglītības vajadzības pēc šā mācību priekšmeta skolotāju kadriem.

J. K. Latviešu jaunieši, kas nāk uz profesionāli tehniskajām skolām, prot krievu valodu. Šeit viņi turpina to apgūt pēc izstrādātas programmas. Jāatzīmē, ka tajā paredzēts mācīt valodu ciešā saistībā ar specialitāti. Kā to dara? Ir taču saprotams, ka mehanizatoram nākotnē vajadzēs strādāt ar tehniku, ko izlaiž citu republiku rūpnīcas. Visa pavaddokumentācija ir krievu valodā. Pasniedzēji to ievēro un attiecīgi iepazīstina audzēkņus ar visu tehnisko terminoloģiju arī krievu valodā. Tieši tāda pati pieeja valodas mācīšanai ir fiziskās kultūras nodarbībās un militārās apmācības stundās.

Manuprāt, interesanta un pārņemšanas vērta ir krievu sarunvalodas paātrinātā apgūšanā uzkrātā pieredze. Šim eksperimentam jau ir labi rezultāti Cēsu 4. un Naukšēnu 23. profesionāli tehniskajā skolā. Uz šīs metodikas bāzes jārisina arī jautājums par latviešu valodas mācīšanu citu tautību pārstāvjiem. Visādā ziņā mēs esam nodevuši savus priekšlikumus šajā jautājumā Vissavienības zinātniski metodiskajam centram.

Jāatzīst, ka latviešu valodas mācīšana grupās ar krievu mācībvalodu līdz šim neatbilda izvirzītajām prasībām, nereti to uzskatīja par otršķirīgu priekšmetu. Mēs esam pateicīgi komisijai jau tāpēc vien, ka tā mums palīdzēja stāties pie šīs problēmas risināšanas jaunā līmeni. Pēc komisijas ieteikuma republikas Ministru Padome un Finansu ministrija jau augustā atrada līdzekļus, lai mēs tagad varētu audzēkņu grupas ar krievu mācībvalodu sadalīt divās apakšgrupās, kā to sen praktizē profesionāli tehniskajās skolās ar latviešu mācībvalodu.

Jauniešiem, kas iestājas profesionāli tehniskajā skolā, ir ļoti dažāds latviešu valodas zināšanu līmenis. Viens otrs to saprot un var sarunāties, citi mācījušies skolās ārpus republikas. Tāpēc dalīšana grupās bija vienkārši nepieciešama. Taču radās vēl viena problēma — latviešu valodas pasniedzēju trūkums. Pagaidām mēs iesaistām tos, kuri, lai gan viņiem ir cita specialitāte, var izpildīt izvirzītās prasības. Līdztekus mācību grāmatai stundās tiek izmantota latviešu-krievu sarunvārdnīca un latviešu valodas pašmācības grāmata. Taču trūkst krievu-latviešu un latviešu-krievu vārdnīcu. Pagaidām deficīts ir arī speciāli iekārtoti kabineti, metodiskie materiāli un vizuālā informācija.

Z. A. Latvijas Komunistiskās partijas CK komisija pilnīgi pareizi saasināja uzmanību uz problēmu, kas valstīta ar krievu valodas skolotāju sagatavošanu skolām ar latviešu mācībvalodu un latviešu valodas skolotāju sagatavošanu skolām ar krievu mācībvalodu, kā arī pirmsskolas bērnu iestādēm. Šis darbs tiek veikts saskaņā ar komplekso mērķprogrammu laika posmam līdz 1990. gadam. Tajā, ievērojot Izglītības ministrijas vajadzības, paredzēts paplašināt uzņemšanu augstskolās šajās specialitātēs. Programmas realizēšanu vienlaicīgi kontrolē republikas Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrija un Izglītības ministrija. Piemēram, ar kopīgu lēmumu pagājušajā gadā mums izdevās paplašināt nākamo latviešu valodas un krievu valodas skolotāju uzņemšanu par 100 cilvēkiem.

Tāpat palielināta audzēkņu uzņemšana pedagoģiskajās skolās. Rēzeknē tika papildus uzņemti 180 nākamie pedagogi un pirmsskolas bērnu iestāžu audzinātāji. Rīgas 2. pedagoģiskajā skolā septiņās grupās republikas galvaspilsētas vajadzībām tiek gatavoti 210 nākamie bērnudārzu audzinātāji, kas varēs mācīt latviešu un krievu valodu bērniem no piecu gadu vecuma.

Korespondents. Otras valodas apgūšana nav pašmērķis. Tā ir vispārīgās kultūras celšanas un tautu draudzības nostiprināšanas līdzeklis. Vajadzība pēc tās rodas, kad kolektīvā un ģimenē radīta attiecīga atmosfēra. Kā mācību iestādēs tiek realizēts patriotiskās un internacionālās audzināšanas plāns?

A. B. Pagaidām vēl ne visos skolu kolektīvos masveida pasākumi atkāpjas, lai dotu vietu individuālai pieejai darbā ar bērniem un pusaudžiem. Ne vienmēr ir vajadzīgie sakari starp skolu kolektīviem ar dažādu mācībvalodu. Tā ir veca mūsu kaite, un pret to ir jācīnās.

Vēl viens moments. Tiklab latviešu bērni, kā arī citu tautību bērni lasa dažādus žurnālus un grāmatas ne jau dzimtajā valodā vien. Vajag, lai skolotāji to ņemtu vērā un ieteiktu skolēniem, gatavojoties ģeogrāfijas, fizikas, vēstures un literatūras mācībstundām, izmantot avotus krievu, latviešu, angļu, vācu un citās valodās. Tas palīdzētu panākt, lai divvalodība, kas tik ļoti nepieciešama dzīvošanai nacionālajā republikā, vai pat daudzvalodība kļūtu par dzīves normu.

Prakse apstiprina: pēc komisijas sēdes paveikts daudz. Bet internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošana taču nav kampaņa. Tas ir ikdienas darbs, bet mums dažkārt pietrūkst pulvera, lai to padarītu līdz galam.

J. K. Žurnālā «Kommuņist» pagājušajā gadā rubrikā «No aktuālā mantojuma» publicēta Valsts izglītības komisijas deklarācija. Tā saucas «Vienotās darba skolas pamatprincipi». Dokumentu parakstījis tautas izglītības komisārs A. Lunačarskis 1918. gadā. Tajā cita vidū teikts: «… uz visiem trijiem jautājumiem: kā audzināt gribu, kā izveidot raksturu un kā attīstīt solidaritātes garu, atbilde ir viens maģisks vārds — darbs.» Esmu pārliecināts: patriotiskās un internacionālās audzināšanas, kā arī priekšmetu apgūšanas jautājumi, vai tā būtu krievu valoda, latviešu valoda vai vēsture, nav aplūkojami ārpus jautājuma par darbu. Tieši tas apvieno kolektīvus. Ja ir kopīgs darbs, tad nav nacionāla rakstura problēmu un ar starpnacionālās saskarsmes kultūru viss ir kārtībā. Profesionāli tehniskās izglītības sistēmā ir iespēja radīt apstākļus dažādas tautības audzēkņu kopīgam darbam. Un tas tiek darīts. Jaunieši strādā praksē daudznacionālajos uzņēmumu kolektīvos. Mums notiek grupu apmaiņa ar profesionāli tehniskajām skolām citās mūsu zemes republikās un ar sociālistiskajām valstīm. Krievu valoda šajā gadījumā dabiski tiek uzlūkota par starpnacionālās saskarsmes valodu.

Tagad ir jādomā, kā izplatīt pieredzi, kas uzkrāta sadarbībā starp mācību iestādēm ar dažādu mācību valodu. Kāpēc, teiksim, vienā mikrorajonā esošo profesionāli tehnisko vidusskolu, vispārizglītojošo skolu un tehnikumu audzēkņi nevarētu apvienot savus pūliņus. Viņiem taču pavērtos plašs darba lauks. Gan rūpes par bērnu rotaļlaukumu uzturēšanu kārtībā, gan dabas un pieminekļu aizsardzības jautājumi. Nav taču nekādu problēmu to dažādu tautību jauniešu savstarpējā attieksmē, kas kopā darbojas jaunrades pulciņos, sporta sekcijās un vokāli instrumentālajos ansambļos. Šeit liela loma ir profesionāli tehnisko skolu inženierpedagoģiskajiem kolektīviem. Gan ar savu paraugu, gan pieredzi tiem jāmāca audzēkņiem attīstīt pašpārvaldi un justies atbildīgiem par savu rīcību.

Valodu un tautu kultūras apgūšanā neaizstājama ir mūsu radošo savienību pārstāvju loma.

Mums ar viņiem ir senas un loti labas attiecības. Viņi sniedz mums nenovērtējamu palīdzību, sagatavojot Valodas svētkus, kas republikā kļūst par tradīciju, piedalās literāros sarīkojumos, kas arī profesionāli tehniskajās skolās ir ļoti populāri. Bieži viesi profesionāli tehniskajās skolās ir pazīstami un jauni dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, komponisti un aktieri. Bet, lūk, ko es gribētu piebilst. Profesionāli tehniskajās skolās ar latviešu mācībvalodu viņi patiešām kļuvuši par saviem cilvēkiem, taču skolās ar krievu mācībvalodu viņi tik bieži neiegriežas. Bet kā gan tad var pārliecinoši, tēlaini un saprotami pastāstīt audzēkņiem par latviešu tautas kultūru?

Z. A. Var ilgi uzskaitīt pasākumus no augstskolu patriotiskās un internacionālās audzināšanas darba plāniem — tās ir gan dažādas zinātniski praktiskās konferences, gan «apaļie galdi», gan sabiedrisko zinātņu katedru klubi, gan tikšanās ar revolūcijas veterāniem, latviešu sarkanajiem strēlniekiem un karavīriem internacionālistiem, gan jauniešu piedalīšanās mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos... Bet, lai savlaicīgi izdarītu plānos korektīvas, mums tagad svarīgāk par visu ir zināt, kāda ir šo pasākumu atdeve. Lai noteiktu studenta brieduma līmeni, vairākās republikas augstskolās izveidotas socioloģijas grupas, kas sistemātiski pētī studentu intereses un garīgās vajadzības.

Korespondents. Jaunās paaudzes internacionālās un patriotiskās audzināšanas jautājumu risināšanā mūsu dienās ļoti svarīgu nozīmi iegūst vēstures mācīšanas līmenis. Nav noslēpums, ka materiāls, kas izklāstīts tagadējās mācību grāmatās, pagaidām neatbilst laika prasībām. Kas tiek darīts šajā virzienā?

A. B. Jau sagatavota jauna Latvijas PSR vēstures lasāmgrāmata 7. un 8. klasei, septembrī jābeidzas 4. klases mācību grāmatas konkursam. Šā gada vasarā tiks izdota vēstures mācību grāmata abām plūsmām LPSR ZA akadēmiķa A. Drīzuļa redakcijā. Patlaban šai grāmatai tiek rakstīti metodiskie materiāli. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas CK iniciatīvas šajā mācību gadā tika organizēti semināri vispārizglītojošo priekšmetu skolotājiem. Republikāniskajos laikrakstos un žurnālos tiek publicēti daudzi materiāli, kas palīdz vēstures skolotājam metodoloģiski pareizi pieiet vairāku republikas vēstures jautājumu mācīšanai. Vārdu sakot, darbs rit, kaut gan rezultātus apkopot vēl ir par agru.

J. K. Es domāju, ka nemaz nav pirmām kārtām jāgaida jauna mācību grāmata, jo tā taču vienkārši nespēj tikt līdzi mūsu dzīves notikumiem. Vajag, lai pasniedzējam būtu pienācīgs zināšanu līmenis un prasme izmantot visu to, kas vēstures jautājumos jau rakstīts. Pēc semināriem, ko organizēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, daudzi mūsu vēsturnieki brīnījās, ka, izrādās, par daudziem «baltajiem plankumiem» jau sen rakstīts dažādos izdevumos. Tikai tiem netika veltīta pienācīga uzmanība, un vērtīgie materiāli, kas satur atbildes uz audzēkņu jautājumiem, pārklājās ar putekļiem bibliotēku plauktos.

Labi, ka tagad mūsu zinātnieki devuši šādus orientierus.

Un vēl. Tagad laikrakstos un žurnālos ir daudz kritikas. Diemžēl nereti atsevišķās publikācijās un rakstos izskan šāda doma: viss, ko darīja agrāk, tika darīts nepareizi. Šis vienpusīgais priekšstats dod mūsu jauniešiem nepareizu orientāciju jautājumā par padomju sabiedrības attīstības ceļu 70 gadu laikā. Manuprāt, par mūsu kļūdām jārunā tādā tonī, kāds ieturēts M. Gorbačova referātā Lielā Oktobra 70. gadadienai veltītajā svinīgajā sēdē.

Ja runājam par grūtībām, kas traucē mūsu darbu jaunatnes audzināšanā, tad es atzīmētu vienu. Mēs pagaidām neesam iemācījušies pilnā mērā izanalizēt darbu, ko katrs no mums veicis šajā virzienā, pa kripatiņai savākt pozitīvo pieredzi un to izplatīt. Bieži pieņemam pārsteidzīgus, ne vienmēr pareizus lēmumus. No tā jātiek vaļā.

Z. A. Materiāls, kas ietverts tagadējās mācību grāmatās, patiešām neatbilst laika prasībām. Tāpēc republikas Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrija izstrādājusi augstskolu studentiem un vidējo speciālo mācību iestāžu audzēkņiem programmu lekciju ciklam par aktuālajiem Latvijas vēstures (1917. —1940. gads) jautājumiem latviešu un krievu valodā. P. Stučkas LVU un A. Pelšes RPI studentiem notiek nodarbības par republikas vēstures problēmām, kurās tiek izgaismoti arī «baltie plankumi». Universitātē darbojas Latvijas PSR vēstures lektorijs. Augstskolu pasniedzēji sniedz palīdzību vidējām speciālajām mācību iestādēm, rīkodami konsultācijas un lasīdami lekcijas. Universitātes un Politehniskā institūta PSKP vēstures katedru kolektīvi drīzumā būs izstrādājuši vēstures mācību līdzekli.

Korespondents. Vai jums neliekas, ka darbojas bremzēšanas mehānisms un organizatoriskais periods manāmi ieilgst. Kādas grūtības joprojām nav pārvarētas? Kas, kāda struktūrvienība par to ir atbildīga?

A. B. Man liekas, ka par bremzēšanas mehānismu kā par kādu apzinātu pretdarbību nevar būt runas. Vienkārši dažreiz skolu kolektīvos formāli pieiet vairāku jautājumu risināšanai. Bet, ja runājam par izglītības materiāli tehnisko bāzi, tad nevar sacīt, ka mums nepietiek līdzekļu. Kaut gan gribētos, lai skolās varētu abonēt vairāk žurnālu un laikrakstu, būtu vairāk naudas ekskursijām.

J. K. Es domāju, ka jauniešu pilsoniskās tapšanas procesu lielā mērā traucē vecuma ierobežojumi viņu pielaišanā pie sabiedriski derīga darba. Mēs pārāk ilgi atturam mūsu bērnus no iekļaušanās pieaugušo dzīvē.

Z. A. Darbs neiet uz priekšu tik ātri, kā mēs vēlētos. Pedagogu trūkuma cēlonis ir acīm redzams: lai sagatavotu jauno speciālistu ar augstāko izglītību, ir vajadzīgi pieci gadi. Students, kuru uzņēma augstskolā 1987. gadā, to beigs tikai 1992. gadā. Par tagadējām vajadzībām pēc speciālistiem tātad vajadzēja domāt pirms pieciem gadiem. Turklāt tas bija jādara republikas Valsts plāna komitejai, kas nosaka šīs vajadzības.

Esmu pārliecināts, ka visām mūsu struktūrvienībām ir pareiza attieksme pret divvalodības nostiprināšanas programmu kā dzīves normu. Taču mūs kavē pedagoģisko institūtu un Universitātes nepietiekamā materiāli tehniskā bāze. Tikai tāpēc, ka vairāki resori — Valsts plāna komiteja, republikas Celtniecības ministrija — nevēlas risināt aktuālos jautājumus un izpildīt savus agrāk pieņemtos lēmumus un saistības, mēs nevaram krasi paplašināt mūsdienu skolām tik ļoti nepieciešamo speciālistu sagatavošanu. Bet universitātes Pedagoģiskās fakultātes celtniecības laikā 1987. gadā palika neapgūti 100 tūkstoši rubļu.

Sakarā ar pedagogu trūkumu loģiska būtu saudzīga attieksme pret viņiem. Taču, pēc statistikas datiem, liela daļa latviešu un krievu valodas pasniedzēju, kas beiguši augstskolas, nestrādā savā specialitātē. Viens no galvenajiem šādas parādības cēloņiem ir pēc sadales republikas Izglītības ministrijas sistēmā iekļauto jauno speciālistu dzīvokļa problēmu neapmierinošais risinājums.

Korespondents. Lūdzu, pastāstiet par pārkārtošanās perspektīvām krievu un latviešu valodas mācīšanā un apgūšanā jūsu ministrijā.

A. B. Vispirms tās ir pastāvīgas rūpes par šī priekšmeta mācīšanas kvalitāti un tam nepieciešamās materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanu. Lielas cerības mēs saistām ar LVU un RPI absolventiem, kas jaunajā mācību gadā sāks strādāt mūsu skolās.

Izstrādāti metodiskie ieteikumi pieaugušajiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu. Jebkurš kolektīvs tos var saņemt sava rajona tautas izglītības nodaļā. Ministrijā pašā jau sen izplatīta divvalodība, tā ka šeit mums problēmu nav.

J. K. Ar šo gadu mūsu komitejas darbiniekiem iespējams mācīties latviešu valodas kursos. Katru pirmdienu viņi mācās pasniedzēja vadībā. Gribētāju ir ļoti daudz. Tādi paši kursi organizēti arī vairākās skolās.

Z. A. Atgūt nokavēto latviešu un krievu valodas apgūšanā var arī augstskolās. Šai ziņā mēs cenšamies radīt visus vajadzīgos apstākļus. Šīs valodas mācās sagatavošanas kursu un nodaļu klausītāji. Studentiem, kas vēlas mācīties latviešu valodu, organizēti kursi. Vairākās nehumanitārā profila augstskolās, piemēram, Rīgas Politehniskajā institūtā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, organizēta krievu valodas zināšanu ieejas kontrole pirmo kursu audzēkņiem, kas beiguši nacionālo skolu. Studentiem, kas vāji prot krievu valodu, ir iespējams to papildus apgūt svešvalodu katedrā. Latviešu plūsmu studenti — apmēram 20 procenti — pēdējā laikā nereti sagatavo un aizstāv diplomprojektus krievu valodā. Republikas augstskolu vairākumā radīti labi apstākļi krievu valodas apgūšanai.

Latvijas Valsts universitātes latviešu valodas katedras pasniedzēji 1987. gadā sagatavoja latviešu valodas pašmācības grāmatas pirmo daļu, darbs pie šī izdevuma turpinās. Vairākas augstskolas maksas pakalpojumu veidā organizē iedzīvotājiem latviešu valodas kursus. Kas attiecas uz ministrijas aparātu, tad tur faktiski visi runā abās valodās, daži papildina savas zināšanas kursos.

Latvijas Komunistiskās partijas CK nacionālo un starpnacionālo attiecību komisijas ieteikumu īstenošanas gaitu komentē Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks L. Bartkevičs:

— Latvija ir daudznacionāla republika, tāpat kā daudznacionāla ir lielākā daļa darba kolektīvu. Savstarpēja uzmanība un draudzība —tā īsumā varētu raksturot galveno attiecībās starp dažādu tautību cilvēkiem, kas strādā, lai sasniegtu vienu mērķi. Šo apgalvojumu varētu ilustrēt ar šādos gadījumos mazliet neparastu piemēru: katra ceturtā Latvijā noslēgtā laulība ir starpnacionāla. Šī rādītāja ziņā mēs ieņemam pirmo vietu mūsu zemē. Vēl vairāk, šis laulības ir visstabilākās.

Svarīgs ļeņiniskās nacionālās politikas princips ir nacionālo valodu brīvas attīstības nodrošināšana un iespēja visiem PSRS pilsoņiem līdztiesīgi izmantot savu dzimto valodu, apgūt līdz ar to krievu valodu kā brīvprātīgi pieņemtu starpnacionālās saskarsmes līdzekli, kā arī dažādu tautību pārstāvjiem apgūt pamatiedzīvotāju valodu.

Nacionālo attiecību galveno politisko un ekonomisko jautājumu risināšanā sarežģījumu gan nav bijis, taču valodu praksei un starpnacionālo attiecību ikdienas kultūrai, atklāti sakot, ir veltīts mazāk uzmanības, nekā tās to ir pelnījušas. Latvijas Komunistiskās partijas CK komisijas sēdē tika atklāti trūkumi krievu valodas mācīšanā un apgūšanā skolās ar latviešu mācībvalodu un latviešu valodas mācīšanā un apgūšanā skolās ar krievu mācībvalodu. Komisija deva vairākām ministrijām un resoriem, padomju orgāniem, partijas un komjaunatnes organizācijām konkrētus uzdevumus, kas vērsti uz divvalodības principa kā dzīvesnormas un objektīvas nepieciešamības nostiprināšanu.

Ir pagājis neilgs laiks, taču rezultāti jau ir acīm redzami. Es domāju, ka panākumi bija garantēti, jo šis kurss sakrita ar cilvēku vajadzībām. Piemēram, tikko sāka radīt apstākļus latviešu valodas apgūšanai, tas uzreiz guva sabiedrības atbalstu. Latviešu valodas kursu skaits ir krietni palielinājies, bet iekļūt tajos ir arvien grūtāk. Otras valodas prašana kļuvusi, ja gribat, par prestiža, pat modes lietu. Taču runa, protams, nav par modi. Kā teicis kāds rakstnieks, otras valodas zināšana padara cilvēku divtik bagātu, tā palīdz pacelt jaunā līmenī starpnacionālo attiecību kultūru.

Liela loma divvalodības propagandēšanā ir masu informācijas un propagandas līdzekļiem — televīzijai, radio un laikrakstam «Sovetskaja molodež». Demokratizācija un atklātums devuši iespēju bez noklusēšanas, atklāti apspriest esošas problēmas un nospraust to atrisināšanas ceļus. Uz iekšējo rezervju rēķina republikas Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komiteja izdevusi vairākas nepieciešamas grāmatas, pēc kurām vajadzības gan vēl arvien nav apmierinātas.

Tautas izglītības vadītāji jau pastāstīja par to, kas paveikts mūsu augstskolās, skolās un profesionāli tehniskajās skolās, lai uzlabotu latviešu un krievu valodas apgūšanu. Šo procesu pastāvīgi kontrolē republikas valdība. Man un maniem kolēģiem ir nācies būt skolās eksāmenos un mācībstundās šajos priekšmetos. Mēs esam pārliecinājušies, ka abiturienti mācību iestādēs ar latviešu mācībvalodu parasti labi zina krievu valodu. Uzlabojusies latviešu valodas mācīšana un apgūšana skolās ar krievu mācībvalodu, kaut gan rezultāti vēl nav tik labi kā gribētos. Tagad republikā latviešu valodu brīvi pārvalda 20 procenti citu tautību iedzīvotāju, daudzi var saprasties latviešu valodā. Var gaidīt, ka tuvākajā laikā šīs iedzīvotāju daļas īpatsvars sāks nemitīgi palielināties. Kā jau atzīmēts, republikā tiek radīti visi nepieciešamie apstākļi latviešu valodas apgūšanai bērnudārzos, skolās, profesionāli tehniskajās skolās un augstskolās, kā arī darba kolektīvos.

Te nepieciešams uzsvērt, ka šajā darbā nav pieļaujama administrēšana un piespiešana. Te der tikai rūpīgs audzināšanas darbs un pārliecināšana!

Protams, mums vēl ir daudz grūtību. Ceļā stāv iepriekšējo gadu trūkumi, arī to augstskolu nepietiekamā materiāli tehniskā bāze, kurās gatavo pedagogus, tāpat latviešu un krievu valodas skolotāju deficīts. Taču tā būtu liela kļūda, ja mēs, atsaucoties uz šo deficītu, tikai gaidītu uz labākiem laikiem. Jāmeklē un jāatrod rezerves. Tās ir. Palīdzēt apgūt brālīgās tautas valodu var arī vidusskolas absolvents, kam patīk strādāt ar bērniem, vai, teiksim, vēsturnieks, bibliotekārs vai kādas citas specialitātes pārstāvis, kas labi pārvalda abas valodas. Šajā darbā jāiesaista filologi, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ ir aizgājuši no skolas. Ministrijām, tautas izglītības nodaļām un pedagogu kolektīviem radoši, aktīvi, ar atjautību un iniciatīvu jāmeklē ceļi šīs problēmas atrisināšanai.

Valodu kursus un pulciņus pašlaik organizē lielākoties iestādēs, turpretim darba kolektīvos to organizēšana norit nepieļaujami gausi. Vispirms tie būtu nepieciešami tajos kolektīvos, kam nākas pastāvīgi saskarties ar iedzīvotājiem, — tirdzniecībā, sadzīves pakalpojumu un transporta sfērā un medicīnas iestādēs, tāpat arī rūpniecības uzņēmumos, kolhozos un padomju saimniecībās. Arī vietējām partijas, komjaunatnes un arodbiedrību organizācijām jāmeklē iekšējās rezerves valodu apgūšanas organizēšanai.

Ik dienas jāveic konkrēts darbs, lai nelokāmi īstenotu nospraustos divvalodības attīstības plānus. sagatavotu skolotāju kadrus un kopīgi ar vietējo padomju izpildkomitejām un arodbiedrību komitejām radītu viņiem pienācīgus darba un sadzīves apstākļus. Nepieciešams it visur aktivizēt tādu jauniešu atlasi un mērķtiecīgu nosūtīšanu uz pedagoģiskajām augstskolām, kuri vēlas strādāt ar bērniem un kuriem ir pieredze šajā darbā.

Divvalodības principa nostiprināšana nav īslaicīga kampaņa, bet principiāls partijas kurss. Ir ļoti svarīgi, lai sabiedriskā doma mudinātu uz krievu un latviešu valodas brīvprātīgu apgūšanu kā svarīgu augstas cilvēka vispārējās kultūras un starpnacionālo attiecību kultūras audzināšanas līdzekli.

LATINFORM