Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sirsnība, labvēlība, uzticība

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Vai jums ir tā gadījies, ka, atgriežoties no kāda ceļojuma, ilgstošas atšķirtības no draugiem un paziņām, pirmais, kas jūs mājās sagaida, — līdz augšai ar vēstulēm piebāzta pastkastīte?

Aizvadītajā nedēļā, kad darbā ierados pēc vairākiem attālākiem komandējumiem, nonācu tieši šādā situācijā. Uz sava rakstāmgalda redakcijā atradu prāvu vēstuļu kalnu. Bet ir taču cilvēki, kuri gadiem ilgi no pastkastītes nav izņēmuši nevienu vēstuli... Redakcija, par laimi, nav tāds kantoris, kur regulāri tiktu piesūtīti tikai oficiāli cirkulāri no augstākstāvošām instancēm. Redakcijas pasts — tas šobrīd ir sirsnīgu, labvēlības un uzticības pilnu vēstuļu sakopojums. Dažreiz pat grūti pateikt, kurš kuru informē vairāk — laikraksts lasītājus vai lasītājs laikrakstu. Iepriekšējā vēstuļu apskatā bija runa par to, kāda satura vēstules redakcijas gaida. Jāatzīst, ka aizvadītās nedēļas sūtījumi iepriecina ar savu pārdomātību, domas aktualitāti. Kopumā pasts papildinājies par 1114 sūtījumiem. Ielūkosimies kaut dažās vēstulēs.

Topošā filologa Ginta Jegermaņa vēstule sākas ar uzrunu «Labdien, «Pasta taša»!». Gints raksta, ka «Pasta taša» viņam asociējoties ar kaut ko ļoti jauku un labu pagājušā gadsimta latviešu avīžniecībā. Tālāk viņš analizē tās laikraksta publikācijas, kurās runāts par vēstures mācīšanu skolās. Kaut arī mācību gads jau beidzies, klāt eksāmenu un izlaidumu laiks, skolas tematika apcerēta vairākās vēstulēs. Tas arī ir likumsakarīgi, jo tieši izglītības sistēmā pirmām kārtām vajadzētu atspoguļoties tām pārvērtībām, kuras šobrīd gaida sabiedrība. Taču izrādās, ka mācību iestādēs valda apjukums, nav īsti skaidrs, kas tad jaunajai paaudzei būtu jāzina gan par tautas pagātni, gan nākotni, bet pats galvenais — par šodienu. Gints raksta, ka «lai arī kādas mācību programmas tiktu izstrādātas, lai arī kādas grāmatas sarakstītas, galvenais ir un paliek paša skolotāja stāstījums». Viņš ierosina redakcijā sarīkot «apaļo galdu», kurā LPSR Tautas izglītības ministrijas darbinieki apspriestu, kā Latvijas vēsturi skolās mācīs nākamgad.

Vēstulē, kuru parakstījusi Oskara Sniedzīša mamma, ir 11 ierosinājumi, kas būtu uzlabojams skolu darbā. Citēšu vienu no tiem:

«Nepieciešama pilnīgi jauna, pārstrādāta lasāmā grāmata pirmklasniekiem. Kā piemēru gribu minēt stāstiņus nodalījumā par V. I. Ļeņinu. Vienā no tiem aprakstīts, kā bērnu nama bērni lauž govīm zarus, jo kolhozam ir grūtības ar lopbarību. Garām brauc Ļeņins automašīnā, kuru vada šoferis. Tālākais stāstījums ir visai neinteresants. Ko no tā visa gūst bērns? Manējais prasa: «Vai tad govis baro ar žagariem? Vai Vladimirs Iļjičs ir Ļeņina šoferis?»

Uzskatu, ka nevajag maziem bērniem ar varu skaidrot viņiem vēl svešas militārpatriotiskas, oficiāliem svētkiem veltītas tēmas. Vai leģendārie mūsu tautas strēlnieki saņēma īpašas stundas par patriotismu, Dzimtenes mīlestību? Ar tukšām frāzēm un naiviem stāstiņiem šīs jūtas neieaudzinās. Latviešu valodas skolotāja pareizi teica, ka lasāmajai grāmatai jābūt mīļai, saprotamai, tā bērnam nepieciešama kā rokasgrāmata pirmajiem skolas gadiem.»

Esam saņēmuši arī Rīgas vieglās rūpniecības tehnikuma audzēkņu parakstītu vēstuli, kurā izskan neapmierinājums par šīs mācību iestādes telpu stāvokli, kā arī praktiskā darba organizāciju.

Jaunu vēstuļu uzplūdu izraisījusi laikrakstā publicētā saruna par atomelektrostacijas iespējamo celtniecību Latvijā. Vēstulē izskan tikai viens viedoklis: atomenerģijas izmantošanas pārāk rūgtā pieredze, ko baudījusi mūsu valsts, neļauj runāt ar tādu pašpārliecinātību un optimismu, kāds diemžēl izskan PSRS Atomenerģētikas ministrijas pārstāvja V. Pižikova spriedumos.

Turpina pienākt arī metro noliedzēju vēstules. Anglijā dzīvojošais Jānis Vilciņš, paužot savu viedokli par dzimtenes šodienu, min, ka Rīga vēl ne tuvu nav tāda lielpilsēta, lai tajā būvētu metro.

Rīdziniece D. Elsberga lūdz redakciju pārpublicēt žurnāla «Karogs» 5. numurā ievietoto A. Snipa rakstu «100 kvadrātkilometru izsole jeb atmiņas par Jūrmalu». Vēstules autore uztraucas, ka ne visi būs žurnālu lasījuši, un tādēļ, ja nav iespējams to pārpublicēt, tad vismaz vajadzētu informēt «Padomju Jaunatnes» auditoriju, jo ikviens A. Snipa darbs esot satriecošs ar savu pamatīgumu. Cerēsim, ka interesenti nu sameklēs minēto žurnāla numuru.

Vairākās vēstulēs pieminēti gaidāmie svētki. K. Kurčenkovs lūdz apsveikt Medicīnas darbinieku dienā Rīgas pilsētas 7. klīniskās slimnīcas 8. nodaļas personālu un jo īpaši ārstu Kļaviņu, kuram paldies saka ne viens vien pacients. Cēsniece B. Upīte atgādina, ka tuvojas Līgo svētki, un raksta:

«Visiem kopā vajadzētu padomāt, kā organizēt šos svētkus tā, lai atļauja tos svinēt attaisnotos. Tā skaisti lai viss notiek. Vienīgi nezinu, kā būs ar to alu, ko piemin Līgo dziesmās. Nebūtu jau arī slikti, ja kādā krievu laikrakstā kaut ko publicētu par šiem svētkiem, lai arī citu tautību ļaudis izprastu šo svētku gaisotni. Nepatīkami, ka pilsētā atkal tiek pārdotas tās sombrēro cepures un citi šai dienai neatbilstoši atribūti. Vēl lūdzu nededzināt riepas.»

Tas bija tikai neliels ieskats redakcijas pastā. Jau pieminētā D. Elsberga spriež, ka «agrāk cilvēki ar savu rūpi gāja uz baznīcu, bet tagad sapratni meklē pie rakstniekiem un žurnālistiem».

V. VIZULE